Par starptautiskās konferences aktualitātēm

Vakar, 20. martā, Rīgas Ekonomikas augstskolas Sorosa auditorijā notika starptautiska konference “EDSO un Latvija: sadarbība pagātnē un nākotnē”, ko bija sarīkojis Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs. Konferencē piedalījās Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš, bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts, kura laikā Rīgā tika atklāta EDSO misija, EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss, EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktors Žerārs Studmans, bijušais EDSO ģenerālsekretārs Vilhelms Hoinks, ASV valsts sekretāra vietniece Hetere Konleja, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess, bijušie EDSO misijas vadītāji Latvijā Hjū Žerārs Hamiltons un Ričards Semjuels un vairāki citi pazīstami Rietumu politiķi un sabiedriskie darbinieki, kā arī Latvijas akadēmisko aprindu pārstāvji, politiķi un sabiedriskie darbinieki. Plaši bija pārstāvēts Rīgas diplomātiskais korpuss.

Konferences dalībniekus uzrunāja Ministru prezidents Andris Bērziņš, augstu novērtējot EDSO un tās misijas lomu Latvijas demokrātisko institūciju atjaunošanā.

EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktors Žerārs Studmans, runājot par biroja institucionālo lomu EDSO un turpmāko sadarbību ar Latviju, uzsvēra: “EDSO misijas slēgšana Rīgā pērnā gada nogalē vēl nenozīmē, ka visas problēmas būtu atrisinātas. Tā nenozīmē arī Latvijas un EDSO sadarbības pārtraukšanu. Taču šis fakts nenozīmē arī kādu īpašu EDSO attieksmi pret Latviju, bet, gluži pretēji, EDSO gatavību un vēlmi arī turpmāk palīdzēt Latvijai risināt sarežģītas problēmas, kas Latvijas valsts institūcijām varētu izrādīties problemātiskas.”

“EDSO misijas slēgšana Rīgā nebūt nenozīmē, ka jūsu valstī būtu izzudušas visas problēmas,” teica Ž.Studmans, uzsverot, ka būtiskas problēmas ir arī daudzās rietumvalstīs. Viņš plašāk pakavējās pie EDSO atkārtotā ieteikuma izdarīt grozījumus Latvijas vēlēšanu likumā, atceļot prasību Saeimas kandidātiem uzrādīt dokumentu par valsts valodas zināšanām. Ž.Studmans pakavējās arī pie lielā nepilsoņu skaita Latvijā, negatīvi vērtējot faktu, ka šie cilvēki nevar piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Viņš atzinīgi novērtēja Naturalizācijas pārvaldes darbu, taču izteica viedokli, ka pilsonības iegūšanas nosacījumi būtu atsevišķos gadījumos atvieglojami, īpaši invalīdiem un veciem cilvēkiem. Ž.Studmans pieskārās arī nelegālajai migrācijai, uzsverot, ka šis process bieži vien saistīts ar organizēto noziedzību, tāpēc būtu aplūkojams arī starptautiskās cīņas kontekstā pret terorismu, kā arī pieminēja joprojām neapmierinošo situāciju Latvijas ieslodzījuma vietās, kur liela daļa cilvēku ieslodzījumā vēl tikai gaida tiesu. Ž.Studmans uzsvēra, ka viņa vadītā institūcija vēlas nodibināt ilgstošu un koordinētu sadarbību gan ar Latvijas valsts institūcijām, gan nevalstiskajām organizācijām.

Bijušais EDSO ģenerālsekretārs Vilhelms Hoinks, kurš savu uzstāšanos bija nosaucis “Panākumu elementi EDSO misijai Latvijā”, atcerējās mūsu valsts sarežģīto situāciju pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, vispirms jau bijušās PSRS armijas klātbūtni un Latvijas tālaika ierobežotās iespējas. Šajā situācijā īpaši nozīmīgs bijis starptautiskās palīdzības tīkls, kurā ļoti nozīmīga loma bijusi EDSO misijai Latvijā. V.Hoinks apsveica Rīgas konferences rīkotājus, kuru iniciatīva pavērusi iespēju demonstrēt starptautiskajai sabiedrībai deviņdesmito gadu sadarbības nozīmīgumu un iedrošināt jauniem starptautiskās sadarbības projektiem. Viņš arī uzsvēra EDSO preventīvās politikas lomu problēmu risināšanā un eventuālu konfliktu novēršanā. Priekšnoteikums šādas politikas sekmīgai īstenošanai ir iesaistīto pušu atsaucība, un Latvija tādu parādījusi. V.Hoinks arī atkārtoja EDSO vēlmi, lai Latvija uzklausītu šīs organizācijas, kā arī NATO ieteikumu steidzami izdarīt labojumus vēlēšanu likumā. Viņš arī apliecināja, ka EDSO izpratusi Latvijas grūtības, īstenojot daudzus EDSO ieteikumus. Pēc V.Hoinka domām, EDSO misijas pieredze Latvijā uzskatāmi parādījusi, ka preventīvā diplomātija ir sarežģīts un kompleksi risināms uzdevums.

Aizsākot konferences debates, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš atgādināja Latvijas smago vēsturisko pieredzi un izvirzīja jautājumu par lielo, vidējo un mazo valstu lomu pasaules politikā. Vēršoties pie EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktora Žerāra Studmana, viņš vaicāja, kāpēc EDSO centienu vektors virzīts tieši uz Latvijas vēlēšanu likuma labojumiem. “Vai gan tā ir pati smagākā Latvijas problēma?” vaicāja A. Lejiņš, atgādinot, ka diskutablā valsts valodas zināšanu prasība mūsu valsts vēlēšanu likumā tika iekļauta pēc sestās Saeimas vēlēšanām, jo deputāti bija saskārušies ar konkrētu precedentu, kad vācu izcelsmes Saeimas deputāts (Joahims Zīgerists) neprata Latvijas valsts valodu. A. Lejiņš uzsvēra, ka atbilstoši Latvijas likumdošanai daudzi cilvēki, gan ārzemju latvieši, gan arī cittautieši, var iegūt Latvijas pilsonību automātiski, arī neprotot valsts valodu. Raksturojis relatīvi lielo latviešu valodas nepratēju skaitu mūsu valsts pilsoņu vidū, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors uzdeva augstajam EDSO pārstāvim principiālu jautājumu: “Vai jūs, prasot vēlēšanu likuma labojumus, esat gatavi pateikt Latvijas tautai, ka parlamenta deputātiem nevajag prast latviešu valodu?”

“Nē, man nav iemesla izdarīt šādu paziņojumu,” atbildēja Ž.Studmans, uzsverot problēmas un EDSO prasības psiholoģisko aspektu. Viņš atsaucās uz Šveices piemēru, kur dažādos reģionos cilvēki runā dažādās valodās un var tikt ievēlēti parlamentā. Savukārt A.Lejiņš uzsvēra, ka Šveices piemērs nav adekvāts Latvijas situācijai, jo Šveice nav pārcietusi piecdesmit okupācijas gadus. “Ja jūsu valsti pusgadsimtu būtu okupējusi Vācija, jūs uz šo problēmu raudzītos citādi,” teica A.Lejiņš, paužot viedokli, ka vēlēšanu likuma labojumu prasība būtu aplūkojama Satversmes tiesā. “Ļaujiet mums pašiem izlemt par šiem labojumiem, bez ārēja spiediena,” teica Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs, motivējot savu pozīciju ar demokrātijas netraucētu evolūciju.

A.Lejiņš pieskārās arī EDSO attiecībām ar Krieviju, minot joprojām vērojamos cilvēka tiesību pārkāpumus šajā valstī, īpaši Čečenijā. “Latvija bija gatava sadarboties ar EDSO, bet vai šādai sadarbībai ir gatava Krievija?” vaicāja A. Lejiņš. “Vai fakts, ka Čečenijā joprojām tiek nogalināti cilvēki, tomēr nav daudz smagāka problēma nekā valsts valodas zināšanu prasība parlamenta deputātu kandidātiem Latvijā?” A.Lejiņš pauda arī bažas par dubultstandartiem valstu vērtējumos, kad “demokrātijas kritēriji kļūst relatīvi”. Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs arī uzsvēra, ka Latvija vēlas labas attiecības ar Krieviju, bet ikviena atsevišķas problēmas izraušana no kopīgā konteksta varētu būt bīstama pašas EDSO darbībai.

Atbildot Ž.Studmans uzsvēra, ka EDSO motivācija, iesakot izdarīt labojumus Latvijas vēlēšanu likumā, ir vēlēšanās paātrināt Latvijas integrāciju eiroatlantiskajās struktūrās. “Ja mēs redzam akmeņus jūsu ceļā uz saviem mērķiem — NATO un ES, mēs sniedzam ieteikumus, kā šķēršļus novērst,” teica EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktors. “Kāpēc gan jūs to uztverat kā spiedienu?!”

Konferences turpinājumā bijušais EDSO misijas Latvijā vadītājs Hjū Žerārs Hamiltons atcerējās savas misijas sākuma posmu Latvijā, bet viņa kolēģis Ričards Semjuels analizēja pilsonības likuma apspriešanas pieredzi. EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss savu runu veltīja turpmākai sadarbībai starp Latviju un augstā komisāra biroju. Randolfs Oberšmits no Hamburgas universitātes EDSO pētniecības centra runāja par izejas stratēģiju, EDSO iekšējām struktūrām un attiecībām starp EDSO, Eiropas Savienību un Eiropas Padomi, bet bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess analizēja savas valsts attiecību pieredzi ar EDSO. Savukārt bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts raudzījās uz Latvijas un EDSO sadarbību globālā perspektīvā.

Konferences rīkotāji bija uzsvēruši, ka ar EDSO misijas Latvijā slēgšanu 2001. gada decembrī sācies jauns posms Latvijas un EDSO sadarbībā. “Jaunajā situācijā ir būtiski izvērtēt, kas Latvijā tika paveikts sadarbībā ar EDSO no 1993. gada līdz 2001. gada beigām, cik veiksmīga bijusi šī sadarbība, kādi jautājumi šobrīd izvirzās sadarbības degpunktā un kā šī sadarbība veicinājusi Latvijas tuvināšanos Eiropas un transatlantiskajām struktūrām,” bija teikts konferences mērķu formulējumā. Vakardienas konference liecināja par konsekvenci šo mērķu īstenošanā.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors