Par Latvijas krievu vienotību

Krievu valodas pasniedzēju asociācija kopīgi ar Krievijas vēstniecību rīko skolotāju slāvistu konkursus. Slāvu kultūras fonds atvēris “Krievu bibliotēku”. Jurijs Abizovs, sadarbojoties ar vecticībnieku kopienu, nodarbojas ar Latvijas krievu kultūrvēsturi, kultūrslāņa saglabāšanu un par pieticīgiem sponsoru līdzekļiem izdod “Baltijas Arhīvu”. Meklēšanas vienību savienība Anatolija Urtajeva vadībā jau daudzus gadus apzina brāļu kapus, skaidro kritušo karavīru vārdus. Irina Viņņika strādā ar bērniem, rīko festivālus. Igors Pimenovs cenšas aizstāvēt krievu skolu nevis uz barikādēm, bet gan diskusijās.

Nauda šiem mērķiem parasti atrodas – daudzus projektus atbalsta gan Sorosa fonds, gan Berezovska fonds, gan Integrācijas fonds, arī baņķieri un uzņēmēji ne vienmēr atsaka un Kultūras ministrija dažkārt palīdz. Šie cilvēki dažādās asociācijās un koordinācijas padomēs nedarbojas, pēc vispārējas slavas nedzenas un necenšas noskaidrot, kurš no viņiem ir “lielāks krievs”.

Deviņdesmito gadu sākumā bija ideja veidot vienotu spēcīgu struktūru, kas aptvertu visu krievu diasporu. Taču šim nolūkam bija vajadzīgi līdzekļi, bet bizness šo ideju neatbalstīja. Liekas, ka šie utopiskie plāni dzima interfrontes dzīlēs. Tie sabruka reizē ar “fronti”, taču idejas un noskaņojums – cīnīties par krievu tiesībām – palika.

Liekas, ka pūliņi pavasarī savest kārtībā pa visu valsti izsvaidītos brāļu kapus, padomju karavīru pieminekļus – tas būtu daudz noderīgāks darbs nekā rīkot piketus. Taču konkrēti darbi acīmredzot neiekļaujas “cīņas” programmā. Un uz krievu karavīru pieminekļa atjaunošanu Lucavsalā nebija ieradies neviens daudzo “krievu” pārstāvis.

Nevajag sevi mānīt, tādas krievu kustības nemaz nav, tādēļ, ka nav vienotas platformas, vienota elektorāta, nav arī galamērķa, jo nav vienotas idejas. Simtiem tūkstošu Latvijā dzīvojošo etnisko krievu neizjūt sevi kā vienu veselumu.

Var runāt par armēņu diasporu, par ebreju – viņus vieno nacionālā ideja. Bet krievu identitāte balstās vienīgi uz krievu valodu.

Vairojas arvien jaunas un jaunas “cīnītāju” sabiedrības ar pārgudriem nosaukumiem, kā Latvijas nacionālā komisija “Rietumu krievi”, “Pilsoņu un nepilsoņu savienība”, “Pilsoniskā iniciatīva XXI”, “Krievu klubs”, “Latvija – mūsu kopējās mājas”.

Izrādās, ka Latvijā ir arī krievu biedrību asociācija, kurā apvienojušās pārdesmit apvienību, kuru nosaukumos ir vārds “krievu”. Līderis tur ir bēdīgi slavenais Mihails Gavrilovs, izjukušās Krievu partijas ģenerālsekretārs un Rīgas domes deputāts. Kā izteicies viens no viņa bijušajiem “pulka biedriem”, tas ir sīks un blēdīgs politisks kāršu spēlmanis. Un viņa asociācijā ietilpstošās biedrības ir “uzpūtenis”: no 50 paziņām viņš saštancējis 23 organizācijas, pārceldams uzvārdus no viena saraksta uz otru.

Daudzi atpalikuši no vilciena, palikdami uz perona, ko rotā uzraksts “Interfronte”. Bet vilciens ir aizgājis, aizvezdams līdzi tos pašus krievus, kurus viņi gatavojas apvienot un kuru tiesības grasās aizstāvēt.

Pasargi, Dievs, mani no tādiem draugiem, ar saviem ienaidniekiem es pats tikšu galā.

“ČAS”