Par leģionāru nepiepildītiem sapņiem

Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs:

1943. gada 26. novembrī ASV sūtnis Stokholmā Heršels V. Džonsons informēja Vašingtonu par situāciju Latvijā, būtisku vietu savā pārskatā ierādot arī notikušajām mobilizācijām leģionā. “Bēgļu ziņojumi par to, kādā veidā tika realizēta mobilizācija, liecina, ka 1943. gada februāra beigās un marta sākumā jauni vīrieši saņēma “brīvprātīga iesaukuma” pavēstes. Pēc apskates viņiem tika “atļauts” izlemt, vai viņi vēlas iestāties leģionā kā brīvprātīgie, stāties SS vai pievienoties vācu armijas izpalīgiem. Šī informācija drīz kļuva zināma; rezultātā jaunie vīrieši sāka noliegt, ka saņēmuši pavēstes, un iesākās potenciālo iesaucamo masveida bēgšana uz draugu mājām un mežos, kam sekoja cilvēku medības, ko organizēja trīs vācu organizācijas, kam bija nepieciešams darbaspēks. Saskaņā ar vāciešu ziņojumiem pilnu sastāvu latviešu leģions sasniedza 1943. gada maija beigās. Vāciešu viedokli par to, ka latviešu leģiona dalībnieki ir labi karavīri, pierāda samērā lielais latviešu virsnieku un kareivju skaits, kas saņēmuši vācu Dzelzs Krustu. Attiecības frontē starp latviešu leģionāriem un vāciešiem, kā teikts ziņojumā, nav vienmēr tās labākās.”

Latvijas centrālās padomes sastādītajā un Rietumiem nosūtītajā 1943. gada augusta Latvijas tautas deklarācijā sabiedroto nācijām bija uzsvērts, ka “vācu okupācijas varas izsludinātās un Dankera atbalstītās Latvijas pilsoņu spaidu mobilizācijas Vācijas armijai, darba dienestam un darbiem Vācijas rūpniecībā un izsūtīšana ārpus Latvijas ir starptautisko tiesību un it sevišķi Hāgas 1907. gada konvencijas rupja pārkāpšana”. Savukārt 1943. gada decembra Baltijas valstu brīvo arodbiedrību pārstāvju paziņojumā “Baltijas valstu strādnieki vācu un krievu okupācijā”, kurš bija nosūtīts Starptautiskajai arodbiedrību federācijai, skaidrots, ka Baltijas valstis ir kā dzirnakmeņi starp PSRS un Vāciju un vienīgais glābiņš baltiešiem ir Rietumu demokrātijas. Piespiedu kārtā organizētā latviešu leģiona karavīri tagad pavisam atklāti dziedot: “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam – tos zili pelēkos.” Baltijas valstīs daudzi cilvēki uzskatot, ka vienīgais ceļš, kā tikt pie ieročiem, lai izšķirošā brīdī aizstāvētu savu zemi pret abiem okupantiem, ir iestāšanās vācu organizētajos Latvijas un Igaunijas leģionos. Noskaņojumu Latvijas sabiedrība Otrā pasaules kara laikā raksturoja “bailes no krieviem un naids pret vāciešiem”.

Savukārt kāds no bēgļiem, kuram laimīgā kārtā bija izdevies sasniegt Zviedrijas krastu, uz jautājumu, kur rast izeju, atbildēja: “Mēs ceram, ka abi pretinieki – krievi un vācieši – novārdzinās sevi pašreizējā kaujā un galu galā radīsies tāda situācija, kas savā ziņā atgādinās 1918. gada stāvokli. Šāda situācija radīs iespēju, stāties spēkā tiem solījumiem, ko pasaulei devusi Anglija un Savienotās Valstis.” Tamlīdzīgas diemžēl iluzoras cerības kara beigās loloja arī daudzi latviešu leģionāri, atrazdamies gan Vācijas, gan Kurzemes cīņu laukos. Tā nav viņu vaina, ka tām nebija lemts piepildīties.

“MĀJAS VIESIS”