Iznācis Imanta Ziedoņa Rakstu pēdējais, divpadsmitais sējums

“Nordik” izdevums, 2002, mākslinieks Aigars Ozoliņš. Ar Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa vadītāju un Imanta Ziedoņa Rakstu sastādītāju Andru Konsti 2000. gadā Aleksandra Čaka mājvietā

Šajā sējumā dzejnieks “sapulcinājis” savus ceļabiedrus un laikabiedrus. Te ir veltījuma dzejoļi, recenzijas un to fragmenti, vēstules un intervijas, esejiski skicējumi, mūža atvadu raksti, ieteikumi un apsveikumi. Tāpat kā iepriekšējos sējumos, ir daudz fotoattēlu ar saturiski ietilpīgiem dzejnieka komentāriem. Piemēram, piemiņas rakstu Vilmai Dellei papildina fotoattēls ar parakstu: “Jauno autoru laikos. Kad kādu laiciņu mitinājāmies tāda mākslinieku grupa (Hilda Vīka, dr.Jānis Ērenpreiss, prof.Kristaps Rudzītis, Lauma Reinholde) pie dr. Jāņa Liepiņa “kā slimnieki”, allaž devāmies uz Rendas skolu pie direktores Treimanes no sena porcelāna krūzītēm kafiju dzert un pie rakstnieces Vilmas Delles uz viņas lauku mājām jāņogas ēst. Apmēram tā, kā redzams bildē. Ar Jāni Liepiņu sadraudzējāmies jauno autoru seminārā, kur referents Bruno Saulītis manu un Jāņa Liepiņa mīlas dzeju nosauca “vienkārši par idiotisku”(..)”

Imants Ziedonis grāmatas priekšvārdā (tā fragmentu publicējam atsevišķi) saka paldies Rakstu kārtotājai Andrai Konstei un apgādam “Nordik”, īpaši Pēterim Zirnītim (1944–2001), kas bija apgāda līdzīpašnieks un prezidents, viens no I. Ziedoņa Rakstu fonda dibinātājiem. Sevišķa pateicība fonda dibinātājam, pazīstamajam latviešu uzņēmējam un sabiedriskajam darbiniekam Brunim Rubesam, ko dzejnieks nosaucis par vienu no šo Rakstu galvenajiem varoņiem, jo “viņš ir ar labu komercspēju, māksliniecisku gaumi un cilvēcisko attieksmju pieredzi apveltīts ideju caursitējs, projektu spēlmanis, darījumu veiksminieks”. Autora pateicība arī māksliniekiem Aigaram Ozoliņam un Gunāram Janaitim — par pelēko laukakmeni, kas līdz ar Rakstiem lidojis visus šos gadus, “laiku pa laikam apstājoties uz vāka mākslinieciski skaistā mirklī un nopietnā pašapziņā”.

“Ziedonim nav un nevar būt līdzinieku ne krievu, ne vācu, ne angļu, ne franču literatūrā. Viņš ir caurcaurēm savpatis. Imants Ziedonis, tā nav literāra ekskursija, kārtējais –isms vai naudas stūrēta konjunktūra. Būdams aicināts un izredzēts, kacinātājs, urķētājs un otrādi runātājs, viņš ir un paliek sava talanta prizmā koncentrēts latviskās dzīves uztveres degpunkts. Viņa cilvēciskais simbols — puika, kas vēro skudru

“Jānis Peters ir dzimis Vēža zvaigznājā. Vēža zvaigznājā dzimušie ir personas ar metafiziskiem dziļumiem. Jānis ir Latvijas likteņcilvēks. To rādīja laiks, to rādīs laiks. Lielu laiku mēs bijām viena virziena biedri. Es vēl joprojām ticu Jāņa Petera sūtībai — tik dziļi manī iestrādājusies viņa autoritāte; jaunības gados Raimonds Pauls bija nerets ciemiņš pie mums Murjāņos. Un allaž interesējās, vai gadījuma pēc virtuvē nav kas garšīgs” — Imants Ziedonis

pūzni. Arī — inspektors, kas ik brīdi var ierasties, lai novilktu ar pirkstu pār putekļainu lādes vāku. Kad 2000. gadā man jautā, kas divdesmitā gadsimta pēdējā ceturksnī latviešu literārajā pasaulē bijusi lielākā autoritāte, atbildu bez prātošanas — Imants Ziedonis.” — Tās ir rindas no Zigmunda Skujiņa apceres par savu kolēģi, kas kopā ar Jāņa Petera un Ingrīdas Vāvernieces apcerēm un Bruņa Rubesa Pēcvārdiem ievietota grāmatas pēdējā nodaļa “Fakti, komentāri, viedokļi”. Savukārt zem attēla, kur abi rakstnieki redzami vienuviet, Imants Ziedonis raksta: “Zigmunds Skujiņš ir viens no tiem maniem kolēģiem, kas ar savu stabilo, konservatīvi ieturēto stāju gadu gaitā ir stipri iespaidojis manu domāšanu, par ko gan te īsās frāzēs nepastāstīsi — kā un kāpēc. Katrā ziņā tās ir lielas cieņas attiecības.”

Atliek vien pievienoties Rakstu sastādītājas Andras Konstes izteiktajai cerībai, ka atbildes uz šiem “kā” un “kāpēc” un sīkākus komentārus attiecībā uz autora izvēlēto sev tuvo personu loku atradīsim kādā no Imanta Ziedoņa nākamajām grāmatām.

Tāpat kā tas bija ar pirmajiem vienpadsmit sējumiem, arī šī grāmata tika skaisti tautās laista. Un tas notika nule aizvadītajos Baltijas grāmatu svētkos. Patiesu mākslas svētbrīdi sagādāja Kultūras akadēmijas studentu, režisores Ainas Matīsas audzēkņu, sagatavotais Imanta Ziedoņa dzejas teātris. Aizkustināts bija arī pats dzejnieks: “Pārsteidz jaunās paaudzes inteliģence. Tā ir stipra jaunaudze. Es savus dzejoļus nekad nebiju TĀ dzirdējis. Kaut ko tādu es no aktieriem nebiju gaidījis. Tik tieša intonācija, attieksme, izjūta! Tas bieži negadās. Šī bija tā reize.”

Bija grūti vārdos izteikt to pārdzīvojumu, ko sagādāja jauniešu priekšnesums. Kad vēlāk ielasījos grāmatas tekstos, pēkšņi domas aizķērās pie salīdzinājumiem, ko dzejnieks izteicis attiecībā uz Birutas Baumanes gleznām: “Viņas darītie cilvēki ir tikko izradīti, vēl pirmatnēja liktens pilni. Viņi ir netālu no Ādama un Ievas. Kāda septītā ģenerācija aiz paradīzes. Tāpēc savos locekļos un formās viņi ir tik vienkārši un nesarežģīti. Viņi ir nupatās kā radīti un miesās svaigi. Arī jutekliski — no iekostā ābola nākuši.” Tieši tā no jauno cilvēku mutes nāca Imanta Ziedoņa dzeja — kā kaut kas tikko dzimis, ne tālāk kā septītā ģenerācijā no paradīzes.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore