“Latvijā latviešu valodai ir jābūt vienīgai valsts valodai”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 21. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Vakar konferencē “EDSO un Latvija”, nosaukums gan bija garāks, burtiski varētu teikt — kā ar aukstu ūdeni aplēja Žerāra Studmana izteiciens, ka Latvijā krievu valoda varētu būt atzīta par otru valodu. Jūs esat diezgan strikti reaģējis un norobežojies.

Andris Bērziņš: — Patiesības labad jāsaka, ka tas gan nebija konferencē, konferencē viņš, izrādās, ir runājis pilnīgi ko citu un savukārt, izejot ārā pie žurnālistiem, pilnīgi ko citu — otrādi. Un es vienkārši nevaru citādi kvalificēt šos izteikumus kā absolūtu tik augstas amatpersonas bezatbildību, un tieši tādēļ arī šī reakcija ir, jo, lai kā kurš domātu, es domāju, ka pilnīgi skaidrs, ka Latvijā latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai. Es gribu teikt, ka es darīšu visu un pieļauju, ka arī visi pārējie koalīcijas partneri, visi normāli domājoši cilvēki darīs visu, lai tā tas tiešām būtu, lai tā tas arī saglabātos.

— Jūs minējāt vārdu — bezatbildība. Cik tālu un kur tā bezatbildība īpaši izpaužas, kādās jomās?

A.Bērziņš: — Redziet, ja to saka vienkārši kāds cilvēks, kas ir ienācis veikalā vai kafejnīcā iedzert tasīti kafijas, tad tas ir viņa viedoklis, bet, ja to saka tanī hierarhijā augstu stāvošas organizācijas viens vadītājs — un es domāju šeit Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, kurā ir vairāk nekā 150 dažādas valstis iestājušās —, tad viņam ir jāatbild burtiski par katru savu vārdu neatkarīgi no tā, kur tas ir teikts — konferencē vai ārpus konferences sienām, viņš visu laiku ir publiska persona, kurš atbild par katru savu vārdu. Tieši tāpat es nevaru atļauties kādreiz izteikt kādu krasāku novērtējumu vai kaut ko, jo man par katru savu vārdu ir jāatbild, jūs paši ļoti uzmanīgi sekojat līdzi katram manam vārdam un tad mēģināt tulkot — nez ko viņš ar to gribēja teikt.

— Bet kā jums šķiet, ja Studmans šeit, Latvijā, bija pirmoreiz, viņš jau nevarēja to pats izgudrot, kāds viņam pamats to sacīt, kāpēc tomēr?

A.Bērziņš: — Grūti man pateikt. Es ar viņu neesmu par šo tēmu runājis. Es zinu vismaz, ka tāda līmeņa amatpersonām faktiski ir padomnieki, kas viņam sniedz kādus padomus, un tas, ko viņš esot teicis konferencē, bijis, es atkal uzsveru, pavisam kas cits nekā tas, ko viņš teica ārpusē, runājoties ar žurnālistiem. Es esmu lūdzis konferences organizatorus, lai viņi no magnetofona ieraksta, kurš viņiem esot, precīzi nocitē visu, ko Studmana kungs ir teicis šai kontekstā konferencē, un lai to dara zināmu masu saziņas līdzekļos.

— Kad jūs cerat sagaidīt oficiālo viņa izteikto viedokli, to atšifrējumu?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tam šodien ir jābūt jau pieejamam masu saziņas līdzekļiem.

— Un tomēr, vai tādi Studmana izteicieni nenorāda, ka reālā situācija ar latviešu valodu īstenībā nemaz nav tik pozitīva, kā mēs gribētu, jo pamats jau to sacīt ir — krievu valoda pārāk daudz tiek lietota.

A.Bērziņš: — Nē, latviešu valodas kā valsts valodas lomas nostiprināšana ir tas jautājums, pret kuru nekad neesmu dzirdējis nekādus iebildumus nevienā valstī, nevienā sanāksmē. Vienmēr ir diezgan skaidri noteikts, ka katra valsts savā nacionālajā likumdošanā nosaka savas darbības principus, un šis princips, ka valstī tiek noteikta viena valsts valoda, ir pilnīgā saskaņā ar starptautiskajiem standartiem. Cita lieta, ka es vienmēr esmu teicis, ka, Latvijā dzīvojot, ir jāzina pietiekami daudz valodu, džentlmeņa komplekts būtu četras vai piecas valodas, bet tas ir pilnīgi cits jautājums. Latviešu valodai ir jābūt, un es esmu pārliecināts, ka tā būs vienīgā valsts valoda Latvijā.

— Un darbs ir jāturpina, stiprinot valodu.

A.Bērziņš: — Protams, un tieši tādēļ vēl jo vairāk ir valoda jāstiprina, ir jāpārdomā visas šīs lietas, kas saistītas ar valodu, un tieši tādēļ, man liekas, ir ļoti laikā tas, ka mēs valsts valodas statusu nostiprinām Satversmē. Tas nozīmē, pat ja kāds gribētu atteikties no šīs normas, viņam būtu vajadzīgs kvalificēts vairākums, tas ir, trīs ceturtdaļas balsu no kopā ievēlēto Saeimas deputātu skaita.

— Vai šādi paziņojumi, tas, ko vakar Studmans teica, — vienalga, vai tas bija oficiāli vai neoficiāli, tas tomēr bija konferences darba laikā un cilvēki tur bija klāt, — vai šādi paziņojumi negrauj arī ticību Eiropas Savienībai un arī NATO institūcijām?

A.Bērziņš: — Nu, šī organizācija nav nekādi saistīta ne ar NATO, ne ar Eiropas Savienību, tā ir cilvēktiesību organizācija, kuru izveidoja 1974. vai 1975. gadā, tad, kad faktiski sāka atsaldēt aukstā kara laiku, iestājās zināms atkušņa periods divu militāro bloku attiecībās. Pirmkārt jau tas bija Varšavas līguma valstu bloks, tolaik tā sauktā sociālistiskā nometne, un NATO dalībvalstis jeb demokrātiskā pasaule. Mēs jau visi esam piemirsuši, ka bija vēl tāda Čatokvas konference šeit pat, Jūrmalā, un Amerikā, un vēl tur bija visādi teletilti. Šī organizācija nav nekādā veidā saistīta ne ar NATO, ne ar Eiropas Savienību, tā ka šīs organizācijas kaut kādiem lēmumiem nevajadzētu tieši ietekmēt Latvijas virzību uz Eiropas Savienību vai uz NATO.

— Tā ka cilvēkiem nevajadzētu domāt, ka tas ir saistībā ar…

A.Bērziņš: — Tas nav viens un tas pats, tās ir pilnīgi dažādas organizācijas.

— Kad jūs nupat bijāt pēdējā ārvalstu vizītē, tad presē parādījās tāda informācija, ka Ministru prezidents ir jutis norādes uz nepieciešamību grozīt vēlēšanu likumu, bet nebija nekas konkretizēts. No kā jūs jutāt, kas to izteica, vai arī kādās tiešās oficiālās sarunās, vai pēc tam kādās sarunās, konkretizējiet, lūdzu!

A.Bērziņš: — Jā, faktiski uz šo lietu kā tādu vispārēju cilvēktiesību principu man ir tiešām norādījuši vairāku valstu vadītāji, kas bijuši šeit, Latvijā, pēdējā mēneša laikā. Par to ļoti skaidri izteicās arī NATO ģenerālsekretārs lords Robertsons, un ne tikai tad, kad viņš bija pie manis, bet arī tad, kad viņš bija Saeimā, tikās ar Saeimas deputātiem, Saeimas deputāti viņam uzdeva ļoti konkrētus un tiešus jautājumus, viņš tikpat tieši un konkrēti arī atbildēja. Kas attiecas uz manu šīsnedēļas vizīti, tad tiešām pirmdien NATO Ģenerālās asamblejas mītnē notika tikšanās ar kandidātvalstu vadītājiem, lai noklausītos viņu komentārus par progresa ziņojumu, par to, kas ir izdarīts valstu aizsardzības jomā iepriekšējos gados, un formāts, kādā šīs sarunas notiek, ir 19 plus 1, ar 19 ir domāti visu NATO dalībvalstu vēstnieki NATO, kas ir akreditēti, šo sanāksmi vada pats lords Robertsons, un tad tās valstis pa vienai brauc un sniedz savus komentārus par to ziņojumu, kas ir sagatavots, kā valsts ir attīstījusies, kas tur noticis. Un šajā ziņojumā ir divas daļas: viena ir tā sauktā ekonomiskā un politiskā daļa, otra ir tieši militārie pasākumi, aizsardzības spējas, dažnedažādi militārie plāni. Mēs šajā sanāksmē bijām kopā ar aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski, un tos pienākumus, atbildot uz jautājumiem un komentējot dažādus izteikumus, sadalījām tā, ka es runāju vairāk par politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem, savukārt aizsardzības ministrs runāja par ļoti konkrētiem specifiskajiem militārajiem jautājumiem. Noklausoties visus tos jautājumus un komentārus, kādi mums tika uzdoti, arī diezgan skaidri tika pateikts, ka pirmām kārtām mums jāturpina sabiedrības integrācija, jo NATO vēlas, lai mēs ienāktu NATO kā vienota sabiedrība, kas nav sadalīta daudzās dažādās kopienās, sašķelta, nevienota, šo valsts attīstības mērķi nesaprotoša. Tā bija pirmā lieta. Un otra lieta — tik tiešām norādīja, ka mums ir jāizdara izmaiņas vēlēšanu likumā un faktiski jāizņem laukā tā prasība pēc trešās pakāpes valodas apliecības visiem deputātu kandidātiem, jo ne jau tas ir tas, kas nosaka to, vai cilvēks ir pilsonis vai nav, vai viņam ir tiesības vēlēt un būt ievēlētam vai nav.

— Vai jūs uzskatāt, ka tad, ja šo prasību neizņems no vēlēšanu likuma, ir apdraudēts mūsu uzaicinājums rudenī uz NATO?

A.Bērziņš: — Tā mums neviens nav teicis, taču čehu vēstnieks NATO, piemēram, teica: ja kādreiz jūs runājāt, ka daudz kas ir atkarīgs no dažādiem citiem apstākļiem — ārējiem un iekšējiem, tad tagad es varu teikt, ka Latvija ir viena no visdinamiskāk un vissekmīgāk attīstošamies paplašināšanās dalībvalstīm, tur pamatā ir izpildīti visi kritēriji, izņemot, teiksim, tādus pilsoniskās sabiedrības, politiskos kritērijus, un tagad tikai no jums pašiem latviešiem ir atkarīgs tas, ko jūs izdarīsit un kā jūs par šo jautājumu lemsit, un vai jūs gribat būt šai organizācijā vai negribat.

— Un vēl ir lielais jautājums, par ko mēs gribam runāt, — par Saulesdārzu. Arī mēs, jau te sēžot studijā, kopā klausījāmies ziņas, atkal teica, ka premjers tomēr neatsauks Saulesdārza privatizāciju, kāpēc tik vāji ņem vērā sabiedrības viedokli. Jūs zināt, ka 53 organizācijas parakstījušās, arī mēs esam veikuši aptaujas un neesam saņēmuši nevienu zvanu, kurā sacītu, ka vajag privatizēt.

A.Bērziņš: — Redziet, ja šī teritorija būtu ļoti labi sakopta, organizēta, tur būtu pastaigu celiņi, tur būtu apgaismojums un cilvēki varētu normāli, labi atpūsties, tā būtu iecienīta atpūtas vieta, tad, protams, es runātu tieši tāpat. Taču pēc tās informācijas, kāda ir manā rīcībā, un pēc tām fotogrāfijām, bildēm, kādas ir, tur ne tuvu nekādas sakoptības nav. Otrs — es domāju, ka privatizācija — tas ir tieši tas veids, kā, nonākot īpašnieka rokās, īpašums tiek sakopts, savests kārtībā. Trešais. Man liekas, ka pats privatizācijas process jau neko pēc savas būtības neiespaido. Pat ja mēs privatizāciju apturētu, vienalga spēkā būtu Izglītības un zinātnes ministrijas vēl agrāk, pirms manas valdības, noslēgtais nomas līgums, kurš šā vai tā šo teritoriju apgrūtina ar dažādām citām lietām. Es saprotu, ka tur ir ļoti lieli remonti izdarīti, saremontētas katlumājas, nomaksāti lieli parādi, kas bija.

— Vai jūs esat bijis apskatīties personiski?

A.Bērziņš: — Es neesmu personīgi bijis.

— Nu, varētu kopā aizbraukt un apskatīties. Man ir cits viedoklis nekā jums. Man ir tāds jautājums — cik jūs vērtējat zemes vērtību Saulesdārza teritorijā?

A.Bērziņš: — Tas jāprasa Valsts zemes dienestam, es tiešām neesmu skatījies, bet atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem katram zemesgabalam ir noteikta kadastrālā vērtība un ir noteikta kārtība, kā šo kadastrālo vērtību nosaka, un, ja privatizācija notiek, tad tā notiek uz vispārējiem noteikumiem atbilstoši zemes kadastrālajai vērtībai.

— Vai šī zeme, kas atrodas Latvijā kā dārgākā zeme, būtu skaitāma pēc kadastrālās vērtības vai tomēr pēc tā, kā novērtē visas ietekmīgās firmas, kuras nodarbojas ar zemes pirkšanas un pārdošanas vērtējumu, un tur vērtējums ir apmēram 70 dolāri par kvadrātmetru, kopā apmēram 7 miljoni dolāru.

A.Bērziņš: — Nu, es atturētos no konkrētiem skaitļiem, taču es gribētu piebilst, ka dārgākā zeme nav Mežaparkā, dārgāka zeme ir, piemēram, Vecrīgā — turpat 250 latus kvadrātmetrs maksājot pat pēc zemes kadastrālā vērtējuma. Tai pašā laikā es gribu teikt — ir likumi, kurus Saeima pieņēmusi, un mums šie likumi ir jāpilda, es esmu saņēmis tieslietu ministres parakstītu plašu atzinumu, kura kopiju es arī jums atstāšu, kurā ir runāts par visiem šiem jautājumiem, par visām tām lietām, par kurām man vēstulē bija rakstījusi sabiedrība “Delna”, un tur ir ļoti konkrēti juridiski korekti komentāri par visiem šiem jautājumiem. Es saprotu, ka tajos komentāros un dažkārt tajā, ko dzirdu radio, tiek runāts par to, ka šī zeme tiks apbūvēta vai izlietota citādi, nekā atbilstoši tam, kā sabiedrība vēlas. Un te es gribu teikt tā: pati privatizācija jau nekādā veidā nav saistīta ne ar apbūvi, ne ar ko citu, to, vai vispār kaut ko uz kādas zemes drīkst būvēt, kādam tur jābūt stāvu skaitam vai augstumam, nosaka attiecīgā pilsētas pašvaldība, pirmkārt, apstiprinot pašu plānojumu, otrkārt, saskaņojot projektus, un treškārt — izsniedzot būvatļauju. Tā ka šie divi procesi ir pilnīgi nesaistīti. Ja tur pašlaik ir izveidoti divi futbola laukumi, pa kuriem 500 puikas skraida katru dienu un spēlē futbolu, tad, es domāju, tas ir daudz labāk nekā ja zeme ir aizaugusi ar krūmiem un stāv pamesta.

— Jūs atsaucāties uz tieslietu ministri, bet tieslietu ministre tajā atzinumā arī saka, ka viņa tomēr nav iepazinusies ar visiem dokumentiem, klāsts ir bijis ļoti nepilnīgs. Bet man tāds jautājums. Pēc 2001.gada sponsoru naudas “Latvijas ceļam” no “Skonto” ir iemaksāti 24 tūkstoši latu un no Gunta Indriksona personiski 10 tūkstoši latu. Pagājušā gada decembra beigās valdība pieņēma lēmumu — atdot šo zemi privatizācijai tieši Gunta Indriksona vadītajai firmai. Kāds ir tam sakars starp jums kā “Latvijas ceļa” vadītāju un šo iespēju privatizēt.

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, tiešām jāsaka, ka Guntis Indriksons, ja pareizi atceros, es nekad neesmu speciāli analizējis, viņš ir bijis mūsu sponsors laikam ne tikai pagājušogad, bet, man liekas, arī iepriekšējos gados. Taču es gribu teikt, ka šeit nav nekādas tiešas saistības starp to, ka viņš likumā noteiktā kārtā piedalās kā sponsors, jo valdībā jau lēmumu nevar pieņemt viens vienīgais “Latvijas ceļš”, valdībā lēmums tiek pieņemts koleģiāli, visiem koalīcijas partneriem nobalsojot šo lēmumu. Tieši tā arī šis lēmums tika pieņemts.

— Un jūs nekādā veidā neparedzat iespēju, ka šī zeme tomēr varētu palikt Rīgas pilsētas apsaimniekošanā un cilvēki izmantotu to kā…

A.Bērziņš: — Nu, pirmkārt, no Rīgas pilsētas nav saņemts neviens iesniegums, neviens pieprasījums par to, ka Rīgas pilsēta gribētu kaut kādā veidā šo zemi iegūt savā īpašumā. Otrkārt, es esmu izteicis vairākkārt savu viedokli, ka Rīgas pilsētai ir ļoti daudz zemes, taču, ja viņi vēlas šo zemi iegūt savā īpašumā, viņi varētu nākt ar kādu konkrētu priekšlikumu vai nu mainīt zemi, vai daļēji šo zemi mainīt, vai mainīt kādus nekustamos īpašumus un zemi tā, kā to nosaka likums un kā tas būtu loģiski.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā