Pētījuma rezultātu izkārtojums

1. Latvijas iedzīvotāju priekšstati par

korupcijas būtību, pastāvēšanas

priekšnoteikumiem un attīstības tendencēm

5. Zināšanas un vara

6. Informācija un tās kanāli

Nobeigums

Ieteikumi korupcijas apkarošanas pasākumiem

Klāvs Sedlenieks.

Lietderīgā korupcija: Latvijas iedzīvotāju uzskati

par valsti un tirgu

1. daļa. Teorētiskie apsvērumi

Brīvais tirgus un demokrātija

2. daļa. Pētījuma rezultātu analīze

Attieksme pret valsti

Valsts kā institūcija

Attieksme pret valsts pārstāvjiem:

lobisms ir korupcija

Tirgus pret valsti

Latvijas iedzīvotāji par korupcijas pozitīvo ietekmi

uz valsts attīstību

Latvijas iedzīvotāji par korupcijas pozitīvo ietekmi

uz viņu pašu ekonomiskajām aktivitātēm

Latvijā godīgā ceļā nevar kļūt bagāts

Korupcijas valoda, tirgus valoda, demokrātijas valoda

Blats: attīstība mūsdienu Latvijas apstākļos

Atbildība par korupciju valstī

Kopsavilkums par attieksmi pret valsti, tirgu un

korupciju

Secinājumi

Nobeiguma piezīmes par šo pētījumu

Pieminētā literatūra

LNKA. Ieskats Latvijas Republikas likumdošanas aktos

korupcijas jomā

LNKA. Korupcijas tēls Latvijā.

Ieskats preses publikācijās

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.142/144, 20.04.2000.,; "LV" nr.151/153, 28.04.2000.;

"LV" nr.158/160, 4.05.2000.; "LV" nr.161/163, 5.05.2000.

Visvairāk respondentu atzīmējuši visabstraktāko definīciju. Lielākais atbilžu procents saistās tieši ar divpusēju un vienreizēju transakciju: situācijas, kad amatpersona pieprasa vai pieņem kukuli. Viena no problēmām visaptverošas definīcijas izstrādei ir definīcijas atkarība no konteksta. Dziļāks izskaidrojums meklējams fokusa grupu diskusijās: lai kādu transakciju nodēvētu par korupciju, nepieciešams zināt ne tikai standartsituāciju, bet arī tās kontekstu. Pēc fokusa grupu respondentu domām, viena un tā pati situācija vienā gadījumā varētu tikt dēvēta par 'korupciju', bet citā, ne. Otrkārt, izpratne par apzīmējumiem, kurus lieto korupcijas sakarā, nav viennozīmīga visiem respondentiem. Līdz ar to, kvantitatīvi dati nespēj sniegt pilnīgu informāciju par to, kā iedzīvotāji konceptualizē 'korupciju'. Tā, otrās fokusgrupas diskusijās 'interešu konflikts', atšķirībā no valsts dotās definīcijas, tika izprasts kā konflikts starp indivīdu un valsti, bet Likumā definētais kā tāds tika noliegts:

- Šeit interešu konflikts ir ... ar namu pārvaldi jau vispār.

- Kāds interešu konflikts? Kā interešu?

- Manu un viņējo.

(..)

-Lūk tāds. Es gribu, lai viņi par manu naudu ko darītu, bet viņi grib, lai es tikai maksātu, un paši neko nedara.

- Tur nav interešu konflikta. Kas ir interešu konflikts? Jums ir vienas intereses. Lūk iet caur šīm durvīm. Bet viņi grib, lai jūs ietu caur šo logu. Tas ir interešu konflikts. Bet tas, tas ir - ejiet caur šīm durvīm, tikai maksājiet vairāk! Kāds gan tur interešu konflikts?

Toties 1. grupa aprakstīja standartsituāciju, kas vispārēji definēta, bet praktiski nav atrunāta Likumā:

- (..) ..Dālmanis - viņš ir pilsētas domes priekšsēdētājs un viņam pieder bruģa firma. Un Ventspils ir superīgi nobruģēta. Bet šo bruģi viņš iepērk, dome iepērk no Dālmaņa. Viņam varbūt viņa [firma] neskaitās.

- Pats Dālmanis pērk no Dālmaņa. Un tas nozīmē, ka augstākā korupcijas pakāpe ir interešu konflikts. Jo tas jau ir augstāks līmenis, jo tas jau ir super, krieviski runājot 'naglostj' (smiekli). Viņš jau neņem kukuļus, viņš vienkārši pumpē. Valsts naudu pa taisno. Bez starpniekiem.

Ierēdņu grupa izvirzīja Likumam atbilstošāku definīciju. Turklāt vienīgi šajā grupā definējums skanēja pirmajā personā un tika zināmā mērā attiecināts uz respondentu:

- [Interešu konflikts ir] starp 'es' kā amatperona [mani kā amatpresonu], kura pieņem lēmumu, attiecībā uz to lēmumu. Vai man ir interese šajā lēmuma pieņemšanā vai nav.

Iedzīvotāji korupciju (ierēdņu izpratne par korupciju ir vairāk valsts definīcijas ietekmēta) konceptualizē pēc sekojošas shēmas un tā manāmi atšķiras no valsts dotās shēmas:

dāvana‹pakalpojuma paātrināšana‹likuma interpretācija‹izspiešana‹kontrabanda‹lielu valsts līdzekļu piesavināšanās‹kukulis

'mazais cilvēks' ----------------- valsts

morāli attaisnojams --------------- nepieņemams

brīvprātīgs ------------------- piespiedu

likumīgs -------------------- nelikumīgs

informācija ------------------- informācijas trūkums

Iedzīvotāji diferencē 'kukuļošanu' no 'korupcijas', lai arī jēdzieniski abas parādības pieder vienam un tam pašam procesam:

1) pēc transakcijas apjoma un ilglaicības. Tādējādi kukulis, kas tiek dots kontrabandas realizācijai, tiek klasificēts kā 'korupcija' tādēļ, ka tā apjoms ir 'liels' vai arī tas tiek dots sistemātiski;

2) pēc transakcijas dalībnieku statusa. Ja transakcija tiek saistīta nevis ar konkrētu personu, kas saņem vai pieprasa kukuli, bet šī rīcība tiek asociēta ar 'valsti' vai 'valsts iestādi', tā tiek dēvēta par 'korupciju'. Persona, kas 'pārstāv' 'valsti' šajā darījumā paliek anonīma, bet tās rīcība tiek piedēvēta sistēmai. Individuālas transakcijas tiek sauktas par 'kukuļošanu' vai 'dāvanu'.

Likumības skala pēc iedzīvotāju domām ir relatīvs rādītājs. 1. un 2. grupas respondenti par korupciju uzskata arī manipulēšanu ar likumiem, poliklīniku sistēmu un deputātu piemaksas pie algas. Tā gadījumi, kuros transakcija ir likumīga, bet pēc respondenta domām, netaisnīga, tiek uzskatīti par korupciju. Otrās grupas diskusijā izskanēja doma, ka kukuļi ir jebkurš nepamatots maksājums, lai arī tam pretim izsniedz kvīti. Arī pirmā grupa izvirzīja līdzīgus pieņēmus, par pamatu korupcijas iespējamībai ņemot vērā savu interešu apdraudējumu, kā augstākminētajā piemērā par Baltiņu un autostāvvietu izkārtojumu Rīgā.

Līdz ar to, viens no cēloņiem augstajam korupcijas indeksam Latvijā ir valsts un tās iedzīvotāju interešu nesaskaņa. Uz jautājumu, vai valsts ieinteresēta, lai cilvēki dzīvotu labi, 56.4 % respondentu atbild negatīvi. Ne izglītībai, ne tautībai šajā uzskatā nav nozīmes. Nedaudz optimistiskāk ir noskaņoti pilsoņi un personas ar augstu ienākuma līmeni.

Kukuļdošana robežojas ar dāvanu došanu. Kā galvenā atšķirība tiek minēta brīvprātības princips un transakcijas laiks. Dāvana raksturota ar to, ka tās došana ir nobīdīta laikā un nenotiek vienlaicīgi ar pakalpojuma/preces iegūšanu, bet gan pēc tās saņemšanas. Tā tiek saistīta ar pateicību un pozitīvi vērtēta. Faktiski dāvanu došana ir reglamentēta un asociēta ar noteiktām sfērām, piemēram, medicīnas pakalpojumiem. Korupcijas novēršanas likuma (13. pants) definējums neatbilst iedzīvotāju pieņemtajam. Pēc Likuma dāvanu amatpersona nedrīkst pieņemt (tad tā loģiski transformētos kukulī), ja gadu pirms vai pēc dāvanas došanas tai ir bijusi ar tās amatu saistīti darījumi: pieņemts lēmums, veikta uzraudzība, kontrole, izsniegta izziņa, veikta izmeklēšana (šo normu svītro 1996. gada labojumos) vai arī uzlikts sods. Šādos gadījumos dāvana ir jānoraida un jāatdod dāvinātājam. Taču amatpersona drīkst pieņemt dāvanas Valsts svētkos un atceres dienās; tad par dāvanu izmantošanu lemj attiecīgās iestādes vadītājs. Paši ierēdņi (3. grupa) dāvanas (tādas kā ziedus un konfektes) viennozīmīgi uzskata par uzmanības un pateicības pierādījumu. Ja šāda dāvana dota pirms oficiālā jautājuma kārtošanas, tad tas tiek uzskatīts par klienta zināmu iejaukšanos varas attiecībās starp ierēdni un klientu.

Starp 'dāvanu' un 'kukuli' respondenti izvieto 'ziedojumus'. Tie saistīti ar maksājumiem valsts izglītības iestādēs. Tā ir morāli attaisnojama, jo ziedojums nokļūst iestādes, nevis privātpersonas maciņā (tas ir mūsu bērniem, valsts nepalīdz bērnu izglītības iestādēm), taču ne tuvu brīvprātīga transakcija. Attieksme krasi mainās uz negatīvu, ja transakcija saistīta ar izglītības darbinieku kā privātpersonu, piemēram, runājot par eksāmenu atzīmju nopirkšanu.

1 Likumu uzskaitījumu skatīt V.Kalniņa starpziņojumā (1999) "Latvijas tiesu varas loma korupcijas novēršanā", 13.lpp.

2 V.Kalniņš, turpat, 25.-26.lpp.

3 Pie līdzīgiem secinājumiem analizējot tiesu praksi Latvijā nonāk arī V.Kalniņš (turpat). Spriežot pēc Kalniņa pētītajiem gadījumiem, Latvijā spriežot pēc tiesu un prokuratūras materiāliem pastāv tikai zema līmeņa korupcija. Potenciālie augsta līmeņa korupcijas gadījumi neapstiprinās. Kā atzīmē Kalniņš (26.lpp.) viena no problēmām ir formāla pieeja korupcijai: Ģenerālprokuratūrā joprojām nav gadījumu, kuros būtu konstatētas neformālas ar interešu konfliktu saistītas pazīmes. Tieši par tām masu mēdijos un sabiedrībā valda citāds uzskats nekā prokuratūrā.

4 Pēc citu pētījuma dalībnieku ieteikuma lietots pseidonīms

5 Autore uzsver, ka šāds ir bijis respondentu viedoklis, ne autores secinājumi

6 Skatīt V.Kalniņa pētījumu

7 Lietots pseidonīms

2. Korupcija un morāle

Korupcijas vērtējums Latvijas sabiedrībā ir ambivalents. Šī divdomība izsakāma ar apgalvojumu, ka 'korupcija ir negodīga, bet dažkārt neizbēgama'. Tam piekrita 72.1 % respondentu. Ar neizbēgamību saistītas zināmas pozitīvas korupcijas iezīmes vai arī ar tās palīdzību atbildība par iesaistīšanos deleģēta citai aģentūrai. Šī iemesla dēļ iedzīvotāju sniegtais morālais novērtējums 'kukuļdošanai' un 'korupcijai' ir atšķirīgs. Diskursīvā, vispārinātā aprakstā pēdējais tiek minēts kā lielāks ļaunums. Jāpiezīmē, ka šāds vērtējums tiek izmantots, lai attaisnotu respondentu personisko iesaisti korupcijā. Tipiski, ka kukuļu došana netiek negatīvi vērtēta tajos gadījumos, kad uz respondentu no valsts puses ticis izdarīts spiediens vai radīti likumīgi šķēršļi respondenta vai tā paziņu likumīgai darbībai.

No iedzīvotāja individuālas perespektīvas kukuļdošana kļūst par stratēģiju, kas ļauj samazināt (netaisnīgos, valsts uzliktos) izdevumus. Kukuļus ņemoša policista tēls ir radies abpusējas, gan policistu, gan klientu, darbības rezultātā. Policista prasības tiek uztvertas nevis kā likuma kontrolēšana, bet gan paša (netaisnīgā) likuma uzspiešana. Līdz ar to policijas 'negodīgums' (skat. 2. tabulu par valsts iestāžu un institūciju godīgumu) tiek konstruēts divos līmeņos: pirmais saistās ar likumdošanu un tās atrautību no iedzīvotāju pielietotajām normām (netaisnību), otrais ar atsevišķu policistu individuālu rīcību. Tā, sodīšana par ātruma ierobežojuma neievērošanu, tiek uztverta ne tikai kā sods par pārkāpumu, bet gan ceļu policistu selektīva un potenciāli mantkārīga rīcība, kas vērsta pret vienu no daudzajiem likumpārkāpējiem. Jāpiezīmē, ka ceļu policijas 'negodīgumu' palīdz veidot visi ar to transakcijā nonākušie dalībnieki, arī Saeima lemjot par atsevišķu personu (deputātu) nesaukšanu pie administratīvas atbildības par ceļu satiksmes pārkāpumu.

Zema līmeņa korupcija šo iemeslu dēļ ir uztverta kā mazāk bīstama un dažos gadījumos tiek attaisnota ar

1) korupcijas izplatību augstākajā līmenī (" Zivs pūst no galvas. (..) Un kamēr nebeigsies lielie kukuļi, tikmēr tie mazie pa apakšu arī ne", 1. fokusgrupa ), 'mazā' korupcija tāpat neko nemaina. To atbalsta 79.2 % aptaujāto;

2) zemākā slāņa nenodrošinātību (skolotājiem un medicīnas darbiniekiem ir salīdzinoši zemas algas, skolas un bērnudārzi ir nabadzīgas iestādes), tādēļ tās transakcijas, kuras būtu negatīvi vērtējamas labi apmaksātiem ierēdņiem, ir attaisnojamas zemu atalgotiem valsts darbiniekiem.

Arī tā bērnudārzu maksāšana. Tā nav korupcija. Tur naudas vienkārši nav. (1. fokusgrupa).

Iesaistes neizbēgamība ir viens no svarīgiem korupcijas tēla elementiem. Aģentūra (un līdz ar to arī atbildība) tiek pārnesta uz transakcijas partneriem, valsts struktūrām vai to radīto morālo klimatu. 78.2 % respondentu uzskata, ka birokrātija spiež dot kukuļus. 33.9 % respondentu atzīt, ka korupciju izmantotu par galēju rīcību; 57.3 % to nedarītu, bet pārējie nezin pateikt. Daudz vairāk respondentu piekīt vienreizējas transakcijas iespējamībai - šādā gadījumā 51.3 % respondentu būtu ar mieru dot kukuli, lai atrisinātu svarīgu problēmu. Ilglaicīgai kukuļošanai piekrīt daudz mazāk respondentu. 26.7 % aptaujāto dotu kukuļus, ja tā būtu vienīgā izeja biznesa pastāvēšanai. Vēl 15.7 % nespēj izsķirties kā šādā situācijā rīkoties.

Korupcijas morālais vērtējums līdz ar to saistīts ar noteiktas vides un atbildīgas aģentūras radīšanu. Pirmkārt, jārunā par morālo klimatu Latvijā (skat. 2. tabulu par iestāžu un organizāciju 'godīguma' vērtējumu). Latvijas sabiedrība kopumā ir pesimistiski noskaņota attiecībā uz godīgas izdzīvošanas iespēju, tādējādi radot labvēlīgu kontekstu korupcijas praktizēšanai. 75.9% respondentu uzskata, ka godīgā ceļā Latvijā bagāts nevar palikt. Optimistiskāk noskaņoti ir jaunieši vecumā no 18-24 gadiem, kuru vidū 64.4% piekrīt dotajam apgalvojumam (vecāku par 55 gadiem cilvēku vidū apgalvojumam piekrīt 77.2% respondentu). Atšķirības uzskatos vērojamas arī raugoties uz respondentu labklājības līmeni. Apgalvojumam piekrīt 63.5% respondentu, kuruprāt dzīves līmenis ir pēdējo 2 gadu laikā ir kļuvis daudz labāks (potenciāli bagātie cilvēki), un 85% respondentu, kuru dzīves līmenis ir ievērojami krities. Šim uzskatam ir nozīmīgas reģionālas variācijas: tam piekrīt 67.8% Latgales respondentu un 83.7% kurzemnieku. No šī viedokļa raugoties "kukulis ir norma. Tas skaitās kā papildus darba samaksa" (2. grupa). 62.5 % respondentu uzskata, ka bez kukuļa nevar iztikt, jo viss jau ir korumpēts.

Vairākkārt fokusa grupu diskusijās tika uzsvērts, ka iesaistīšanās korupcijā ir attaisnojama ar 'izdzīvošanu', turklāt tam piesaistīti emocionāli spilgti tēli - bērni, bads. Piemēram:

- Nu labi, jūs esat viena no miljona [kas kukuļus neņem]. Tādā gadījumā otrs [tāds] cilvēks Latvijā atradīsies, bet visi pārējie - dzīve piespiež.

(..)

- Varbūt jūs varēsiet neēst, bet kad jūs redzēsiet.. Ja jums būs mazi bērni. Ja jūs redzētu, ka viņi mirst badā, jūs ne tikai paņemtu, jūs izgrābtu no rokām šo naudu. (pārējie piebalso)

(1. grupa)

Runa nav, protams, par badu, bet iedzīvotāju tendenci sevi viktimizēt, tādējādi attaisnojot savu līdzdalību citādi morāli neattaisnojamā transakcijā.

Otkārt, jārunā par valsts un iedzīvotāju attiecībām. Valdība un Saeima tiek uzskatītas par godīgām institūcijām tikai attiecīgi 18.6 un 21 % gadījumu. Saeimai pilnībā uzticas tikai 2 %, bet daļēji 42.7 % respondentu. Cittautiešu un nepilsoņu lokā šie skaitļi ir ievērojumi mazāki (uzticas 36.4% cittautiešu un 28.6 % nepilsoņu). Valdībai pilnībā uzticas 2.4 %, bet daļēji 38.6 % respondentu, arī to vidū ir mazāk cittautiešu un nepilsoņu. Uzticību valdībai un Saeimai balsta tās atsevišķi darbinieki: politiskajām partijām uzticas vēl mazāk - tikai 18.7 % respondentu, no tiem 0.4 % partijām uzticas pilnībā; ministrijām uzticas 33.4 % respondentu. Šī attieksme nenoliedzami ietekmē izpratni par korupciju Latvijā: valsts 'negodīgums' tiek saistīts ar korupcijas izplatību un vienlaicīgi kalpo par motivāciju tās praktizēšanai. Kā minēts, par nozīmīgu motivāciju korupcijai tas kalpo 79.2 % gadījumu.

Visu augstākminēto iemeslu dēļ tipiski negatīvi tiek vērtēta vidējā un augstākā līmeņa korupcija, kā arī valsts loma korupcijas veicināšanā. Zemā līmeņa korupcija (pēc valsts definīcijas kukuļošana) iegūst pozitīvu vērtējumu, kad tā skatīta kā cīņa pret valsti. 19.8 procentu respondentu neuzskata, ka dodot kukuļus viņi atbalsta korupciju. Īpaši augsts šis skaitlis ir Zemgalē, kur 34.7 % respondentu nesaista kukuļu došanu ar korupcijas atbalstīšanu. Tādējādi, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un kukuļdošana ir pozitīvs solis (1. un 2. fokusgrupa), jo:

1) tā ir vienīgā iespēja nodarboties ar legālu privāto biznesu;

2) valsts iekasētos nodokļus tāpat neizmantos iedzīvotāju interesēs.

1. fokusgrupā šajā sakarā izskanēja atklāts naidīgums pret valsti:

- Un tad es, es neesmu rīdzinieks, bet ja es redzu kā nauda vispār aiziet caur tiem Linkolniem un caur .. tad man ir škrobe.

- Jā, man arī, starp citu.

- Tāpēc jau rodas tas naids.

Grupu diskusijas atspoguļo ne tikai korupcijas definīciju nesavienojamību valstiskajā un iedzīvotāju līmenī, bet arī zināmu iedzīvotāju un valsts antagonismu korupcijas sfērā. Papildus, kā izteicās viens no 2. grupas respondentiem, korupcijas transakcija pretstatā neskaidrajām un birokrātiskajām likumīgajām transakcijām (no iedzīvotāju viedokļa) ir vienkārša un godīga. Iedzīvotāji redz valsti kā korupciju veicinošu vai provocējošu aģentūru. Šī saikne tiek uzskatīta par pārliecinošu. Īpaši spilgti tas izpaužas gadījumos, kad respondentiem nav konkrētas informācijas par iepējamo ar korupciju saistīto transakciju. Šādos gadījumos arī valsts rīcības un politikas neskaidrība tiek saistīta ar korupciju. Piemēram, jau pieminētā maksas palielināšana Rīgas pašvaldības autostāvvietās tiek viennozīmīgi saistīta ar korupciju: daudzstāvu autostāvvietu īpašnieki ir samaksājuši Rīgas Domei, lai tā veicinātu mašīnu novietošanu daudzstāvu stāvvietās.

Kukuļdošanas prakse kukuļdevējiem saistās ar nepatīkamām emocijām. No vienas puses, kukuļus dot ir nepatīkami, īpaši ja nav drošas informācijas par transakcijas rezultātu. Tas pasvītro nevienādās varas attiecības ar amatpersonu: ar kukuļa palīdzību var panākt, ka amatpersona klientu 'dzird' vai 'pat smaida'. Taču pazemojuma sajūta paliek, jo klients apzinās, ka bez kukuļa viņu varētu arī neuzklausīt. Daļa izjūt arī bailes. Izņēmums ir transakcijas, pirms kurām notikusi atklāta vienošanās par apjomu un transakcijas nepieciešamību. Šādas vienošanās pastāv medicīnas un izglītības jomās. Jātzīmē, ka šajos gadījumos vienmēr pastāv zināma izvēles brīvība (var bērnu sūtīt citā skolā un ārstēties citā slimnīcā). Problēmas un neveiklība rodas, ja netiek dota izvēles brīvība un devējs neredz citu iespēju situācijas atrisināšanai. Vieglāk atrisināt standartsituācijas vai atkārtotas transakcijas, kurās devējam zināms par kukuļa nepieciešamību un apjomu. Piemēram, kāda dāvana jānes kuram augstskolas pasniedzējam par eksāmena atzīmi. Priekšstats par šādām transakcijām norāda, ka tās ir stingri reglamentētas un tādēļ var notikt pat bez valodas starpniecības (piemēram, 1. grupā izskanēja apraksts par kukuļa ielikšanu muitnieka atvilknē bez vārdiskas transakcijas atrunāšanas).

Neapšaubāmi, no korupcijas apkarošanas viedokļa, problemātiskākā ir sistemātiskā korupcija. To nevar novērst ar amatpersonu/klientu attiecību modeļa maiņu vai izglītošanu.

Atrauti no no iedzīvotāju personīgajām intersēm, korupcijas ietekme uz valsti vērtēta kā negatīva valsts interesēm: naudas neienākšana valsts budžetā (21.8 % no minētajiem cēloņiem), viena iedzīvotāju daļa iedzīvojas uz otras rēķina (15.6 %), tiek grauta iedzīvotāju ticība Latvijas valstij (14.9 %). Zīmīgi, ka ierēdņu grupa bija vienīgā, kas izvirzīja domu, ka 'iedzīvotāji' jēdzieniski saistāmi ar 'valsti'. Abas pārējās grupas, kuras pārstāvēja iedzīvotājus, strikti nodalīja sevi no valsts un tās pārstāvjiem - ierēdņiem - lietojot aprakstošus apzīmējumus 'cilvēki' un 'viņi'.

Iedzīvotāji atzīst, ka korupcijai piemīt tirgu veicinošs potenciāls. Korupcija pēc iedzīvotāju domām drīzāk veicina nelegālo biznesu (14 %), toties nepaātrina ārvalstu investīciju ienākšanu Latvijā (pretējam piekrīt 1.6 % respondentu) vai ekonomisko izaugsmi (pretējam piekrīt 0.8 % respondentu). Taču jātceras, ka valsts intereses ne vienmēr sakrīt ar iedzīvotāju interesēm (skat. par godīgas izdzīvošanas iespēju Latvijā). Iedzīvotājiem, uzskatot valsti par antagonistu, korupcija var kļūt par nozīmīgu līdzekli privātas uzņēmējdarbības attaisnotai eksistencei.

2.zīmējums

Iedzīvotāji uzskata, ka sekojošas institūcijas ir godīgas,

3. Korupcijas prakse

Kukuļošanas prakse manāmi atšķiras no sabiedrībā radītā tēla par to. 3. zīmējums attaino reālo un domājamo kukuļdošanas līmeni attiecīgajās institūcijās. Samērojot iedzīvotāju uzskatus par iestāžu godīgumu (procentos no kopējā respondentu skaita) un bez papildus līdzekļiem atrisinātos gadījumus šajās iestādēs (procentos no respondentu skaita, kas griezušies minētajās iestādēs) iegūstams sekojošs zīmējums:

3.tabula

Uzskati par korupciju un korupcijas prakse

Tikai trijās no institūcijām - tajās, kas nodarbojas ar licenšu izsniegšanu, ceļu policijā un muitā - mazāk par pusi respondentu varējuši atrisināt savu problēmu bez kukuļošanas. Taču arī visās šajās institūcijās to 'godīguma' tēls nav ne tuvu samērojams ar 'godīguma' praksi. Līdz ar to kukuļošanas problēmu šajās institūcijās var risināt tikai izstrādājot saistītu politiku, pirmkārt, institūciju tēla veidošanā un, otrkārt, korupcijas un kukuļdošanas kontroles veicināšanā. Sabiedrības viedoklis par valsts institūcijām ir neizbēgami saistīts ar korupcijas praksi (saskaņā ar likumdošanu); zināšanas ģenerē attiecīgu uzvedības modeli.

4. Korupcijā iesaistītie aģenti

Kā jau minēts, iedzīvotāji uztver valsti kā aģentūru korupcijas transakcijās. Valsts institūciju un nevis to atsevišķu darbinieku izšķirošā loma korupcijas procesā dominē arī aptauju jautājumos par korupcijas līmeni Latvijā; līdz ar to atbildība par korupciju tiek uzvelta valstij. Pēc šīs izpratnes korupcijā iesaistās anonīmas valsts amatpersonas, kas arī vienlaikus pārstāv valsti, ne sevi. Citiem vārdiem, tā ir valsts, kas ņem kukuļus un nodrošina to ņemšanu. Valsts vienlaicīgi tiek uzskatīta gan par likumības pārstāvi, gan korupcijas veicinātāju.

Iedzīvotāji sevi redz gan kā pasīvus, gan aktīvus aģentus vienlaicīgi. Kukuļojot klients sevi var uzskatīt gan par pasīvu, gan aktīvu transakcijas dalībnieku. Pasivitātes/aktivitātes maiņas vērtējums ir atkarīgs no katras konkrētas rīcības morālā vērtējuma. Aģenti uzskata sevi par aktīviem uzņemoties atbildību par rīcību un uzskatot korupciju par sevis apzināti lietotu instrumentu. Aktivitāte nenoliedzami ir saistīta ar morālu normu pārkāpumu, līdz ar to populārāka ir aģentūras pasīva definēšana. Tomēr aktivitāte tiek morāli attaisnota zināmās standartsituācijās, kurās atbildība piedēvēta transakcijas partneriem. Piemēram, pēc 2. grupas respondentu domām kukuļošana ir vienīgā izeja mazo uzņēmumu pastāvēšanā.

Uzskatot valsti par korupcijas veicinātāju, pašu iedzīvotāju iesaistīšanās korupcijā tiek vērtēta kā zināma pretdarbība korumpētajai valstij:

Moderators: Kāpēc cilvēki neprotestē?

- Bet viņi protestē. Klusējot. Viņi vienkārši nemaksā nodokļus, viņi maksā kukuli, kas vienkārši ir desmitā daļa no tā [nodokļa]. Viņiem tas ir izdevīgi. (1. grupa)

Aktivitātes/ pasivitātes līdzsvars korupcijas transakcijās nenoliedzami saistīts arī ar varas attiecībām starp amatpersonām un iedzīvotājiem. Šīs attiecības pašas par sevi konstruē klientu kā pasīvu dalībnieku. Runājot par korupcijas pastāvēšanas iemesliem (4. zīmējums), kā pamatotākie tiek minēti tieši pasīvie: izveidojusies savtīguma sistēma, kontroles trūkums. Aģentūru veicinoši iemesli (tādi kā izglītība, atalgojums) tiek uzskatīti par mazāk nozīmīgiem.

Turpinājums - sekos