Ar baltsarkandzelteno Baltijas pretošanās karogu

Valentīns Silamiķelis, arhitekts, bijušais politiski represētais, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “LV” 22.03.2002., Nr.46

Taču tika izdarīts neiespējamais — Rīgā trīs gadus vācu okupācijas laikā latviešu un daži lietuviešu jaunieši tika audzināti patriotismā un Baltijas vienības garā.

Tas notika ārēji neuzkrītoši. No 1942. gada pavasara, kad darbinieki bija iepazīti tuvāk, vakaros notika “darba apspriedes” J.Brača un viņa palīga Rīgas tehnikuma skolotāja Nikolaja Namnieka vadībā. Tad tika novērtēts padarītais un īsumā izlemti nākamie darbi, bet pēc tam... J.Bračs kā vēsturnieks un lielisks orators stāstīja par pasaules un baltu vēstures notikumiem — krusta kariem, kristiānismu, krievu impēriju, Lietuvas valsti, Rečpospoļitu, aistu kopību un Baltijas vienības nepieciešamību. Arī par politiku, partijām un iespējām, un nepieciešamībām nākotnē. Droši un bez ilūzijām izskaidroja stāvokli frontē. 1943. gadā pēc Kurskas kaujas teica, ka Vācija ir jau sakauta.

Ar laiku arī skolēnus pašus iesaistīja referātu sagatavošanā. (Tā, piemēram, Vilnis Šveics aizraujoši stāstīja par somu “Ziemas karu”, Modris Gulbis — par cilvēku garīgo dzīvi, Zigurds Raiskums — par dažādām armijām, Valentīns Silamiķelis — par publicistu Fridrihu Veinberģi un viņa gadsimta sākumā sarakstīto “Aistu vēsturi” (par “aistiem” romieši nosauca baltus un šo reģionu)).

“Darba apspriedes” ik pārvakaru turpinājās stundu, pusotru un beidzās kā ik dienu ar svinīgu jundu — dziesmu “Svēts mantojums” kameru gaitenī, pagrabā. Tā šāda darbība mierīgi turpinājās pusotru gadu.

1943. gada 15. aprīlī gestapo apcietināja J.Braču, N.Namnieku un piecus vecākos darbiniekus — studentus. 19. aprīlī tomēr visus atbrīvoja, jo nepierādījās darbinieka — SD aģenta Oļģerta Rozenberga — pārspīlētajās denunciācijās minētais. Sarakstu par vācu ļaundarībām neatrada. To J.Bračs drošības dēļ neglabāja čekas telpās. Nebija arī neviena, kas pabeigtu sakārtot materiālus un bez atlīdzības rādītu šo pieejamo un izteiksmīgo sarkanā terora liecību. Iespējams arī, ka odiozais SD priekšnieks Hinrihs Lange nevēlējās ziņot uz Berlīni, ka ilgāk par gadu Rīgā darbojusies liela nacionālu patriotu grupa.

Pēc tam vasarā kādu laiku nenotika “darba apspriedes”, bet vēlāk tās atjaunojās. Vienā no lielākajām telpām visā godībā rēgojās Baltijas un Baltkrievijas — Aistijas kopējā karte, taču, tā kā tai liels virsraksts bija “Ostlande”, okupanti iebilst nevarēja.

Tas bija sapnis — Baltijas ūnija federācijā ar Baltkrieviju.

Nacionālās sardzes hronikā, kuru rakstīja Džilda Birzgale, atzīmēts: “1944. g. 24. jūlijā pl.16.00 apspriede (lielākajā) 8. kamerā. Piedalās 20 darbinieki — Bračs, Namnieks, Birzgale, Silamiķelis, Atkalns, Čikste, Beriņš, Ciemītis, Cipele, Ērgle, Gertnere, Gulbis, Korna, Kreišmane, Osīte, Treimanis, Unterberga, Rulle, Knēte, Fronckēvičs (viņa brāli Ģediminu, Aglonas skolnieku, ar salauztām ribām un galvaskausu, atrada kopā ar vēl 103 noslepkavotajiem Baigajā gadā vasarnīcā pie Baltezera).

Atvadīšanās no Viļņa Atkalna, Imanta Čikstes un mūsu (telpu) komandanta Valentīna Silamiķeļa, viņiem aizejot Latviešu leģionā. Valentīns atvadoties saka: “Aiziešu gan, bet atstāšu kaut ko vietā šeit.” Tas būtu tas, kā dēļ galvenokārt ir bijusi Nacionālā sardze — Baltijas vienība. Izvelk no krūšu kabatas mazu karodziņu. Norāda uz krāsu nozīmi — “šeit sarkanā — Latvija, dzeltenā — Lietuva, baltā — Igaunija. Mēs cīnīsimies zem Latvijas karoga, bet sirdī mums šis karogs, kas vēl jāizcīna. Baltijas vienība vēl jāpanāk.”

Par godu aizejošiem jundā nodzied “Pret svešnieku ļaunu” (čekā 3. kamerā, kur bija ieslodzīts dzejnieks Leonīds Breikšs, atrasto dziesmas tekstu un melodiju uz 2 papirosu čaulītēm). Nodzied arī “Balto rozi” (poļu karavīru dziesmu), “Svētu mantojumu” un Latvijas himnu.”

Baltijas himnas vēl nebija.

Tagad 2002. gadā par Baltijas himnu var uzskatīt skaisto atmodas laika dziesmu par trim māsām Baltijas krastā — “Baltijai”, tā skan visās trijās valodās — latviski, lietuviski un igauniski, teksta autori — V.Pavlovskis, S.Povilaitis un H.Karmo, komponists Boriss Rezņiks.

Sarkanarmijai tuvojoties Rīgai, 30. septembrī Nacionālās sardzes evakuācijas grupa — ap 15 cilvēku — J.Brača vadībā pārbrauca uz Liepāju, paņemot līdzi darba rezultātā iegūtos svarīgākos materiālus un Baltijas karodziņu, kuru bija uzšuvusi V.Silamiķeļa māsa Aina. Daļu no materiāliem un ap 15 000 kartīšu ar īsām ziņām par cietušajiem Baigajā gadā cinka kastītēs apraka Liepājas Centrālkapos, kur grupa bija apmetusies sargmājā. Vēlāk pēc 1980. gada 4 kastītes atrada. Vienu paturēja KGB, pārējās nonāca Liepājas muzejā un beigās Okupācijas muzejā.

Kā bēgļiem Liepājā jauniešiem neatļāva palikt, 18. oktobrī viņi tika deportēti uz Vāciju. Vispirms nonāca Berlīnē, tad dramatiski, zaudējot daļu no materiāliem, rietumvalstu okupācijas zonā. Atlikušos oriģinālus pēc kara nodeva Kerstena komisijai un Hūvera institūtam. Pirmās kopijas glabāja Braču ģimene.

Baltijas vienotības lielo nozīmi skaidri saprata Zviedrijā pēc kara internētie latviešu, lietuviešu un igauņu karavīri, kurus tur vienmēr visus kopīgi sauca tikai par baltiešiem.

Kā aksioma skanēja lietuvieša Voldemara Langa teiktais 1945. gada 5. jūlijā Gotlandē, strādājot Martebū kūdras purvā:

“Mēs esam par maziem, lai pēc šī kara varētu atļauties dzīvot šķirti.”

Zviedrijā tolaik neatļāva ne pacelt Baltijas valstu karogus, ne dziedāt himnas. Svētku jundās nesēji turēja karogus pār mugurām. (Zviedru virsnieki novērsās un izlikās, ka himnas nesaprot. Luterāņu karavīru himnu “Dievs kungs ir mūsu stipra pils” dziedāja līdzi zviedriski!)

1945. gada 21. novembrī internētie 170 baltieši uzzināja, ka Zviedrijas valdība, pārkāpjot starptautiskās internējuma un bēgļu tiesības, viņus izdos ienaidniekam — totalitārajai Padomju Savienībai.

Tūlīt spontāni sākās kopēja pretošanās. Bada streiks, kas turpinājās trīs nedēļas, līdz tika apsolīta sabiedroto komisija un tas, ka ar varu mobilizētie vai Baigajā gadā cietušo piederīgie netiks izdoti. (Tas izrādījās “teātris”.) Sastādīja memorandus, sūtīja vēstules ar izskaidrojumiem, deva intervijas. (Viena no šīm vēstulēm atradās pēc kara autokatastrofā bojāgājušā slavenā ASV karavadoņa Patona kabatā.)

Zviedru tautas saviļņojums pret baltiešu izdošanu bija milzīgs. Gāja demonstrācijās, piketēja, pat streikoja. Karalim un valdībai nosūtīts pusmiljons vēstuļu un telegrammu. Vai visās Zviedrijas baznīcās cilvēki lūdza Dievu par saujiņu baltiešu. Pēc badošanās nāca delegācijas un pārstāvji slimnīcās. Nesa dāvanas, saldumus, puķes, lentes un karodziņus nacionālās krāsās. Sākumā, kad tā bija sensācija, korespondenti no visas pasaules pulcējās ap nometnes žogu.

Tomēr 1946. gada 25. janvārī 146 baltiešu karavīri un 2 civilisti tika izdoti Padomju Savienībai. Astoņi mēģināja izdarīt pašnāvību, un diviem — Oskaram Lapam un Pēterim Vabulim — tas izdevās. Edvīns Alksnis kļuva pusparalizēts. Iespējams, ka izdošana bija speciālo Rietumu dienestu interesēs, jo pēc kara laika PSRS un Staļina slavināšanas bija pienācis laiks pavēstīt par īstenību tur. Sākās aukstais karš un pēc mēneša Fultonā to pasludināja Vinstons Čērčils. Asiņaina izdošana, pretošanās pret “laimīgo dzīvi uzvarējušā un sociālistiskā zemē” vissaprotamāk to apliecināja. Acīmredzot Staļina visuresošais spiegu tīkls to zināja, tālab viņi rīkojās viltīgi.

Internēto baltiešu garacīņa, zviedru tautas rīcība, dievlūgšanu milzīgā pozitīvā enerģija un pasaules preses uzmanība izglāba izdotos no iespējamā daudz sūrāka likteņa vēlāk. Un ne tikai viņus, bet arī desmitus tūkstošu vēl dzīvi palikušo (tikai 2/3) baltiešu no karagūstekņu un t.s. filtrācijas nometnēm PSRS.

Lai mazinātu pretpadomju propagandas iespaidu sakarā ar izdošanu, lietu apgrieza otrādi. Proti, ka baltieši varonīgi turējušies kapitālistiskajā Zviedrijā, kas viņus mērdējusi badā un melojusi par Padomju Savienību. Tagad izdotie laimīgi atgriezušies mājās un drīz tiks atbrīvoti.

1946. gada sākumā PSRS Augstākā padome pieņēma slepenu dekrētu nesodīt nevienu latviešu, lietuviešu un igauņu tautības kareivi un instruktoru par to vien, ka bēdzis uz Zviedriju vai dienējis vācu armijā. Ar PSRS Iekšlietu ministrijas 19. aprīļa pavēli Nr.336 viņi tika atbrīvoti, izņemot tos, kas bija sodīti un atradās arī soda — koncentrācijas t.s. labošanas darba vai katorgas nometnēs vai cietumos. Arī slepenajās iznīcināšanas nometnēs. Vācijā bija ap 20 šādu milzīgu nometņu, bet padomju attīstītajā sistēmā ar 25 gadu pieredzi — mazākas ar 2–10 000 ieslodzīto — vismaz 2000 nometņu.

Pēc pusgada smaga darba pusbadā izdotie tika atbrīvoti. Četri no viņiem tūlīt apsūdzēti kara noziegumos un vēlāk nošauti. Tomēr jau pēc gada un līdz pat 1954. gadam trešā daļa no izdotajiem tika sodīti. Sameklēja vienmēr vēl arī kādu citu iemeslu. Lielāko daļu no viņiem, vēl dzīvi palikušiem, atbrīvoja Hruščova amnestija 1955. gada septembrī. Kārli Gailīti, Ernestu Ķeseli atbrīvoja tikai 1964. gadā. Pēteris Apkalns tika sodīts divreiz. Turklāt viņš kā gūstā saņemts sarkanarmijas latviešu teritoriālā korpusa virsnieks gadus bija izcietis vācu Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē!

Šiem latviešiem, lietuviešiem un igauņiem bija vienāds baltiešu liktenis. Var teikt, ka baltiešu karavīru izdošana, kas bija traģēdija deviņiem cilvēkiem, kuri gāja bojā sakarā ar to, un drāma vairākiem simtiem — arī izšķirtajiem piederīgiem —, izglāba no nāves badā un vardarbībā daudzus tūkstošus. Gulagā.

Pēc četrdesmit astoņiem gadiem — 1994. gadā no 20. līdz 22. jūnijam — Zviedrijas Kārļa Bilta vadītā valdība uzaicināja 40 vēl dzīvos izdotos baltiešus apmeklēt Zviedriju un pieņemt Zviedrijas oficiālo nožēlu par kādreiz nodarīto Baltijai. Prese to nosauca par “tumšu traipu Zviedrijas jaunlaiku vēsturē”. Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs pieņēma audiencē izdotos un izteica cerību, ka viņi Zviedrijai piedos.

Un baltieši tur visur gāja ar baltsarkandzelteno Baltijas karogu. To Rīgā izgatavoja firmas “Daiļrade” meistare Šturmes kundze. Par zīmi draudzības jūtām pret zviedru tautu un pateicībā Zviedrijas karaļnamam, kura toreizējais karalis Gustavs V iestājās pret baltiešu izdošanu, tāpat kā pret Zviedrijas armiju, kas atteicās baltiešus izdot okupantam, izdotie uzdāvināja Zviedrijas karalim Baltijas standartu. Un viņš to saviļņots ar pateicību pieņēma.

Zviedrijas ārlietu ministre Margareta af Uglasa svinīgās pusdienās un tām sekojošā preses konferencē nosauca par kļūdu tālaika valdības lēmumu. Izteica nožēlu par nodarīto Baltijai, lūdza saprast tālaika Zviedrijas stāvokli, atvainot un piedot. Novēlēja: “Zviedrija jūt lielu prieku, ka trīs kaimiņi Baltijā ir atkal brīvi… Izveidojiet drīzāk Baltijas ūniju. Ceļā uz to Zviedrija visnotaļ jūs atbalstīs.”

Baltieši atbildot teica, ka “melnais traips” ir pašu zviedru lieta, bet viņi vairāk atceras zviedru tautas milzīgo pretestību pret viņu izdošanu un lielo draudzību gandrīz no visiem. Atklāja viņiem to, ko iepriekš neviens nevarēja pat nosapņot, — to, ka šī izdošana izglāba tūkstošiem baltiešu no padomju koncentrācijas nometnēm. Arī to, ka visi tikām nelikumīgi spaidu kārtā iesaukti vispirms vācu, bet atlikušie — sarkanajā armijā. (146 000 latvieši vācu, 68 000 sarkanajā armijā. Starpība bija tā, ka vācu armijā izredzes izdzīvot bija daudzkārt lielākas nekā uzbrūkošajā sarkanarmijā.)

Karojām tik pašaizliedzīgi nevis par Vāciju, bet pret vēl ļaunāku ienaidnieku. Sarkanās Staļina impērijas — PSRS — atkārtotu okupāciju, kuru zinājām no pašu pieredzes. Ja tā nebūtu bijusi, bez šaubām karotu viņu pusē pret gadsimtu ienaidnieku — vācieti.

21. jūnijā izdotie atgriezās vietā, kur reiz bija ieslodzīti un kur sāka pretošanos ar bada streiku — Rennesletas poligonā pie Ekšjes pilsētiņas. Tagad vietā, kur kādreiz neļāva pacelt Baltijas valstu karogus, Zviedrijas armijas godasardze svinīgi uzvilka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus, skanot taurei un bungām, zviedri stāvēja blakus ar Zviedrijas karogu, baltieši — ar Baltijas.

Pēc atgriešanās no misijas Zviedrijā, kuru izdotie godam izturēja, 1994. gada jūlijā Baltijas karogu nodeva Latvijas Valsts prezidentam. Dienu pirms visu triju Baltijas prezidentu tikšanās ar ASV prezidentu Bilu Klintonu, kad pirmoreiz vēsturē ASV prezidents ieradās Baltijā (viņš cildināja baltiešu nacionālos partizānus, kas vēl piecus gadus pēc kara cīnījās pret okupantiem).

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis karogu ar pateicību pieņēma un interesējās par izdoto vēsturi un gaitām. Viņš tika uzaicināts un ieradās uz izdoto ikgadējo tikšanos 1995. gada 25. janvārī Kara muzejā.

Tad, kad visi piecēlās, sveicinot brīvās valsts prezidentu, viņš, stāvot pie Baltijas karoga, teica: “Nevis jums ir jāpieceļas, mani sveicinot, bet gan man — jūs!”

1994. gada jūlijā 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijas telpās notika Baltijas kopējās sabiedriskās organizācijas “Baltijas vienība” sanāksme ar Lietuvas un Igaunijas pārstāvju piedalīšanos. Šeit uz prezidija galda blakus Latvijas, Lietuvas un Igaunijas standartiem stāvēja arī Baltijas standarts. Pēc šīs organizācijas iesnieguma 2000. gada 2. martā ar Nr.526 Rīgā to apstiprināja Heraldikas komisija.

Nākamajās sanāksmēs, tāpat kā biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” svinībās, svinīgi ienesa triju Baltijas valstu, lībiešu zilibaltizaļo un Baltijas karogus.

1996. gada beigās Stokholmā iznāca mana dokumentāla grāmata “Izdotie” ar apakšvirsrakstu — “Ar Baltijas karogu”. Tā bija tulkota zviedriski no dienasgrāmatām, vēstulēm un atmiņām. To papildināja 60 attēli un notis 3 dziesmām, t.sk. Baltijas himnai.

Dramatiskajās dzīves gaitās visas Baltijas notikumi atspoguļojās kā pilienā ezers.

Kā vadmotīvs šai grāmatai vijas cauri — Baltijas vienotība.