Kam nepatīk leģionāru klusēšana

Publicists Viktors Daugmalis:

Nupat atkal ir jezga ap leģionāriem, kā katru martu. Taču šogad situācija ir nedaudz citāda – un ne tikai tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas un jāuzsilda gan labējais, gan kreisais elektorāts. Lieta ir nopietnāka. Maijā Reikjavīkā notiks liela apspriede par NATO paplašināšanu, bet novembrī Prāgā – sammits, kurā tiks pieņemts izšķirošais lēmums. Un mūsu iespējamā uzņemšana nepatīk daudziem.

Pirmā, protams, nāk prātā Krievija. Taču uzreiz gribu iebilst – ne jau par to būtu jāuztraucas. Aukstais karš ir sen beidzies, krievi ir amerikāņu sabiedrotie, un Krievijas ķiskāšanās nav nekas vairāk par naudas izspiešanu ar piekāpšanās ieganstu.

Starp citu, neuzskatu arī, ka Krievijas atrašanās mūsu kaimiņos būtu arguments, kālab NATO mums ir tik vajadzīga. Jo globālās ekonomikas laikmetā citas valsts varu un teritoriju iegūst – okupē – ar benzīna, nevis dzelzs tankiem. Efekts tieši tāds pats, tikai atkrīt rūpes par pensionāru apgādi.

Un, lūk. Tas, kāpēc bez NATO mums neiztikt, un tas, kam tik ļoti NATO nepatīk, ir mafija ar tās galotni varas gaiteņos.

Jo transatlantiskie drošībnieki šo sērgu iztīrītu viens un divi. Savas un mūsu drošības dēļ. Un, ja ne gluži visu, tad gaiteņos esošo gan.

Leģionāru gājiens 16. martā ir lielisks brīdis, kad var uzkurināt kaislības. Protams, Rietumos neviens netic pekstiņiem par fašisma atdzimšanu un cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Latvijā veiktu bariņš sirmu vīru ar puķēm. Taču viena no Rietumu lielajām problēmām ir skūtgalvji, kas maršē Vīnē un Kopenhāgenā, skinhedi, kuri dauza kurdus vai turkus. Ja Rietumu presē tiek sacelts skandāls ap «SS jautājumu Latvijā», rēķināšanās ar savu vēlētāju uzskatiem patiesi liks kļūt piesardzīgam ir dāņu, ir austriešu, ir vācu galotnēm.

Tieši šo iemeslu dēļ šogad klusēt nolēmuši bijušie leģionāri. Gājiena uz Brīvības pieminekli nebūs. Te jaušams ja ne gluži traģisks, tad tāds dramatisks moments gan. Bet šie arvien vēl oficiālo rokasspiedienu nesaņēmušie cīnītāji ir uzticīgi tēvzemes nākotnei arī šodien. Varbūt labāk par visiem viņi saprot, ka bez NATO mēs iztikt nevaram – un tas ir svarīgāk par viņu tiesībām liecināt, ka viņu biedri ir krituši Latvijas idejas vārdā.

Jā, vārdā – bet tam sekoja arī smags frontes un nometņu darbs. Viņu klusēšana nozīmē, ka skandāla nebūs. Un gaužām zīmīgi, ka jau ir atskanējušas daudzas vīlušos balsis. Nav skaisti. Ja kādam veras mute apvainot vecos karavīrus nacionālas pašcieņas trūkumā, piekāpībā un pat – neticami! – gļēvumā, tad man gribas uzdot dažus jautājumus šiem mutes bajāriem. Kas ir devis tiesības uzurpēt karavīru lēmumu? Kāds ir morālais pamats padarīt viņus par savas propagandas ķīlniekiem? Un, pat ja šie verbālie teroristi atzīst, ka viņi ir pret NATO, – vai patiešām provokācija ir viņiem pieņemama cīņas forma? Un vai bļaustīšanās pie Brīvības pieminekļa neizklausās pēc tādas kā zaimošanas?

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”