Par pašcieņu un šīs zemes mīlestību

Foto: A.F.I.

Krievu drāmas teātra aktieris, divkārtējais valsts labākā aktiera titula ieguvējs Jakovs Rafalsons:

Mans tēvs ir dzimis rīdzinieks. Viņš dienēja pirmās Latvijas brīvvalsts armijā Cēsīs. Diemžēl tagad viņš ir miris, apglabāts ebreju kapos Šmerlī. Mans tēvs, jauns būdams, 1941. gadā bēga no šejienes, bet viņa brālis, starp citu, karoja kopā tajā divīzijā ar Mavriku Vulfsonu… Pēcāk mans tēvs darīja visu, lai atgrieztos Latvijā. Bet tas bija grūti, vajadzēja dzīvokli. To viņš nopelnīja Doņeckā. Latvijā tēvs atgriezās 1964. gadā. Viņa draugs vēlāk man teica, cik apbrīnojamas bijušas mana tēva latviešu valodas zināšanas. Viņš zinājis ne vien latviešu, bet arī senebreju, idišu, vācu, angļu un krievu valodu. Tā, lūk, Latvijas pirmajā brīvvalstī mācīja valodas. Un, pēc tik daudziem gadiem atriežoties Latvijā, jau izkāpjot uz vilciena perona, viņš tūlīt sācis runāt latviski. Pārsteidzoši, bet mana tēva, ebreja pēc tautības un atslēdznieka pēc specialitātes, latviešu valodas zināšanas bijušas nevis sadzīves, bet labā literārā līmenī.

Es Latvijā ierados gadu vēlāk, tas bija 1965. gadā. Strādāju par krāvēju fabrikā. 1966. gadā iestājos Teātra fakultātē Jaroslavļā, kuru beidzu 1970. gadā. Es gribēju strādāt Rīgā. Parādījos Kacam, viņam brīvu štata vietu nebija. Šapiro manu spēli lūkojās trīs reizes un beigās noteica: jā, tu esi mākslinieks, bet es nezinu, kā tevi izmantot. Tā nu Latvijā ierados tikai 1991. gadā.

Kad man pasniedza “Spēlmaņu nakts” balvu, kāda augsta kaimiņvalsts amatpersona pienāca pie manis un teica – nu par kādu cittautiešu diskrimināciju gan Latvijā varot runāt, ja aktierim no krievu teātra, ebrejam pēc tautības, jau otro reizi tiek Latvijas labākā aktiera gods?

Mani neinteresē aizdomīgu cilvēku domas! Slimas smadzenes ir visur. Es varu pateikt, ka nekad negribētu atgriezties pie bijušā, nekad. Ekonomiskās grūtības ir visur. Bet, lai cik grūti še dažubrīd arī klātos, Latvijā nesabradā cilvēcisko pašcieņu, kā ar mani notika tur. Es pat nevēlos atcerēties tās bailes un šausmas, ko man nācās izjust Padomju Savienībā. Kad man brauca pakaļ tās mašīnas, kad izsauca uz čeku… To es nevaru piedot.

…Redzat, es Latvijā ierados 1991. gadā tieši tajā janvāra šausmu naktī, kad bandīti “šturmēja” to ēku. Es visu nakti nosēdēju pie televizora. Kad par to runāju, man vēl tagad skudriņas skrien pār muguru. Un es lūdzu Dievu tikai par to, lai kas tāds vairs nekad neatkārtotos.

Kad man jautā – kāda ir tava attieksme pret šo valsti – es atbildu tā: es nemīlu nekādu varu. Es mīlu šo zemi.

“LAUKU AVĪZE”