Ceturtdien, 21.martā, Valsts prezidente uzturējās vienas dienas darba vizītē Somijā

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim” Darba vizītes laikā Somijā ceturtdien, 21.martā: Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Somijas Republikas premjerministrs Pāvo Liponens; Valsts prezidente un lielākie Somijas uzņēmēji, kuri sadarbojas ar Latviju; Vaira Vīķe–Freiberga sarunā ar finansu grupas “Nordea” vadītāju Vesu Vainio

Latvijas Republikas Valsts prezidente Helsinku universitātes katedrā 21.martā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pagājušonedēļ, 21. martā, apmēram 400 cilvēku auditorijā Helsinku universitātē nolasīja lekciju par Baltijas jūras reģiona nākotni.

Savā runā prezidente atzīmēja to, ka Baltijas jūras valstu padome, kurai šogad aprit desmit gadi, ir bijis ļoti lietderīgs instruments Baltijas jūras reģiona attīstībai, un viņa pateicās padomes dibinātājiem Ufem Elemanam Jensenam un Hansam Dītriham Genšeram. Prezidente sacīja, ka Baltijas jūras reģions vieno vairāk nekā 65 miljonus iedzīvotāju un tā attīstības perspektīvas ir visai cerīgas un dinamiskas. Prezidente arī stāstīja par tām vērtībām, kas vieno tautas ap Baltijas jūru, un uzsvēra reģiona nākotnes ekonomiskos, politiskos un kultūras aspektus.

Prezidentei tika jautāts arī par dažādām citām problēmām. Viņa runāja par to, ka nākotnē viens no Baltijas jūras reģiona izaicinājumiem būs rūpes par Baltijas jūras kvalitāti, kas jāsavieno ar ekonomiskās izaugsmes jautājumiem reģionā. Prezidente skaidroja arī lībiešu kopienas situāciju Latvijā, kā arī Latvijas vēsturiskos jautājumus. Prezidente stāstīja par praktiskiem projektiem, kas vieno Baltijas valstis un ir nākotnes perspektīvas, tai skaitā par projektu “Via Baltica”.

Helsinku universitātē jau septiņas nedēļas norit priekšlasījumi par dažādiem Baltijas jūras reģiona nākotnes aspektiem, un prezidentes lekcija bija noslēdzošā goda viesa lekcija, kas tiek pārraidīta kopā ar jautājumu un atbilžu sesiju arī Somijas televīzijas tiešraidē. Pirms tam šādas lekcijas lasījuši Somijas prezidenti Marti Ahtisāri un Tarja Halonena, kā arī Igaunijas prezidents Lennarts Meri.

Valsts prezidenta preses dienests

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Baltijas jūras reģiona nākotne

Runa Helsinku universitātē 2002.gada 21.martā

Kancler! Rektor! Ekselences! Profesori un studenti! Dāmas un kungi!

Es ļoti priecājos, ka varu šodien uzrunāt jūs šeit, Helsinku universitātē, kam visā Eiropā ir reputācija kā augstākajai mācību iestādei, kur notiek ievērojami daudznozaru pētījumi. Es kā universitātes Studia Generalia lekciju cikla šī gada vieslektore jūtos pagodināta, ka varu iet Somijas prezidentu Marti Ahtisāri un Tarjas Halonenas, kā arī Igaunijas prezidenta Lenarta Meri pēdās. Es pateicos visiem, kas piedalījās šī pasākuma sarīkošanā.

Helsinku universitāte ir visvecākā un lielākā universitāte Somijā, turklāt tā ir viena no nedaudzajām izglītības iestādēm ārpus Latvijas, kur kā mācību priekšmetu māca latviešu valodu. Tas ir tikai viens no daudzajiem rādītājiem, kas liecina par arvien ciešākām attiecībām starp Somiju un Baltijas kaimiņvalstīm tās dienvidos. Patiesi, es vienmēr ar prieku viesojos šajā valstī, ar kuru latvieši tradicionāli izjūt lielu radniecību.

Baltijas jūras reģions, kura daļa ir Somija un Latvija, ir mājas dažādām valstīm, kas gājušas atšķirīgus attīstības ceļus. Pirms sākšu runāt par šī reģiona nākotni, es gribētu norādīt uz atsevišķiem būtiskiem aspektiem tā pagātnē un tagadnē. Es arī gribu izmantot šo izdevību un jūs vairāk informēt par manas valsts specifiku. Somijai un Latvijai kā Ziemeļeiropas valstīm Baltijas jūras austrumu krastā ir daudz vairāk kopīga nekā tikai līdzīgas ģeogrāfiskās ainavas un laika apstākļi.

Latviešus un somus, tāpat kā to kaimiņus Igaunijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un Vācijā, lielā mērā ir ietekmējis protestantu ētikas kodekss, kura pamatā ir taupības, disciplīnas, smaga darba un individuālisma principi.

Latvijai un Somijai ir arī īpaši ciešas vēsturiskas saites ar to kaimiņvalstīm Baltijas jūras austrumu krastā — Igauniju, Lietuvu un Poliju. Visām piecām valstīm kopīgs ir tas, ka tās pagātnē ir cietušas no agresoru iebrukumiem gan no rietumiem, gan austrumiem, kā arī tām ir stiprs gars un dziļa patriotisma izjūta, kas ļāva mums saglabāt savu valodu un kultūru svešu valdnieku kundzības gadsimtos.

Mums ir arī kopīga valsts veidošanas vēsture Pirmā pasaules kara beigās, kad visas piecas mūsu valstis ieguva neatkarību un nostiprināja savu valstiskumu. Latvieši vienmēr būs pateicīgi somu brīvprātīgajiem par sniegto palīdzību Latvijas cīņā par brīvību, kas ilga no 1918. gada līdz 1920. gadam. Gadu vēlāk, 1921. gadā, Somija kļuva par pirmo valsti, kas oficiāli apsveica Latvijas jaunos diplomātus.

Drūms periods visām šīm piecām valstīm iestājās 1939.gadā, kad nacistiskā Vācija un Padomju Krievija parakstīja Molotova–Ribentropa paktu, kā rezultātā notika iebrukums Polijā un izcēlās vispostošākais karš, kādu Eiropa jebkad ir pieredzējusi. Molotova–Ribentropa pakts noveda arī pie Krievijas iebrukuma Somijā vēlāk tajā pašā gadā un trīs Baltijas valstu okupācijas dažus mēnešus vēlāk, 1940.gadā. Somu izrādītā varonīgā pretestība skaitliski pārākās iebrukušās Sarkanās armijas straujajam uzbrukumam vēl aizvien pēc sešdesmit gadiem iedvesmo brīvību mīlošus cilvēkus visā pasaulē. Šīs apņēmības un izturības dēļ Somija ieguva starptautiskās sabiedrības cieņu, ieskaitot arī pašu Krieviju. Tas palīdzēja Somijai saglabāt savu valstiskumu pēc Otrā pasaules kara beigām, kaut arī tai bija jāzaudē ievērojama savas teritorijas daļa, ieskaitot Karēliju, un jāmaksā Padomju Savienībai lielas kara reparācijas.

Taču trīs Baltijas valstīm un Polijai tā nepaveicās. Pēc nacistiskās Vācijas atkāpšanās, kuras okupācija atnesa nāvi miljoniem cilvēku un iznīcināja šo valstu ebreju kopienas, sekoja jauns represiju, terora un masu deportāciju vilnis, ko izraisīja Padomju Krievija. Polijai izdevās atgūt vismaz neatkarības ārējo veidolu pēc tam, kad tā ģeogrāfiski tika pavirzīta uz rietumiem uz Vācijas rēķina, turpretim Latviju, Igauniju un Lietuvu ar spēku aneksēja Padomju Savienība, tādējādi tās izzuda no Eiropas politiskās kartes de facto, bet nekad nebeidza pastāvēt de iure.

Kad iesākās aukstais karš, mūsu kontinents bija sadalīts divās pretējās un savstarpēji naidīgās nometnēs. Baltijas jūra kļuva par barjeru, kas atdalīja Rietumus no Austrumiem, bagātos no nabagajiem un brīvos no apspiestajiem. Lai gan Rīga atrodas divreiz tuvāk Helsinkiem nekā Oulu vai Rovaniem, un tikai 40 minūšu lidojuma attālumā no Somijas, 2000 kilometru garais apkārtceļš, kas bija jāveic caur Maskavu aukstā kara kulminācijas laikā, apgrūtināja ceļošanu no Rīgas uz Somiju.

Dāmas un kungi!

Sekas, ko radīja konflikts, kas iesākās līdz ar Otro pasaules karu un turpinājās aukstā kara laikā, ir galvenais šķērslis vienmērīgai un harmoniskai Baltijas jūras reģiona attīstībai šodien. Neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Latvijā, Igaunijā un Lietuvā bija sasniegts tāds dzīves līmenis, kas līdzinājās tam līmenim, kāds bija Rietumeiropas vispārtikušākajās demokrātiskajās valstīs. Šodien trīs Baltijas valstis un Polija cenšas atgūt 50 gados zaudēto, kad to attīstību apslāpēja nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas kundzība. Krievijā, bijušajā Eiropas lielvalstī, atšķirība ienākumos salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm ir pat vēl lielāka un sociālo un politisko šķēršļu pārvarēšana ir pat daudz grūtāka.

Tuvināšanās, kas pakāpeniski ir notikusi starp Austrumiem un Rietumiem un kas pasteidzināja aukstā kara izbeigšanu, ir daļēji izskaidrojama ar Somijas smalkjūtīgo starpnieka lomu un veiksmīgu Somijas iniciatīvu, kas tagad ir zināma kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija. Helsinku konferences sasaukšana 1975. gadā EDSO priekšteča EDSK aizgādībā bija vēsturisks notikums, kas deva cerības stariņu Latvijai un tās nebrīvajām kaimiņvalstīm padomju okupācijas vistumšākajā laikā.

Maskava bija cerējusi, ka, iekļaujot EDSK Helsinku Nobeiguma aktā prasību par esošo starptautisko robežu neaizskaramību, starptautiskā sabiedrība nostiprinās, leģitimizēs un pilnībā atzīs Krievijas varu pār Baltijas valstīm. Bet 1975. gada Helsinku konferencē arī tika paziņots, ka šādām robežām nav jābūt permanentām un tās var mainīt mierīgā ceļā ar iesaistīto valstu piekrišanu. Padomju Savienība un tās satelītvalstu sabiedrotie Viduseiropā un Austrumeiropā, parakstot Helsinku Nobeiguma aktu, pakļāva sevi iekšējam un ārējam spiedienam, lai tiktu ievēroti šī dokumenta pamatprincipi. Šie principi atzina tautu vienlīdzīgas tiesības uz pašnoteikšanos un prasīja ievērot tādas cilvēktiesības un pamatbrīvības kā uzskatu brīvību, apziņas brīvību, reliģijas un ticības brīvību.

Helsinku Nobeiguma akts sekmēja miermīlīgas disidentu kustības izplatīšanos visās agrākajās padomju bloka valstīs, un sākotnēji daudzas no tām tika apspiestas, bet to spēks pieauga un visbeidzot tās izraisīja komunistisko režīmu bojāeju vienā nebrīvā valstī pēc otras. Divi no Viduseiropas un Austrumeiropas visievērojamākajiem disidentu līderiem Vāclavs Havels un Lehs Valensa vēlāk kļuva par savu atbrīvoto valstu prezidentiem.

Arī Latvijā disidentu kustību “Helsinki 86” iedvesmoja Helsinku konference, un tā bija iniciatore ķēdes reakcijas notikumiem, kuru rezultātā 1988. gadā tika izveidota Tautas fronte. Tautas fronte vadīja Latvijas sekmīgo cīņu par neatkarību no Padomju Savienības. Jāatzīmē, ka 1991. gadā Somija kļuva par pirmo valsti, kas uzņēma Latvijas jaunos akreditētos diplomātus, tieši tāpat, kā tas notika pirms 70 gadiem, 1921. gadā.

Vienpadsmit gadu laikā, kas pagājuši, kopš Latvija atguva savu neatkarību, latvieši ir sajutuši stingru un nemainīgu Somijas atbalstu savos centienos pārvarēt 50 gadus ilgās okupācijas sekas. Laikā no 1992. gada līdz 2001. gadam Somija sniedza Latvijai palīdzību reformu īstenošanai 236 miljonu somu marku vērtībā. Somu uzņēmēju ieguldījumi arī ir bijuši ievērojami, un es pie tiem atgriezīšos mazliet vēlāk.

Dāmas un kungi!

Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Latvija kopš neatkarības atgūšanas ir guvusi ievērības cienīgus panākumus.

Mana valsts ļoti īsā laikā ir sekmīgi pabeigusi pārejas posmu no nebrīvas, totalitāram vienpartijas režīmam pakļautas valsts uz plurālistisku, parlamentāru, pilsoņu aktīvas līdzdalības demokrātisku valsti.

Atgūstot neatkarību, Latvija saņēma mantojumā rūpniecisko kompleksu, kas nebija dzīvotspējīgs brīvā tirgus apstākļos, kā arī iedzīvotājus ar radikāli izmainītu demogrāfisko struktūru. Pirms Otrā pasaules kara etnisko latviešu bija vairāk nekā trīs ceturtdaļas (77 procenti) no valsts iedzīvotājiem, bet krievu — tikai 9 procenti. Līdz 1989. gadam etnisko latviešu īpatsvars savas valsts teritorijā bija samazinājies tādā apmērā, ka tas veidoja tikai nedaudz vairāk par pusi jeb 52 procentus no iedzīvotāju skaita, turpretim krievu īpatsvars bija gandrīz četrkāršojies un veidoja vairāk nekā vienu trešdaļu (34 procentus) no Latvijas iedzīvotāju skaita. Tas bija saskaņotas rusifikācijas programmas rezultāts, nemaz nerunājot par milzīgajiem iedzīvotāju zaudējumiem, ko latviešu tautai radīja karš, trimda un masu deportācijas uz Sibīriju.

Atgūstot neatkarību 1991. gadā, Latvijai bija jāatrisina grūts uzdevums, kā atjaunot latviešu valodas tiesības un integrēt lielo nelatviešu iedzīvotāju skaitu, kas bija pārcēlušies uz dzīvi Latvijā padomju okupācijas gados. Latvijas valdības nacionālo minoritāšu integrācijas programma nodrošina, ka ikviens, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, tagad to var izdarīt, izpildot vienkāršas un saprotamas naturalizācijas prasības, kas pilnībā atbilst Eiropas Savienības un EDSO standartiem. Gandrīz puse (45 procenti) no Latvijas etniskajiem krieviem jau ir ieguvuši Latvijas pilsonību, bet nedaudz mazāk par 23 procentiem Latvijas iedzīvotāju vēl ir nepilsoņi. Pie pēdējiem pieder gan pensionāri, gan jaunieši, kas nevēlas iegūt pilsonību, lai varētu izvairīties no iesaukšanas armijā.

Latvijas sasniegumi ekonomikā nav mazāk nozīmīgi. Kad Latvija atguva neatkarību, tai vajadzēja pielikt milzu pūles, lai pilnībā pārveidotu bankrotējušu, valsts kontrolētu ekonomiku un atrastu jaunus tirgus savam eksportam, kas gadu desmitiem bija orientēts uz austrumiem, uz Krieviju un citām padomju republikām. Padomju laikos Latvijas ražošanas sistēmas balstījās uz izšķērdīgu lētu energoresursu izmantošanu, novecojušām iekārtām un zemu produktivitāti.

Šodien Latvijas ekonomikas pārveidošanu par brīvu tirgus ekonomiku var uzskatīt par veiksmīgu atdzimšanu un atjaunošanos. Pēdējo dažu gadu laikā Latvijā ekonomiskās izaugsmes temps ir bijis viens no visātrākajiem Viduseiropā un Austrumeiropā. Pagājušajā gadā iekšzemes kopprodukta pieauguma koeficients bija 7,6 procenti, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz ES vidējos rādītājus, un ir paredzams, ka tuvākajā nākotnē ikgadējie pieauguma rādītāji pārsniegs 5 procentus. Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, vēl joprojām ir zems salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem, bet tas nemitīgi palielinās no gada gadā. Latvijas nacionālā valūta lats ir stabils kopš tā atkalieviešanas 1994. gadā. Ikgadējais inflācijas pieaugums pēdējos trīs gados ir palicis 2 līdz 3 procentu līmenī, kas ir viens no viszemākajiem ES kandidātvalstu starpā.

Dāmas un kungi!

Latvijas potenciālu nepārtrauktai ekonomiskai izaugsmei ilustrē uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju pieauguma augstais temps, kopš 1991. gada tās ir pārsniegušas 2,3 miljardus ASV dolāru. Tas ir gandrīz 1000 (981) ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, kas ierindo Latviju starp piecām galvenajām investīciju saņēmējām Viduseiropā un Austrumeiropā. Latvijas pievilcību investīcijām daļēji var izskaidrot ar investoriem labvēlīgo nodokļu politiku un ar pieliktajām pūlēm radīt arvien draudzīgāku biznesa vidi.

Latvijā ir izveidota īpaša Ārvalstu investoru padome, kuras sastāvā ir lielāko ārvalstu investoru pārstāvji. Šī padome divreiz gadā rīko apspriedes, kur piedalās Ministru prezidents un augstākā līmeņa valdības ierēdņi. Šis dialogs ir auglīgs, un tā rezultātā valdība ir īstenojusi lielu skaitu noderīgu rekomendāciju.

Somu uzņēmumi ir investējuši tuvu pie 385 miljoniem ASV dolāru, kas ir gandrīz 17 procenti no visām ārvalstu investīcijām Latvijā.

Somu uzņēmums “Sonera” viens pats ir investējis 305 miljonus ASV dolāru Latvijas telekomunikāciju monopolā “Lattelekom”. Citas lielas investīcijas ir nākušas no tādiem pazīstamiem uzņēmumiem kā “Neste”, Enso”, “Nordea”, “Cultor”, “Kesko”, “Tikurila” un “Hartwall”.

Latvijas valdība ir izvirzījusi kā īpaši svarīgu mērķi radīt sevišķi labvēlīgu vidi investīcijām informācijas un augstajā tehnoloģijā, kā arī telekomunikācijās. Nākamo dažu gadu laikā Latvija cer kļūt par telekomunikāciju un datorindustrijas komponentu galveno ražotāju.

Vairāki daudznacionāli augsto tehnoloģiju uzņēmumi jau ir izrādījuši dzīvu interesi par Latvijas informācijas tehnoloģiju (IT) potenciālu un izveidojuši auglīgas partnerattiecības ar daudziem Latvijas telekomunikāciju un IT uzņēmumiem.

Starp vislabāk zināmajiem es varētu minēt IBM, “Hewlett–Packard”, “Boeing”, “Siemens” un somu uzņēmumu “Nokia”. Ņemot vērā Somijas starptautiski atzītos panākumus šajā jomā, Latvija ir ieinteresēta paaugstināt sadarbības līmeni ar somu uzņēmumiem informācijas un augstajā tehnoloģijā.

Ārējās tirdzniecības jomā Latvijai tāpat kā Somijai ir veiksmīgi izdevies atrast jaunus tirgus savai produkcijai pēc bijušās Padomju Savienības sabrukuma un pārorientēt lielāko daļu savas tirdzniecības darbības no austrumiem uz rietumiem. Pēc iestāšanās ES Latvijai nebūs jāpārvar daudz pielāgošanās grūtību, jo gandrīz divas trešdaļas no Latvijas eksporta (61,2 procenti) un vairāk nekā puse no Latvijas importa (52,6 procenti) jau tiek sūtīts uz un no ES dalībvalstīm. Somija pašreiz ir Latvijas septītā lielākā tirdzniecības partnere, un es ceru, ka pagājušajā gadā sasniegtais tirdzniecības apgrozījums 332 miljonu ASV dolāru vērtībā starp mūsu abām valstīm nākotnē turpinās samērīgi pieaugt.

Dāmas un kungi!

Es tagad gribētu pievērsties Latvijas ārpolitikas divām galvenajām prioritātēm, kas ir iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Latvija cer pievienoties šīm divām organizācijām cik vien ātri iespējams, un ir ļoti pateicīga Somijai par sniegto aktīvo atbalstu Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Latvija, tās Baltijas kaimiņvalstis un Polija vēlas iestāties Eiropas Savienībā to pašu iemeslu dēļ, kādēļ Somija nolēma to darīt 1995. gadā. Somija kā valsts ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, kāda ir tās dienvidu kaimiņvalstīm, pilnībā saprot, ka stabilu un demokrātisku valstu pievienošanās Eiropas Savienībai noteikti paplašinās drošības un stabilitātes telpu Baltijas reģionā.

Tas ir ļoti piemēroti, ka Latviju oficiāli uzaicināja iesākt sarunas par uzņemšanu ES tieši šeit, Helsinkos, Somijas ES prezidentūras laikā 1999. gadā. Somijas pašas pieredze uzņemšanas sarunu risināšanā kopā ar panākumiem sabiedrības izpratnes palielināšanā par ES var būt ļoti noderīga Latvijai ES integrācijas procesā.

Latvijai ir ļoti laba izdevība noslēgt ES iestāšanās sarunas līdz šā gada beigām, un es patiesi ceru, ka Latvijas un Somijas iedzīvotāji kopā varēs piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004. gadā. Šī vēl nepieredzētā Eiropas Parlamenta ievēlēšana ar tautas nobalsošanu būs Eiropas demokrātisko tradīciju nepārtrauktas evolūcijas apliecinājums, un šajā evolūcijā Somijai bija nozīmīga loma gandrīz pirms 100 gadiem, jo Somija kļuva par pirmo valsti, kas piešķīra sievietēm tiesības vēlēt.

Latvija atzinīgi novērtē to, ka ES kandidātvalstis tiek informētas un ar tām konsultējas par lēmumiem par šīs organizācijas nākotni, un Latvija ir pateicīga par doto iespēju piedalīties diskusijās Barselonas sammitā, kas notika šajā mēnesī. Tas, ka varēja piedalīties arī nevalstiskās organizācijas, ir vēl viens pozitīvs apliecinājums atklātībai, kas var nostiprināt ES leģitimitāti tās pilsoņu acīs. Lēmumu pieņemšanu Eiropas Savienībā nedrīkst uztvert kā slēgtu procesu, kurā var piedalīties tikai eksperti, eirokrāti un augsta līmeņa ierēdņi.

Dāmas un kungi!

Pirmo reizi mūsu vēsturē mums, eiropiešiem, ir izdevība kopīgi radīt stabilu, plaukstošu un drošu vidi, kas var aptvert gandrīz visu kontinentu, un mēs to varam izdarīt mierīgā ceļā, nelietojot ne spēku, ne ieročus. Mēs esam nonākuši krustceļos, kad ir jāizdara svarīga izvēle, un lēmumiem, ko mēs šodien pieņemam, būs tālejoša ietekme uz mūsu dzīvi nākotnē.

Eiropas Savienība sākotnēji tika izveidota atbilstoši sešu valstu interesēm, un tā ir vairākkārt pārveidota, lai apmierinātu pašreizējo piecpadsmit dalībvalstu vajadzības. Tagad to atkal pārveido, lai tās saimē uzņemtu vēl desmit valstis. Kaut gan Latvija vēl nav pilntiesīga Eiropas Savienības locekle, tai ir skaidrs redzējums par Eiropu.

Mēs vēlamies redzēt vienotu Eiropu, kur ir vienlīdzīgi un suverēni partneri, kur attiecību pamatā starp dalībvalstīm ir partnerība un savstarpēja cieņa un kur tiek ievērotas visu dalībvalstu intereses. Līdz šim tas ir bijis viens no Eiropas Savienības galvenajiem principiem. Tas nenāktu par labu Eiropas nākotnei, ja šo principu mainītu un ja dažas no ES lielākajām valstīm iegūtu nesamērīgi lielu ietekmi svarīgos lēmumu pieņemšanas procesos uz savu mazāko kaimiņvalstu rēķina.

Viena no Eiropas galvenajām vērtībām ir tās valodu, kultūru, tradīciju un pieredzes dažādība. Nav šaubu, ka šī dažādība var radīt grūti atrisināmas problēmas saskaņas veidošanā, tomēr tā ir bagātība, kas jālolo un jāsargā. Katrai Eiropas Savienības valstij neatkarīgi no tās lieluma ir potenciāls, lai dotu nozīmīgu ieguldījumu visā organizācijā kopumā.

Neraugoties uz ģeogrāfiskajām un vēsturiskajām atšķirībām, Eiropas valstīm ir kopīgas pamatvērtības un kopīgi ideāli, kas ir pietiekami iesakņojušies, lai mēs varētu izveidot rītdienas Eiropu kā stipru un vienotu spēku. Tas, ka divpadsmit lepnas Eiropas valstis spēja atteikties no savām vēsturiskajām nacionālajām valūtām un vienoties par eiro ieviešanu, ir izcils sasniegums.

Tomēr Latvija saglabā vīziju par dažādu un suverēnu Eiropas valstu stipru savienību ar noteiktām federālisma iezīmēm, nevis vienas Eiropas supervalsts izveidošanos.

Dāmas un kungi!

Plānojot mūsu kopīgo nākotni un izvērtējot mūsu pagātni, mums jāuzdod sev jautājums, kā mēs vislabāk varam nodrošināt savu ilgtermiņa un ilgtspējīgu attīstību. Viens būtisks priekšnoteikums tam ir drošība jeb vienkārši — lai nebūtu bruņotu konfliktu draudu mūsu sabiedrību normālai funkcionēšanai.

Plāni par kopīgu Eiropas ārpolitiku un drošības politiku ir vēl tikai pašā sākumā. Tajā pašā laikā lielākā daļa Eiropas demokrātiski orientēto valstu, izņemot tikai dažas valstis ļoti īpašās situācijās, ieskaitot Somiju, jau sadarbojas ar Ziemeļamerikas sabiedrotajiem vairāk nekā pusgadsimtu, garantējot kopīgu drošības telpu ar NATO alianses palīdzību. Latvija un tās Baltijas kaimiņvalstis arī vēlas iestāties aliansē un dot nozīmīgu ieguldījumu tās funkcionēšanā. Mēs esam pateicīgi, ka Somija, lai arī tā pati nav alianses dalībvalsts, saprot un atbalsta mūsu centienus.

Latvija, Igaunija un Lietuva cer, ka tās oficiāli uzaicinās iestāties aliansē Prāgas sammitā šā gada novembrī. Mēs esam pārliecināti, ka pēc mūsu uzņemšanas aliansē stabilitāte un drošība Baltijas jūras reģionā kļūs pat vēl lielāka nekā tagad. Ir pietiekami daudz iemeslu, lai domātu, ka tiešām tā būs. NATO jau agrāk ir pieredzējusi vairākas paplašināšanās, un tās visas ir bijušas veiksmīgas. Nesenā Polijas, Ungārijas un Čehijas uzņemšana aliansē 1999. gadā radikāli uzlaboja šo valstu attiecības ar Krieviju, kā arī ievērojami pieauga ārvalstu investīciju apjoms Varšavā, Budapeštā un Prāgā.

Pretēji Krievijas bailēm nav notikusi pārmērīga militāro spēku koncentrācija vai kodolieroču pārvietošana uz Višegradas valstīm pēc to iestāšanās aliansē, un tas nenotiks arī Baltijas valstīs, kad tās būs kļuvušas par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm. Es esmu pārliecināta, ka lielāka skaita plaukstošu, stabilu un drošu ES un NATO partnervalstu atrašanās uz Krievijas rietumu robežas galarezultātā kalpos Krievijas interesēm. Latvijas kā nākamās Eiropas Savienības un NATO alianses dalībvalsts attiecības ar Krieviju noteikti uzlabosies un būs savstarpēji izdevīgas, ja tās tiks īstenotas pragmatiskā un saprātīgā veidā.

Krievijas loma nākotnes procesos, kas ietekmē Baltijas jūras reģionu un Eiropu kopumā, turpinās būt nozīmīga, īpaši attiecībā uz Latviju un Somiju kā Krievijas tuvākajām kaimiņvalstīm. Mēs sagaidām, ka varēsim sadarboties ar demokrātisku un plaukstošu Krievijas valsti, kas ievēro plurālisma principus, tiesiskumu un respektē cilvēktiesības un pamatbrīvības. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka mēs sagaidām, ka labu kaimiņattiecību pamatā būs vienlīdzīga partnerība, savstarpēja cieņa un neiejaukšanās otras valsts iekšējās lietās.

Dāmas un kungi!

Baltijas jūras valstu padome, kas šogad atzīmē savu desmito gadadienu un kas apvieno visas Baltijas jūras valstis, kā arī Norvēģiju un Islandi, ir pierādījusi sevi kā ļoti efektīvu instrumentu dialoga veicināšanai un sadarbības paplašināšanai Baltijas jūras reģionā. Padomes izveidošanas iniciatori Ufe Ellemans Jensens un Hanss Dītrihs Genšers var būt lepni, ka šī organizācija ir radījusi tik plašu valstu valdību, pašvaldību, universitāšu, nevalstisko organizāciju un tūkstošiem atsevišķu personu iesaistīšanos tās darbībā.

Tādā pašā veidā Latvija jau no paša sākuma ir atbalstījusi Somijas ES Ziemeļu dimensijas iniciatīvu. Ziemeļu dimensija, kas paredz ciešāku ekonomisko sadarbību arī ar Krieviju, iegūs pat vēl lielāku nozīmi pēc Baltijas valstu un Polijas uzņemšanas Eiropas Savienībā, jo pēc tam 95 procentus no Baltijas jūras krasta līnijas ieskaus ES dalībvalstis. Tas noteikti veicinās šī reģiona ekonomisko attīstību. Jau tagad gandrīz visām valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru, lielākā daļa ārējās tirdzniecības notiek ar ES dalībvalstīm, izņemot Krieviju, kam apmēram 40 procenti no tās ārējās tirdzniecības ir ar ES valstīm. Šis skaitlis noteikti palielināsies pēc nākamās ES paplašināšanas kārtas. Lai gan vēl nav atrisināti daži svarīgi jautājumi, kas attiecas uz ES attiecībām ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu, es esmu pārliecināta, ka tie galu galā tiks atrisināti.

Latvija ir izteikusi vairākus priekšlikumus, lai nostiprinātu reģionālo ekonomisko sadarbību Ziemeļu dimensijas ietvaros, un ir gatava aktīvi darboties, lai nostiprinātu šo Somijas iniciatīvu. Mēs uzskatām, ka transports, dabas resursu izmantošana, vides aizsardzība un kodoldrošība ir dažas no sadarbības jomām, kas gūtu labumu no kopīgas plānošanas un investīcijām.

Dāmas un kungi!

Baltijas jūras reģionā ir notikušas milzīgas pārmaiņas pēdējos desmit gados un ir sagaidāmas jaunas pārmaiņas dažu tuvāko gadu laikā pēc trīs Baltijas valstu un Polijas uzņemšanas Eiropas Savienībā un NATO. Šo četru valstu iekļaušana kopējā drošības un ekonomiskajā telpā beidzot darīs galu novecojušajam Eiropas dalījumam ietekmes sfērās. Baltijas jūra vairs nebūs iedalījuma barjera, bet gan vienojoša telpa. Tas tālāk nostiprinās Baltijas jūras reģiona iespējas kļūt par vienu no pasaules visdinamiskākajiem izaugsmes un attīstības apgabaliem.

Baltijas jūras krastos dzīvo vairāk nekā 65 miljoni cilvēku, un, ja mēs vēl pieskaitām tos, kuri dzīvo tālāk iekšzemē, tad cilvēku skaits, ko ietekmē notikumi un lēmumi, kas attiecas uz Baltijas jūras reģionu, sasniedz 120 miljonus. Baltijas jūras reģionā ir augsti izglītots darbaspēks un labi attīstīta infrastruktūra, kur ietilpst 76 ostas, kas palīdz tam kļūt par vienu no visaugstāk attīstītākajiem un konkurētspējīgākajiem ekonomiskajiem reģioniem pasaulē. Viena desmitdaļa no visas pasaules tirdzniecības jeb 100 miljardu ASV dolāru vērtībā vienā gadā notiek Baltijas jūras reģionā, un izredzes turpmākai attīstībai un izaugsmei ir optimistiskas.

Šodien Baltijas jūras reģionam vēl ir raksturīgas lielas atšķirības ienākumos, dzīves līmenī un mūža ilgumā.

ES, kas ir šī reģiona ekonomiskās attīstības galvenais virzošais spēks, palīdzēs samazināt šīs atšķirības un sekmēs vienmērīgāku attīstību šajā reģionā. Mēs jau esam daudz sasnieguši pēdējos desmit gados, lai tuvinātu šī reģiona valstis citu citai nekā jebkad agrāk. Es esmu pārliecināta, ka galu galā mums izdosies izveidot plaukstošu, stabilu un drošu Baltijas jūras reģionu mūsu nākamajām paaudzēm.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas