Sabiedrības integrācijas uzdevums un ASV skatījums

Hetera Konlija, ASV valsts sekretāra palīga vietniece Eiropas lietās:

Runa konferencē “EDSO un Latvija: sadarbība pagātnē un nākotnē” Rīgā 2002.gada 20.martā

Godājamie konferences rīkotāji, godājamie viesi! Man ir liels gods būt šeit tik izcilā sabiedrībā.

Ar šo svarīgo konferenci tiek atzīmētas ilgās Latvijas un EDSO partnerattiecības, kas ievērojamas to veiksmes dēļ. Citi šodien šeit apspriedīs un komentēs minētos sasniegumus un to, ko tie nozīmē gan Latvijai, gan EDSO kā institūcijai.

Man ir cits uzdevums. Daudziem no klātesošajiem ir padziļinātas zināšanas, kas uzkrātas darba gados šajā reģionā, par Latvijas centieniem vēstures gaitā veicināt sabiedrības integrāciju. Tomēr šodien es gribētu jums aprakstīt ASV intereses šajā svarīgajā jautājumā, tāpat arī pieskarties tam, kādu starptautisku ietekmi mēs sagaidām no Latvijas pūliņiem.

Amerikai sabiedrības integrācijas process nebūt nav svešs. Mēs kā tauta pie šī jautājuma, reizēm ar lielākiem panākumiem nekā citas, esam strādājuši jau vairāk nekā 225 gadus. Un mēs esam vēl tālu no tā, lai teiktu, ka esam guvuši sekmes. Lietas būtība ir tā, ka jebkurā sabiedrībā veiksmīga demokrātija prasa visu tās iedzīvotāju pilnīgu līdzdalību. Valdībām it sevišķi ir pienākums nodrošināt, lai pilsoņi ne tikai tiktu uzklausīti, bet lai viņiem arī būtu piederības sajūta, kas mudinātu izteikties.

Latvija nav izņēmums. EDSO misija ir slēgta — tā sasniedza mērķus, kuru dēļ tā tika izveidota, tomēr svarīgajam sabiedrības integrācijas darbam ir jāturpinās.

Starptautiskā sabiedrība ir gatava sniegt tehnisko palīdzību un resursus, bet galvenokārt tas ir Latvijas uzdevums, tas ir viens no jebkuras demokrātijas pamatuzdevumiem.

EDSO misijas darba laikā Latvija ir izgājusi vairākus sabiedrības integrācijas posmus. Piemēram, tika pieņemti pilsonības un valodu likumi saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību normām un nodibināts Sabiedrības integrācijas fonds. Pēdējā gada laikā tas pazeminājis noteikto maksu par naturalizāciju, nodrošinājis valodas apmācību naturalizācijas kandidātiem un sarīkojis sabiedrības informēšanas kampaņu, lai mudinātu nepilsoņus izdarīt izvēli par Latvijas pilsonības iegūšanu. Tomēr Latvijai jādara vēl vairāk.

Sākotnēji tas nozīmē labot Latvijas vēlēšanu likumu un atcelt valodas zināšanu prasību un formulēt likumu saskaņā ar cilvēktiesību normām. Tas nozīmē nodrošināt brīvu un godīgu likumu ieviešanu saskaņā ar EDSO prasībām, kas jau ir plānots. Tas nozīmē turpināt mudināt iegūt pilsonību un sniegt nepieciešamo apmācību kandidātiem, lai varētu nolikt naturalizācijas eksāmenu.

Bet, kas ir vēl jo svarīgāk, tas nozīmē arī Latvijas valdības skaidru apņemšanos, kas tiktu papildināta un atjaunota katru dienu, radīt valstisku vidi, kurā visi iedzīvotāji justos vērtīgi un tiktu mudināti līdzdarboties Latvijas nākotnes attīstībā.

EDSO Latvijai ir vērtīgs partneris šajā darbā. Es suminu sadarbību starp Latviju un EDSO augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos. Tai jāturpinās. EDSO piedāvā arī citas vērtības, no kurām Latvija varētu smelties savā attīstības procesā.

Amerikas Savienotās Valstis ir sens Latvijas draugs un biedrs. Mēs gribam redzēt, ka demokrātija šeit turpina zelt. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ mūs interesē sabiedrības integrācija. Bet tā ir būtiska arī cita iemesla dēļ — NATO. NATO dalībvalstis, pārskatot Latvijas kandidatūru dalībai aliansē, noteikti apsvērs arī tādus svarīgus jautājumus kā militārās reformas un attīstība. Bet, kas ir vēl jo svarīgāk, tās pievērsīs uzmanību kopējām vērtībām. Tās uzdos jautājumu: kā Latvija parāda to, ka tai ir tādi paši demokrātijas ideāli kā mums?

Atbildei uz šo jautājumu ir izšķiroša loma. Latvijā dzīvo vairāk nekā pusmiljons nepilsoņu, tādēļ daudziem raizes rada tas, ka liela iedzīvotāju daļa labākajā gadījumā ir apātiski, sliktākajā — atsvešinājušies; bet jebkurā gadījumā — nesaistīti ar Latvijas nākotni. Tas satrauc.

Palielinot centienus pilnīgāk iesaistīt šos nepilsoņus Latvijas sabiedrībā, Latvija var veikt divas lietas. Pirmā un vissvarīgākā lieta — palielināt iedzīvotāju līdzdalību demokrātijas veidošanā. Bet bez tā Latvija var arī saviem kaimiņiem un potenciālajiem alianses partneriem parādīt, ka tai rūp visu tās iedzīvotāju labklājība, neskatoties uz to etnisko piederību. Abas šīs lietas, tuvojoties Prāgas sammitam, tiks apspriestas Briselē un NATO valstu galvaspilsētās.

Es ceru, ka neviens manas piezīmes neiztulkos tā, it kā es censtos aizstāvēt soļus, kas izraisīs latviešu valodas lomas samazināšanos. Gluži pretēji, es esmu pārliecināta, ka tad, kad mēs redzēsim galu ierobežojumiem, kas kavē atsevišķu Latvijas pilsoņu politisko līdzdalību tādēļ, ka viņiem trūkst kāda noteikta sertifikāta, tad mēs arī redzēsim brīvas izteiksmes uzplaukumu, kurā visas valodas un jo īpaši latviešu valoda, būs ieguvēji.

Noslēgumā — Latvijas darbs sabiedrības integrācijas jomā un tās centieni pievienoties NATO nav pašmērķi, šie procesi drīzāk ir stratēģija, kā sasniegt vienu un to pašu — pārtikušu, drošu un plaukstošu demokrātiju. Latvija var rēķināties ar manas valdības atbalstu šajā svarīgajā un pastāvīgajā uzdevumā.