Par būvmateriālu ražotāju optimismu

Neraugoties uz aizvien pieaugošo konkurenci, jo īpaši tepat no tuvējiem kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas –, Latvijas būvmateriālu ražotāji optimismu nav zaudējuši. Viņi norāda, ka būvniecības apjomi ik gadus palielinās apmēram par 10%, un uzskata, ka arī būvmateriālu ražotājiem jācenšas turēt šim tempam līdzi.

Igauņu būvmateriāli cenu ziņā daudz neatšķiras no vietējiem, turklāt lielākoties igauņi Latvijā ieved materiālus, kādus Latvijā neražo vai ražo ļoti nelielos daudzumos. Pavisam cita situācija ir ar lietuviešiem, ar kuriem, kā jau tas ir ne vienā vien nozarē, ir grūti konkurēt tieši cenu dēļ. Lietuvā ražotos būvmateriālus pie mums iespējams iegādāties par 20–30% lētāk nekā Latvijā ražotos, jo tur ir nedaudz lētāki energoresursi. Tieši šā iemesla dēļ arī vietējie ražotāji ir spiesti samazināt cenu savai precei.

Latvijas būvmateriālu ražotāji to cenšas izdarīt, aizvien lielāku uzmanību pievēršot ražotņu modernizācijai. Ieviešot jaunas tehnoloģijas, ir iespējams arī ievērojami samazināt apkalpojošo personālu, un līdz ar to samazinās arī produkcijas pašizmaksa. To darīt spiež konkurence, un galu galā ieguvējs ir gan pircējs, gan pats ražotājs.

Pašlaik vissliktākā situācija ir ar dzelzsbetona konstrukciju ražošanu, jo pēdējos gados ievērojami ir samazinājies to ražošanas apjoms. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā gadā saražoja aptuveni miljonu kubikmetru dzelzsbetona konstrukciju, bet tagad ar to nodarbojas vairs tikai daži uzņēmumi, no kuriem lielākais ir Lugažos, un visi kopā tie gadā saražo tikai aptuveni 100 tūkstošus kubikmetru, turklāt lielākā daļa ir ļoti vienkāršas konstrukcijas.

Tas esot izskaidrojams ar valsts nodokļu politiku, kā arī kredīta iespējām, kas Latvijā ir krietni sliktākas nekā abās kaimiņvalstīs. Lietuvā dzelzsbetona konstrukcijas ražo aptuveni 20 uzņēmumu. Latvijā tās galvenokārt tiek ievestas no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Turklāt igauņi, sapratuši, ka precei šeit ir noiets, izrēķinājuši, ka daudz izdevīgāk ir ražot tepat, un tagad meklē vietu, kur varētu uzbūvēt dzelzsbetona konstrukciju ražotni.

Krietni labāka situācija ir ar betona ražotnēm, jo tās atvērt ir ievērojami lētāk, tāpēc arī modernās betonrūpnīcas šobrīd attīstās sekmīgi. Samērā plaši attīstīta ir arī keramisko materiālu ražošana, piemēram, Lode ir pārņēmusi ražotnes Kalnciemā un Līvānos. Uzņēmums ieguldījis samērā lielas investīcijas, sakārtojot ražošanu Kalnciemā, un pašlaik strādā pie Līvāniem. Pirms vairākiem gadiem ķieģeļus ļoti daudz ieveda no Lietuvas un Igaunijas, savukārt tagad vietējo būvnieku prasības pilnībā var nodrošināt pašmāju ražotāji.

Kā piemērs tiek minēts “Knauf Marketing Riga”, kas pērn pabeidza ģipškartona līnijas uzstādīšanu bijušajā Sauriešu būvmateriālu kombinātā, un tas ļauj uzņēmumam ar nepieciešamajiem būvmateriāliem nodrošināt ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas būvnieku pieprasījumu. Sekmīgi darbojas uzņēmumi arī citās nozarēs.

Apdares materiāliem gan vietējo ražotāju piedāvājums ir ļoti trūcīgs. Flīzes Brocēnos ražo, bet mūsmāju flīzēm sortimenta ziņā konkurēt ar ievestajām ir grūti. Tāpat galvenokārt tiek ievesti arī siltumizolācijas materiāli. It kā šobrīd fibrolīts vēl tiek ražots arī tepat Latvijā, taču arī tam konkurēt ar “Isover” vai “Paroc” ir praktiski neiespējami. Kādreiz Latvijā tika ražots linolejs un stikls, tomēr arī stikla kvalitāti vietējie ražotāji nespēja nodrošināt tādu, kādu prasīja celtniecības firmas, un tagad arī tas ir jāieved.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES” pielikums “BIZNESA LAIKS”