No Rakstu 12.sējuma priekšvārda:

Vairāk nepateikts nekā pateikts

Šajā sējumā nepaspēšu pastāstīt par savas dzejas tulkotājiem un izdevējiem — krievu, angļu, zviedru, bulgāru, somu, igauņu, leišu valodā.

Par sadraudzību ar moldāvu dzejniekiem, veidojot kopīgas grāmatas “Māte” (ar Grigori Vieru), “Maize” (ar Līviu Damianu), par kopīgi veidoto ceļojumu grāmatu pa Tadžikiju “Perpendikulārā karote” (ar ukraiņu publicistu, vēlāko žurnāla “Ogoņok” redaktoru M.Gorbačova daudzatļautības laikā — Vitāliju Korotiču).

Izpaliek apraksti par bērnu literārās kustības biedriem un humānistiem no citām PSRS tautām tā laika bērnu literatūrā. Mēs ar Jāni Baltvilku draudzīgi tikām uzņemti visnotaļ talantīgo bērnu literatūras pārstāvju kompānijā un ne mazums piedalījāmies bērnu literatūras padomes izbraucienos pa visu lielo padomiju, līdz ar gudrākajiem bērnu literatūras prātiem centāmies uzturēt bērnu literatūru mākslas cienīgā līmenī un nenolaist to konjunktūrā un haltūrā.

Šajā sējumā nepaspēju pastāstīt ne par savu kino kopdarbu ar biedriem — kinorežisoriem Laimu Žurginu, Aivaru Freimani, Ivaru Selecki, Ansi Epneru, Hercu Franku, nedz arī par savu dzejoļu komponistiem, koriem un to diriģentiem; aktieriem, kuru intonācijas manu dzeju lasījumos man likušās vissmalkākās un pieņemamākās (Jānis Paukštello, Ainas Matīsas Valmieras studijas audzēkņi).

Mani ir portretēt gribējis, manu noģīmi uz audekla uzvilkt, akmenī vai metālā kalt — dažs labs mākslinieks. Mūsu sadarbības un sadraudzības veidi te paliek neapcerēti. Dialogi ar Jāni Pauļuku un tēlnieci Davidovu–Medeni vien jau ir neparasta vērtība. Katrai bildei, kas nonākusi pie manas sienas, ir savi aprakstīšanas vērti motīvi.

Pavisam neapcerēti ir palikuši mani domubiedri un sadarbības cilvēki pasaules latvietībā ar viņu sevišķo patriotismu un tajā pašā laikā sevišķo atvērtību pasaules attiecību maiņai. Sevī nesu līdzi Mudītes Austriņas brīvdomīgo “saules domāšanu”, Lalitas Muižnieces smaidīgo “puķu domāšanu”, stāstu par Valda Muižnieka veiksmīgajiem pūliņiem veidot kopbibliotēku latviešu studentiem Kalamazū, Viļa Vītola mērķtiecīgo un rezultatīvo lietišķību un vienlaikus — apbrīnojamo toleraci pret visu, kas latviešu tautai dod skaistumu. Cik daudz pienesuma Latvijas labumam no pārjūrām! Vairas Vīķes–Freibergas un Imanta Freiberga dainu noguldījums Latvijas “kultūrbankā”, viņu abu atgriešanās dzimtenē, Voldemāra Gulēna neparastā rosinošā darbība Vestienas sabiedrībā. Tad Rubesu ģimenes radošais ampluā Latvijā. Pārjūras ārstu pienesums Latvijas Ārstu biedrības aktivitātēs (Dr.Tūters, Dr.Muižnieks, Dr.Gulēns, brāļi Dr.Zariņi). Un viņu un manu draugu un līdzjutēju palīdzība manas ārstēšanās laikā Čikāgā. Kanādas “dardedzieši”, kas pirmie “meta tiltu” uz Latviju: no Austrālijas pārvestā mūzikas bibliotēka, ko visu mūžu tur, Adelaidē, bija krājis Biezaišu pāris. Brīvdomīgais videohronists Valdis Kupris, kuram neviena brīvdabas mākslas darbošanās Latvijā nav palikusi neieraudzīta un tikai viņam pašam vien zināma. Ojārs Kalniņš, kas, atgriezies dzimtenē, tūliņ sāka lielus darbus. Brīvdomīgais Norberts Klaucēns, kas iedrošinās “disonēt” tur, kur jūt latviešu lietas “falšu harmoniju”.

Pa vienam vien paliek vēl nepateikts kāds tikšanās fakts, kāda dialoga reizē gūta gudrība, vai nu tīri latviski nosvērta, vai globāli intelektuāla. Baiba Rubesa un visi citi Rubesi — BBB panāca un izdarīja, ka mani dzejoļi un epifānijas iznāca Kanādas izdevniecībā “Exile” īsti talantīga dzejnieka Berija Kalehana tulkojumā.

Šajā grāmatā paliek neapcerēti tik tiešām īstajie cīņu biedri par manu veselību un dzīvību. Tāpat te nav doti arī to ārstnieku portretējumi, kuri mani mācījuši pašārstēties caur veselīgu domāšanas veidu un pasaules redzējumu.

Paliek neaprakstīta virkne manu skolotāju un gudru cilvēku, kas ieveduši mani ezotēro grāmatu pasaulē, veicinādami apjēgt pasaules priekšstatus par paplašināto realitāti. Uz papīra neuzliktas paliek domas un cieņas vārdi, veltīti dažiem mācītājiem un citiem kristīgās Baznīcas cilvēkiem, kurus esmu sajutis gaismu nesam.

Apzināti šeit neesmu piesaucis savus radus un ģimenes locekļus — tā jau ir intīmāka viela, memuāru viela un vismaz pagaidām neprasās pēc sabiedriskas izvērtēšanas.

Visi nepieminētie līdzcilvēki, par kuriem šeit atgādināts, manu prātu mierā jau neliks, par sevi atgādinās un prasīsies kādā jaunā līdzīga nosaukuma grāmatā, teiksim, “Viņi gadījās” vai “Ar ko tikai tev nav jāsatiekas”, vai kaut kā tā.