Par brīvībai radīto Liepāju

Dzejnieks Jānis Peters:

Ja vērtē pēc kultūras vides un nozīmes, man šķiet, ka Liepāja starp pilsētām ir Latvijai tikpat nozīmīga kā starp lauku apvidiem Piebalga. Varbūt Liepājas īpatnību nosaka jūras burvība, kas ienāk šajā pilsētā kā nevienā citā. Un dabas stihijas, kas tur valda, laikam nosaka arī kultūras bagātību.

Liepāja ir radīta brīvībai, jo tā ir pie jūras, turklāt pie lielās jūras, nevis pie līča – to saprata jau Pēteris Pirmais. No otras puses – tieši Liepāja padomju laikā bija vispazemotākā, nekur citur tā nevarēja sajust brīvības apspiešanu. Es negribu pārpolitizēt, bet Liepājā tomēr kā PSRS galējā rietumu punktā bija zemūdeņu bāze ar stratēģiskiem ieročiem, līdz ar to proporcionāli nesamērīgs daudzums militāristu. Iespējams, arī tas radīja vajadzību pēc iekšējās pretestības gara, tāpēc Liepājā radās laba mūzika, koncentrējās rokmūziķi, notika “Liepājas dzintars” – latvieši jau pret režīmiem necīnījās ar ieročiem, drīzāk ar gara spēku. Un šie divi spēki dramatiskā saspringtībā viens otram stāvēja pretī tieši Liepājā, mazāk Rīgā.

Lai manā stāstā nebūtu viena vienīga politika, teikšu, ka atkal nesen biju Liepājā un, jau iebraucot pilsētā, jutos kā atkal palaists ūdenī – ieelpojot to gaisu, uzreiz saproti, ka esi Liepājā. Un, naktī guļot, uz rīta pusi dzirdu, kā kaut kas pazīstams čīkst – tas ir Liepājas tramvajs, kas čīkstēdams griežas ap stūri. Bērnībā nemaz pulksteni nevajadzēja – izdzirdu tramvaju un zinu, ka ir jau seši, jāceļas, lai nenokavētu skolu. Tās ir mūžīgas vērtības – Liepājas tramvajs, kaucoša boja jūrā, Liepājas miglas… Galu galā Liepājas teātris – ļoti labs teātris visos laikos, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tur pat Šaļapins dziedājis, un viņš jau uz kuras katras provinces skatuves nekāpa. Tāpat mūzikas skola un lietišķās mākslas vidusskola – tie man šķiet kā mūžīgi jēdzieni, tāpat kā “Metalurgs”, ko vecie liepājnieki manā bērnībā sauca par drāšu fabriku.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES” pielikums “MĒS”