“Mēs esam nākuši, lai strādātu…”

Pirmajam privātajam žurnālam Latvijā — desmit gadi

Foto: no personīgā arhīva Žurnālisti un uzņēmēji Jānis un Dzintra Mozuļi

Jo ilgāk un labāk pazīsti kādu cilvēku, jo, manuprāt, grūtāk par viņu uzrakstīt. Tā ir arī ar kolēģiem Jāni un Dzintru Mozuļiem (toreiz astoņdesmito gadu beigās vēl — Ciekurzni). Tāpēc, neļaujoties sīkākai atcerei par kopīgo darbu, nelielai uzziņai: Jānis Mozulis — pēc profesijas diplomēts prečzinis un ekonomists, beidzis Latvijas Universitātes aspirantūru, strādājis gan rajona, gan citos nozīmīgos laikrakstos. Un šīs savas iegūtās zināšanas viņš prata spoži izmantot žurnālistikā un viņa rakstus visi lasīja ar lielu interesi, jo tos Jānis bija “izsmadzeņojis no a līdz z”. No 1988. līdz 1990. gadam viņš bija “Rīgas Balss” galvenais redaktors, tad laikraksta ”Diena” ekonomikas komentētājs, bet no 1993. līdz 1997. gadam — “Latvijas Vēstneša” redaktors ekonomikas jautājumos, ekonomikas virsredaktors. Kopš 1992. gada Jānis Mozulis ir arī pirmā privātā žurnāla izdevējs un galvenais redaktors. Dzintra toties ir diplomēta žurnāliste, darba gaitās, kā saka, vispusīgi izzinājusi lauku dzīves norises, un deviņdesmito gadu sākuma pārvērtībās strādājusi žurnālā “Lauku Dzīve”.

Jānis Mozulis, apgāda “Mans Īpašums” dibinātājs un prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

— Žurnāla šā gada februāra laidiena ievadiņā tu raksti, ka desmitgadu jubilejas sarīkojumā būšot arī jārunā, bet vislabprātāk gan tajā laikā strādātu, rakstītu, jo “priekšroku dodam laidenam darba riksim, bez ritma raustīšanas, jo tad tik ātri nepiekūst…” Taču — vai šie aizvadītie desmit gadi tādā rāmā gaitā vien būtu pagājuši? Pastāsti, kāpēc ar Dzintru izvēlējāties iet šādu visai riskantu ceļu! Deviņdesmito gadu sākumā, šajā atgūtās brīvības eiforijā, kad tikai sākās runas par īpašumu atgūšanu, privatizāciju, neviena privātizdevuma, no kā pamācīties, taču nebija. Tagad to ir desmitiem, bet daudziem nav bijis pa spēkam, tā sakot, noturēties virs ūdens… Jums tas izdevies, turklāt pieaugošā spēkā. Un nu 22. martā var atskatīties uz desmitgadē padarīto, kopš iznācis pirmais “Mana Īpašuma” numurs.

— Jāteic, ka no idejas veidot šādu izdevumu līdz pirmajam numuram pagāja gandrīz gads. Patiesībā viss sākās mūsu zemnieku saimniecībā “Lielzariņi”, kur Dzintras tēvs Jānis Ciekurznis Jaunpiebalgā bija atguvis vairāk nekā trīsdesmit hektāru zemes. Nolēmām veidot kopīgu zemnieku saimniecību, jo abi ar sievu patiesībā esam laucinieku izcelsmes. Taču, kārtojot formalitātes un praktiski saimniekojot, radās daudzas neskaidrības. Ar padomiem palīdzēja mums labi pazīstami profesionāļi. Bet reizēm kļuva vai neērti izmantot viņu dārgo laiku mūsu individuālajām konsultācijām. Turklāt, strādājot “Dienā”, vēlāk “Latvijas Vēstnesī” un piedaloties toreiz Augstākās padomes Ekonomikas komisijas un pat valdības sēdēs, jutu, ka daudz kas palika ārpus publikācijām, ko arī derētu zināt cilvēkiem, kuri sāka saimniekot savā zemē vai nodarboties ar uzņēmējdarbību. Radās daudz neskaidrību, kā rīkoties tādā vai citā gadījumā, īpaši tas skāra juridiskos jautājumus, jo bijušais kolhoznieks bija iemācīts darīt to, ko saka agronoms vai inženieris, bet nu bija jāsāk pašam domāt un rīkoties. Un tā puspajokam, pusnopietni radās ideja par sava žurnāla izdošanu. Vienlaikus abi ar Dzintru skolojāmies dažādos kursos, studējām jaunāko laiku ekonomiku.

— Taču, lai sāktu nodarboties ar savu biznesu, vajadzīgas finanses. Vai nācās ņemt kredītu?

— Naudas biznesa sākšanai nebija, iespēju ņemt kredītu — arī ne. Tolaik palīdzēja radinieki, un, kopā liekot zirgu, govis un vēl šo to, radās zemnieku saimniecība “Lielzariņi” SIA, kas sāka izdot pirmo privāto žurnālu Latvijā ar izsmeļošiem likumu un lēmumu skaidrojumiem, normatīvajiem dokumentiem un atbildēm uz daudziem praktiskiem jautājumiem. Turklāt jau no paša sākuma centāmies savu ārštata autoru pulkā iesaistīt gudrākos speciālistus un atzītas autoritātes.

— Skatos, ka pirmais žurnāla numurs nodrukāts uz visai necila, iedzeltena papīra, tam ir 16 lappusītes, bet priekšpēdējais šā gada laidiens iznācis pat uz 64 lappusēm. Žurnāla ārējais izskats arī mainījies, kļuvis daudzviet krāsains, nodrukāts uz kvalitatīva papīra. Droši vien tas sasniegts ne tikai ar pašu izdevēju, bet jau lielākas komandas neatlaidīgu darbu...

— Jā, protams. Tomēr par pirmo numuru bija īpašs prieks, jo tā tirāža — 20 000 eksemplāru — mums par lielu prieku izkusa kā sniegs marta saulītē. “Manu Īpašumu” kā pirmajos gados, tā arī vēlāk un tagad gaida tūkstošiem lasītāju gan laukos, gan arī pilsētās, jo esam gandrīz vai vienīgais tāds izdevums ar tik plašu tematiku, turklāt ļoti praktisku, bieži vien balstītu uz lasītāju vēstulēs ieteiktiem priekšlikumiem, jautājumiem, kas var būt noderīgi plašākam lasītāju lokam.

— Tik tiešām, savu lasāmvielu te var atrast gan tie, kam rūp sava veselība, gan autobraucēji, makšķernieki, gan namamātes dažādu ēdienu pagatavošanā, puķu audzētāji, visi, kas interesējas par nodokļu politiku, arī par juridiskiem jautājumiem u. tml.

— Tagad, ieejot otrajā gadu desmitā, pēc spraigajiem darba gadiem ar gandarījumu varam atzīt — savulaik Latvijā pirmais privātais mēnešraksts ir izturējis laika dzirnu pārbaudi, un tā popularitāte nav mazinājusies. (Tiesa, pašlaik mums nav vairs tik liela tirāža, taču tam ir savi objektīvi iemesli.) Pirmkārt, interesi par žurnālu vairo tas, ka izdevums ir visai operatīvs — jauno normatīvo dokumentu skaidrojumi, praktiskas konsultācijas un padomi dienasgaismu ierauga īstajā brīdī. Otrkārt, lasītāji atzinīgi vērtē to, ka sarežģītības allaž izklāstītas saprotami un pamatīgi.

— Deviņdesmitie gadi bija ļoti dinamiski gandrīz visās jomās. Kā jūs šais vētrās spējāt ne tikai noturēties, bet pat iet uz priekšu?

— Izdevējdarbība ir rūpals, kurā esi kā uz skatuves. Tāpēc nevari lolot ilūzijas, ka tavā nišā neviens neielauzīsies, tavas idejas, tēmas un paņēmienus neatdarinās, nekopēs vai kā citādi transformēs un pat pilnīgos. Aizvadītajā desmitgadē gan dzima, gan arī mira daudzi konsultāciju un padomu ielikumi, pielikumi un pat autonomi izdevumi. Ar to rēķināmies, paši mainoties un meklējot arī jaunas nišas. Taču nedaudz skumji, ka valsts institūciju balstītas izdevniecības vai izdevumi ar ārzemju donornaudas palīdzību cenšas pārpirkt mūsu autorus un mums jau gatavotos darbus. Valstī ir it kā pasludināts kurss uz mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanu. Un it kā arī valsts institūcijām to derētu ieturēt... Konkurence ir veselīga, ja vien tā ir korekta.

Un ne vienmēr nauda ir svarīgākais. Pirms vairākiem gadiem mūsu autore atstāstīja, ka vienā no Juristu biedrības saietiem gan viņai, gan dažiem citiem kolēģiem pārmests: “Kāpēc jūs rakstāt nevis profesionāliem juridiskiem žurnāliem, bet kaut kādam privātam žurnālam “Mans Īpašums”? Atbilde esot palikusi nesagaidīta. Savulaik mākslinieks Kirils Šmeļkovs (starp citu, “repsīšu” mākslinieciskais autors), kas ilgus gadus noformēja mūsu žurnāla vāku, teica: “Jūs esat unikāls izdevums, jo iztiekat bez sponsoriem un reklāmas.” Tiesa, ar reklāmu pirms kāda laika tomēr sākām nodarboties, taču bez sponsoriem iztiekam joprojām. Nav maizes bez garozas, bet tādu mēs arī negribam.

— “Mana Īpašuma” autoru pulkā ir arī “Latvijas Vēstneša” vairāki autori, īpaši to var teikt par augstas klases juristiem. Un par to var tikai priecāties.

— Jā, juridiskajos jautājumos mūsu lasītājus ilgus gadus konsultē Augstākās tiesas senatori Rolands Krauze, Rita Saulīte un Zigmants Gencs, Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Krūmiņa, zvērināti advokāti Andris Grūtups, Jānis Rozenfelds un vēl citi. Atceros, ka žurnāla pirmajā numurā Jānis Rozenfelds rakstīja detalizēti skaidrojošu rakstu par īpašuma tiesībām, bet Andris Grūtups konsultēja lasītājus rakstā “Kā atgūt atņemto īpašumu”. Protams, tagad ir citas aktualitātes, arī citi temati, ko iesaka lasītāji un pati dzīve. Mēs cenšamies savu autoru lokam piesaistīt cilvēkus, kuri piedalās likumu, normatīvo aktu sagatavošanā, tas ir, darba grupu locekļus, deputātus, kā arī tos speciālistus un amatpersonas, kuriem jākontrolē šo lēmumu izpilde. Šajā sakarā gribu minēt tādus profesionāļus kā vairāku sasaukumu Saeimas deputāte Anna Seile, juriste Velga Slaidiņa, Dr. agr. Māris Gailītis, Andris Lukstiņš un Alnis Jirgens — ceļu satiksmes drošībā, Andrejs Melnalksnis — policijas darbības sfērā un citus. Par mūsu visu visvērtīgāko īpašumu — veselību — rakstījuši medicīnas doktori Ilmārs Lazovskis, Uldis Kalniņš, profesors Nikolajs Skuja, docente Vija Eniņa. Grāmatvežiem ļoti svarīgas šķiet zvērinātas revidentes Veltas Dziļumas, Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienību vadītāju un galveno speciālistu Ineses Bahanovskas, Ņinas Podvinskas, Ludmilas Trošinas, Baibas Lindes, Nika Beļakova, Māras Ozolas, Ilzes Grasmanes konsultācijas, bet pircēji un pārdevēji bieži vien kā šķīrējtiesnesi izmanto Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktora vietnieces Māras Žogotas konsultācijas un skaidrojumus. Līdzīgus piemērus varētu minēt vēl daudz.

— Pēdējos gados, kopš esat ne tikai žurnāla, bet apgāda “Mans Īpašums” statusā, savu darbību esat paplašinājuši, sākot izdot brošūras un juridiska rakstura mācību grāmatas, kā arī rīkojot redakcijā klātienes seminārus, lektorijus, sniedzot konsultācijas, kuras, cik zināms, ir zinātgribošo kupli apmeklētas. Varbūt mūsu sarunas nobeigumā nedaudz par to.

— Ar pieredzējušu speciālistu līdzdalību apgādā “Mans Īpašums” izdotas daudzas brošūras un grāmatas. To skaitā — Civillikuma komentāri (“Īpašuma tiesības”, autors Andris Grūtups), “Mantojuma tiesības” (Rolands Krauze un Zigmants Gencs), “Saistību tiesības” (autoru kolektīvs prof. Kalvja Torgāna zinātniskā vadībā), “Lietu tiesības” (Gunta Višņakova un Kaspars Balodis), Civillikuma Ģimenes tiesību daļas komentāri, kuru autors ir pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais prof. Jānis Vēbers, atzītākais ģimenes tiesību speciālists. Tapušas un vēl top citas grāmatas. Periodiski izdodam “Mana Īpašuma rokasgrāmatu”, kurā apkopotas un sistematizētas žurnāla publikācijas. Pēdējos gados lasītāji iecienījuši “Mana Īpašuma bibliotēku” — šajā sērijā ir brošūras par aktuāliem tematiem. Kas attiecas uz rīkotajiem semināriem, konsultācijām, tās turpināsim, jo pat augstas institūcijas lūgušas mūsu starpniecību savu darbinieku izglītošanā. Apzināmies, ka darbs, ko esam uzņēmušies, ir labprātīgs maratons, taču darām to no sirds. Paplašinoties darba apjomam, mums piebiedrojušies jauni entuziasti un domubiedri, redakcijā valda radošs gars — konkrēts un prasīgs.

— Paši izdevēji arī nepārtrauc mācīties. Cik zinu, Dzintra jau otro gadu sekmīgi apgūst jurisprudenci Rīgas Juridiskajā koledžā. Reižu pa reizēm lasām arī viņas publikācijas “Latvijas Vēstnesī” par lauksaimniecības tematiem. Ir patiess prieks par jums — uzņēmīgiem, gudriem un joprojām zinātkāriem kolēģiem.

— Mūsu mērķis palicis nemainīgs — nenoņemamies ar sarežģītībām, ikdienas vienkāršības apiedami. Mūsu mērķis nav līdzināties citiem izdevumiem vai kļūt par vislabākajiem vai vienīgajiem. Esam iekarojuši savu nišu, nākuši, lai strādātu, turklāt savu lasītāju — darbīgu un uzņēmīgu cilvēku — labā un interesēs.

— Arī “Latvijas Vēstnesis”, kura veidošanā esat klātdarbojušies un kurš arī pēc ne visai ilga laika varēs svinēt savu desmitgadi, novēl jūsu apgādam ne mazāk raženu un veiksmīgu nākamo desmitgadi!

Rita Belousova, “LV” nozares redaktore, intervējot svētku reizē

Godinot un sveicot, — Oskars Gerts, “LV” galvenais redaktors