Ar baltsarkandzelteno Baltijas pretošanās karogu

Valentīns Silamiķelis, arhitekts, bijušais politiski represētais, — “Latvijas Vēstnesim”

Valstīm, valstu grupām un sabiedriskām vienībām ir savi simboli — karogi, ģerboņi un himnas. Šādi simboli vieno visus attiecīgā kopuma locekļus ap sevi. Tie tiek tik augstu vērtēti, ka, tos sargājot, cilvēki iet nāvē. Cits no cita šie karogi atšķiras ar krāsām, to sakārtojumu vai zīmējumu. Dienvidslāvijas tautām, piemēram, ir vienas zilibaltsarkanas joslas karogā, bet katrai vēl savas atšķirīgās zīmes. Igaunijas un Somijas himnām ir viena melodija, bet teksts katrai savs.

Kopīga Baltijas valstu — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — karoga saknes un sākums ir patriotiskajā jaunatnes kustībā “Nacionālā sardze”, kas darbojās Rīgā no 1941. līdz 1944. gadam bijušajā NKVD (padomju slepenpolicijas — čekas) iekšējā cietuma telpās Brīvības un Stabu ielas stūrī (t.s. stūra mājā).

Tā kā mūsdienās par šo tālaika jaunatnes darbību zina maz, ir jāatgādina daži fakti.

Kas bija Nacionālā sardze?

Pēc padomju okupantu padzīšanas 1941. gadā 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijas skolotājs Jūlijs Bračs kopā ar skolotāju un sabiedrisko darbinieku Jāni Gresti, kura dēls bija apcietināts Baigajā gadā, aicināja skolēnus savākt un izšķirot bijušā NKVD pamestos, pagalmā izmētātos un apsnigušos papīrus — dokumentus, to atliekas un makulatūru, par ko neviens nebija licies ne zinis.

1941. gada 8. decembrī pirmā brīvprātīgo skolēnu grupa sāka sanest un žāvēt šos lielākoties saplēstos papīrus bijušā cietuma telpās, ēkas pirmajā un pagraba stāvā. Šim nolūkam tās bija nodotas J.Brača rīcībā. Palīgā tika aicināti skolēni arī no citām Rīgas skolām — pastrādāt brīvajā laikā pāris reizes nedēļā divas trīs stundas.

Vispirms daudz darba prasīja kameru, gaiteņu, tualešu, kantortelpu un pastaigas pagalmiņa iztīrīšana; elektroiekārtu un apkures savešana kārtībā, tāpat primitīvu plauktu un mēbeļu ierīkošana. Toreiz iegādāt neko nevarēja un nekādu līdzekļu arī nebija.

Atsaucība uz šādu patriotisku, bet vienmuļu un visai netīru darbu bija liela, un 1942. gada pavasarī te strādāja vairāk par simtu jauniešu. Līdz otrajai padomju okupācijai trīs gadu laikā šajā darbā bija piedalījušies 348 dalībnieki, no kuriem 177 bija sevišķi aktīvi.

Šī jaunatne bija izaugusi patriotiska. Tāpēc varonīgi un pašaizliedzīgi cīnījās leģionā un sarkanarmijā gan pret vienu, gan pret otru ienaidnieku. Un vēl piecus gadus (!) partizānos pret padomju okupantu.

Tika savākti un izšķiroti ne tikai atrastie dokumenti, bet vākta un noglabāta padomju periodika un literatūra. Nozīmīga bija informācijas vākšana par aktuāliem un vēsturiskiem notikumiem, tai skaitā par padomju un vācu ļaundarībām un tajās cietušajiem. Nofotografēja sienu uzrakstus kamerās, kameras un telpas cilvēku nošaušanai.

Interese par NKVD bija liela, tāpēc šī cietuma telpas tika izrādītas cilvēkiem no visas Eiropas. (Jaunieši stāstīja interesentiem latviešu, lietuviešu, krievu, vācu un angļu valodā.) Tā kā telpas bija šauras, cilvēki tika apvienoti grupās pa 10–15 ar pavadoņiem, kas sniedza paskaidrojumus. Pavisam kopā 30 000 apmeklētāju.

Jauniešu kustību bijušā cietuma telpās sauca par Nacionālo sardzi, taču šo nosaukumu konspirācijas dēļ nelietoja un daudzi darbinieki to nemaz nezināja. Savstarpēji to vienkārši sauca par “čeku” vai — laikmetīgāk — par “anštalti”. Nekādas oficiālas darbības programmas nebija un arī nevajadzēja. Biedra karšu, maksas vai citas organizatoriskās formas nebija, izņemot sarakstu, darba instrukcijas un mutvārdu rīkojumus un norādījumus. Nekāda patriotiska, oficiāla organizācija zem vācu drošības dienesta novērošanas nebija iespējama.

Turpinājums — seko