Imants Ziedonis:

Biedri retinātajā laikā

Katrs laiks prasās tikt piepildīts. Mans laiks, varētu teikt, iekrita “nelaikā” — mans laiks nebija no gaišākajiem, tas bija retināts laiks. Tajā nebija blīvuma, tajā grūti bija panākt piepildītības sajūtu. Jo, raugi, domas, vārdi un darbi, šie radītāji spēki — domas, vārdi un darbi šajā laikā nebija saskaņā, tie neatbilda cits citam. Starp domām un vārdiem bija izveidojušies it kā lieli retinājumi, pauzes, piesardzīgi noklusējumi. Daudz skaistu domu tika domāts, bet tās apsīka, pirms tika pateiktas. Šajā neatbilstības laikā, domu, vārdu un darbu nesaprašanās laikā, nebija varoša, radoša blīvuma. Laiks palika nepiepildīts. Taču šajā retinātajā laikā dzīvoja tādi cilvēki, kurus sauca par dzejniekiem, par māksliniekiem. Turklāt viņi bija no mazas tautas, totāla agresīva lieluma okupētas tautas. Viņi bija latvieši. Un viņi domāja, ka viņiem jāizdzīvo. Es arī tā domāju. Bet izdzīvot var tikai gudrais, stiprais un potenciālais. Tad nu jādara viss, lai mēs “daudztautu saimē” būtu jaudīgi. Mums, dzejniekiem, bija Dieva dota vārdu īstenība. To vajadzēja maksimāli izmantot. Vajadzēja vārgajiem pateikt, ka viņu vārdi par vārgiem; vajadzēja raudulīgajiem pateikt, ka viņu dzeja ir mīkstčaulīga.

Bet tas, re nu, ir bijis un noticis, un šajā sējumā fragmentāri ievietotas domas un spriedumi no daža dzejas gada pārskatiem, no “iekšējām recenzijām” — tā sauca izdevniecību pasūtītos vērtējumus par citu kolēģu grāmatām (parasti pirms grāmatas iznākšanas tādām bija jābūt no diviem vērtētājiem, citreiz no viena). Tie ir paša autora un redaktoru īsināti pārskati par kolēģu literāro devumu u.tml. Teiktais ņemts gan no publikācijām presē, gan no nepublicētiem referātiem dzejas sekcijas sanāksmēs. Tagad, no gadu attāluma to lasot, pašam rodas jautājumi, kas man licis to visu darīt? Uzdrošināties vērtēt savu kolēģu rakstīto reizēm visai viszinoši un neiecietīgi, reizēm pielaidīgāk un koleģiāli līdzpārdzīvojot.

Jubilejas apsveikumi, mūža atvadu vārdi, atbalsta raksti — ieteikumi kolēģu uzņemšanai gan Rakstnieku savienībā, gan tiem, kas paši to gribējuši, — PSKP. Arī tāds bija viens no radošās inteliģences pašsaglabāšanās un pašdraudzīgas radošas vides veidošanas paradoksālajiem paņēmieniem — stiprināt pašiem savu ideoloģiskās vadības “cilvēkmateriālu” — ar gudriem, mākslai un latvietībai nekaitīgiem cilvēkiem. Ar savējiem. Lai atvairītu “iesūtītos”, “uzsūtītos”.

Tie ir personu un viņu censonības apraksti, piemiņas raksti, apsveikumu runas un tamlīdzīgi raksturojumi. Te ietilpst arī iekšējās recenzijas par Veltu Tomu un Baibu Bočoli, par trimdas latviešu grāmatām, jo emigrācijas rakstnieku devums tika speciāli svērts, ņemts un atkal pārsvērts. Rezultātā jau šīs grāmatas iznāca, bet parasti ar vairāku šejienes literātu “diplomātisku” līdzspēli.