• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par korupciju Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.05.2000., Nr. 169/170 https://www.vestnesis.lv/ta/id/6061

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par NATO trešo dimensiju - zinātni

Vēl šajā numurā

11.05.2000., Nr. 169/170

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par korupciju Latvijā

Sabiedrība par atklātību - DELNA.

Pētījums "Korupcijas seja Latvijā" 2000.gada aprīlis

Saturā

Ievads

Pētījuma mērķi un uzdevumi "LV" nr.142/144, 13.lpp.
Pētījumā izmantotās metodes "LV" nr.142/144, 13.lpp.

Pētījuma rezultātu izkārtojums

1. Latvijas iedzīvotāju priekšstati par

korupcijas būtību, pastāvēšanas

priekšnoteikumiem un attīstības tendencēm

1.1. Kas ir korupcija "LV" nr.142/144, 13.lpp.
1.2. Attaisnojumi korupcijas pastāvēšanai "LV" nr.142/144, 13.lpp.
1.3. Attieksme pret dažādiem apgalvojumiem "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.1. "Latvijas valdība nepietiekoši pārņem citu
valstu pozitīvo pieredzi" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.2. "Valsts nodrošina veicinošus apstākļus
korupcijas attīstībai" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.3. "Kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme
pret valsti, kurā tie dzīvo?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.4. "Vai Latvijas valdība ir ieinteresēta
korupcijas novēršanā?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.5. "Kāda ir korupcijas loma valsts ekonomikas
un citu sabiedrisko sfēru attīstībā?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.6. "Vai korupcija veicina valsts ekonomisko
izaugsmi?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.7. "Kāda ir attieksme pret ierēdniecību?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.3.8. "Vai Latvijā godīgā ceļā var kļūt bagāts?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.4. Faktori, kas attur no kukuļa došanas "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.5. Korupciju veicinošie faktori "LV" nr.142/144, 14.lpp.
1.6. Korupcijas attīstības tendences "LV" nr.151/153, 10.lpp.
2. Korupcijas izplatība
2.1. Iedzīvotāju uzticēšanās valsts un
sabiedriskajām institūcijām "LV" nr.151/153, 10.lpp.
2.2. Institūciju, valsts iestāžu un uzņēmumu
godīguma novērtējums "LV" nr.151/153, 10.lpp.
2.3. Valsts un pašvaldību institūciju attieksme
pret iedzīvotāju problēmu risināšanu "LV" nr.151/153, 11.lpp.
2.3.1. Valsts un pašvaldību veselības aprūpes iestādes "LV" nr.151/153, 11.lpp.
2.3.2. Vietējās pašvaldības un to namu pārvaldes "LV" nr.151/153, 11.lpp.
2.3.3. CSDD (Automobiļu reģistrācija un tehniskā apkope) "LV" nr.151/153, 11.lpp.
2.3.4. Ceļu policija "LV" nr.151/153, 11.lpp.
2.3.5. Valsts izglītības institūcijas "LV" nr.151/153, 11.lpp.
2.3.6. Valsts ieņēmumu dienests "LV" nr.158/160, 14.lpp.
2.3.7. Zemes dienests "LV" nr.158/160, 14.lpp.
2.3.8. Muita "LV" nr.158/160, 14.lpp.
2.3.9. Pārējās iestādes "LV" nr.158/160, 14.lpp.
2.4. Respondentu pieredze saskarsmē ar valsts vai
pašvaldību iestādēm "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.5. Respondentu uzskati par Latvijas ierēdņu
korumpētības pakāpi "LV" nr.158/160, 15.lpp. 2.6. Nepieciešamība dažādu problēmu risināšanā veikt
ārpuskārtas maksājumus "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.6.1. Ārstēšanās poliklīnikā, slimnīcā "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.6.2. Īpašuma lietu kārtošana "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.6.3. Lietu kārtošana pašvaldībās vai to namu pārvaldēs "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.6.4. Autotransporta reģistrācija vai
tehniskā apskate (CSDD) "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.6.5. Bērna mācības vai iekārtošana skolā "LV" nr.158/160, 15.lpp.
2.6.6. Saskare ar Ceļu policiju "LV" nr.158/160, 16.lpp.
2.6.7. Pārējās problēmas "LV" nr.158/160, 16.lpp.
2.6.8. Faktori, kas traucē sekmīgi atrisināt
aptaujāto problēmas "LV" nr.158/160, 16.lpp.
3. Korupcijas sekas un novēršanas iespēju vērtējums
3.1. Korupcijas ietekme uz valsti "LV" nr.158/160, 16.lpp.
3.2. Respondentu uzskati par to, kam jāuzņemas
galvenā loma cīņā pret korupciju "LV" nr.158/160, 16.lpp.
3.3 Vērtējums amatpersonu un valdības vēlmei
cīnīties ar korupciju "LV" nr.158/160, 16.lpp.
3.4.Korupcijas novēršanas pasākumu vērtējums "LV" nr.158/160, 16.lpp.
4. Respondentu demogrāfiskais raksturojums
"LV" nr.161/163, 12.lpp.
5. Aptaujas rezultātu salīdzinājums ar
Pasaules Bankas aptauju
"LV" nr.161/163, 12.lpp.
5.1. Korupcijas cēloņu novērtējums "LV" nr.161/163, 12.lpp.
5.2. Korupcijas situācijas novērtējums "LV" nr.161/163, 12.lpp.
5.3. Respondentu viedoklis par amatpersonu un
valdības vēlmi cīnīties ar korupciju "LV" nr.161/163, 12.lpp.
5.4. Iestāžu korumpētības novērtējums "LV" nr.161/163, 12.lpp.
6. Secinājumi
"LV" nr.161/163, 12.lpp.
Aivita Putniņa.
Iedzīvotāju personiskā pieredze un priekšstati
par korupciju Latvijā
Ievads "LV" nr.169/170, 4.lpp.
1. Korupcijas definīcija "LV" nr.169/170, 4.lpp.
2. Korupcija un morāle "LV" nr.169/170, 4.lpp.
3. Korupcijas prakse "LV" nr.169/170, 4.lpp.
4. Korupcijā iesaistītie aģenti "LV" nr.169/170,

4.lpp.

Aivita Putniņa Iedzīvotāju personiskā pieredze un priekšstati par korupciju Latvijā:

Korupcijas tēla konstrukcija, prakse un tajā iesaistītie aģenti

Šis pētījums balstās uz Sabiedribas par atklatibu - Delna ierosinātās aptaujas par korupcijas izplatibu Latvijā materiāliem.

1999. gada septembrī un oktobrī ar socioloģisko pētījuma centra SKDS palīdzību tika veikti divas pētījuma daļas - kvalitatīvā un kvantitatīvā. Kvalitatīvaja daļā aptaujātas trīs dažādas respondentu grupas: pirmajā tika sapulcināti latviski runājošie, otrajā - krieviski runājošie iedzīvotāji, bet trešajā - ierēdņi. Fokusa grupu diskusijas, kā arī iepriekšējie pētījumi deva iespēju izstrādāt jautājumu loku pētījuma kvantitatīvajai daļai. Tajā aptaujāts 2001 respondents.

Viena no problēmam līdzšinējos korupcijas pētījumos ir bijusi korupcijas definēšana tajos a priori , pieņemot, ka sabiedrībā valda zināma vienošanās par to, kas ir korupcija. Viena no šī pētījuma priekšrocībām, salīdzinot ar iepriekš veiktajiem, ir tā, ka tiek dots priekštats par pašu iedzīvotāju uzskatiem par korupciju. Tādēļ 'korupcijas' jēdziens šajā darbā ietver dubultu slodzi: pirmkārt, tas ir visaptverošs teorētisks jēdziens, kas apzīmē transakciju (apmaiņu ar lietiskiem līdzekļiem, informāciju, sakaru resursiem), kura norisinās zināmā laikā un telpā, piedaloties zināmiem aģentiem. Otrkārt, tā ir konkrētas parādības definīcija un rīcības modelis konkrētām transakcijām, kurus pielieto dažādas sabiedrības grupas Latvijā. Jāņem vērā, ka rīcības modelis ne vienmēr saskan ar uzskatu modeli, tādēļ svarīgi ir pētīt abus.

Autore pieņem, ka viens no cēloņiem iepriekšējās aptaujās uzrādītajam augstajam iedomātās korupcijas līmenim Latvijā ir tāds, ka korupcija tiek dažādi izprasta legālajā (valsts) un iedzīvotāju praksē. Jaucot šos divus atšķirīgos korupcijas formulējumus arī pētījumos tiek vēl vairāk padziļināta plaisa starp ar likumdošanu noteikto izpratni un to, kas lietota iedzīvotāju praktiskajā dzīvē. Iedzīvotāji ar 'korupciju' saprot daudz plašāku parādību un notikumu loku nekā to, kas pierādāms juridiski. Rezultātā 'korupcija' iegūst legāli nepierādāmas un neizbēgamas parādības auru un padziļinās neticība valstij un likumdošanai kopumā. No otras puses: runājot par korupcijas augsto izplatību Latvijā tiek radīts visaptverošas korupcijas tēls, kas, iespējams, arī tālāk sekmē korupcijas praktisku izplatīšanos sabiedrībā. Augstais uztvertās korupcijas līmenis spēj radīt priekšstatu par praktiskas darbības nepieciešamību. Tādējādi, jo vairāk cilvēku atzīst korupcijas augsto līmeni un neizbēgamību Latvijā, jo vairāk ticams, ka viņi paši jutīsies spiesti iesaistīties šajā transakcijā. Ja valsts tiks uzskatīta par caurcaurēm korumpētu, tad valdīs arī uzskats, ka ar godīgiem paņēmieniem tajā neko nevar panākt. Šajā darbā analizēti korupcijas tēla uzbūves aspekti un tajā iesaistīto aģentu (ar aģentiem autore šeit saprot saskarsmes aktīvus ierosinātājus un dalībniekus) rīcība, definējot un praktizējot korupciju.

Kvantitatīvais pētījums spēj dot tikai vispārīgu priekšstatu par šiem procesiem Latvijā. Tādēļ šajā darbā galvenokārt izmantota pētījuma kvalitatīvās daļas materiāli - tie ļauj dziļāk izprast korupcijas parādību Latvijā. Turklāt šis ir pirmais pētījums par korupciju Latvijā, kas balstās uz tik plašiem kvalitativajiem materiāliem.

Pētot korupcijas definīciju iedzīvotāju un valstiskā formulējumā, kā arī kanālus ar kuru palīdzību informācija tiek pārraidīta, iespējams atrast jūtīgus posmus, caur kuriem var ietekmēt korupcijas tēla veidošanos Latvijā, un veidot apzinātu un mērķtiecīgu politiku šajā jomā. Praktiska 'korupcijas apkarošana' no valsts puses nespēs dot vajadzīgo efektu, ja tā neradīs jēdzienisku sapratni sabiedrībā.

Augstākminēto apsvērumu dēļ pirmais jautājums, kuru autore apskata ir korupcijas definīcija valsts (likumdošanas), iedzīvotāju un ierēdniecības līmenī. Tālāk tiek skatīta korupcijas morālais aspekts un korupcijas vieta sabiedrībā. Korupcijas tēlu veido visi tās dalībnieki un šis tēls ir atkarīgs no dalībnieku savstarpējām attiecībām. Visbeidzot, analizētas dalībnieku varas attiecības un ar tām saistītie informācijas kanāli.

1. Korupcijas definīcija

Likumdošanā korupcija ir minēta vairāku Latvijas likumu saturā1. Šī darba specifikas dēļ autore iztirzās tikai vienu - Korupcijas novēršanas likumu (turpmāk minēts kā KNL ). Pirmkārt, korupcijas definēšana KNL sākotnēji izraisīja plašas diskusijas gan Saeimā, gan sabiedrībā, otrkārt, KNL atspoguļo korupcijas definīcijas maiņu laika gaitā. Korupcijas novēršanas likuma 1. pantā par likuma mērķi tiek uzskaitīts:

1) novērst valsts amatpersonas nokļūšanu nelikumīgā ietekmējamā (korumpētā) stāvoklī; 1998. gada labojumos tas papildināts ar "nodrošināt valsts amatpersonu darbības atklātumu", bet līdzšinējais 1. punkts paliek par otro šādā redakcijā: "novērst valsts amatpersonas nokļūšanu nelikumīgā ietekmējamā stāvoklī";

2) nepieļaut valsts amatpersonas pilnvaru realizēšanu interešu konflikta situācijā; 1998. gada labojumos, šis punkts paliek par trešo;

3) nepieļaut, ka valsts amatpersona ņem kukuļus un izmanto ieņemamo amatu savtīgos

nolūkos (svītrots 1996.gada labojumos).

2.pantā dota sekojoša korupcijas definīcija (1995. gada redakcijā):

Korupcija ir valsts amatpersonas pārkāpumi, kas izpaužas kā:

1) tās atrašanās nelikumīgā ietekmējamā (korumpētā) stāvoklī;

2) pilnvaru realizēšana interešu konflikta situācijā;

3) kukuļņemšana vai ieņemamā amata izmantošana savtīgos nolūkos.

1996. gada labojumos tiek izslēgts šī panta trešais punkts par kukuļņemšanu. 1998. gada labojumos 2.pants izteikts šādā redakcijā:

"Korupcija šā likuma izpratnē ir valsts amatpersonas dienesta stāvokļa pretlikumīga

izmantošana nolūkā gūt materiāla vai cita rakstura labumu".

Korupcijas definīcija likuma labojumu rezultātā kļuvusi abstraktāka - ir izslēgtas tādas konkrētas darbības kā kukuļņemšana, savtīgas intereses un ieviesti vispārināti formulējumi, kas iepriekšminētās darbības varētu ietvert. Korupcija tiek saistīta ar valsti, lai arī pati transakcijās iesaistītās aģentūras izpratne tiek novirzīta uz konkrētām personām - 'amatpersonām', kuras valsts piešķirto varu izmanto morāli un legāli nosodāmos nolūkos. Izņemot no korupcijas definīcijas 'kukuļņemšanas' normu, korupcijas transakcija (pēc definīcijas) zaudē būtisku iezīmi - amatpersonu saikni ar iedzīvotājiem. Korupcija tiek attiecināta uz vienpusēju iniciatīvu - vispārinātu amatpersonas potenciāli izmantojamu stāvokli un centrējas uz interešu konliktu un šī stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Papildus, šis process ir ilgstošs. Kukuļu ņemšana un došana, savukārt, ir izteikti divpusējs process, kuru ierosināt var jebkura no pusēm. Tas ir vienreizīgs process, kurš noslēdzas uzreiz pēc transakcijas veikšanas. Lai arī kukuļu ņemšana un došana šī Likuma izpratnē vairs nav korupcija, iedzīvotāji tās uzskata par neatņemamu korupcijas sastāvdaļu. Iedzīvotāju uzskati par korupciju detalizētāk tiek aplūkoti zemāk, tie tiek veidoti atšķirīgi no Likuma - pēc pašu pieredzes, kas drīzāk saistās ar īslaicīgam un vienreizīgām transakcijām, nevis ilglaicīgu un stabilu stāvokli, kurā nav iespējams izdalīt atsevišķas transakcijas.

Lai spriestu par praktisko korupcijas pielietojumu amatpersonu praksē, nepieciešama dziļāka izpēte. Paša Likuma pielietojamības problēma izskanēja jau 1995. gadā, tūlīt pēc Likuma pieņemšanas, deputātiem pašiem nespējot Likuma normas ievērot. Šī paša iemesla dēļ Likums bieži kritizēts un divas reizes labots. Turklāt līdz pat 1998. gada 14. oktobrim minētais likums netika saistīts ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu2, līdz ar to pārkāpējus arī nebija iespējams sodīt šī Likuma ietvaros.

Publiski izskanējušās lietas, kurās nosodīta korupcija (pēc valsts sniegtās definīcijas) praktiski tiek atrisinātas dažādi, bet pēc vienotas shēmas: augsta līmeņa korupcija tiek skaidrota kā politiska cīņa, tā tiek apskatīta masu mēdijos, bet praktiski (legāli) ir nepierādāma un nesodāma3. Sabiedrības noskaņa šajā jautājumā ir skeptiska, publiska informācijas noplūde par šo korupcijas līmenī tiek skatīta kā apzināta politiska spēle, netieši saistīta ar pašu korupcijas procesu:

- (..) Viņi savā starpā konkurē, un domāju, ka droši vien kādreiz kāds tomēr tiks sodīts no tiem cilvēkiem, kas ņēma.

-Nē!

-Nē, tur viss ir elementāri. Katrs par katru savāc kompromitējošu materiālu, bet nešauj ārā. Bet vienmēr saka - redzi? Bet otrs saka - redzi? (smiekli) Viņš paziņo, ka viņam ir, jā.. Bet kolīdz atnāks tas [otrs], tā neko neizdarīs.

-Viņu iekļaus daļā. Bet tagad viņu vienkārši apdalīja.

(2. fokusgrupa)

Spriežot pēc grupu diskusijām visskaļāk sabiedrībā izskanējusī potenciāli augstākā līmeņa lieta ir t.s. Latvenergo 3 miljonu lieta, kura tā arī nav atrisināta. Tā ir kļuvusi par simbolu augsta līmeņa korupcijai un tās izmeklēšanai.

Vidēja līmeņa korupcija izsauc masu mēdiju un augstākstāvošu amatpersonu negatīvu vērtējumu, kuram seko praktiska darbība - vainīgo personu atstādināšana, atkāpšanās vai pārcelšana cita amatā (piemēram, t.s. Motes un Valsts Nekustamo Īpašumu Aģentūras lieta, kurā VNĪA direktoram tika pārmesta dzīvojamās platības piešķiršana augsta ranga amatpersonām, radiniekiem un biznesa partneriem). Taču sasniegtais rezultāts neatbilst iedzīvotāju izpratnei par sociālo taisnīgumu.

- Rezultāta nav nekāda.

(..)

- Kuru noņem? Kuru?

- Visi piecdesmit deviņi uzvārdi bija publicēti, bet noņēma no amata vienu. Mote, ne Mote jeb kā viņu tur? (smiekli)

- Nabadziņš! Cietušais!

Šā līmeņa korupciju sabiedrība 'pamana' un definē pēc saviem kritērijiem. Ne visi potenciālie vidēja līmeņa darījumi, kuru godīgums sabiedrībā tiek apšaubīts, valstiski tiek atzīti par korupcijas gadījumiem un nosodīti. Kā negodīgi šie darījumi tiek uztverti iedzīvotāju līmenī:

- Vai tas nav idiotisms, ja paskatāmies Ziediņas4 lēmumu. Bez maksāšanas mašīnas varēs atstāt C zonā, kas ir pie Teikas. Kā cilvēks vispār var iedomāties. Ja viņa nebūtu deputāts, kā viņa tagad noparkotu savu mašīnu. Tas nozīmē, ka viņa apzināti gāja uz tādu idiotismu, jo viņa jau bija saņēmusi naudu par to. No firmām, las bija ieinteresētas. Tādu un tādu autostāvvietu būvniecībā. Es uzskatu, vispār bez vārda runas, ka Ziediņa ir korumpēta5.

- Pilnīgi un galīgi.

- Acis nemirkšķinot.

- Super robs tas ir.

Zema līmeņa korupcija tiek legāli praktiski nosodīta: masu mēdijos tiek publiskoti tiesu prāvu rezultāti un vainīgo sodīšana (piem. prokuratūras darbinieku sodīšana par kukuļņemšanu)6. Taču, kā tiks analizēts vēlāk, respondenti šo korupcijas līmeni neuzskata par būtiskāko korupcijas plašai izplatībai.

Gan valstiski noteiktā korupcijas definīcija, gan tās praktiski pielietojamais variants dažādos varas līmeņos un sabiedrībā būtiski atšķiras. Plaisa padziļinājās no Likuma izņemot normu par kukuļņemšanu, kura visprecīzāk atbilda sabiedrības priekštatam par korupciju. Praktiskās korupcijas definīcijas noskaidrošana un ar to saistītā uzvedība nenoliedzami būtu viens no tālāku pētījumu virzieniem.

Grupējot respondentu 'korupcijas' definīcijas pēc to minēšanas biežuma, redzams, ka respondentu vidū nav vienojoša priekšstata par 'korupciju' (1. tabula). Pat vispopulārāko definīciju atbalsta tikai 76.3 % repondentu.

1. tabula

Korupcija ir

5. Zināšanas un vara

6. Informācija un tās kanāli

Nobeigums

Ieteikumi korupcijas apkarošanas pasākumiem

Klāvs Sedlenieks.

Lietderīgā korupcija: Latvijas iedzīvotāju uzskati

par valsti un tirgu

1. daļa. Teorētiskie apsvērumi

Brīvais tirgus un demokrātija

2. daļa. Pētījuma rezultātu analīze

Attieksme pret valsti

Valsts kā institūcija

Attieksme pret valsts pārstāvjiem:

lobisms ir korupcija

Tirgus pret valsti

Latvijas iedzīvotāji par korupcijas pozitīvo ietekmi

uz valsts attīstību

Latvijas iedzīvotāji par korupcijas pozitīvo ietekmi

uz viņu pašu ekonomiskajām aktivitātēm

Latvijā godīgā ceļā nevar kļūt bagāts

Korupcijas valoda, tirgus valoda, demokrātijas valoda

Blats: attīstība mūsdienu Latvijas apstākļos

Atbildība par korupciju valstī

Kopsavilkums par attieksmi pret valsti, tirgu un

korupciju

Secinājumi

Nobeiguma piezīmes par šo pētījumu

Pieminētā literatūra

LNKA. Ieskats Latvijas Republikas likumdošanas aktos

korupcijas jomā

LNKA. Korupcijas tēls Latvijā.

Ieskats preses publikācijās

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.142/144, 20.04.2000.,; "LV" nr.151/153, 28.04.2000.;

"LV" nr.158/160, 4.05.2000.; "LV" nr.161/163, 5.05.2000.

- papildus neoficiālas samaksas pieprasīšana atzīmē 76.3 %
respondentu
- situācija, kad amatpersona pieņem vai pieprasa
neoficiālu maksājumu, lai pieļautu nelikumīgas darbības veikšanu 71.2 % - situācija, kad amatpersona pieņem vai pieprasa neoficiālu
maksājumu, lai nepiemērotu sodu par kādu pārkāpumu 69.8 % - amatpersona saņem ārpusrindas dzīvokli valsts vai pašvaldību mājā 43.3 % - dažādu valsts un pašvaldību pasūtījumu sagādāšana radiniekiem,
viņu vadītajiem uzņēmumiem 41.5 % - situācija, kad tiek atbalstīti lēmumi, kas izdevīgi tikai noteiktām
sociālajām grupām 40.3 % - savu radinieku iekārtošana darbā izdevīgos amatos valsts apmaksātā darbā 40.0 % - savu draugu un paziņu iekārtošana darbā izdevīgos amatos valsts
apmaksātā darbā 35.9 % - ārvalstu kredītu izsaimniekošana 35.8 % - valsts mantas izsaimniekošana 32.9 % - amatpersona izmanto dienesta auto un citu tehniku personiskām vajadzībām 24.8 % - jautājuma izskatīšanas novilcināšana, "gumijas stiepšana" valsts vai
pašvaldības iestādēs 15.3% - situācija, kad viens privāts uzņēmums iegūst ļoti izdevīgu pasūtījumu
no otra privāta uzņēmuma 13.4 % - nepamatota spēka pielietošana policijas darbā 12.6 % - dažādu jautājuma kārtošana, izmantojot savus paziņas un draugus
citās iestādēs 12.3 % - situācija, kad amatpersona pieņem no klienta ziedus, konfektes 9.2 % - apmeklētāja "dzenāšana" no viena kabineta uz otru, no vienas iestādes
uz otru 8.6 %
- iestādē, lai tiktu pie amatpersonas, apmekētājiem jāgaida

garās rindās

4.9 %

Visvairāk respondentu atzīmējuši visabstraktāko definīciju. Lielākais atbilžu procents saistās tieši ar divpusēju un vienreizēju transakciju: situācijas, kad amatpersona pieprasa vai pieņem kukuli. Viena no problēmām visaptverošas definīcijas izstrādei ir definīcijas atkarība no konteksta. Dziļāks izskaidrojums meklējams fokusa grupu diskusijās: lai kādu transakciju nodēvētu par korupciju, nepieciešams zināt ne tikai standartsituāciju, bet arī tās kontekstu. Pēc fokusa grupu respondentu domām, viena un tā pati situācija vienā gadījumā varētu tikt dēvēta par 'korupciju', bet citā, ne. Otrkārt, izpratne par apzīmējumiem, kurus lieto korupcijas sakarā, nav viennozīmīga visiem respondentiem. Līdz ar to, kvantitatīvi dati nespēj sniegt pilnīgu informāciju par to, kā iedzīvotāji konceptualizē 'korupciju'. Tā, otrās fokusgrupas diskusijās 'interešu konflikts', atšķirībā no valsts dotās definīcijas, tika izprasts kā konflikts starp indivīdu un valsti, bet Likumā definētais kā tāds tika noliegts:

- Šeit interešu konflikts ir ... ar namu pārvaldi jau vispār.

- Kāds interešu konflikts? Kā interešu?

- Manu un viņējo.

(..)

-Lūk tāds. Es gribu, lai viņi par manu naudu ko darītu, bet viņi grib, lai es tikai maksātu, un paši neko nedara.

- Tur nav interešu konflikta. Kas ir interešu konflikts? Jums ir vienas intereses. Lūk iet caur šīm durvīm. Bet viņi grib, lai jūs ietu caur šo logu. Tas ir interešu konflikts. Bet tas, tas ir - ejiet caur šīm durvīm, tikai maksājiet vairāk! Kāds gan tur interešu konflikts?

Toties 1. grupa aprakstīja standartsituāciju, kas vispārēji definēta, bet praktiski nav atrunāta Likumā:

- (..) ..Dālmanis - viņš ir pilsētas domes priekšsēdētājs un viņam pieder bruģa firma. Un Ventspils ir superīgi nobruģēta. Bet šo bruģi viņš iepērk, dome iepērk no Dālmaņa. Viņam varbūt viņa [firma] neskaitās.

- Pats Dālmanis pērk no Dālmaņa. Un tas nozīmē, ka augstākā korupcijas pakāpe ir interešu konflikts. Jo tas jau ir augstāks līmenis, jo tas jau ir super, krieviski runājot 'naglostj' (smiekli). Viņš jau neņem kukuļus, viņš vienkārši pumpē. Valsts naudu pa taisno. Bez starpniekiem.

Ierēdņu grupa izvirzīja Likumam atbilstošāku definīciju. Turklāt vienīgi šajā grupā definējums skanēja pirmajā personā un tika zināmā mērā attiecināts uz respondentu:

- [Interešu konflikts ir] starp 'es' kā amatperona [mani kā amatpresonu], kura pieņem lēmumu, attiecībā uz to lēmumu. Vai man ir interese šajā lēmuma pieņemšanā vai nav.

Iedzīvotāji korupciju (ierēdņu izpratne par korupciju ir vairāk valsts definīcijas ietekmēta) konceptualizē pēc sekojošas shēmas un tā manāmi atšķiras no valsts dotās shēmas:

dāvana‹pakalpojuma paātrināšana‹likuma interpretācija‹izspiešana‹kontrabanda‹lielu valsts līdzekļu piesavināšanās‹kukulis

'mazais cilvēks' ----------------- valsts

morāli attaisnojams --------------- nepieņemams

brīvprātīgs ------------------- piespiedu

likumīgs -------------------- nelikumīgs

informācija ------------------- informācijas trūkums

Iedzīvotāji diferencē 'kukuļošanu' no 'korupcijas', lai arī jēdzieniski abas parādības pieder vienam un tam pašam procesam:

1) pēc transakcijas apjoma un ilglaicības. Tādējādi kukulis, kas tiek dots kontrabandas realizācijai, tiek klasificēts kā 'korupcija' tādēļ, ka tā apjoms ir 'liels' vai arī tas tiek dots sistemātiski;

2) pēc transakcijas dalībnieku statusa. Ja transakcija tiek saistīta nevis ar konkrētu personu, kas saņem vai pieprasa kukuli, bet šī rīcība tiek asociēta ar 'valsti' vai 'valsts iestādi', tā tiek dēvēta par 'korupciju'. Persona, kas 'pārstāv' 'valsti' šajā darījumā paliek anonīma, bet tās rīcība tiek piedēvēta sistēmai. Individuālas transakcijas tiek sauktas par 'kukuļošanu' vai 'dāvanu'.

Likumības skala pēc iedzīvotāju domām ir relatīvs rādītājs. 1. un 2. grupas respondenti par korupciju uzskata arī manipulēšanu ar likumiem, poliklīniku sistēmu un deputātu piemaksas pie algas. Tā gadījumi, kuros transakcija ir likumīga, bet pēc respondenta domām, netaisnīga, tiek uzskatīti par korupciju. Otrās grupas diskusijā izskanēja doma, ka kukuļi ir jebkurš nepamatots maksājums, lai arī tam pretim izsniedz kvīti. Arī pirmā grupa izvirzīja līdzīgus pieņēmus, par pamatu korupcijas iespējamībai ņemot vērā savu interešu apdraudējumu, kā augstākminētajā piemērā par Baltiņu un autostāvvietu izkārtojumu Rīgā.

Līdz ar to, viens no cēloņiem augstajam korupcijas indeksam Latvijā ir valsts un tās iedzīvotāju interešu nesaskaņa. Uz jautājumu, vai valsts ieinteresēta, lai cilvēki dzīvotu labi, 56.4 % respondentu atbild negatīvi. Ne izglītībai, ne tautībai šajā uzskatā nav nozīmes. Nedaudz optimistiskāk ir noskaņoti pilsoņi un personas ar augstu ienākuma līmeni.

Kukuļdošana robežojas ar dāvanu došanu. Kā galvenā atšķirība tiek minēta brīvprātības princips un transakcijas laiks. Dāvana raksturota ar to, ka tās došana ir nobīdīta laikā un nenotiek vienlaicīgi ar pakalpojuma/preces iegūšanu, bet gan pēc tās saņemšanas. Tā tiek saistīta ar pateicību un pozitīvi vērtēta. Faktiski dāvanu došana ir reglamentēta un asociēta ar noteiktām sfērām, piemēram, medicīnas pakalpojumiem. Korupcijas novēršanas likuma (13. pants) definējums neatbilst iedzīvotāju pieņemtajam. Pēc Likuma dāvanu amatpersona nedrīkst pieņemt (tad tā loģiski transformētos kukulī), ja gadu pirms vai pēc dāvanas došanas tai ir bijusi ar tās amatu saistīti darījumi: pieņemts lēmums, veikta uzraudzība, kontrole, izsniegta izziņa, veikta izmeklēšana (šo normu svītro 1996. gada labojumos) vai arī uzlikts sods. Šādos gadījumos dāvana ir jānoraida un jāatdod dāvinātājam. Taču amatpersona drīkst pieņemt dāvanas Valsts svētkos un atceres dienās; tad par dāvanu izmantošanu lemj attiecīgās iestādes vadītājs. Paši ierēdņi (3. grupa) dāvanas (tādas kā ziedus un konfektes) viennozīmīgi uzskata par uzmanības un pateicības pierādījumu. Ja šāda dāvana dota pirms oficiālā jautājuma kārtošanas, tad tas tiek uzskatīts par klienta zināmu iejaukšanos varas attiecībās starp ierēdni un klientu.

Starp 'dāvanu' un 'kukuli' respondenti izvieto 'ziedojumus'. Tie saistīti ar maksājumiem valsts izglītības iestādēs. Tā ir morāli attaisnojama, jo ziedojums nokļūst iestādes, nevis privātpersonas maciņā (tas ir mūsu bērniem, valsts nepalīdz bērnu izglītības iestādēm), taču ne tuvu brīvprātīga transakcija. Attieksme krasi mainās uz negatīvu, ja transakcija saistīta ar izglītības darbinieku kā privātpersonu, piemēram, runājot par eksāmenu atzīmju nopirkšanu.

1 Likumu uzskaitījumu skatīt V.Kalniņa starpziņojumā (1999) "Latvijas tiesu varas loma korupcijas novēršanā", 13.lpp.

2 V.Kalniņš, turpat, 25.-26.lpp.

3 Pie līdzīgiem secinājumiem analizējot tiesu praksi Latvijā nonāk arī V.Kalniņš (turpat). Spriežot pēc Kalniņa pētītajiem gadījumiem, Latvijā spriežot pēc tiesu un prokuratūras materiāliem pastāv tikai zema līmeņa korupcija. Potenciālie augsta līmeņa korupcijas gadījumi neapstiprinās. Kā atzīmē Kalniņš (26.lpp.) viena no problēmām ir formāla pieeja korupcijai: Ģenerālprokuratūrā joprojām nav gadījumu, kuros būtu konstatētas neformālas ar interešu konfliktu saistītas pazīmes. Tieši par tām masu mēdijos un sabiedrībā valda citāds uzskats nekā prokuratūrā.

4 Pēc citu pētījuma dalībnieku ieteikuma lietots pseidonīms

5 Autore uzsver, ka šāds ir bijis respondentu viedoklis, ne autores secinājumi

6 Skatīt V.Kalniņa pētījumu

7 Lietots pseidonīms

2. Korupcija un morāle

Korupcijas vērtējums Latvijas sabiedrībā ir ambivalents. Šī divdomība izsakāma ar apgalvojumu, ka 'korupcija ir negodīga, bet dažkārt neizbēgama'. Tam piekrita 72.1 % respondentu. Ar neizbēgamību saistītas zināmas pozitīvas korupcijas iezīmes vai arī ar tās palīdzību atbildība par iesaistīšanos deleģēta citai aģentūrai. Šī iemesla dēļ iedzīvotāju sniegtais morālais novērtējums 'kukuļdošanai' un 'korupcijai' ir atšķirīgs. Diskursīvā, vispārinātā aprakstā pēdējais tiek minēts kā lielāks ļaunums. Jāpiezīmē, ka šāds vērtējums tiek izmantots, lai attaisnotu respondentu personisko iesaisti korupcijā. Tipiski, ka kukuļu došana netiek negatīvi vērtēta tajos gadījumos, kad uz respondentu no valsts puses ticis izdarīts spiediens vai radīti likumīgi šķēršļi respondenta vai tā paziņu likumīgai darbībai.

No iedzīvotāja individuālas perespektīvas kukuļdošana kļūst par stratēģiju, kas ļauj samazināt (netaisnīgos, valsts uzliktos) izdevumus. Kukuļus ņemoša policista tēls ir radies abpusējas, gan policistu, gan klientu, darbības rezultātā. Policista prasības tiek uztvertas nevis kā likuma kontrolēšana, bet gan paša (netaisnīgā) likuma uzspiešana. Līdz ar to policijas 'negodīgums' (skat. 2. tabulu par valsts iestāžu un institūciju godīgumu) tiek konstruēts divos līmeņos: pirmais saistās ar likumdošanu un tās atrautību no iedzīvotāju pielietotajām normām (netaisnību), otrais ar atsevišķu policistu individuālu rīcību. Tā, sodīšana par ātruma ierobežojuma neievērošanu, tiek uztverta ne tikai kā sods par pārkāpumu, bet gan ceļu policistu selektīva un potenciāli mantkārīga rīcība, kas vērsta pret vienu no daudzajiem likumpārkāpējiem. Jāpiezīmē, ka ceļu policijas 'negodīgumu' palīdz veidot visi ar to transakcijā nonākušie dalībnieki, arī Saeima lemjot par atsevišķu personu (deputātu) nesaukšanu pie administratīvas atbildības par ceļu satiksmes pārkāpumu.

Zema līmeņa korupcija šo iemeslu dēļ ir uztverta kā mazāk bīstama un dažos gadījumos tiek attaisnota ar

1) korupcijas izplatību augstākajā līmenī (" Zivs pūst no galvas. (..) Un kamēr nebeigsies lielie kukuļi, tikmēr tie mazie pa apakšu arī ne", 1. fokusgrupa ), 'mazā' korupcija tāpat neko nemaina. To atbalsta 79.2 % aptaujāto;

2) zemākā slāņa nenodrošinātību (skolotājiem un medicīnas darbiniekiem ir salīdzinoši zemas algas, skolas un bērnudārzi ir nabadzīgas iestādes), tādēļ tās transakcijas, kuras būtu negatīvi vērtējamas labi apmaksātiem ierēdņiem, ir attaisnojamas zemu atalgotiem valsts darbiniekiem.

Arī tā bērnudārzu maksāšana. Tā nav korupcija. Tur naudas vienkārši nav. (1. fokusgrupa).

Iesaistes neizbēgamība ir viens no svarīgiem korupcijas tēla elementiem. Aģentūra (un līdz ar to arī atbildība) tiek pārnesta uz transakcijas partneriem, valsts struktūrām vai to radīto morālo klimatu. 78.2 % respondentu uzskata, ka birokrātija spiež dot kukuļus. 33.9 % respondentu atzīt, ka korupciju izmantotu par galēju rīcību; 57.3 % to nedarītu, bet pārējie nezin pateikt. Daudz vairāk respondentu piekīt vienreizējas transakcijas iespējamībai - šādā gadījumā 51.3 % respondentu būtu ar mieru dot kukuli, lai atrisinātu svarīgu problēmu. Ilglaicīgai kukuļošanai piekrīt daudz mazāk respondentu. 26.7 % aptaujāto dotu kukuļus, ja tā būtu vienīgā izeja biznesa pastāvēšanai. Vēl 15.7 % nespēj izsķirties kā šādā situācijā rīkoties.

Korupcijas morālais vērtējums līdz ar to saistīts ar noteiktas vides un atbildīgas aģentūras radīšanu. Pirmkārt, jārunā par morālo klimatu Latvijā (skat. 2. tabulu par iestāžu un organizāciju 'godīguma' vērtējumu). Latvijas sabiedrība kopumā ir pesimistiski noskaņota attiecībā uz godīgas izdzīvošanas iespēju, tādējādi radot labvēlīgu kontekstu korupcijas praktizēšanai. 75.9% respondentu uzskata, ka godīgā ceļā Latvijā bagāts nevar palikt. Optimistiskāk noskaņoti ir jaunieši vecumā no 18-24 gadiem, kuru vidū 64.4% piekrīt dotajam apgalvojumam (vecāku par 55 gadiem cilvēku vidū apgalvojumam piekrīt 77.2% respondentu). Atšķirības uzskatos vērojamas arī raugoties uz respondentu labklājības līmeni. Apgalvojumam piekrīt 63.5% respondentu, kuruprāt dzīves līmenis ir pēdējo 2 gadu laikā ir kļuvis daudz labāks (potenciāli bagātie cilvēki), un 85% respondentu, kuru dzīves līmenis ir ievērojami krities. Šim uzskatam ir nozīmīgas reģionālas variācijas: tam piekrīt 67.8% Latgales respondentu un 83.7% kurzemnieku. No šī viedokļa raugoties "kukulis ir norma. Tas skaitās kā papildus darba samaksa" (2. grupa). 62.5 % respondentu uzskata, ka bez kukuļa nevar iztikt, jo viss jau ir korumpēts.

Vairākkārt fokusa grupu diskusijās tika uzsvērts, ka iesaistīšanās korupcijā ir attaisnojama ar 'izdzīvošanu', turklāt tam piesaistīti emocionāli spilgti tēli - bērni, bads. Piemēram:

- Nu labi, jūs esat viena no miljona [kas kukuļus neņem]. Tādā gadījumā otrs [tāds] cilvēks Latvijā atradīsies, bet visi pārējie - dzīve piespiež.

(..)

- Varbūt jūs varēsiet neēst, bet kad jūs redzēsiet.. Ja jums būs mazi bērni. Ja jūs redzētu, ka viņi mirst badā, jūs ne tikai paņemtu, jūs izgrābtu no rokām šo naudu. (pārējie piebalso)

(1. grupa)

Runa nav, protams, par badu, bet iedzīvotāju tendenci sevi viktimizēt, tādējādi attaisnojot savu līdzdalību citādi morāli neattaisnojamā transakcijā.

Otkārt, jārunā par valsts un iedzīvotāju attiecībām. Valdība un Saeima tiek uzskatītas par godīgām institūcijām tikai attiecīgi 18.6 un 21 % gadījumu. Saeimai pilnībā uzticas tikai 2 %, bet daļēji 42.7 % respondentu. Cittautiešu un nepilsoņu lokā šie skaitļi ir ievērojumi mazāki (uzticas 36.4% cittautiešu un 28.6 % nepilsoņu). Valdībai pilnībā uzticas 2.4 %, bet daļēji 38.6 % respondentu, arī to vidū ir mazāk cittautiešu un nepilsoņu. Uzticību valdībai un Saeimai balsta tās atsevišķi darbinieki: politiskajām partijām uzticas vēl mazāk - tikai 18.7 % respondentu, no tiem 0.4 % partijām uzticas pilnībā; ministrijām uzticas 33.4 % respondentu. Šī attieksme nenoliedzami ietekmē izpratni par korupciju Latvijā: valsts 'negodīgums' tiek saistīts ar korupcijas izplatību un vienlaicīgi kalpo par motivāciju tās praktizēšanai. Kā minēts, par nozīmīgu motivāciju korupcijai tas kalpo 79.2 % gadījumu.

Visu augstākminēto iemeslu dēļ tipiski negatīvi tiek vērtēta vidējā un augstākā līmeņa korupcija, kā arī valsts loma korupcijas veicināšanā. Zemā līmeņa korupcija (pēc valsts definīcijas kukuļošana) iegūst pozitīvu vērtējumu, kad tā skatīta kā cīņa pret valsti. 19.8 procentu respondentu neuzskata, ka dodot kukuļus viņi atbalsta korupciju. Īpaši augsts šis skaitlis ir Zemgalē, kur 34.7 % respondentu nesaista kukuļu došanu ar korupcijas atbalstīšanu. Tādējādi, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un kukuļdošana ir pozitīvs solis (1. un 2. fokusgrupa), jo:

1) tā ir vienīgā iespēja nodarboties ar legālu privāto biznesu;

2) valsts iekasētos nodokļus tāpat neizmantos iedzīvotāju interesēs.

1. fokusgrupā šajā sakarā izskanēja atklāts naidīgums pret valsti:

- Un tad es, es neesmu rīdzinieks, bet ja es redzu kā nauda vispār aiziet caur tiem Linkolniem un caur .. tad man ir škrobe.

- Jā, man arī, starp citu.

- Tāpēc jau rodas tas naids.

Grupu diskusijas atspoguļo ne tikai korupcijas definīciju nesavienojamību valstiskajā un iedzīvotāju līmenī, bet arī zināmu iedzīvotāju un valsts antagonismu korupcijas sfērā. Papildus, kā izteicās viens no 2. grupas respondentiem, korupcijas transakcija pretstatā neskaidrajām un birokrātiskajām likumīgajām transakcijām (no iedzīvotāju viedokļa) ir vienkārša un godīga. Iedzīvotāji redz valsti kā korupciju veicinošu vai provocējošu aģentūru. Šī saikne tiek uzskatīta par pārliecinošu. Īpaši spilgti tas izpaužas gadījumos, kad respondentiem nav konkrētas informācijas par iepējamo ar korupciju saistīto transakciju. Šādos gadījumos arī valsts rīcības un politikas neskaidrība tiek saistīta ar korupciju. Piemēram, jau pieminētā maksas palielināšana Rīgas pašvaldības autostāvvietās tiek viennozīmīgi saistīta ar korupciju: daudzstāvu autostāvvietu īpašnieki ir samaksājuši Rīgas Domei, lai tā veicinātu mašīnu novietošanu daudzstāvu stāvvietās.

Kukuļdošanas prakse kukuļdevējiem saistās ar nepatīkamām emocijām. No vienas puses, kukuļus dot ir nepatīkami, īpaši ja nav drošas informācijas par transakcijas rezultātu. Tas pasvītro nevienādās varas attiecības ar amatpersonu: ar kukuļa palīdzību var panākt, ka amatpersona klientu 'dzird' vai 'pat smaida'. Taču pazemojuma sajūta paliek, jo klients apzinās, ka bez kukuļa viņu varētu arī neuzklausīt. Daļa izjūt arī bailes. Izņēmums ir transakcijas, pirms kurām notikusi atklāta vienošanās par apjomu un transakcijas nepieciešamību. Šādas vienošanās pastāv medicīnas un izglītības jomās. Jātzīmē, ka šajos gadījumos vienmēr pastāv zināma izvēles brīvība (var bērnu sūtīt citā skolā un ārstēties citā slimnīcā). Problēmas un neveiklība rodas, ja netiek dota izvēles brīvība un devējs neredz citu iespēju situācijas atrisināšanai. Vieglāk atrisināt standartsituācijas vai atkārtotas transakcijas, kurās devējam zināms par kukuļa nepieciešamību un apjomu. Piemēram, kāda dāvana jānes kuram augstskolas pasniedzējam par eksāmena atzīmi. Priekšstats par šādām transakcijām norāda, ka tās ir stingri reglamentētas un tādēļ var notikt pat bez valodas starpniecības (piemēram, 1. grupā izskanēja apraksts par kukuļa ielikšanu muitnieka atvilknē bez vārdiskas transakcijas atrunāšanas).

Neapšaubāmi, no korupcijas apkarošanas viedokļa, problemātiskākā ir sistemātiskā korupcija. To nevar novērst ar amatpersonu/klientu attiecību modeļa maiņu vai izglītošanu.

Atrauti no no iedzīvotāju personīgajām intersēm, korupcijas ietekme uz valsti vērtēta kā negatīva valsts interesēm: naudas neienākšana valsts budžetā (21.8 % no minētajiem cēloņiem), viena iedzīvotāju daļa iedzīvojas uz otras rēķina (15.6 %), tiek grauta iedzīvotāju ticība Latvijas valstij (14.9 %). Zīmīgi, ka ierēdņu grupa bija vienīgā, kas izvirzīja domu, ka 'iedzīvotāji' jēdzieniski saistāmi ar 'valsti'. Abas pārējās grupas, kuras pārstāvēja iedzīvotājus, strikti nodalīja sevi no valsts un tās pārstāvjiem - ierēdņiem - lietojot aprakstošus apzīmējumus 'cilvēki' un 'viņi'.

Iedzīvotāji atzīst, ka korupcijai piemīt tirgu veicinošs potenciāls. Korupcija pēc iedzīvotāju domām drīzāk veicina nelegālo biznesu (14 %), toties nepaātrina ārvalstu investīciju ienākšanu Latvijā (pretējam piekrīt 1.6 % respondentu) vai ekonomisko izaugsmi (pretējam piekrīt 0.8 % respondentu). Taču jātceras, ka valsts intereses ne vienmēr sakrīt ar iedzīvotāju interesēm (skat. par godīgas izdzīvošanas iespēju Latvijā). Iedzīvotājiem, uzskatot valsti par antagonistu, korupcija var kļūt par nozīmīgu līdzekli privātas uzņēmējdarbības attaisnotai eksistencei.

2.zīmējums

Iedzīvotāji uzskata, ka sekojošas institūcijas ir godīgas,

%

2ZIM.JPG (173323 BYTES)

 

3. Korupcijas prakse

Kukuļošanas prakse manāmi atšķiras no sabiedrībā radītā tēla par to. 3. zīmējums attaino reālo un domājamo kukuļdošanas līmeni attiecīgajās institūcijās. Samērojot iedzīvotāju uzskatus par iestāžu godīgumu (procentos no kopējā respondentu skaita) un bez papildus līdzekļiem atrisinātos gadījumus šajās iestādēs (procentos no respondentu skaita, kas griezušies minētajās iestādēs) iegūstams sekojošs zīmējums:

3.tabula

Uzskati par korupciju un korupcijas prakse

 

 

3TAB.JPG (82332 BYTES)

Tikai trijās no institūcijām - tajās, kas nodarbojas ar licenšu izsniegšanu, ceļu policijā un muitā - mazāk par pusi respondentu varējuši atrisināt savu problēmu bez kukuļošanas. Taču arī visās šajās institūcijās to 'godīguma' tēls nav ne tuvu samērojams ar 'godīguma' praksi. Līdz ar to kukuļošanas problēmu šajās institūcijās var risināt tikai izstrādājot saistītu politiku, pirmkārt, institūciju tēla veidošanā un, otrkārt, korupcijas un kukuļdošanas kontroles veicināšanā. Sabiedrības viedoklis par valsts institūcijām ir neizbēgami saistīts ar korupcijas praksi (saskaņā ar likumdošanu); zināšanas ģenerē attiecīgu uzvedības modeli.

4. Korupcijā iesaistītie aģenti

Kā jau minēts, iedzīvotāji uztver valsti kā aģentūru korupcijas transakcijās. Valsts institūciju un nevis to atsevišķu darbinieku izšķirošā loma korupcijas procesā dominē arī aptauju jautājumos par korupcijas līmeni Latvijā; līdz ar to atbildība par korupciju tiek uzvelta valstij. Pēc šīs izpratnes korupcijā iesaistās anonīmas valsts amatpersonas, kas arī vienlaikus pārstāv valsti, ne sevi. Citiem vārdiem, tā ir valsts, kas ņem kukuļus un nodrošina to ņemšanu. Valsts vienlaicīgi tiek uzskatīta gan par likumības pārstāvi, gan korupcijas veicinātāju.

Iedzīvotāji sevi redz gan kā pasīvus, gan aktīvus aģentus vienlaicīgi. Kukuļojot klients sevi var uzskatīt gan par pasīvu, gan aktīvu transakcijas dalībnieku. Pasivitātes/aktivitātes maiņas vērtējums ir atkarīgs no katras konkrētas rīcības morālā vērtējuma. Aģenti uzskata sevi par aktīviem uzņemoties atbildību par rīcību un uzskatot korupciju par sevis apzināti lietotu instrumentu. Aktivitāte nenoliedzami ir saistīta ar morālu normu pārkāpumu, līdz ar to populārāka ir aģentūras pasīva definēšana. Tomēr aktivitāte tiek morāli attaisnota zināmās standartsituācijās, kurās atbildība piedēvēta transakcijas partneriem. Piemēram, pēc 2. grupas respondentu domām kukuļošana ir vienīgā izeja mazo uzņēmumu pastāvēšanā.

Uzskatot valsti par korupcijas veicinātāju, pašu iedzīvotāju iesaistīšanās korupcijā tiek vērtēta kā zināma pretdarbība korumpētajai valstij:

Moderators: Kāpēc cilvēki neprotestē?

- Bet viņi protestē. Klusējot. Viņi vienkārši nemaksā nodokļus, viņi maksā kukuli, kas vienkārši ir desmitā daļa no tā [nodokļa]. Viņiem tas ir izdevīgi. (1. grupa)

Aktivitātes/ pasivitātes līdzsvars korupcijas transakcijās nenoliedzami saistīts arī ar varas attiecībām starp amatpersonām un iedzīvotājiem. Šīs attiecības pašas par sevi konstruē klientu kā pasīvu dalībnieku. Runājot par korupcijas pastāvēšanas iemesliem (4. zīmējums), kā pamatotākie tiek minēti tieši pasīvie: izveidojusies savtīguma sistēma, kontroles trūkums. Aģentūru veicinoši iemesli (tādi kā izglītība, atalgojums) tiek uzskatīti par mazāk nozīmīgiem.

 

Turpinājums - sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!