Par pirmo oficiālo bēgli Latvijā

Latvijas Ārzemnieku asociācijas viceprezidents palestīnietis Haisams Abū–Abda:

Palestīnieši ir dažādi. Vieni dzīvo savā vēsturiskajā teritorijā un ir Izraēlas pilsoņi, citi pieder palestīniešu pašpārvaldei. Vēl ir arī trešā grupa, kas izkaisīti pa visu pasauli – palestīniešu bēgļi, kuriem pieder arī mans tēvs. Palestīniešu pašpārvalde aizceļojušos tautiešus uzskata par bēgļiem un atpakaļ īpaši negaida. Mana māte ir ēģiptiete, bet ģimene pašlaik dzīvo Apvienotajos Arābu Emirātos.

Tobrīd, kad gatavojos studijām, bija karš starp Irāku un Kuveitu. Līdz ar to arī palestīnieši bija gandrīz vai lielākie arābu ienaidnieki. Pa pastu un caur īpašām aģentūrām iesniedzu dokumentus visu arābu valstu universitātēs. Mani gandrīz 200 no tām uzņēma, taču neviena no 22 valstīm nedeva vīzu iebraukšanai. Beidzot atradu reklāmu, ka studentus uzņem arī Latvijas Medicīnas akadēmija. Iesniedzu dokumentus, saņēmu pozitīvu atbildi un dabūju PSRS vīzu. Iepriekš gan tiku brīdināts, ka diezin vai uz Padomju Savienību vajadzētu braukt, jo te ir nedroši. Jau Rīgā televīzijā redzēju, kā tika pasludināta Latvijas neatkarība. Par mediķi es nekļuvu, taču vēlāk Rīgas Tehniskajā universitātē studēju datorzinības, izturēju eksāmenus, valsts man maksāja stipendiju un klausījos lekcijas latviešu valodā.

Es biju pirmais cilvēks Latvijā, kam oficiāli tika piešķirts bēgļa statuss. Pirms tam no 1994. līdz 1998. gadam es dzīvoju nelegāli. Vienkārši nokavēju vīzas pagarināšanu par vienu dienu un man pasē ielika zīmogu deportācijai no Latvijas uz pieciem gadiem. Taču, pat ja es to vēlētos, nevarēju no Latvijas izbraukt. Nevienas valsts vēstniecība man nedeva vīzu. Mani nelaida atpakaļ pat Apvienotajos Arābu Emirātos, kur dzīvo mani vecāki. Tā ir vārdos neaprakstāma sajūta, kad stāvi uz ielas un saproti, ka neesi nekas.

Tad es 1998. gadā uz desmit mēnešiem nokļuvu Olainē. Cita ceļa, lai sevi legalizētu, man nebija. Turklāt tad stājās spēkā likums, kas ļāva legalizēties.

Ne visi, kas šobrīd dodas uz Rietumiem, patiešām ir bēgļi. Cilvēki no nabadzīgajām zemēm dodas uz Dāniju, Zviedriju vai citurieni, lai saņemtu bēgļu pabalstus. Taču, kurš ir kurš, grūti atšķirt. Ja runājam, ko Latvijas valdība dod bēgļiem, tā ir liela pārbaude tiem, kas cerējuši uz vieglu dzīvi. Tāpēc Latvijā bēgļu statusu ir ieguvuši tikai astoņi cilvēki – es, viens no Afganistānas, viens no Sudānas, viens no Kongo Demokrātiskās Republikas, viens no Irākas un trīs cilvēku ģimene no Pakistānas.

Man ir ar ANO pārstāvniecību Latvijā saistīts darbs. Esmu arī zvērināts tulks – protu angļu, krievu, arābu valodu – un datoru speciālists. Esmu precējies ar latvieti, jūrmalnieci. To izdarīju, tiklīdz likums atļāva. Domāju, ka mani bērni būs latvieši, lai gan runās arī arābu valodā. Turklāt Latvijā pirmo reizi mūžā es varu justies kā mājās. Kad es kā palestīniešu bēglis dzīvoju Arābu Emirātos, biju ārzemnieks, kam jābaidās, pagarinās uzturēšanās atļauju vai ne. Šeit es varu izbraukt ārpus valsts un atgriezties atpakaļ, varu strādāt, bet tur man nebija darba atļaujas. Šeit es pirmo reizi mūžā varēju domāt, ko darīt turpmāk: celt māju, pirkt mašīnu un tamlīdzīgi.

Tagad es ēdu rupjmaizi, un man tā šķiet kā delikatese. Kad aizbraucu ciemos pie vecākiem, ēdu rīsus un jutu, ka man kaut kā pietrūkst. Sapratu, ka tie ir kartupeļi. Arī mana domāšana ir kļuvusi citāda. Protams, nedomāju, ka, šeit dzīvojot, esmu kļuvis par latvieti. Kā iepriekš esmu palestīnietis un saprotu, ka latvieši līdz galam kā savējo mani tik un tā nepieņems, pat tad, ja man būs kabatā pilsoņa pase. Tāpat kā daudziem latviešiem man reizēm ir grūti iztēloties, kas šeit būs pēc pieciem gadiem, bet prom braukt gan negribētos. Es jau tāpat daudz braukāju komandējumos. Turklāt, ja cilvēki tev dara labu, tad ir kaut kas jādara, lai savā veidā viņiem pateiktu paldies. Mūsu prezidente Vaira Vīķe–Freiberga arī bija bēgle, un, ja vienu dienu kāds jums palīdz, tad katram dzīvē pienāk laiks atdot parādu.

Pagāja gads, varbūt pusotra, un es iemācījos latviešu valodā runāt un saprast, pēc diviem to zināju labi, bet pa īstam to sajutu tikai trešajā gadā, kad sapratu dziesmu vārdus un jokus.

“MĀJAS VIESIS”