Iznākusi Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta sastādītā un izdotā rādītāja "No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940.–1986." (978 lielformāta lappusēs) papildtirāža

Dzintars Ērglis, Latvijas Vēstures institūta doktorants, — "Latvijas Vēstnesim"

Pēc lasītāju ierosinājuma Latvijas vēstures institūta apgāds atkārtoti izdevis dokumentu rādītāju "No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs". Grāmata pirmo reizi iznāca 1999.gada pavasarī un ātri vien tika izpirkta, tāpēc tagad nācis klajā papildmetiens 400 eksemplāru tirāžā.

Lai izanalizētu represiju sistēmu, kas Latvijā pastāvēja 50 gadus, nepieciešams apzināt represiju apjomus, represēto personu loku un izprast represīvo orgānu darbības mehānismu. Pirmais solis šajā procesā ir represēto personu apzināšana. Līdztekus 1941. un 1949.gadā deportēto personu noteikšanai ir nepieciešams gūt skaidrāku priekšstatu par tiem, kas bija arestēti un notiesāti. Protams, ka šo darbu bija iespējams uzsākt tikai pēc tam, kad Valsts drošības komitejas (VDK) darbība tika pārtraukta un bijušais Latvijas PSR VDK arhīvs pārgāja Latvijas Republikas Prokuratūras, bet no 1996.gada — Latvijas Valsts arhīva pārziņā.

LU Latvijas vēstures institūts 1994. gadā uzsāka darbu pie projekta "Politiskās prāvas Latvijā 1940. —1990.gadā". Pateicoties Latvijas Republikas Prokuratūras atbalstam, kuras pārziņā toreiz atradās bijušais VDK arhīvs, pētniekiem tika atļauts strādāt arhīvā. Pie grāmatas sagatavošanas strādāja LU Latvijas vēstures institūta darbinieki Dr. hist. Rudīte Vīksne, Dzintars Ērglis, Arturs Žvinklis, Sarma Boge, Elita Egle un Stokholmas universitātes līdzstrādnieks Kārlis Kangeris.

Sākotnējā iecere nebija publicēt kartotēku, ko bija sastādījuši VDK darbinieki. Ievadot datorā kartotēku, tā bija domāta pašu pētnieku vajadzībām, lai varētu sākt zinātnisku padomju okupācijas režīma izpēti. Tikai 1997.gadā, noslēdzot pētniecības grantu, tika nolemts papildināt kartotēkā apkopoto informāciju ar dažām papildu ziņām un to publicēt, lai veicinātu un atvieglotu citu pētnieku darbu, kā arī palīdzētu pašiem represētajiem, viņu tuviniekiem, iestādēm un organizācijām, kam ir nepieciešama šāda informācija.

Sagatavotais rādītājs sniedz informāciju par visām personām, kuru lietas atradās vai atrodas bijušajā Latvijas PSR VDK arhīvā.

Rādītājam ir trīs daļas:

I. Personas, kas arestētas vai par kurām uzsākta izmeklēšana pēc Latvijas okupācijas 1940.gada 17.jūnijā.

II. Personas, kas arestētas vai par kurām uzsākta izmeklēšana līdz 1940.gada 17.jūnijam.

III. Personas, kuru lietas nosūtītas uz Vladimiru.

Pēc apjoma visplašākā ir pirmā daļa. Otrā un trešā daļa jāuzskata par pielikumu galvenajam rādītājam.

Jāpaskaidro, ka otrajā nodaļā iekļautās personas represētas Padomju savienībā vai arī 1919.gadā padomju Latvijā, bet trešajā nodaļā apkopotas ziņas par Vācijas pavalstniekiem un karagūstekņiem, kuri bija tiesāti par noziegumiem Otrā pasaules kara laikā un par nodarījumiem karagūstekņu nometnēs. Šīs lietas 1990.gadā nosūtītas uz Vladimiras apgabala VDK pārvaldes arhīvu. Taču krājuma sastādītāji uzskatīja par vajadzīgu publicēt arī šo sarakstu, jo, no vienas puses, tādējādi tiek ievērots princips, ka rādītājs atspoguļo informāciju par visām personām, kuru lietas atradās bijušajā LPSR VDK arhīvā, bet, no otras puses, tā ir informācija, kas var interesēt Vācijas pētniekus vai tiesāto tuviniekus.

Kartotēkā bez Vācijas pavalstniekiem, kuru lietas nosūtīja uz Vladimiru, ir minētas vēl citas personas, kuru lietas neatrodas Latvijā, piemēram, Jānis Balodis, Mordehajs Dubins u.c. Nav skaidrs, kāpēc tieši par iepriekš minētajām personām ir bijušas sastādītas kartītes, bet par daudzām citām, kuru liktenis līdzīgs, kā, piemēram, Kārli Ulmani, Krišjāni Berķi u.c., šādas kartītes nebija sastādītas.

Rādītājā ir ziņas arī par 110 personām, kuras nebija arestētas: kara laikā bija dezertējušas no Sarkanās armijas vai apsūdzētas kara noziegumos (piemēram, Viktors Arājs, Boļeslavs Maikovskis) un dzīvoja ārzemēs; personas, kas nelegāli aizbēga uz ārzemēm un kuras ir notiesātas aizmuguriski; personas, kuras bija paredzēts arestēt 1941.gada 14.jūnijā, taču nebija izdevies atrast; pirms aresta bija izdarījušas pašnāvību; par kurām nebija pietiekošu pierādījumu vai kas bija devušas parakstu par dzīves vietasnemainīšanu.

Rādītājs ir sakārtots pēc uzvārdiem alfabētiskā secībā. Fiksēts arestētās personas uzvārds, vārds, dzimšanas gads, dzimšanas vieta, aresta datums, "nozieguma" raksturojums, lietas numurs. Personām, kuras ir divas reizes arestētas, ir divi aresta datumi un apsūdzības formulējumā aiz semikola ir norādīta otrreizējā apsūdzība.

Tomēr darba gaitā izrādījās, ka kartotēkā par visām personām nebija informācijas pēc visiem iepriekš minētajiem parametriem, tādēļ to vajadzēja papildināt. Gadījumos, kad kartotēkas dati bija nepilnīgi vai radīja šaubas, tie tika pārbaudīti pēc attiecīgo krimināllietu materiāliem. Taču tie nav vienīgie VDK kartotēkas trūkumi. Bieži vien nav skaidri kritēriji, pēc kādiem kartotēkā ierakstīts "nozieguma raksturojums", jo daudzos gadījumos tas ir tikai vispārinājums — "dzimtenes nodevējs", "cīnījās pret komunistisko kustību" utt. Jāatzīmē, ka VDK darbiniekiem īpaša precizitāte nemaz nebija vajadzīga. Kartotēka bija domāta pašu arhīva darbinieku vajadzībām, lai viņi varētu vieglāk orientēties lielajā "noziedznieku masīvā". Šī terminoloģija daudziem, uz kuriem tā attiecas, var šķist aizvainojoša un pazemojoša, taču tā ir vēl viena liecība par totalitāras sistēmas nerēķināšanos ar jebkādām vispārpieņemtām tiesiskajām un cilvēcības normām. Tā parāda, kā represīvā sistēma uztvēra un aprakstīja noziegumus pret valsti. To nevarētu secināt, ja minētu tikai apsūdzības vai sprieduma likuma pantu, piemēram, 58–1a vai 58–10.

Precizējumu un labojumu rezultātā rādītājs ievērojami atšķiras no VDK kartotēkas, kopīgais ir tas, ka rādītājā, tāpat kā kartotēkā, ir atspoguļota informācija par visām lietām, kas kādreiz atradās bijušajā VDK arhīvā.

Rādītājā ir apkopotas ziņas par 49321 personu. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas ir tiesāti vai arestēti, apsūdzot politiska rakstura nodarījumos, pret padomju režīmu vērstā darbībā. Pēc padomju juridiskās terminoloģijas visas šīs personas bija apsūdzētas kriminālnoziegumos, jo tāds termins kā "politiskie noziegumi" nepastāvēja. Visi nodarījumi, kurus varēja kvalificēt kā nelojalitātes izpausmes pret PSRS, bet tās tika interpretētas ļoti plaši, bija kriminālnoziegumi. Tomēr neliela daļa ir notiesāta par krimināliem nodarījumiem, piemēram, valūtas spekulāciju u.c., kurus attiecīgajā laikā izmeklēja VDK. Rādītājā iekļautas visas personas, kas bija VDK kartotēkā, neatkarīgi no inkriminētā nodarījuma rakstura, divu apsvērumu dēļ, pirmkārt, lai dotu iespējami pilnīgu informāciju par šā arhīva lietu sastāvu; otrkārt, "politiskās" un "krimināllietas" ne vienmēr ir iespējams nodalīt.

Lielas grūtības rādītāja sagatavošanā radīja uzvārdu latviskā rakstība, jo kartotēka bija sastādīta krievu valodā un, kā zināms, krievu valodā nepastāv ne garumzīmes, ne mīkstinājuma zīmes u.c. atšķirības, bet latviešu uzvārdu rakstībā tam ir būtiska nozīme. Arī vārdi bieži vien tika krieviskoti, piemēram , "Ivans" "Jāņa" vietā. Rādītāja sagatavošanas gaitā institūta darbinieki centās novērst kļūdas, neprecizitātes, kas bija kartotēkā, taču tikai tajās lietās, kurās atrodas personas dokumenti, var nepārprotami noteikt pareizos vārdus un uzvārdus.

Skatot emigrācijas izdevumus par 1940.–1941.gada represiju upuriem, daudzu tur minēto uzvārdi šajā kartotēkā nav atrodami. To varētu skaidrot tādējādi, ka vai nu šīs lietas ir pazudušas evakuācijas laikā, vai arī joprojām atrodas kādā no Krievijas arhīviem. Līdz šim mēģinājumi atgūt visas Latvijas represēto iedzīvotāju krimināllietas, kas atrodas Krievijas arhīvos, ir bijuši nesekmīgi.

Rādītājs ir lielisks palīgs vēsturniekiem un juristiem pētniecības darbā. Rādītājs dod iespēju precizēt datus par padomju okupācijas laikā politiski represēto personu skaitu. Te gan jāņem vērā, ka Latvijas Valsts arhīva izdotajos 1941.gada un 1949.gada izvesto personu sarakstos un šajā izdevumā bieži vien ir iekļautas vienas un tās pašas personas. Arī čekistu lietotā terminoloģija nozieguma rakstura definēšanā var noderēt par savdabīgu pētījuma avotu.

Taču tikai izvērsta politisko prāvu reģistra izveidošana, fiksējot arī represiju izpildītājus, izmeklēšanas gaitu, soda mēru u.c., dos pilnīgu priekšstatu par represīvā mehānisma darbību.

Krājums nav veidots kā piemiņas grāmata represētajiem, tomēr sniegtās ziņas par represētajiem daudzām ģimenēm atgādinās radiniekus un draugus, kuri neatgriezās no padomju nometnēm.

Par grāmatas iegūšanu var interesēties Latvijas vēstures institūtā Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 12.stāvā (tel.7227313).