Par ilgajām atvadām no pagātnes

Foto: A.F.I.

Rakstniece Anda Līce:

Zīmīgi, ka pirms desmit gadiem daudzi avīžu virsraksti skanēja kā jautājumi. “Vai visi ceļi ved uz neatkarību?”, “Neatkarība vai eiforija?”, “Kas mēs esam?”, “Ko jūs domājat par presi?”, “Pēc kā mums vēl tiekties?”, “Vai atvadāmies no totalitārisma?”. Pēdējo jautājumu vajadzētu uzdot arī tagad. Vislabāk pirmajā personā. Joprojām varam teikt – ilgās atvadas. Jo – visi taču ir tepat. Partijas un komjaunatnes bosi, ziņotāji, telefonsarunu noklausītāji, vēstuļu vaļā plēsēji un šifrētāji, provokatori, komunistiskās ideoloģijas mācību spēki, atvaļinātie uzraugi un pratinātāji. Ak, Dievs, kas viņu te ir! Bet otrā pusē – tie, kas no viņiem tad cieta un baidījās. Un daudzi baidās vēl tagad. Bet tik un tā – visi ir tepat – vienā valstī, vienā pilsētā, vienā kāpņu laukumā un pat vienā ģimenē. Vēstures ironija. Bet varbūt Dieva prāts, jo Viņš taču ravēt gribētājiem ir teicis: “Nē. Ka jūs nezāli ravēdami, neizravējat arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujai…” Laikmeti mainās reizē ar paaudzēm. Vācu bruņiniekus mēs taču vairs netiesājam. Vairs nevar ne no viena neko piedzīt. Nedz grēknožēlu, nedz kompensāciju par nodarītiem zaudējumiem.

Bet vai tiem, kas sevi par kviešiem sauc! Vislielākais rūgtums un vilšanās virmo tieši ap viņiem. Savējie izrīkojas kā nezāles. Ar naudu un varu kairinot attiecīgos punktus, kviešiem var parādīties nezāļu daba. Ikvienā cilvēkā ļaunums ir latentā stāvoklī, un to var atmodināt. Lai tikai ieklausāmies, cik žigli mēle steidz lasīt žagaru bunti. Ja nu arī netiks pie pēršanas, tad vismaz piemetīs tai gunij klāt, kurā savējie jau kādu cepina. Cilvēks ar vienu roku totalitārismam māj atvadas, bet ar otru sasveicinās. Diemžēl.

Salīdzinu avīzes, patiesībā – laikus. Tad saziņas līdzekļiem bija – atklāt Latvijas nomētātājus. Tagad galvenais – nenokavēt nomētāšanu. Visviens, kādu. Bet paies arī šis laiks. Bieži par to saka – pārejas laiks. Interesanti, uz kurieni, es domāju, lasot nodzeltējušas avīzes, kuru uzdrīkstēšanos un garu šodien var tikai apskaust.

“LITERATŪRA UN MĀKSLA LATVIJĀ”