Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie kolēģi! Šodien sāksim Saeimas ārkārtas sēdi saskaņā ar Ministru prezidenta Andra Bērziņa ierosinājumu — izskatīt likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pirmajā lasījumā.

Atbildīgās komisijas vārdā... Pirms jūs, Muciņa kungs, nāksiet, reģistrēsimies kvorumam. Lūdzu reģistrācijas režīmu... Lūdzu reģistrācijas režīmu! Paldies! Reģistrācija kvorumam. Lūdzu rezultātu!

Lūdzu atkārtot reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm. Lūdzu rezultātu! Piecas minūtes pārtraukums.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Piecu minūšu pārtraukums ir beidzies. Lai sāktu ārkārtas sēdi, ir nepieciešama reģistrācija kvorumam. Lai reģistrētos kvorumam, ir nepieciešams nospiest pēc reģistrācijas režīma paziņošanas kreiso lampiņu (zālē smiekli), kreiso lampiņu, kura visiem mums ir redzama. Reģistrācija kvorumam. Lūdzu rezultātu! Ļoti precīzi! 4, 77, 81. Rezultāts atbilstošs, lai sāktu šo sēdi.

Vārds Juridiskās komisijas vadītājam Linardam Muciņam. Izskatām likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pirmajā lasījumā.

L.Muciņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Juridiskā komisija savā sēdē izskatīja likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” un vienbalsīgi atbalstīja šo likumprojektu, ko attiecīgi arī komisija iesniedza pirmajam lasījumam plenārsēdē.

Likumprojektā tiek piedāvāts Latvijas Republikas Satversmē izdarīt grozījumus četros pantos — Satversmes 18.pantā, Satversmes 21.pantā, Satversmes 101.pantā un Satversmes 104.pantā. Saskaņā ar kārtību, kādā tiek izdarīti grozījumi Latvijas Republikas Satversmē, visu pantu redakcijas tiek dotas pilnībā, ar pilnu jaunu tekstu.

Tajā pašā laikā mēs redzam, ka tādi teksti ir šobrīd gan minētajos pantos, bet pēc būtības tie tiek papildināti. Satversmes 18. pants, kurā līdz šim ir teikts, ka Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras, tiek papildināts ar tekstu par deputāta zvērestu un ar otro daļu, kas norāda uz sekām, kas notiek, ja deputāts atsakās dot šādu svinīgo solījumu vai dot to nepienācīgā veidā. Satversmes 21. pants, kurš šobrīd runā par to, ka Saeima izstrādā sev Kārtības rulli, tiek papildināts ar jaunu teikumu par to, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, Satversmes 101. pants tiek papildināts... pirmā daļa ar atzīmi, ka pašvaldības vēlē pilsoņi, un ar otro daļu — analogu 21. pantam, par to, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Un Satversmes 104. pantā esošais teksts par to, ka katrs var griezties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības, tiek papildināts ar norādi, ka šī atbilde saņemama latviešu valodā.

Uz ko ir vērsti piedāvātie grozījumi Satversmē?

Piedāvātie grozījumi Satversmē ir vērsti, lai vēl papildus Satversmes 4. pantam, kuru var grozīt tikai attiecīgi, kā ir noteikts ar grozījumiem Satversmē ar divām trešdaļām, ka 4. pants vēl papildus tiktu grozīts visas tautas nobalsošanā. Tātad papildus 4. pantam, kurā ir noteikts, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, šajos grozījumos iesniegtajos pantos papildus tiek nostiprinātas latviešu valodas kā valsts valodas tiesības.

Loģiski, ka saskaņā ar 4. pantu tiek papildināts 101. pants un 21. pants, kuri nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda un pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, jo mēs konstatējam, ka vēl ne visās pašvaldībās šī kārtība tiek stingri ievērota. Attiecībā uz Saeimu ir bijusi pirmskara laikā arī dažāda prakse par valodas lietošanu.

Sakarā ar 4. pantu tātad mēs attīstām 4. panta šo ļoti stingro konstitucionālo normu par valsts valodu, nostiprinot Saeimas darba valodu — latviešu valodu — un pašvaldību darba valodu kā latviešu valodu. Šie ir divi tādi ļoti svarīgi un būtiski papildinājumi.

Bez tam papildinājumā 104. pantā par to, ka persona var ne tikai vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības, tiek nostiprināta arī norma par to, ka šīs atbildes pēc būtības ir tiesības saņemt latviešu valodā.

Arī šī būtiskā norma papildus daudz stingrāk nostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statusu mūsu valsts un pašvaldību iestāžu darbā.

18. pantā tiek piedāvāts ieviest jauninājumu par to, ka katrs deputāts Saeimas sēdē, sākot pildīt savus amata pienākumus, dod svinīgu solījumu. Svinīgā solījuma teksts ir izstrādāts analogi, un kārtība ir izstrādāta analogi, kā Satversmē ir nostiprināts svinīgais solījums, ko dod Valsts prezidents.

Un attiecīgi 18. pantā otrajā daļā ir norādītas sekas, kas notiek, ja šāds svinīgais solījums netiek dots.

Svinīgā solījuma nedošanas vai nepienācīgas došanas sekas ir analogas, kā tas ir ar svinīgajiem solījumiem, ko mums dod gan Valsts prezidents, gan arī, stājoties darbā dažādās institūcijās, mums ir likumos paredzēti zvēresti, bez kuru došanas nevar uzsākt attiecīgo darbību šajās institūcijās. Šādu sistēmu Juridiskā komisija atzina par pamatotu un loģisku.

Kopumā visi šie grozījumi, kuri tika izskatīti Juridiskajā komisijā, pieaicinot daudzus konstitucionālo tiesību ekspertus, saņēma pozitīvu novērtējumu. Gan deputāti, gan eksperti saprot, ka šie grozījumi ir vērsti uz latviešu valodas kā valsts valodas tālāku nostiprināšanu, uz 4.panta ļoti augsta līmeņa teorētiskas normas iedzīvināšanu jau konkrētās citās normās, kas konkrēti norāda latviešu valodas kā valsts valodas pielietošanas jomu, kārtību un personu tiesības neapšaubāmi saņemt šajā valodā atbildes valsts un pašvaldību institūcijās.

Tādējādi tas attiecas gan uz amatpersonām, valsts un pašvaldību deputātiem, gan arī skar pilsoņu tiesības — tiesības savā zemē runāt dzimtajā latviešu valodā, kas, kā zināms, vairāk vai mazāk ilgus gadus mums tika būtiski ierobežots.

Cienījamie deputāti! Protams, Juridiskajā komisijā gan eksperti, gan arī deputāti izteica dažādus priekšlikumus, dažādas pārdomas par viena vai otra jautājuma formulējumu, taču tikpat kā nebija būtisku, konceptuālu iebildumu pret šiem grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Tai pašā laikā lielākā daļa no šiem priekšlikumiem bija vērsta uz to, lai precizētu, loģiskāk sakārtotu vai veidotu īsāku, lakoniskāku, skaidrāku Satversmes tekstu, jo, kā zināms, Latvijas Republikas Satversme ir mūsu dokuments, vēsturisks dokuments, un tās tradīcija ir — īsi un lakoniski raksturot un iezīmēt procesus mūsu valstī.

Godātie deputāti! Saeimas Juridiskā komisija atbalstīja šo likumprojektu pirmajā redakcijā, un līdz ar to komisijas vārdā aicinu to darīt arī jums! Paldies!

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Vineta Muižniece.

V.Muižniece (TP). Godātie tautas priekšstāvji! Pirmkārt, es gribētu jūs aicināt apzināties šīs dienas nozīmību, jo tieši šodien mēs runāsim par tik svarīgu Latvijas valsts nacionālo interešu nostiprināšanu visaugstākajā līmenī kā valsts valodas, latviešu valodas, politika. Un, ja runājam par latviešu valodu, tad, manuprāt un pēc manas pārliecības, tā ir tieši tā ass, ap kuru mēs varam saliedēt visu Latvijas sabiedrību.

Jā, ir daudz dzirdētas iebildes par to, ka jau šobrīd Satversmes 4.pants, kurā, kā mēs zinām, ir noteikts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, ir pilnīgi pietiekams. Tāpat mēs zinām arī to, ka ir spēkā Valsts valodas likums, kurā mērķis ir izvirzīts latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība. Un tomēr — kādēļ mums šodien jārunā par valsts valodas politikas nepārprotamu nostiprināšanu augstākajā līmenī?

Ir daudzi jautājumi, uz kuriem šobrīd nav iespējams saņemt pilnīgi pārliecinošu un pilnīgi viennozīmīgu atbildi. Un tie ir šādi: vai valodas nostiprinājums ir pietiekams, un vai šai jomā ir izdarīts viss, ko var darīt likumdevējs? Vai pietiekami stingri un neatgriezeniski ir iezīmēta valsts valodas politika? Un vai, mainoties Saeimas sastāvam, nebūs iespējams ātri un viegli atteikties no visa šobrīd sasniegtā valsts valodas jomā? Vai, noslēdzot kādus starptautiskus līgumus, kas no tiesību normu hierarhijas viedokļa stāv augstāk par nacionālajiem likumiem, nebūs iespējams kādā veidā mazināt valsts valodas nozīmi, un vai mūsu valoda no tā necietīs?

Kā jau teicu, pilnīgi viennozīmīgi pārliecinošu atbilžu uz šo jautājumu šobrīd nav. Un tieši tādēļ ir arī atšķirīgi viedokļi gan jau par esošo nostiprinājumu, gan par to, kāda būtu tālākā rīcība. Šodien jums piedāvātais likumprojekts mums dod iespēju cauraust Satversmes normas ar skaidru, nepārprotamu nostiprinājumu valsts valodas lietošanā vēlētās pārstāvniecības institūcijās.

Ļoti bieži nākas dzirdēt, un īpaši pēdējās dienās, kritiskas iebildes par to, vai tik augstas juridiskas raudzes dokumentu, kāda ir Satversme, ir iespējams tā vienkārši aiztikt, grozīt, un vai to vispār vajadzētu darīt? Bet šeit es gribētu jums atgādināt arī to, ka Satversmes tēvi, radot šo Satversmi, labi apzinājās, ka laika gaitā konstitūcijā jābūt nepieciešamam izdarīt izmaiņas, lai saglabātu dzīvu saikni arī valsts attīstībā. Viņi arī saprata, ka izmaiņu izdarīšana nedrīkst būt pārāk atvieglota, kas varētu novest pie sasteigtiem, nepārdomātiem grozījumiem. Un tieši tādēļ ir izveidota īpaša formula Satversmes grozījumiem, kas nostiprināta Satversmes 76.pantā un kuru mēs ievērosim savā darbā gan šajā, gan nākamajos lasījumos, strādājot pie piedāvātajiem grozījumiem.

Runājot par konkrēto projektu, gribu teikt, ka visi četri priekšlikumi veido vienu veselumu. Tie ir vērsti uz vienu mērķi — uz valsts valodas politisku un praktisku nostiprināšanu un iedzīvināšanu.

Un tādēļ es jūs aicinu atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā! Un kopīgi strādāt pie tā tālākas pilnveidošanas, vienlaikus cienot un saglabājot Satversmei raksturīgās iezīmes — lakonisko valodu un normu konkrētību.

Un labākais novērtējums, kāds varētu būt mūsu darbam pēc grozījumu izdarīšanas valsts valodas jomā, droši vien varētu būt tas, ja par Latvijas Republikas Satversmi arī ar iekļautajiem grozījumiem varētu teikt, ka tā ir konstitūcija, kas veidota ar skatu nākotnē. Ar iespēju to piemērot arī dažādām krīzēm sabiedrības likteņos.

Paldies par uzmanību! Aicinu jūs strādāt kopā! Veiksmi!

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamajai vārds Kristiānai Lībanei.

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi! Šodien esam sanākuši kopā, lai ārkārtas sēdē pirmajā, konceptuālajā lasījumā grozītu Latvijas Republikas Satversmi. Satversmes grozīšana ir viena no visnopietnākajām lietām, kurām parlaments vispār var pievērsties. Tieši tā to izprot Saeimas labēji centriskais vairākums, kas šo likumprojektu izstrādāja, un visi tie deputāti, kas atradīs par iespējamu to atbalstīt. Papildu nozīmi šiem grozījumiem piešķir arī tas, ka tie tapuši sarežģītā situācijā — daudz vairāk ārpolitiska nekā iekšpolitiska spiediena netiešā rezultātā. Vislielākajā mērā saistīti ar mūsu valsts likteni ilgtermiņā. Un, iespējams, ir tikai viena daļa tajā lielajā darbā, ko paralēli plānotajam un sen zināmajam Saeimai būs jāpagūst izdarīt dažu tuvāko mēnešu laikā. Mums šodien jāpieņem lēmums ne tikai par to — balsot vai nebalsot par grozījumiem Satversmes 18., 21., 101. un 104. pantā, bet arī par to, kā stratēģiski un taktiski vispareizāk rīkoties, vadot Latviju cauri ārpolitiskās spriedzes līkločiem. Kā mūsu mazajai valstij sasniegt ārpolitisku uzvaru, tiekot uzaicinātai iestāties NATO, tajā pašā laikā lieki neriskējot ar iespēju ciest iekšpolitiskus zaudējumus. Tādus kā sabiedriskā miera un savstarpējas uzticības zudums, parlamentāra krīze vai starptautiska nestabilitāte.

Negribu jūs aizkavēt ar gariem un izvērstiem stāstiem par to, kas pasaulē mainījies kopš pagājušā gada 11.septembra.

Negribu arī strīdēties par to, varēja vai nevarēja iepriekš paredzēt, ka pēdējā gadā pirms lēmuma par uzaicināšanu NATO mums tiks izvirzītas ļoti nopietnas papildu prasības. Atgādināšanu tikai to, ka kādu dienu janvāra otrajā pusē visas Saeimā pārstāvētās frakcijas tika uzaicinātas pie Valsts prezidentes. Viņa mums pastāstīja, ka NATO valstu līderu prasība pēc Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumu grozījumiem ir stingra un nelokāma, kā arī ierosināja ķerties pie minētā vēlēšanu likuma grozīšanas. Pēc šīm sarunām kā mums, parlamenta politiķiem, tā, uzdrošināšos apgalvot, arī viņai acīmredzami kļuva tas, ka no iekšpolitiskā viedokļa šai situācijai nebija saskatāms risinājums, kas būtu vienlaikus ātrs, vienkāršs un rezultatīvs. Nebija jābūt ģeniālam, lai saprastu, ka valsts valodai un visam, kas ar to saistīts, ir īpaša vieta ļaužu sirdīs. Arī politiķu sirdīs, starp citu, jo arī viņi ir cilvēki. Tāpēc uzreiz, uz karstām pēdām, neviena no frakcijām nav gatava tūlītējiem vēlēšanu likuma grozījumiem. Atšķirība starp politiskajiem spēkiem ir tikai tajā, cik aktīva vai pasīva katra partija izvēlas būt. Izvēle ir starp to — vienkārši nepiekāpties un izlikties, ka problēma nemaz nav tik liela kā tiek tēlota, sakot, ka gan jau NATO mūs paņems tik un tā, ja gribēs ņemt, vai tomēr atzīt problēmas esamību, apzināties ārpolitiskās sekas un meklēt kādu, iespējams, sarežģītu, iespējams, stipri darbietilpīgu problēmas risinājumu.

Mēs, Satversmes grozījumu projektu parakstījušie pieci politiskie spēki, izšķīrāmies par otro — par aktīvo dzīves pozīciju. Izvirzījām sev drosmīga karavadoņa cienīgu mērķi — atrast veidu, kādā, neielaižoties nesavlaicīgā diskusijā par pārspēku konkrēto prasību, visu pārējo savu darbību vērst uz to daudz svarīgāko un vērtīgāko teritoriju nostiprināšanu, kurā manevri šobrīd nenotiek, tādējādi gandrīz neko nezaudējot, bet iegūstot labas pozīcijas nākotnē. Premjers nāca klajā ar domu, ka latviešu valodas kā valsts valodas statusu varētu izvērst un vēl vairāk nostiprināt Satversmē. Tika radīta koalīcijas partiju darba grupa, kurai vēlāk pievienojās Sociāldemokrātu savienības deputāti, un pēc vairāku nedēļu darba piecu partiju pārstāvji vienojās par apjomā nelieliem grozījumiem četros Satversmes pantos, kas pavisam precīzi un nepārprotami atrunā latviešu valodas kā darba valodas statusu tieši vēlētos varas nesējos — Saeimā un pašvaldībās, kas akcentē ikviena cilvēka tiesības griezties valsts un pašvaldību iestādēs un saņemt atbildes pēc būtības latviešu valodā, kā arī ievieš kādu Eiropas valstīs labi pazīstamu, bet Latvijā pavisam jaunu lietu — ievēlēta deputāta zvērestu jeb svinīgo solījumu, kura nedošanas gadījumā deputāta pilnvaras tiek zaudētas. Projekts jau ticis plaši apspriests, tajā skaitā ar Valsts prezidenti, ticis gan slavēts, gan viegli kritizēts. Ir ticis norādīts uz nepilnībām, un tādas patiešām ir. Kā redakcionālas, tā arī saistītas ar vajadzību atrunāt citos tiesību normu hierarhijā zemāk stāvošos aktos atsevišķas lietas. Piemēram, kā saprast terminu “darba valoda” vai ko nozīmē “dot svinīgo solījumu nepienācīgā veidā”. Tomēr jāatzīmē, ka neviens no izteikties aicinātajiem ekspertiem, un tādi bija ne mazums, sākot no valodnieces un dzejnieces Māras Zālītes un beidzot ar Universitātes valsts tiesību profesoriem, nav konceptuāli iestājies pret šo likumprojektu.

Bieži jautā, vai tiesa, ka šis ir tikai pirmais cēliens lugā, kuras otrajā cēlienā tiks izdarīti nepieciešamie grozījumi vēlēšanu likumā un trešajā — Latvija saņems uzaicinājumu iestāties NATO. Neiešu liegties, jāatzīst, ka tāda doma gaisā virmo gan. Neviens no mums nevar galvot par trešo cēlienu — par Latvijas uzaicināšanu NATO. Un arī par to, kā ies otrajā, mums šobrīd vēl diezgan maz kas ir zināms. Taču tas, ko mēs varam, ir izdarīt visu iespējamo, lai nezaudētu izredzes nonākt līdz trešajam cēlienam. Jau tagad ir zināms vai vismaz nojaušams, ka būs tādas partijas, tādi politiķi, kuri izlems piedalīties tikai pirmajā cēlienā. Par to nav jābēdājas, jo katram no šiem cēlieniem ir sava pašvērtība un virsvērtība. Pietiekami liela un izteikta, lai ikvienam, gribētu pat teikt, lai nevienam, kas iestājas par konkrētajiem grozījumiem Satversmē, nekad nebūtu par to jākaunas. Tomēr politiķu vairākuma uzdevums laikam gan būs atrast sevī spēku izturēt visus trīs cēlienus, apzinoties sevi kā cilvēkus, kuri domā ar galvu, bet redz ar sirdi. Kā cilvēkus, kas apzinās visu lietu vērtību, bet ne par ko nepārmaksā. Kā cilvēkus, kuri dzīvo saskaņā ar Edvarta Virzas kādreiz rakstīto: “Visaugstākais un vislielākais ir, ja tauta var saglabāt vareno un pirmatnējo dzīvotgribu un to apvienot ar spriešanas spējas pamatīgumu.”

Aicinu jūs atbalstīt grozījumus Satversmē pirmajā lasījumā, sperot izšķirīgu soli pretī valsts valodas likumiski un starptautiski nevainojamai nostiprināšanai.

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamajai vārds debatēs Violai Lāzo.

V.Lāzo (LSDSP). Saeimas priekšsēdētāja kungs, ļoti cienījamās Saeimas deputātes, ļoti godājamie Saeimas deputāti! Un cienījamie viesi, kas šodien vēro, kā Latvijas Republikas Saeima savā ārkārtas sēdē rīkosies ar Latvijas valstij gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski ļoti svarīgu jautājumu.

Aizdomājoties par Latvijas politiskajām norisēm, par to, kā Latvijā tiek veidoti stratēģiski ļoti svarīgi politiski jautājumi, neviļus ir jādomā par to, ka Latvijai pašai, pašiem Latvijas politiķiem, it sevišķi Latvijas politiskajai elitei, nav tik stingra mugurkaula, tik precīza nākotnes redzējuma un tik ļoti savas tautas vajadzību izjušanas, kāda tā būtu nepieciešama. Diemžēl arī šis jautājums, šie grozījumi Latvijas Satversmē top ne Latvijas iekšpolitiskās situācijas rezultātā, ne tādēļ, ka to ir jautājuši vai pieprasījuši Latvijas vēlētāji, bet gan diemžēl to vajadzēja norādīt no ārienes.

Domājot par šo jautājumu, es domāju, ka Latvijai būtu pēdējais brīdis pašai precīzi zināt un definēt, ko Latvija grib, ko grib ne tikai tās politiskā elite, bet tie cilvēki, kas dzīvo Latvijā, kas dzīvos tajā, kas ir mūsu valsts patrioti un kas domā par Latvijas nākotni.

Vispirms es gribu uzsvērt, ka Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija atbalstīs šodien Saeimā iesniegtos grozījumus Satversmē. Bet es tikai vēlētos atgādināt sekojošo: trīs sesijas pēc kārtas, sākot no 7. Saeimas pilnvaru laika, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijas frakcija vairākkārt ir iesniegusi grozījumus Satversmē, kas runā par pajumtes nodrošināšanu, par cilvēka cienīgu iztiku, par nodrošinājumu vecumdienām. Acīmredzot arī tie ir vieni no pašiem būtiskākajiem jautājumiem, kas ir ne tikai svarīgi Latvijas iedzīvotājiem un kam jābūt vienam no būtiskākajiem jautājumiem Latvijas politiķiem, bet tā ir vispārēja tendence visā Eiropā, ja ne visā pasaulē. Ja Eiropā šodien runā par jaunu sociālo dimensiju, par jaunu pieeju cilvēku vajadzībām, tad es domāju, ka šis darbs, ja šodien pozitīvs balsojums noteiks grozījumus Satversmē, būtu jāturpina uz priekšu, jo cilvēka cienīga iztika un cilvēka cienīga dzīve ir viens no tiem stabilitātes garantiem, kas varētu tālāk nodrošināt arī cilvēka cienīgu valodas lietošanu.

Ja mēs runājam par valodu, tad valoda ir daudz, daudz vieglāk definējama nekā tautība. Valoda ir viens no tiem nācijas pazīmes nesējiem, kas izpaužas visspilgtāk. Un tomēr. Ja mēs skatāmies, kā kaut vai Eiropas Savienība kontekstā pieņem savas direktīvas, tad es gribētu minēt divas, kas tika pieņemtas vienā laikā un kas runā par divām dažādām, bet ārkārtīgi cieši saistītām problēmām. Proti, viena no šīm direktīvām runā par vienlīdzīgu apiešanos ar cilvēkiem neatkarīgi no rases, un tas ir tieši tas jautājums, par ko mēs šodien diskutējam, un blakus tai ir otra — par vienlīdzīgu apiešanos ar cilvēkiem nodarbinātības jomā. Tad tieši darbs un cilvēka atbildība pret savu valsti, cilvēka spēja strādāt un cilvēka varēšana strādāt — tas ir viens no tiem galvenajiem rādītājiem, lai mēs spētu radīt cilvēka cienīgu dzīvi.

Mums ir vēl ļoti daudz, ko darīt. Ja mēs paņemam sabiedrības integrācijas koncepciju, par kuru Latvijā ir tik daudz diskutēts, tad mēs tajā lasām sekojošus vārdus, kas vistiešākajā veidā attiecas arī uz mūsu šīsdienas Satversmes grozījumiem, un proti, es citēju:

“Latviešu valodas kā integrācijas līdzekļa stiprināšanu.”

Pirmkārt, tas būtu “nodrošināt latviešu valodas apguves un latviešu valodas lietošanas iespējas, atbalstot latviešu valodas apguves valsts programmu”.

Otrkārt, “stiprināt un veicināt nacionālās filoloģijas zinātnisko attīstību”.

Un, treškārt, “paplašināt latviešu valodas lietotāju informatīvo materiālu izdošanu — vārdnīcas, gramatikas grāmatas, rokasgrāmatas”.

Cienījamie kolēģi! Godājamās kolēģes! Tas viss mūsu sabiedrības integrācijas programmā ir rakstīts jau divus gadus! Un tomēr mums vajadzēja nākt impulsam no ārienes, tam vajadzēja skart Latvijas integrāciju NATO, lai prezidente sasauktu Valodas komisiju, kur principā runā par šiem manis minētajiem, integrācijas programmā rakstītajiem, bet neizdarītajiem darbiem. Vēl nesen mēs klausījāmies viena ļoti cienījama dzejnieka un latviešu valodas skolotāja ļoti nopietnas, pamatotas bažas par to, ka latviešu valodā pieejamie mācību materiāli ir zemā līmenī vai arī tie ir ārkārtīgi nepilnīgi, vai tie nav izdoti pietiekamā skaitā. Un es domāju, ka tas būtu viens no svarīgākajiem balsojumiem parlamentā — šīm programmām, reālai latviešu filoloģijas attīstībai, reālai, praktiskai ikdienas mācīšanai nepieciešamo līdzekļu radīšanai Latvijas valstī. Tas būtu viens no svarīgākajiem balsojumiem parlamentā. Jo, lai kādu intelektuālo spēku Valsts prezidentes veidotā Valodas komisija neieliktu savā darbā, tam būs nepieciešami līdzekļi, tam būs nepieciešama parlamenta atsaucība.

Un vēl, runājot par valodas stāvokli Latvijā, man priekšā ir Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu harta. Es ar lielu rūpību pirms šīs sēdes vēlreiz izlasīju hartas saturu un konstatēju vienu, proti, šī harta runā par diviem valodu lietojuma veidiem, par diviem veidiem. Proti: viens gadījums — tās ir minoritāšu valodas, otrs gadījums — tās ir valsts valodas. Un praktiski hartā nav atrodams jautājums par to, ka arī valsts valoda var būt apdraudēta, arī tā var būt uz izzušanas robežas. Līdz ar to es gribētu teikt, ka latviešu valodas aizstāvībā mēs esam spēruši tikai pirmo soli. Tas ir ārkārtīgi svarīgs, bet ļoti vēl tikai, nu, gribētu teikt, tas ir sākuma mēģinājums. Tam līdzi, nenoliedzami, ir jānāk visu Latvijā runāto minoritāšu valodu aizstāvībai. Nenoliedzami! Jo Latvijas kā valsts, Latvijas kā nācijas pazīme vienmēr ir bijusi tā, ka Latvijā minoritāšu valodas tiek cienītas, tajās gadsimtiem ilgi tiek runāts, un Latvijas nācija kā tāda vienmēr ir atbalstījusi šo minoritāšu valodu attīstīšanos un veidošanos laika posmā.

Vēl es gribētu cienījamiem Saeimas deputātiem atgādināt, kā tad īsti šajos vēlēšanu likumos — gan valsts, gan pašvaldību vēlēšanu likumos — radās šī diskriminējošā norma. Tas būs tas “otrais cēliens”, par ko šeit iepriekš runāja mani kolēģi. Tātad principā bija ļoti konkrēts gadījums, ja mēs atceramies Vācijas pilsoni Zīgerista kungu, kas kļuva par Saeimas deputātu, nezinādams latviešu valodu. Tas bija ārkārtīgi konkrēts gadījums. Diemžēl, jāteic, arī šajā gadījumā, balsojot šos grozījumus vēlēšanu likumos, netika domāts stratēģiski par tālākām Latvijas interesēm.

Cienījamie kolēģi un godājamās kolēģes! Es mums visiem novēlu sekot ne tikai notikumu attīstībai, bet domāt uz priekšu par to, lai mēs redzētu dažus gadus tālāk, kā mūsu valsts attīstīsies, kas būs mūsu prioritātes, kas ir izdarāms jau šodien, kas būtu darāms rīt.

Līdz ar to es aicinu atbalstīt — un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija to darīs — šos grozījumus Satversmē!

Pateicos, godātie kolēģi!

Sēdes vadītājs. Paldies! Valdis Lauskis.

V.Lauskis (LSDSP). Augsti godātais Prezidij! Godātie deputāti! Mūsu frakcija atbalstīs attiecīgo grozījumu nepieciešamību Satversmē, bet mēs atbalstot arī pasakām, ka, lai atrisinātu jautājumu par valodas nostiprinājumu gan likumdošanā, gan arī Satversmē, pieejai ir jābūt konceptuālai un izsvērtai, izvērtējot visus jautājumus, un pirmām kārtām, protams, izvērtējot situāciju Latvijā.

Attiecīgie piedāvājumi, mūsuprāt, tomēr radās ne caur konceptuālu pieeju un bez konkrēta izvērtējuma valstī. Uz ko es balstos, apgalvojot to?

Es gribu pateikt, ka valdošās partijas, piepalīdzot atsevišķiem citiem deputātiem, reaģēja nevis uz to, kas notiek valstī, bet reaģēja uz atsevišķu varbūt NATO amatpersonu lūgumu sakārtot mūsu likumdošanu, lai likums par vēlēšanām atbilstu normām, kas ir ierakstītas Satversmē. Un tur ir rakstīts, ka pilsonim neatkarīgi no daudzām pazīmēm ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētam. Un tur parādījās jautājums tieši par valodu. Un attiecībā uz šo jautājumu arī partijas tikai noreaģēja, un tikai tādā veidā tiek piedāvāts šis ieraksts Satversmē, un uzreiz var pateikt, ka juristi precīzi norādīja: “Godātie deputāti, jūs pārkāpāt iepriekš iedibināto tradīciju, uz kā pamata izveidota Satversme!” Tas ir lakonisma princips, īsuma princips. Katra no sadaļām ir ļoti konkrēti uzrakstīta. Un, ja jūs vienu no sadaļām papildināt un uzrakstāt to izvērstākā veidā, protams, zūd samērojamības princips. Šajā sadaļā ir daudz vairāk pateikts un daudz izvērstāk, nekā tas ir atsevišķās citās sadaļās. Tas ir jautājums, ka pieeja ir pietiekami nekonceptuāla un pieeja ir izejot no... izraujot kaut ko no konteksta.

Es gribētu pateikt, kur parādās vēl šī pretruna, Vēlēšanu likumā arī rakstīts, ka cilvēki, pilsoņi, nedrīkst būt ievēlēti, ja viņiem varbūt ir atsevišķa citāda politiskā pārliecība. Un par to mēs šodien nerunājam. Mēs pat iepriekšējā sēdē, baidot viens otru, ierakstījām, ka arī tie laiki, ka 11 gadus atpakaļ mēs stāvējām barikāžu dažādās pusēs, tie cilvēki, kas bija barikāžu otrā pusē, arī šodien nevar nekur tikt ievēlēti, bet viņi arī nedrīkst strādāt izpildinstitūcijās izpilddirektoru vietās, izpilddirektoru vietnieku vietās pašvaldībās. Mēs neizvērtējam pašreizējo situāciju un neizvērtējam, ka lielākā daļa no Latvijas sabiedrības ir gatava dzīvot jau samērojamā valstī un aizmirst to un piedot tiem, kuri kādreiz stāvēja ļoti konkrēti barikāžu otrā pusē. Bet, ja mēs ejam konceptuāli, tādā gadījumā mums jālabo šis Vēlēšanu likums, kurš ir pretrunā ar Satversmi, un mums tādā gadījumā jāraksta gan attiecībā uz valodu, gan, protams, uz politisko pārliecību. Tad esam konsekventi un pildām arī otru šo daļu. Mēs šodien, izraujot no konteksta, runājam tikai par vienu un pieveram acis, ka mums ir arī otra sadaļa.

Ja mēs atgriežamies kaut vai pie šīs pirmās sadaļas un pie šī jēdziena par samērojamību Satversmē, protams, uzreiz parādās jautājums, ka faktiski mums ir jārunā par visu Satversmi, jārunā par daudz ko citu, kā šajā Satversmē nav, kad pagāja tik daudz, daudz gadu, kopš pieņemta Satversme. Tik konkrēti dzīve ir mainījusies, tik konkrēti gājusi uz priekšu, ka daudz kas šeit ir jāieraksta iekšā. Mēs šajā Satversmes projektā un arī tagad tajos četros punktos, ko piedāvā deputāti, pieminam pašvaldības, bet, pieminot pašvaldības, mēs izliekamies, ka vismaz desmit gadu garumā no Latvijas pašvaldību savienības nebija ne mazākā priekšlikuma par to, ka vispirms, lai runātu par pašvaldībām Satversmē, pašvaldību sadaļa, pašvaldību jēdziens ir jāieved Satversmē. Parādās atkal vesels klāsts jautājumu, kuru nav Satversmē un kur pati dzīve piespiež mūs pierakstīt. Līdz ar to atkal parādās jautājums par samērojamību. Un tur jau parādās jautājums — jā, ka mums gan jāpilda 1990.gada 4.maija deklarācijas punkts, ka mums ir jāatgriežas pie Satversmes grozījumu izstrādes, konceptuāli izvērtējot to, kas notiek mūsu valstī, un ierakstīt visu to, kas attiecas uz valsts nostiprināšanu, visu to, kas attiecas uz cilvēktiesībām, visu to, kas attiecas uz pašvaldībām un uz daudziem citiem jēdzieniem. Un tur parādās jautājums pēc jaunas, ļoti izsvērtas pieejas Satversmei. Un šodien mēs attiecīgo piedāvājumu neredzam. Mēs šodien redzam, ka ir vēlme aizlāpīt vienu no caurumiem, atstājot sev tiesības atgriezties pie citiem pēc nepieciešamības. Labāk uzreiz strādāt ar Satversmi. Un tur tātad ir mūsu — sociāldemokrātu — piedāvājums.

Un pēdējais, ko es gribētu pateikt. Protams, ir arī šis 104.pants, kurā pateikts, ka cilvēkam pašvaldībā ir tiesības griezties latviešu valodā un pēc būtības arī saņemt atbildi. Bet tā ir viena daļa. Sakiet, bet ko pašvaldības dara, kad saņem iesniegumus no dzīvojošiem pašvaldībās krievu valodā, poļu valodā? Viņas neatbild? Ko darīt ar šiem iesniegumiem, ja šie kā pāradresēti atnāk uz pašvaldību no Ministru prezidenta kancelejas puses? No Valsts prezidentes kancelejas puses ar lūgumu uz vietas izvērtēt. Vai Valsts prezidentes kanceleja vai Ministru prezidenta kanceleja attiecīgos iesniegumus nelasa? Vienkārši automātiski pārsūta uz pašvaldību? Bet, ja izlasa, tādā veidā ar kādām tiesībām viņi svešā valodā uzrakstītu iesniegumu, dod nepieciešamo uzdevumu uz vietas pašvaldībai izskatīt? Redziet, arī uz šo jautājumu mums vajadzētu atbildēt, un vēlams, lai tas būtu gan Satversmē ierakstīts, gan arī attiecīgajā likumdošanā. Mūsu piedāvājums, ar ko mēs, protams, ejam gan uz konceptuālu Satversmes redakcijas izskatījumu, var būt gan ar atsevišķu pantu papildinājumu tieši par valodu, ka tas varētu būt arī, ka jautājumu par citas valodas izmantošanu darbam ar iedzīvotājiem katra pašvaldība lemj patstāvīgi. Lūk, tas ir viens no piedāvājumiem, kā var sakārtot šo jautājumu. Bet, kā jūs redzat, tas atkal ir paplašinājums attiecīgajai sadaļai un atkal samērojamība starp sadaļām pazūd.

Tātad es gribu vēlreiz atkārtot. Mēs atbalstām attiecīgo jēdzienu par valodas nostiprināšanu Satversmē, bet arī šodien pasakām, ka šo mēs atbalstām tikai kā principu, bet par saturisko sadaļu mēs uzskatām, ka vēl jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā uz priekšu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs.

L.Bojārs (LSDSP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie Latvijas Republikas pilsoņi! Šodien pat tehnika pateica — strādājiet! Šodien izskatām ļoti nopietnu jautājumu — par izmaiņām Latvijas Republikas galvenajā likumā — Satversmē. Četru gadu garumā Saeimā tika pieņemti daudzi likumi, veiktas izmaiņas, bija pieņemti labi likumi, bija brāķi, bet bija tie, kuri izsauca negatīvu attieksmi pret 7. Saeimas darbību. Tā rezultātā Saeimai ir ne visai skaists reitings.

Strādājot ar izmaiņām Satversmē, nevaram steigties, nevaram iestrādāt nepārdomātus, sasteigtus, un galvenais — ja ne visi Saeimas deputāti atbalsta ierosinājumus un priekšlikumus. Latviešu valoda jānostiprina. Par to ir runāts, bet diemžēl nekas nebija darīts, nu tagad mēs attapāmies, kad mums pateica priekšā citi. Bet kā tad aizstāvēsim Latvijas Republikas pilsoņu tiesības?

Ir patīkami, ka pozīcijas partijas piekrita sociāldemokrātu ierosinājumam veikt izmaiņas Satversmē. Par to, ko mēs darījām, jūs asi mūs kritizējāt. Bet sociāldemokrātu ierosinājums pārskatīt Satversmi jau bija pateikts 1993. gadā. Šodien jūs to atbalstāt, bet, protams, daļēji.

Un no vēstures. 15. februārī 1922. gadā trešajā lasījumā tika pieņemta Satversmes 1. daļa, bet tikai 20. jūnijā 1922. gadā tika pieņemts likums par Satversmi. Un tai bija jāstājas spēkā 12.00 dienā 7. novembrī 1922. gadā. Tātad tad nesteidzās, lai gan darbojās valstī pagaidu Satversme.

Liela cieņa profesoram Kārlim Dišleram, kurš 1918. gadā izstrādāja pagaidu Satversmi, un, protams, mēs atdodam visu cieņu Marģeram Skujeniekam, sociāldemokrātam, kas vadīja 26 deputātu komisiju, kura strādāja ļoti labi. Un Satversmē tika iestrādāti ļoti daudzi priekšlikumi, kurus iesniedza Pauls Kalniņš, Fricis Menders un Fēlikss Cielēns. Tie arī bija sociāldemokrāti. Visa cieņa un gods Albertam Kviesim, kurš pielika savu spēcīgo zemnieka roku, lai arī nostiprinātu Satversmi un iestrādātu... Tas, kas ļāva pirmajai Latvijas brīvvalstij strādāt tā, kā viņa ļoti veiksmīgi strādāja. Un ļoti nozīmīgs bija teiciens: “Referendums ir viena no tautas pamattiesībām.” To pateica Jānis Rainis, un tas mums arī ir jāatceras.

Šodien, protams, ir ierosināti nopietni jautājumi. Bet 18. pantā tiek piedāvāta izmaiņa. Deputāts dod svinīgu solījumu. Ko nozīmē divas frāzes: svinīgs solījums un nepienācīgs veids? Nu, solījums vienmēr ir bijis tikai solījums un ne vairāk. Tie ir bijuši desmit gadu garumā, un mēs zinām rezultātu. Ir jābūt zvērestam, cienījamie kolēģi! Katrs jaunievēlētais Saeimas deputāts nodod zvērestu, par ko parakstās. Deputātam ir jānes atbildība savai tautai, vēlētājiem un pret savu valsti. Lai nenotiktu tā, kā ir noticis ļoti biežos gadījumos, ka tiek pieņemti likumi uz vienu vai uz divām dienām, vai lobēti, vai par labu kādai kompānijai. Premjers Bērziņa kungs arī iebilda televīzijas raidījumā, ka zvērestu nevajagot, vajagot solījumu. Un tas esot izsaukts ar to, ka vecticībnieki nevarot dot zvērestus. Cienījamie kolēģi! Bet visi simt deputāti Saeimā nav vecticībnieki! Un nezin kāpēc to nezina mūsu premjers.

Cienījamie kolēģi! Sociāldemokrāti strādāja pie izmaiņām Satversmē, un tāds dokuments jau ir pabeigts, un tagad viņš jau ir arī sagatavots cilvēku apspriešanai, to ir arī testējuši mūsu juristi, ir daudz ierosinājumu, kuri ir izmainīti, un kāpēc tas notika? 1922. gada 7. novembrī Latvijā sāka darboties labākā Eiropā konstitūcija. Diemžēl ir pagājuši 80 gadi un ļoti daudz kas ir mainījies kā Eiropā, tā arī Latvijā. Latvija otro reizi ir ieguvusi neatkarību. Vienīgi nevar salīdzināt Latviju ar 20. un 30. gadu Latviju un šīsdienas Latviju. Vai pirmās brīvvalsts laikā bija tādi briesmīgi korupcijas apmēri kā bankas “Baltija” lieta, kā visas tās lietas ar naudas vagoniem? Vai tad slepkavoja uzņēmējus pa trīs četri cilvēki divu triju mēnešu laikā? Vai tad Latvijas Republikas iedzīvotājs nebija aizsargāts? Bija viņš aizsargāts! Vai tad tiesas bija tā pārpildītas ar lietām kā tagad, kad lietas netiek izskatītas divu, četru gadu laikā un pat vairāk?

Sēdes vadītājs. Varbūt tiešām turēsimies pie tēmas...

L.Bojārs. 20.—30.gados nebija augsts izglītības līmenis, bet cilvēki bija godīgi, kārtīgi, nebija afēru, nebija melīguma, un nebija tādu zagšanas un citu darījumu, kuri Latviju nostāda šodien diezgan neskaistā situācijā. Valsts dzīvoja mierīgu un ļoti normālu dzīvi. Valsts attīstījās, un valstī bija sīkie, mazie un vidējie uzņēmumi, bija skaistas viesības, talkas, zaļumballes. Kur tas viss ir palicis? Pirmās brīvvalsts laikā Latvija uzcēla Ķegumu, uzcēla Brīvības pieminekli, izveidoja kompleksu — Brāļu kapus, izveidoja citus pieminekļus. Ko mēs tagad esam izdarījuši? Mēs pat to uzkopt nevaram! Ar lielām mokām Brīvības pieminekli saveda kārtībā.

“Ēnu” ekonomika, pēc finansu ministra izteiciena, tiekoties ar uzņēmējiem, pārsniedzot 40%. Premjers A.Bērziņš kritizē Kulberga kungu, sacīdams, ka Kulbergs esot nepareizi teicis, un salīdzināja Latviju ar Zviedriju, kur ir 19% liela “ēnu” ekonomika, un ar Itāliju, kur tā ir 27,9%.

Cienījamie kolēģi! Mums nav jāņem slikti piemēri no citām valstīm! Latvijai ir jādzīvo un jāstrādā tā, kā tā strādāja pirmajā brīvvalstī! Kāpēc mūsu speciālisti, zinātnieki netiek pieaicināti, lai testētu tos vai citus lēmumus, kurus pieņem valdība, un ļoti daudzās reizēs neapdomājot?

Cienījamie kolēģi! Sociāldemokrātu sagatavotie grozījumi Satversmē satur 191 pantu, aizņem 90 lappuses normāla teksta, un tajā ir iestrādāts viss tas, lai mūsu iedzīvotāji būtu aizsargāti, lai valsts būtu sakārtota un, pats galvenais, lai neatrastu tās “šaurās vietas”, kuras izmantojot ļoti veikli visdažādākā veidā cilvēki, kuri tiecas uz nodokļu nemaksāšanu un citām darbībām, nevarētu darboties tā, kā viņi darbojas tagad.

Un, cienījamie kolēģi, ja mēs runājam par zvērestu Saeimas deputātiem, mēs nevaram aizmirst deputātus vietējās padomēs un vietējās pašvaldībās! Diemžēl deputāti, kuri tur tiek ievēlēti, viņi darbojas ļoti neapzinīgi, un ļoti daudz jūs taču saņemat arī sūdzību par viņu nelikumīgo darbību. Un tāpēc, cienījamie kolēģi, izskatot tos grozījumus, kurus ir ierosinājuši, četrus, mums arī jāizskata citi grozījumi Satversmē, lai mēs tos izveidotu.

Sociāldemokrātu iestrādātā variantā tika iestrādāti ar tie labākie nolikumi, kas ir Eiropas vecākās konstitūcijās — Lielbritānijā, Francijā, Šveicē, arī Zviedrijā. Tika pārskatīts Amerikas Savienoto Valstu likums, un šajos grozījumos ir iestrādāti Apvienoto Nāciju Organizācijas un citu starptautisko organizāciju pieņemtie dokumenti, kuri aizsargā cilvēku un valsti. Un tāpēc, kas attiecas uz pieņemšanu, izmaiņām par valsts valodas nostiprināšanu Latvijā, tas ir jāatbalsta. Tik tiešām, uz visdažādākām izkārtnēm parādās nesaprotami vārdi, kas nav latviski un nezin kādā valodā uzrakstīti. Tāpēc ir jābūt stiprai un labai valodai, tā ir jāaizstāv. Tas ir viens. Otrs, protams, tā ir jāatbalsta.

Bet vēlreiz es aicinu nesteigties un apdomāt visus tos priekšlikumus, kurus mēs gribam iestrādāt Satversmē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gunārs Freimanis.

G.Freimanis (LSDSP). Cienītie kolēģi! Dzīve ir gājusi uz priekšu kopš Satversmes pieņemšanas, un mēs redzam, ka tās valstis, kuras Latvija savā laikā ņēma par paraugu savai Satversmes izstrādāšanai, sen ir atteikušās no šāda veida Satversmes un izstrādājušas jaunas, laikmetam atbilstošas.

Un, šodien, dzirdot šeit par cēlieniem pirmo, otro un trešo, neviļus rodas asociācija ar teātri, ka mēs spēlējam teātri, lai gan faktiski mēs izskatām pašu būtiskāko jautājumu. Satversme skar visas dzīves jomas. Un es domāju, ka jebkurš jautājums, kurš šodien šeit tiek diskutēts sakarā ar Satversmi, ir par tēmu. Un nevar teikt, ka tas neatbilst tēmai.

Vai Valodas likums nav tikai uzmanības novēršanas paņēmiens no daudz svarīgākiem jautājumiem? Par to liecina tas, ka mēs faktiski cīņu par latviešu valodu esam izvērsuši par cīņu pret krievu valodu. Kurš var pateikt, cik valodas inspekcijas ir sodījušas Valodas likuma pārkāpumu sakarā ar angļu valodas lietošanu? Šodien pat Saeimas bibliotēkā, kaut arī mēs jau trīs gadus atpakaļ esam pievienojušies Marakešas līgumam par Pasaules tirdzniecības organizāciju un esam svēti apsolījuši arī pildīt GATT 1947.gada līgumus, Saeimas bibliotēkā šo līgumu var saņemt tikai angļu valodā. Vēl šodien tikai angļu valodā! Un mēs runājam par latviešu darba valodu Saeimā!

Un ļoti interesanti, ka “Latvijas ceļš” šodien uzstājas par latviešu valodas aizstāvību, bet pat viņu izvirzītais premjers, aizbraucot uz Daugavpili, diez kā aizmirst šo likumu un tūlīt sāk runāt krievu valodā. Acīmredzot ne jau tāpēc, lai kalpotu latviešu valodas nostiprināšanai.

Saeimai šie grozījumi ir vajadzīgi. Saeimai ir vajadzīgi daudzi citi grozījumi. Un, ja runājam par zvērestu, tad liekas, ka pats svarīgākais nav zvērēt latviešu valodai, bet svarīgāk šobrīd ir zvērēt, lai latviešu tauta fiziski neiznīktu. Un es saprotu, ja kādi Saeimas deputāti negrib vai nespēj radīt pēcnācējus, viņus audzināt, tad varbūt zvērestā vajadzētu ietvert solījumu, ka darīs visu iespējamo, lai ģimenes, kuras šo svēto darbu dara, jau ar pirmo bērnu nenokļūtu maznodrošināto statusā. Un tad, kad mēs runājam par pabalstiem un piemaksām, tad atcerēties to, ka latviešiem svarīgāk ir, lai būtu latviešu tauta fiziski, jo ne jau pārceļotāji vai nu no Kurdistānas vai citurienes, kas šeit iebrauks, varbūt kā darba valodu lietos latviešu valodu, bet tie nebūs tie, kas attīstīs, kops un turpinās latviešu valodu.

Faktiski mēs šodien redzam, ka Satversme, lai cik labi tā kādreiz ir domāta, nedarbojas. Un nedarbojas tajā ietvertais varas dalīšanas princips.

Jānis Naglis kādā atklātības brīdī pateica, ka valstij svarīgus lēmumus jau nepieņem ne Saeimas namā, ne Ministru kabinetā, bet gan upmalās un mežu ielokos. Un faktiski tā arī ir. Satversmē nefiksētā Sadarbības padome dažu cilvēku sastāvā var pieņemt vissvarīgākos lēmumus, un viņi aiziet tālāk, jo šobrīd Saeima, Saeimas vairākums, pareizāk sakot, izvirza valdību, ieceļ premjerministru, ievēlē Valsts prezidentu, ievēlē Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ievēlē Valsts kontroles priekšsēdētāju un tā tālāk. Tātad faktiski, ja valdošās koalīcijas cilvēki šādi vai tādi ietekmē, pieņem lēmumus, tad nav neviena, kas tos varētu pēc būtības apstrīdēt un stingri iestāties par to atcelšanu, jo arī valsts kontrolierim visu laiki ir jāskatās atpakaļ pār plecu, jo ej nu zini, kurā sēdē viņu var atcelt no amata.

Un tādā sakarībā mēs uz otro lasījumu iedosim papildinājumus šai Satversmei, gan par Saeimas vēlēšanām, jo šobrīd Saeimas vēlēšanu kārtība nosaka, ka vēlētāji var tikt mānīti. Jo, labi zinot, ka deputāts tiek ievēlēts tikai vienā vēlēšanu apgabalā, viņš var startēt piecos. Un pēc tam vēlētājs pat nezina, par ko viņš būs balsojis tālākajā gaitā.

Protams, es saprotu, ka daži iebildīs, ka, redziet, nekādus priekšlikumus vairāk nevarēs iesniegt, bet diemžēl nepareizi tiek tulkots pašreizējais pants par to, ka grozījumi jāizskata trijos lasījumos. Tas nozīmē tikai to, ka Saeima grozījumus nevar pieņemt divos lasījumos, bet priekšlikumus tāpat kā jebkuram likumam var iesniegt arī otrajam lasījumam.

Par Valsts prezidenti. Mūsu skatījumā ir jābūt diviem zariem vismaz un tautas vēlētiem, kuri savstarpēji var vienu otru atsvērt. Un pietiek būt brīdim, ka prezidents ir politiski bezatbildīga persona. Viņai jākļūst par politiski atbildīgu personu, un viņai jāpārņem rokās tās institūcijas, kas kontrolē Saeimu, valdību un likuma izpildi.

Satversmē nekas nav teikts par pašvaldībām. Bet pašvaldības ir reāls veidojums, un viņu tiesības un pienākumi, neapšaubāmi, būtu jānofiksē, jo tā ir tā vara, kas atrodas vistuvāk tautai. Jāparedz arī atbildība Saeimas deputātiem, jo citādāk var būt jau redzētais, ka pieņem lēmumus, kas neatbilst Satversmei, un par to ne ar ko neatbild. Un beigu beigās ir arī jāizšķir jautājums... mana kolēģe Viola šeit pieminēja Zīgeristu, kurš gan nebija Vācijas pilsonis, bet bija dubultpilsonis. Un varbūt atšķirība no cietiem dubultpilsoņiem bija tā, ka viņš neprata latviešu valodu. Un pienācis laiks mums arī saprast, ka dubultpilsonis nav Latvijas valsts pārstāvis, jo nevar zināt, kurā brīdī viņš “savu lēmumu pieņemot, domā par Latviju vai par savu — citu valsti. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Neuzskatiet par lieku, ka šodien vēl daudzi nāks tribīnē un runās. Un runās samērā plašā aspektā par šo lietu, jo Satversme ir mūsu dzīves pamatlikums. Un, ja reiz mēs to grasāmies papildināt, tad ir vērts parunāt plašākā aspektā. Kāpēc mēs to darām? Vai jādara? Un, ja jādara — un es esmu par to, ka ir jādara, tad kā? Un es gribu, kolēģi, atgādināt šodien vienu ārkārtīgi svarīgu lietu. Un tā ir — kāpēc mēs esam nonākuši pie tā, ka Satversme, par kuru mēs uzskatījām, ka tā ir ļoti pilnīga, un faktiski uzskatījām, ka diez vai vajadzētu to grozīt, esam ķērušies pie Satversmes grozīšanas. Un es teikšu jums skaidri un gaiši. Mēs to darām tāpēc, ka mēs esam pieļāvuši šajos neatkarības gados pārāk daudz kļūdu. Es atkārtoju — pārāk daudz kļūdu! Un atgādināšu šīs kļūdas, sākot jau pat ar Augstāko padomi, 5.Saeimu, it īpaši 5.Saeimu, kad mēs pieņēmām ļoti nepieciešamus, ļoti svarīgus, fundamentāli svarīgus Latvijai likumus. Un es atgādināšu, ka toreiz LNNK nāca klajā ar veselu likumprojektu paketi, kā sakārtot valsti pēcokupācijas periodā. Un tie bija ārkārtīgi svarīgi likumprojekti, kurus diemžēl Saeima neatbalstīja, arī daudzus, daudzus LNNK un “Tēvzemei un Brīvībai” toreiz atsevišķi iesniegtos, bet tagad kopīgi “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK iesniegtos likumprojektus Saeimā un dažādus grozījumus likumos. Un es ar pilnu atbildības sajūtu jums saku — ja kolēģi šajā Saeimā būtu sekojuši tam, tai ideoloģijai, es uzsveru — tai ideoloģijai, kuras diemžēl Latvijā nav, bet uz kuru ir aicinājusi “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, tad mēs šajā diezgan lielajā peļķē nebūtu, kurā šodien esam iestiguši, iesēdušies, un tādēļ arī šie vajadzīgie grozījumi Satversmē nebūtu nonākuši, kolēģi, bet esam nonākuši.

Pēc okupācijas mēs saņēmām šos 700 000 cilvēkus, kuriem faktiski vismaz lielākajai daļai bija jāatgriežas savā dzimtenē. Mēs viņus padarījām par nepilsoņiem, izsniedzām pases. Kādus 100 000 militāristu atstājām Latvijā, un par to priecājas daudzi politiķi Latvijā un sit pie krūtīm, ka izdarījuši svētīgu darbu. Toreiz izdarījām kauna darbu. Skaidri un gaiši runāsim! Pilsonības likumu, ko pieņēmām, un pēc tam, kad 1998. gadā mēs piedāvājām, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, referendumā tautai pateikt jā vai nē, vai atvērsim visus logus visiem, kas grib iekļūt Latvijas pilsonībā, diemžēl milzīgās pretpropagandas rezultātā, ko veica gandrīz visas partijas, tauta kļūdījās. Tauta kļūdījās! Tauta to tagad apzinās! (No zāles deputāts M.Lujāns: “Pēteri, varbūt tu kļūdījies?”)

Lūk, tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie totālās... pie totālās, es atkārtoju vēlreiz, naturalizācijas, un tagad paši esam nobijušies, ka nākamajā Saeimā jau prese raksta, radio un televīzija par to runā, ka var gadīties, ka šajā flangā nepietiks vietu vairs šai frakcijai, ka tā būs lielākā, iespējams. Tas ir mūsu kļūdu rezultātā!

Un tagad, protams, par valodu. Es atvainojos, valoda ir pēdējā barjera, un šo pēdējo barjeru mēs sākam nojaukt. Un labi, kas mēs esam atjēgušies un tagad Satversmē mēģināsim to nostiprināt, bet tas ir par maz. Ar valodas likumu, kas ir padarīts mīkstāks par mīkstāku, kad valstī lielākajās pilsētās latviešu valoda vairs nav cieņā, par to nemaz nerunāsim, par to smīkņā. Paskatieties Daugavpilī, kur izbrauca arī prezidentes izveidotā komisija. Aizbrauciet uz turieni un parunājieties, es esmu ne reizi vien bijis un tiekos ar cilvēkiem. Latvieši raud... raud vistiešākajā nozīmē, kādā stāvoklī viņi atrodas! Savā zemē, savā pilsētā, es atvainojos, tā ir Latvijas pilsēta. Par viņiem tur ņirgājas, pamēģiniet tur runāt latviski un pieprasīt to pašu maizīti!

Lūk, par to, kolēģi, mums jādomā, jo kāpēc es to runāju? Ja mēs par visu šo lietu nedomāsim, tad mēs nākotnē piedzīvosim vēl lielākas nepatikšanas. Vēl lielākas.

Šī padevība, šī zemošanās citu priekšā, šī mīkstmiesība, kas robežojas ar šausmīgu pazemību un zemošanos, ir vienkārši nepieļaujama. Nepieļaujama, kolēģi!

Es jums minēšu vienu piemēru. 16. marts — leģionāru diena. Mēs daži deputāti atrodamies pie Brīvības pieminekļa, un Dobeļa kungs man neļaus samelot, pienāk žurnālists un prasa: vai jums, deputāti, nav bail.. Ieklausieties.. .Vai jums, deputāti, nav bail atrasties šeit un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Jau pats jautājums sastāda tādu zemtekstu, tādu nenormālību faktiski, ka deputātam, neatkarīgās Latvijas deputātam, it kā būtu jābaiļojas. Aizbraucot un tiekoties ar cilvēkiem Dobelē tanī pašā dienā, viņi to jau gandrīz pasniedz kā deputāta varonību, es atvainojos. Saeimas deputātam būtu jābaidās vai jārāda varonība, atrodoties un noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa?! Cik tālu mēs varam nonākt savā pazemībā un savā mīkstmugurībā?! Es vienkārši vēl un vēlreiz brīdinu, un esmu brīdinājis arī iepriekšējās daudzas reizes — varbūt mazāk tos politiķus, kuriem ir sava nostāja, un viņi nedomā to mainīt, bet es drīzāk to runāju tautai, lai tauta saprastu, kas ir kas, un klausītos un patiešām saprastu. Jo tādā veidā, kādā mēs darām, mēs varam nonākt vēl dziļākā peļķē.

Skaidrs, ka šoreiz ir jāgroza, jāpapildina Satversmes attiecīgie panti.

Bet, es atvainojos, es pateikšu vēl vienu. Es nezinu, kā tur rīkoties ar to zvērestu, it kā būtu jāpieņem. Bet, no otras puses, iedomājieties situāciju, ka tribīnē kāpj Golubova kungs, ja viņš tiks atkal ievēlēts (un droši vien tiks ievēlēts) Saeimā, un viņš zvērēs, un zvērests būs tāds, ka viņš runās vienu, bet domās pavisam citu. Un domās apmēram tā, apmēram tā: “Es, kurš neatzīst, ka Latvija tika okupēta, zvēru, ka palikšu uzticīgs padomju ideoloģijai un tev, padomju Krievija, un piedod, Krievija un vēlētāji Latvijā, ka man jārunā šie vārdi, jo domāju es vienu, bet runāju es par pavisam ko citu, jo, novērtējot situāciju, man tas ir jādara, jo citādā veidā mēs netiksim pie noteikšanas Latvijā.” Nu, apmēram tā. Apmēram tā runātu Golubova kungs un daudzi citi Saeimā. Tad, es atvainojos, kāds labums no šāda viltus zvēresta? Es varbūt drusciņ kariķēju, bet par to mums nākas padomāt, nākas padomāt kopīgajā kontekstā, kādi cilvēki nonāk Saeimā. Protams, ka tā ir sava veida glābšanās no situācijas, kādā esam nonākuši un par kuru es jau jums, cienījami kolēģi, stāstīju. Bet kas gan cits atliek? Ja mēs nedarām to darbu, ārlietu resors un ne tikai visi tie politiķi, kas brauc uz ārzemēm, kas tiekas ar ārzemju politiķiem, nav skaidrojuši — es vēl un vēlreiz atkārtoju un atkārtošu — nav skaidrojuši situāciju Latvijā. Tā ir ārkārtas situācija Latvijā, kas ir izveidojusies! Un nebrīnieties, ka tagad tikai 36 procenti Latvijā atbalstīs, ja šodien būtu referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, 36 procenti tikai atbalstītu. Tātad viss tas milzīgais darbs, kuru esam ieguldījuši, ko valsts ir ieguldījusi, līdzekļus milzīgus, pūles, var aiziet skurstenī, un nekādu Eiropas Savienību mēs varam neieraudzīt, jo pasaulē netiek skaidrots, pat tuvākajā pasaulē tepat Eiropā netiek skaidrots, kas notiek Latvijā, kas ir noticis Latvijā, un ka Latvija nevar iziet “sausām kājām” no šīs okupācijas pekles vienādi ar čehiem, ungāriem, poļiem un tā tālāk. Nevar! Jo tur ir bijis pavisam cits okupācijas līmenis, cits okupācijas līmenis bijis, cits sveštautiešu iepludināšanas skaits un tā tālāk, un tā joprojām. Lūk, par ko mums jādomā šodien, runājot par mūsu Satversmes grozījumiem, par papildinājumiem! Un es aicinu patiešām ļoti nopietni par to domāt ik brīdi!

Mēs runājam šodien par valodu. Redziet, šodien kurš šeit, Saeimā, ir daudz runājis par deokupāciju, dekolonizāciju, derusifikāciju. Labi, atmetīsim it kā tās divas, bet trešā — derusifikācija. Šodien notiek lielā mērā rusifikācija atkal. Jūs varat iedomāties? Un to uzsver ļoti nopietni cilvēki. Ļoti nopietni cilvēki masu informācijas līdzekļos par to runā. Bija minēta Pasiena, mēs varētu runāt par Daugavpili

Sēdes vadītājs. Laiks!

P.Tabūns. ... un par daudzām citām lietām. Paldies par uzmanību, un visu labu!

Sēdes vadītājs. Paldies. Jā, laiks!

Dzintars Ābiķis. Es ceru, ka izmantos 9 minūtes.

Dz.Ābiķis (TP). Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Protams, var jau runāt visu ko šodien, gan par zaļumballēm, gan arī, paklausoties viena otra uzstāšanos, liekas, ka situācija Latvijā tāda ir, ka jāņem striķis un jāiet uz mežu kārties. Es tomēr gribu teikt, ka tā gluži nav.

Kāpēc ir nepieciešami grozījumi Satversmē? Pirmkārt, es gribu pateikt, ka grozījumi nav deklaratīvi un populistiski, kā viens otrs cenšas to pamatot. Satversmes grozījumi ir jāizdara tāpēc, ka Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz 2/3 Saeimas locekļu, un pārgrozījumus var pieņemt ar ne mazāk kā 2/3 no klātesošo deputātu balsu vairākuma. Te ir tā lielā atšķirība no ikviena cita likuma, arī no Valodas likuma, ka, lai grozītu Satversmi, ir nepieciešams 2/3 Saeimas deputātu atbalsts, jo diemžēl, paskatoties uz “sarkanās” koalīcijas darbiem Rīgas domē, mani ļoti baida tas, ka šāda “sarkanā” koalīcija var iegūt vairākumu arī Saeimā. Bet es nekad neticu, ka šāda “sarkanā” koalīcija varētu iegūt 2/3 deputātu atbalstu. Un, skatoties uz to, kas notiek Rīgā, diemžēl šīs bažas ir pamatotas. Un var šeit skaisti runāt par integrāciju, par valodas lietām, bet tanī pat laikā Rīgā diskriminēt latviešu bērnus, diskriminēt tos cittautiešus, kuri sūta, kuri vēlas sūtīt savus bērnus latviešu mācību valodas bērnudārzos. Un man bija liels pārsteigums, izlasot laikrakstā “Diena” sociāldemokrātu atskaiti par Rīgā padarīto un nepadarīto, un bija ļoti pārsteidzoši izlasīt Dineviča kunga paskaidrojumu, ka Rīgā, redziet, ar bērnudārziem nav problēmu, jo nav vienkārši pieprasījuma. Tie ir meli! Jo Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija noskaidroja Rīgas skolu valdē, ka Rīgā uz latviešu mācību valodas bērnudārziem, es atkārtoju, uz latviešu mācību valodas bērnudārziem, šā gada sākumā stāvēja rindā vairāk nekā 600 bērnu, tanī pat laikā uz krievu mācību valodas bērnudārziem rindas tikpat kā nebija.

Kā var šeit liekulīgi runāt no tribīnes par integrāciju, par valodu, ka darbos tiek veikts pilnīgi pretējais? Rīgā Skolu valde bija sagatavojusi skolu tīkla reorganizācijas plānu, ļoti objektīvi pamatotu plānu, kas paredzēja palielināt latviešu mācību valodas skolu īpatsvaru, jo Rīgā neatkarības gados ļoti strauji ir sarucis krievu valodā mācošos skolēnu skaits, un savukārt latviešu valodā mācošos skolēnu skaits ir ļoti strauji pieaudzis, tad diemžēl tagadējā “sarkanā” Rīgas koalīcija faktiski šo reorganizācijas plānu izgāza. Un Rīgā 17.vidusskolā, kas atrodas tieši pretī 2.vidusskolai, mācās tieši trīs reizes mazāk bērnu nekā 2.vidusskolā. Un reorganizācijas plāns bija paredzējis šo skolu pārveidot par latviešu mācību valodas skolu. Diemžēl tas netika izdarīts. Latviešiem tika atvēlēts viens stāvs plus vēl bēniņi. Un tika saglabāta skola, kurā ir viena paralēlklase ar ļoti nelielu skolēnu skaitu, kas mācās krievu mācību valodā. Tieši tāpēc, ka man ir zināmas bažas par to, ka šāda “sarkanā” koalīcija varētu iegūt vairākumu arī Saeimā, ka man ir bažas par to, ka vienā partijā galvenie atbalstītāji ir brāļi Belokoņi, Bukingolts, Krupņikovs, par kuru nostāju valodas jautājumā man ir zināmas bažas, un līdz ar to mums ir nepieciešams tīri pragmatiski izšķirt šo jautājumu un izdarīt grozījumus Satversmē. Jo es nekad neticu, ka “sarkanā” koalīcija, kas ir pārņēmusi varu Rīgas domē un izdarījusi ļoti daudz kā negatīva tieši valodas pozīciju pavājināšanās ziņā... latviešu valodas pozīciju novājināšanas ziņā, ka šāda “sarkanā” koalīcija nedrīkstēs līdzīgi izrīkoties arī nākamajā Saeimā.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ļoti rūpīgi izskatīja grozījumus Satversmē, konceptuāli tos atbalstīja, vienīgi komisijas locekļiem bija bažas par to, ka zvēresta sakarā diez vai vajadzētu atstāt šeit vārdus, ka zvērests varētu tikt nodots nepienācīgā veidā, jo juridisko segumu šiem vārdiem, tā īsti izskaidrojumu mēs nespējam komisijā rast. Bet konceptuāli noteikti jāatbalsta grozījumi Satversmē un šodien ir jābalso par.

Sēdes vadītājs. Paldies, Ābiķa kungs!

Pārtraukums līdz pulksten 11.00. Reģistrācija nav nepieciešama.

V.Ģīlis (TP). Sociālo un darba lietu komisijas sēde tūlīt, komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Antonam Seikstam.

A.Seiksts (LC). Godātie Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļi! Sēde notiks nevis tagad, bet pēc plenārsēdes beigām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ilmāram Geigem.

I.Geige (LC). Es aicinu Pieprasījumu komisiju tūlīt uz Pieprasījumu komisijas sēdi.

Sēdes vadītājs. Paldies! Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies. Turpinām debates. Osvalds Zvejsalnieks.

O.Zvejsalnieks (LSDSP). Godājamie kolēģi! Klausoties no sākuma iesniedzēju aizrautīgās runas, nāca atmiņā Cveiga “Zvaigžņu mirkļi”. Un gribējās noticēt, ka tik tiešām varbūt mums ir pienācis tas zvaigžņu mirklis, kad sablīvējas laiks un notiek notikumi, kuri uz gadu simtiem un varbūt tūkstošiem izšķir gan tautu, gan cilvēces likteņus. Tā aptuveni. Tā, cik atceros pēc citāta.

Taču Ābiķa kungs nojauca visu šo skaisto sajūtu un atgrieza īstenībā, parādot, ka nekas te nav. Te ir tikai kārtējie liekulības paraugdemonstrējumi, kārtējā spēlīte.

Godājamie kolēģi! Te ir tāda diagramma. To ir sagatavojusi Izglītības un zinātnes ministrija Ābiķa vadītajai komisijai. Tur ir skolēnu skaits pa klasītēm 2007.—2008. mācību gadā. Tas ir pēc septiņiem gadiem, salīdzinot ar šo mācību gadu. Un, piemēram, 3. klasītē šodien mācās pāri par 30 000 skolēnu latviešu valodā un latviešu valodu, un pēc septiņiem gadiem mācīsies vairs tikai 17 000. Kādi šie skaitļi būtu, ja mēs paņemtu vēl septiņus gadus atpakaļ? To arī droši vien viegli iedomāties.

Tad, lūk, kolēģi! Ne ar kādiem lēmumiem un likumiem nevarēs nostiprināt nedz valsti, nedz valsts valodu, ja ies mazumā, vājināsies un ies zudībā šīs valsts un valodas uzturētājs, tas ir — tauta.

Un tālāk salīdzinājumam es varu minēt kaut vai nu... nu, lielāko demokrātijas ienaidnieku šaipus Pirenejiem, baltkrievu diktatoru, jo Baltkrievijā pirms gadiem tika sniegti valsts kredīti jaunajām ģimenēm dzīvokļu celtniecībai. To valsts darīja situācijā, kad bija hiperinflācija. Būtībā šie kredīti tika uzdāvināti. Tātad pat tur ir kaut kāda programma — nācijas glābšanas programma. Šajos desmit gados, atkal pieņemot izaicinājumu un pārejot uz veco terminoloģiju, ja reiz tagad ir sarkano, tad tikpat labi var teikt — buržuju... Lūk, šo buržuju valdīšanas desmit gados situācija ir attīstījusies pēc šīs diagrammas. Un nekādi pasākumi nav veikti. Mēs kā esam iestumti par “Latvijas ceļa” pārsaukto Ļeņina ceļu, tā mūs grūž uz priekšu.

Es domāju, vēl dažus vārdus par šo svinīgo solījumu. Nu, ja mums nepietiek ar kompensācijām, ar trādi—rīdi ar kompensācijām, var jau arī sākt vēl ar svinīgo solījumu. Bet tad vajag ar pilnu programmu. Tad nodosim šo svinīgo solījumu pie pionieru ugunskura! Paldies!

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK). Cienītie kolēģi! Mūsu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK cenšas reaģēt uz to, kas notiek ap mums un kādā vidē mēs darbojamies. Un tāpēc, skatoties no šīs puses, es arī mēģināšu izteikties par piedāvātajiem grozījumiem.

Pirmkārt. Grozījumi paši par sevi Satversmē. Satversme ir pārāk nopietna lieta, pārāk saistīta viena norma ar otru, lai vienkārši tāpat tur kaut ko grozītu. Un tāpēc, lai vispār ķertos pie Satversmes, ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam. Nevar vienlaicīgi paņemt Satversmi, atvērt to vaļā un sākt simts un vienu priekšlikumu tur strādāt iekšā. Un, cienītie kolēģi, kas te uzstājās un teica, ka uz otro lasījumu tur būs tādi un šitādi ierosinājumi. Piedošanu, jūs šeit atrodaties pietiekami ilgi, lai saprastu, ka uz otro lasījumu jūs varēsiet iesniegt grozījumus tikai tajos pantos, par kuriem mēs šodien runājam. Izlasiet uzmanīgi likumu veidošanas procesa aprakstus, kuros ir skaidri pateikts, ko jūs varat grozīt un ko jūs nevarat grozīt. Negribētos dzirdēt šeit no tribīnes, nu, piedošanu, tādus nezināšanas izpausmes veidus... Tas tā, starp citu, lai mēs netērētu pēc tam lieki laiku.

Mēs tiešām uzskatām, ka latviešu valodas aizsardzība, uzsveru — aizsardzība! — ir pārāk nopietns iemesls, lai tiešām šo jautājumu apskatītu Satversmē. Jā, ir jau šī runāšana, ka 4.pants ir skaidri pateicis, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un ka šo pantu var grozīt tikai tautas nobalsošana. Jā, arī to mūsu apvienība pagājušās Saeimas darbības laikā ierosināja un saņēma vairākuma atbalstu. Bet šie argumenti, ka ar to pilnīgi pietiek, un nopietni juristi vai tādi, kas sevi par nopietniem iedomājas, publiski sāk izteikties, ka vairāk jau neko nevajag... Nu, redziet, tā nu tīri nav, jo, pasakot šo vienu lietu, izrādās, ka ir simt un viens mēģinājums apiet šo normu. Un tāpēc dažāda veida apiešanas, dažāda veida mēģinājumi no visām pusēm kaut kā kaut cik mazināt latviešu valodas ietekmi, tie vienkārši spiež domāt par valodas aizsardzību. Tas ir skats uz nākotni. Tas nav skats uz nākamo varbūt Saeimu vai pat aiznākamo, jo, protams, grozīt Satversmi var tikai ar divām trešdaļām no kopējā deputātu skaita. Bet tajā pašā laikā labāk šoreiz lieka piesardzība nekā vienkārša nedarīšana. Tāpēc mūsu apvienība ir nolēmusi aktīvi piedalīties grozījumu izstrādāšanas un izskatīšanas procesā. To mēs arī darīsim. Taču mūsu apvienība izvēlas noteiktus jautājumus, kas skar noteiktus Satversmes pantus, un mēs vairāk vai mazāk centīsimies savu uzmanību koncentrēt tieši uz šiem konkrētajiem pantiem. Un mūs uztrauc stāvoklis ar valodu pašvaldībās, protams, ne visās, bet pietiekami daudzās.

Šeit bija ļoti augsts viesis — Robertsona kungs, un viņš tā ļoti īpatnēji izteicās, ka dzīve ir dinamiska, viss plūst, viss mainās, senais grieķis Hēraklīts teicis, ka nevar iekāpt divreiz vienā un tajā pašā upē. Lūk! Un līdz ar to mums parādās tās domas: šodien ir vienas prasības, rīt būs otras un parīt būs trešās. Tad, lai atvieglotu iespējamiem prasītājiem viņu ciešanas, labāk mēs iestrādājam stingras normas tagad dažos pantos, un lai viņi tad domā par citām prasībām, bet mēs vismaz dažas būsim viņiem no rokām izņēmuši.

Un viena no tādām ir pilsoņu vēlētas pašvaldības. Mēs esam daudz un dažādus te padomdevējus uzklausījuši, ka, lūk, sen jau laiks ir visiem vēlēt pašvaldības. Jā, padomus dot ir ļoti viegli! Tie paši, padzīvojuši šeit, iespējams, dotu citus padomus. Arguments, ka, lūk, Eiropas Savienībā būs jāmaina... tas ir pavisam cits arguments. Bet, ja mēs jau tagad pieskaņosim Satversmi Eiropas Savienībai, mēs dosim lieku iespēju eiroskeptiķiem balsot pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Jau tāpat stāvoklis ir pietiekami neskaidrs, “pateicoties” dažu censoņu pūliņiem uzspiest iestāšanos kaut kur. Nemākulīgi uzspiežot, var panākt tikai pretēju efektu. 3.Ņutona likums, ko mums skolā mācīja: katra darbība rada pretdarbību. Lūk! Līdz ar to tad, kad pienāks laiks runāt par grozījumiem saskaņā ar Eiropas Savienību, tad arī par tiem runāsim! Šodien mēs runāsim par satraucošo stāvokli vairākās pašvaldībās. Un tāpēc ir skaidri jāpasaka, ka pašvaldības vēlē pilsoņi! Un neviens cits.

Un vēl viens jautājums. Jā, it kā atkal ļoti skaidrs. 4.pants: “Valsts valoda ir latviešu valoda. Pašvaldībās var darba valoda būt lielākoties...” Diemžēl lielākoties latviešu valoda, bet tas neliedz arī citai valodai skanēt kā darba valodai. Un līdz ar to paliek diezgan neskaidrs šis stāvoklis, kā tad rīkoties tam nabaga pilsonim, kas atnāk uz pašvaldību, runā savā dzimtajā latviešu valodā un sastop pretī neizpratni, un sastop atbildi nelatviešu valodā. Līdz ar to, ja mēs Satversmē nostiprināsim šādu normu, ka ikviens, kas griežas Latvijas Republikā valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumu, var saņemt atbildi pēc būtības latviešu valodā, un tās ir viņa tiesības, tad tas arī kaut nedaudz vienam otram liks padomāt par savu attieksmi. Vienam otram no tiem, kas šodien atrodas pašvaldībās! Un es domāju, ka, ja ir šādas šaubas, ka, lūk, Latvijā neesot tādu pašvaldību, kuras nelieto latviešu valodu, tad laikam jau ir jāsāk vākt skaidrs pierādījumu kopums, ar to mēs varam tālāk tad runāt, izskatot otrajā vai trešajā lasījumā.

Tikai, cienītie kolēģi, tiešām mēs šeit skaidri gribam uzsvērt vienu: runa ir par latviešu valodas aizsardzību, var teikt, pat zināmu mažino aizsargvaļņa būvēšanu, skatoties uz nākotni! Tāpēc arī ir šīs Satversmes izskatīšana. Un nejauksim, kā ļoti daudzi diemžēl Latvijā, ieskaitot it kā pietiekami pazīstamus speciālistus, runājot par likumiem. Nejauksim šīs divas dažādās lietas! Satversme ir pamatlikums, kurā ieliek būtību! Vēlāko, sīkāko izstrādāšanu, to veic attiecīgie, atbilstošie likumi. Mūsu piedāvātā būtība ir skaidri redzama, runājot tieši par to, kam jānotiek ar latviešu valodu, gan strādājot pašvaldībās, gan strādājot arī valsts iestādēs, ja tur griežas Latvijas Republikas pilsonis. Apmēram tādā gaisotnē vajadzētu izskatīt arī otrajā un trešajā lasījumā. Tiešām runāt par šiem četriem pantiem, par kuriem ir šie piedāvājumi un, lūdzu, nejauciet šīs lietas! Jo mēs aiziesim galīgā purvā, ja mēs sāksim šodien runāt par simts un vienu lietu. Tā nav Satversmes nopietna aplūkošana, ja, runājot par valodu, sāk runāt vēl par citiem jautājumiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Leons Bojārs — otro reizi.

L.Bojārs (LSDSP). Jā, cienījamie kolēģi, mīkstība par kuru runāja Tabūna kungs, bija un ir. Viss tas notiek tāpēc, ka godīgo 1922. gada Satversmi desmit gadu laikā izmanto, lai radītu likumus, kuri ir izdevīgi noteiktām personām, noteiktām organizācijām, bet nenāk par labu Latvijas pilsoņiem vai iedzīvotājiem.

Un, Tabūna kungs, jūs to labi zināt, ka godīgos Latvijas uzņēmējus, kuri vada mazus, sīkus uzņēmumus, Valsts ieņēmumu dienests un nodokļi pirmos iedzen bankrotā.

Ābiķa kungs runā par likvidētiem bērnudārziem, ko esot veikuši “sarkanie”. Kuldīgā šinīs dienās slēdz bērnudārzu. 110 latviešu bērnus izmet uz ielas. Kuldīgas pilsētā runā tikai latviešu valodā. Kas tad to dara? Diemžēl to dara paši latvieši. Rīgā 1993.gads — 2000.gads. Cik bērnudārzu bija privatizēti par santīmiem? Un kas to veica? Diemžēl Rīgas domi vadīja Purgaiļa kungs un Bērziņa kungs. Un tagad tos bērnudārzus pienākas atpirkt par desmitiem tūkstošiem latu. Tas pats notika arī ar kultūras namiem un ar bibliotēkām, cienījamie kolēģi.

Un tagad par ministriem. Kāpēc viņi nes tikai politisko atbildību? Vai tad tas mums nav jāregulē? Un kas tad atbildēs par viņu nodarītajiem grēkiem? Jo viņi jau nav no svētajiem. Jādod arī viņiem ir zvērests.

Un par darbību, kas notika 16.martā, tepat nesen, nez cik dienas atpakaļ. Vecīšus 60, 70, 80 gadus vecus un dāmas pie mājām gaidīja kungi, kuri aizvizināja uz policiju. Es atvainojos! Tādu nicināšanu pat pret latviešiem, tas... jau atkārtojas 1948.gads. Kas tad to ir pieļāvis?

Un nākamais jautājums. Kaut vai paskatieties Latvijas–Lietuvas robežu. Jā, tā arī ir tā mūsu nacionālo interešu aizsardzība... (Starpsauciens: “Runā par lietu!”)

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, Bojāra kungs, mēs apspriežam konkrētus Satversmes pantus.

L.Bojārs. Jā, un tāpēc es ierosinu visas tās izmaiņas, kuras mēs veiksim, tām ir jābūt konkrētām, tām ir jābūt pilnīgām, tām ir jābūt izsvērtām, lai pēc tam nemaz nevar spekulēt ar Satversmi, kā tas ir darīts pēdējos desmit gados. Un jūs to, cienījamie kolēģi, ļoti labi zināt, kas mums ir noticis ar to likumdošanu, kura ir bāzēta tikai uz to, ka 1922.gada Satversme bija ļoti godīga. Diemžēl likumi, kuri tika radīti uz tās bāzes, to nenorāda. Un to jūs ļoti labi zināt. Ja cilvēks var pārdot vai ieteikt pārdošanai vēsturisku pili, Ēdoles pili, pilnīgi, kā saka, privātpersonai, un pats, esot pagasta priekšsēdētājs, nemaksā nodokļus, tad, dārgie kolēģi, kur mēs tālāk varam iet un runāt par to godīgumu, kas it kā notiek Latvijā. Nav tā godīguma.

Sēdes vadītājs. Paldies par konkrētību.

L.Bojārs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Juris Vidiņš.

J.G.Vidiņš (TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Mani izprovocēja nākt uz tribīnes manas pilsētas Rēzeknes iedzīvotājs Osvalds Zvejsalnieka kungs, kuru es ļoti cienu. Bet tad, kad viņš kvalificēja visas šīs uzstāšanās par milzīgu liekulību, es tam nevarētu piekrist, jo principā es šos priekšlikumus atbalstu nevis aiz liekulības, bet dēļ esošās situācijas, it sevišķi Rēzeknē. Un es Osvaldam Zvejsalniekam nepiekrītu vienā lietā, ka viņš runā un vaino principā šo valdību un pēc neatkarības atgūšanas politisko eliti Latvijas nācijas izmiršanā. To viņš runāja piektdien Rēzeknes televīzijā, ka visa vaina ir tā, ka šī politiskā elite novedusi pie tā, ka latviešu tauta kā tāda izmirst.

Es gribētu pateikt vienkārši tādu likumsakarību, ka Francijā pirms Otrā pasaules kara franči arī bija uztraukušies, ka Francijas nācija izmirst. Tas ir, Osvald Zvejsalniek, tāds pašregulējošs mehānisms, dzīvs organisms, ka visa nācija pašregulējas. Un ir novērots tā, ka pēc lieliem ekonomiskiem satricinājumiem, bet pēc kara tieši otrādi — dzimstība milzīgi pieaug, un kompensē tos savus zaudētos resursus. Tas ir no dzīvnieku pasaules, un cilvēku sabiedrībā tas ir apmēram līdzīgi.

Bet ko es gribētu teikt? Ka viņš mūs baida ar fizisko latviešu tautas izmiršanu, par ko es neesmu tik pārliecināts kā viņš. Es domāju, ka latvieši kā nācija dzīvos. Bet ir arī garīgā nācijas izmiršana, un viņš kā ļoti labu piemēru minēja Baltkrieviju, slavinādams Lukašenko, ka viņš dzīvokļus ceļ tautai. Es atceros 1988.—1989. gadu, kad veidojās Latvijas Tautas fronte, un arī bija izveidota Baltkrievijas Tautas fronte, es ceru, ka varbūt Godmanis un Ražuka kungs atceras, ka baltkrievi griezās pie mums un lūdza, lai atver šeit baltkrievu skolas, jo baltkrievi kā nācija izzūd, jo viņi zaudē savu valodu. Un tas ir, Zvejsalnieka kungs, noticis, jo Minskā es biju pagājušogad tanīs diktatora vēlēšanās, un es redzēju, ka principā viņiem tā nācijas izjūta, nācijas kā lielas ģimenes izjūta, pilnīgi ir zudusi, un es esmu absolūti pret to, lai latvieši pārvērstos arī par tādu pašu tautu, kādi pašreiz ir baltkrievi jeb īri Anglijā... īri Īrijā, kuri ir principā zaudējuši savu valodu.

Tagad, ja mēs nenostiprinām latviešu valodu Satversmē, es ieteiktu visiem izlasīt “Lauku Avīzē” to reportāžu par valodas inspektoriem, kādā veidā viņi darbojas Daugavpilī un arī citur Latgalē. Ka, piemēram, tāds Jānis Vanags, kas skaitās latvietis, viņš nevienu vārdu nesaprot latviski. Tātad šeit, ja mēs nenostiprinām, tad šeit ir rusifikācijas draudi, kuri ir joprojām, jo jauktās ģimenēs tomēr pārsvarā runā krievu valodā.

Freimaņa kungs, mēs vakar bijām jūsu dzimtajā pilsētā, ar Jurdža kungu uzstājāmies televīzijā, un skatītājs uzdeva jautājumus par to “grāvi”, ko jūs šodien minējāt, tas ir, par angļu valodu. Freimaņa kungs, katrā ziņā neviens anglis negrib latviešu tautu pārangļot, tāpat kā neviens vācietis negrib latviešu tautu pārvācot, ko es negribētu teikt par šiem te kreisajā pusē sēdošajiem, kuri farizejiski iestājas par minoritāšu tiesībām, lai gan tas būtu vērsts atkal dabūt savu hegemonisko lomu šeit Latvijā tieši valodu jautājumos.

Es, kolēģi, aicinu jūs visus atbalstīt šos Satversmes grozījumus pirmajā lasījumā un, ja kādam nāks kārtīgas idejas, tad iesniegt papildinājumus otrajam lasījumam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (SDS). Godājamais Saeimas priekšsēdētāj, godājamie Saeimas deputāti, Latvijas Republikas pilsoņi, iedzīvotāji! Šodien ir ļoti nopietns jautājums — Satversmes grozījumi, un es katrā ziņā aicinātu pie Satversmes grozījumiem ķerties ar maksimālu nopietnību un rūpību un uzskatu, ka šajā gadījumā pirmajā lasījumā Sociāldemokrātu savienības frakcija neapšaubāmi atbalstīs šos Satversmes grozījumus, kuri nostiprina latviešu valodas statusu un tiesības Latvijā, un tas ir ļoti nopietni un vajadzīgi.

Tajā pašā laikā mēs, protams, piekrītam šiem grozījumiem pēc būtības. Es domāju, ka redakcionāli labojumi var būt, par tiem arī mazliet vēlāk es minēšu savā runā, un viss, kas ir koleģiālā darbā veikts, vienmēr būs labāks nekā tad, ja mēs mēģināsim kaut ko izdarīt atsevišķi pa vienam.

Bet es gribētu uzsvērt to, kāpēc mēs ķeramies pie šiem grozījumiem. Pirmais aspekts ir ļoti skaidrs, ka Latvijā ir dažādi politiskie spēki ar dažādu attieksmi pret latviešu valodu kā valsts valodu un tās lomu kā valsts valodu. Un šiem politiskajiem spēkiem var būt lielākas vai mazākas veiksmes nākamajās, aiznākamajās vēlēšanās, un nevajadzētu to, kas ir mūsu valsts pamatā, šis latviešu valsts valodas statuss, šī demokrātija un nacionāla valsts, kas ir izveidota latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībās, realizējot šīs tiesības, ka varētu tikt mazināta vai “apcirpta”... Mēs domājam, ka šinī gadījumā tas, kas ir iesākts atmodas laikā 1991.gadā, vainagojies ar valsts neatkarības atjaunošanu, ir jāturpina.

Otrs aspekts, kas mums ir ārkārtīgi svarīgs, ir tas, ka mēs virzāmies uz NATO un mums ir nepieciešams, lai Latvijas drošību garantētu mūsu līdzdalība NATO.

Un tas ir ceļš, kas ir bijis visu Latvijas neatkarības un demokrātijas laiku, kopš mums ir izdevies Latvijā atjaunot neatkarību un demokrātiju. Un, ja reiz NATO ir tādas demokrātijas izpratnes, kā viņi mums teic, tad mums šinī gadījumā ir ar to jārēķinās, ka mums ir jārēķinās ne tik daudz ar viņu domām — precīzi kāda demokrātija ir pati optimālākā, es domāju, ka mēs arī NATO ekspertu vidū atradīsim daudz un dažādus viedokļus par to, kas ir labākais, — bet šinī gadījumā tā ir prasība, ar kuru ir jārēķinās un kura ir jāizdiskutē un jāizvērtē. Bet to mēs varam darīt vienīgi tad, ja mēs esam paveikuši sava darba pirmo pusi — nostiprinājuši latviešu valodu Satversmē. Tas ir viens.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka mums ir jāskatās ne tikai no šī viedokļa, bet arī no tā viedokļa, ka Latvijai ir stingri jāieņem sava nostāja, ar ko mēs pasaulē esam zināmos sadarbības modeļos. Vai tie ir Austrumi, vai tie ir Rietumi. Mēs katrā ziņā skatāmies uz NATO daudz cerīgāk un pozitīvāk, jo tas, mūsuprāt, varētu garantēt Latvijas neatkarību. Mums ir jāsaprot arī tas, kāds varētu būt latviešu valodas liktenis, ja mēs nebūsim šajā NATO. Tā kā šīs lietas ir savstarpēji saistītas, mēs nevaram teikt, ka NATO — tas ir pavisam viena lieta, un latviešu valodas tiesības attālākā nākotnē un iespējas attīstīties ir otra lieta. Mums ir jāatceras, kāda situācija ir mums tuvākos un tālākos kaimiņos, piemēram, Baltkrievijā baltkrievu valoda lēnām izzūd. Tā tiek izkonkurēta no daudz stiprākas arī kultūras valodas — krievu kultūras valodas. Līdzīga situācija ir Ukrainā. Bet ukraiņu tauta ir daudz, daudz lielāka par latviešu tautu. Un, ja šajā situācijā mēs redzam, kāda tā veidojas Ukrainā, tad mums ir jāsaprot, ka mūsu uzdevums ir lielā mērā šo valodas vidi šeit, Latvijā, stiprināt tā, lai latviešu valoda netiktu apdraudēta.

Tāpēc arī Sociāldemokrātu savienības frakcijas pārstāvji ir iepazīstinājuši valdības partiju pārstāvjus ar saviem priekšlikumiem. Mēs strādājām kopīgi pie šiem arī valdības iesniegtajiem priekšlikumiem. Uz otro lasījumu mēs dosim arī Sociāldemokrātu savienības priekšlikumu. Es to vēlreiz atkārtošu un atgādināšu arī mūsu pilsoņiem un iedzīvotājiem. Būtu nepieciešams, mūsuprāt, papildināt 101.pantu ar otro teikumu šādā redakcijā: “Valsts un pašvaldību institūcijās darba valoda, lietvedībā un dokumentos lietojamā valoda ir valsts valoda.” Es domāju, ka mums ir jāuzsver šeit sekojošais, ka ne tikai pašvaldībā, ne tikai Saeimā, bet arī Valsts kontrolē, arī Valsts prezidentes kancelejā, būs nepieciešams arī tiesās, lai šī valoda, darba valoda, būtu latviešu valoda lietvedībā. Un tāpēc domāju, ka mums ir jāiet šis lakonisko, īso, liekvārdību izslēdzošo Satversmes grozījumu ceļš, un Sociāldemokrātu savienība šo priekšlikumu iesniegs, un esam pārliecināti, ka Saeimas vairākums mūsu priekšlikumu arī atbalstīs un tas tiks pieņemts.

Ko es vēl gribētu šeit īpaši uzsvērt, ir tas, ka mums ir jāsaprot vēl viena problēma, ka ir daudzi ļoti nopietni juristi, kas mums skaidro un pamāca, ka, jā, pašreiz jau Satversmē ir visas šīs garantijas no juridiskā viedokļa latviešu valodai noteiktas. Es nevaru iebilst. Pašreiz no juridiskā viedokļa tas tā ir izdarīts, bet ir viena problēma, ka juridiskās normas ļoti bieži skaidro un interpretē, un skaidro parasti tie, kas ir pie valsts varas stūres. Rezultātā var veidoties situācija, ka tas, kas pašreiz ir pašsaprotams un, mūsuprāt, pašpietiekams, vienā brīdī var būt pavisam radikāli citādāks. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs uzskatām, ka pie šīm formāli ļoti lakoniskajām tēzēm, kas jau ir Satversmē, ir jāpapildina un jānostiprina latviešu valodas statuss. Mums ir jāsaprot, ka būs situācijas, iespējams, nākotnē arī tādas, ka mēs nevarēsim paļauties vienīgi uz likuma spēku. Mums jāpaļaujas arī uz Satversmes spēku, jo likumus grozīt ir daudz vieglāk, un Satversme tomēr nosaka pašus valsts pamatus.

Es gribētu arī uzsvērt to, ka Sociāldemokrātu savienības priekšlikumus pēc būtības ir arī atbalstījuši virkne ekspertu. Līdzīgas domas ir izteicis, arī jau apspriežot valdības priekšlikumus, arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valsts tiesību katedras vadītājs Zigurds Mikainis. Tā ka šeit ir arī ekspertu viedoklis.

Protams, es domāju, ka mums vajadzēs arī skatīties, ko redakcionāli mēs varam uzlabot arī šajos grozījumos. Nu, piemēram, es domāju, ka jāņem vērā viedoklis, kas jau ir izteikts par to, ka šinī svinīgajā solījumā ir daudz diskusijas bijis par terminu “nepienācīgā veidā”. Es domāju, ka būtu ļoti labi, ja būtu precīzi noteikts tas, ka deputātam ir jādod pilns svinīgā solījuma teksts, jādod pilns un nedrīkst dot nepilnu svinīgo solījumu. Tādā gadījumā es domāju, ka atrisinātos arī šis veids par nepienācīgo, jo tas tik tiešām ir daudz diskutējams, bet var arī būt citi labojumi.

Vēl, ko es gribētu uzsvērt, ir tas, ka šajā solījuma tekstā mums vajadzētu paredzēt arī to, ka katrs deputāts un arī, protams, deputāte, tātad ne tikai vīriešu kārtas deputāti, mums arī pašreiz un, es ceru, arī nākotnē būs vairāk godājamu dāmu Saeimā. Tā ka tādi pavisam nelieli, bet redakcionāli precizējumi var būt.

Kas vēl būtu jādara? Kolēģi! Man ir jāuzsver tas, ka nepietiks ar šo juridisko nostiprinājumu Satversmē vien. Tāpat kā dažkārt nepietiek ar likuma grozījumiem. Sociāldemokrātu savienība ierosina arī valdības partijām skatīt jau paralēli šiem Satversmes grozījumiem jautājumu par to, ka no Ministru kabineta rezerves fonda varētu izdalīt 1 miljonu latu šai Valodas komisijai, kas ir dibināta Valsts prezidentes paspārnē, jo bez šiem finansu līdzekļiem mēs nevarēsim uzsākt šo darbu, kas ir ārkārtīgi nozīmīgs. Un, ja ar Satversmes grozījumiem mēs sakārtosim ne tik daudz šo nākotnes perspektīvu un dzīvi, cik mēģināsim izdarīt tikai atsevišķas lietas, tātad nepietiks ar Satversmes grozījumiem, vajadzēs nodrošināt arī konsekventu valsts valodas politiku, un tai būs vajadzīgs arī atbalsts no valsts budžeta.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka mums būs jādomā, kā nostiprināt un uzlabot latviešu valodas mācīšanu, ka ir vajadzīgi jauni mācību līdzekļi un metodika, ka jāizstrādā arī plāns un jāsagatavo šī pāreja atbilstoši šim plānam mazākumtautību skolās uz latviešu valodas apmācību vidusskolās. Tas viss ir jādara. Un tur visam ir jābūt precīzi noteiktam, plānotam un arī nostiprinātam ne tikai ar likuma spēku, bet ar organizatoriskiem pasākumiem, ar finansējumu. Un jābūt ir šiem nosacījumiem.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka mums būs jādomā par tādām lietām, kuras ir uzsvērusi arī Valsts valodas komisijas vadītāja Māra Zālīte, par to, ka augstskolās vajadzēs arī ieviest zināmu speciālu kursu, kas skars latviešu valodas kultūru, ka būs jāstrādā pie latviešu valodas terminoloģijas datu bāzes un daudzām citām lietām.

Tātad, kolēģi, ar Satversmes grozījumiem vien nepietiks, ja mēs šo darbu negribam darīt tikai no juridiskā viedokļa, bet ja mēs gribam situāciju mainīt pašā Latvijā un nostiprināt arī cittautiešu vidū pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu un tās apgūšanu.

Es gribētu arī iebilst dažām tēzēm, kas šeit izskanēja, ka vajadzētu šeit plaši un daudz ko diskutēt šajā brīdī par Satversmes grozījumiem. Šie Satversmes grozījumi nav atliekami, un tie ir veicami pietiekami straujā tempā vienīgi tad, ja mēs šo diskusiju negribam paplašināt līdz bezgalībai lielu. Es gribu uzsvērt: tieši tāpēc, ka mums vajadzētu šinī gadījumā koncentrēties uz valsts valodas jautājumiem un nemēģināt kā priekšvēlēšanu kampaņas momentu risināt daudzus citus jautājumus.

Jā, man nav iebildumu. Šī diskusija par to, kas vēl būtu Satversmē jādara, un būtu labi, ja šeit, Saeimā, esošie politiskie spēki būtu gatavi runāt par pašvaldību sadaļu Satversmē. Tas būtu ļoti labi, un to vajadzētu darīt. Bet pašreiz mums ir jāvirzās šajā latviešu valodas aizsardzības jautājumā uz priekšu, bet tas viss ir saistīts ar to jautājumu, kā mēs virzīsimies arī uz NATO.

Vēl viens jautājums. Tika izteikta pārliecība, ka mums ir jāskatās un jāmaina attieksme Satversmē par to, ka ir dažādi cilvēki ar dažādu politisku pārliecību, tajā skaitā ar pučistu pārliecību, kas savulaik pēc barikāžu dienām bija gatavi vērsties pret konstitucionālo valsts varu šeit Latvijā, pret pilsoņu vēlēto varu, pret Augstāko padomi, pret Ministru padomi. Es gribētu skaidri un gaiši pateikt, ka ir divas dažādas lietas. Par politisko pārliecību mums nevajag strīdēties, bet par politisko rīcību, kura ir bijusi antikonstitucionāla, nevar būt ne mazāko atlaižu. Ne mazāko atlaižu! Man nav iebildumu, ka cilvēki, kuriem ir citāda politiskā pārliecība, aģitē, mēģina pārliecināt cilvēkus. Tā ir viņu tiesība, ja vien šī politiskā pārliecība nav rasistiska, antidemokrātiska. Bet mums ir jābūt pilnīgi skaidram, ka mēs nevaram iet pretim Satversmes grozījumos, kā piedāvāja šodien, jautājumos, kas skar pučistus. Šeit nevar būt nekādas atlaides, un šis ceļš, kas ir uzsākts Rīgas domē, nav turpināms šeit, Satversmē. Viennozīmīgi un skaidri: ja kāds grib reabilitēt Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras darbiniekus, kas strādāja pret Latvijas neatkarību, pret Latvijas demokrātiju pēc barikāžu dienām līdz pat pučam, es tam nepiekrītu. Ar to lai nodarbojas citi politiskie spēki. Sociāldemokrātu savienība tam kategoriski iebilst, un mēs katrā ziņā darīsim visu iespējamo, lai šādu situāciju nepieļautu.

Un atcerēsimies, ka Satversmes grozījumiem ir jābūt lakoniskiem, un to uzdevums nav sabiedrību sašķelt, bet vienot. Un tas ir nepieciešams. Un tas ir jādara šeit, Saeimā, ar visu Latvijai lojālo deputātu atbalstu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies jums, Baldzēna kungs! Inese Birzniece.

I.Birzniece (LC). Godātie kolēģi! Īsa runa man. Divās daļās.

Vispirms īsa informācija tiem, kuriem ir šaubas par 18.pantu. Tas ir deputātu svinīgais solījums un sankcijas, tas ir, zaudēt deputāta pilnvaras, ja nenodod svinīgo solījumu pilnībā. Deputātiem ir jānodod svinīgais solījums, lai iegūtu deputāta mandātu, un arī var to zaudēt, ja viņi nenodod šo solījumu septiņās Eiropas Savienības dalībvalstīs, sešās Eiropas Savienības kandidātvalstīs, ieskaitot Lietuvā un Igaunijā, desmit NATO dalībvalstīs un trīs NATO kandidātvalstīs. Tātad šī nav tik unikāla parādība, kā daži mēģina runāt vai rakstīt, vai apšaubīt. Bieži paši solījumu teksti ir valsts konstitūcijā. Un, ja nav konstitūcijā, tad ir parlamenta Kārtības rullī.

Bet otrais punkts. Es sāku brīnīties. Bet tiešām es nebrīnos, kādēļ šodien neviens no PCTVL frakcijas nerunā šajā plenārsēdē. Jo laikam īstenībā ir, ka viņi ir pret 101.pantu, piemēram, tas ir par pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Ne jau Eiropas Savienības pilsonības dēļ. Jo šis pants ir pret viņu pamatprincipu, lai nepilsoņiem tiktu piešķirtas vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās. Vismaz tā es varēju izlasīt latviešu valodā Tautas saskaņas programmā. Kāda ir PCTVL nostāja — man neizdevās uzzināt, jo no viņu interneta mājaslapas pretēji viņu teiktajiem vārdiem, ka viņi ir par latviešu valodas attīstību, PCTVL mājaslapa darbojas tikai krievu valodā. Un es to nevaru izlasīt. Es aicinu atbalstīt grozījumus! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK). Godātie deputāti! Es vēlētos savu uzrunu debatēs sadalīt divās daļās.

Pirmajā daļā es vēlētos jūs informēt par valstīm, kurās ir solījums vai zvērests.

Ungārija. Likumdošana paredz zvēresta došanu bez jebkādām atrunām.

Lielbritānija. Deputāti zvēr uzticību karalienei.

Lietuva. Deputāti zvēr uzticību Lietuvas Republikai.

Dānija. Konstitūcija paredz, ka katram jaunievēlētajam parlamenta deputātam pirms savu pienākumu pildīšanas ir jādod svinīgs solījums.

Igaunija. Noteikts, ka parlamenta deputāts pirms savu pienākumu pildīšanas dod amata zvērestu, kurš apliecina viņa uzticību Igaunijas Republikai un tās konstitucionālajai kārtībai.

Austrija. Parlamenta deputāti pirms pienākumu pildīšanas uzsākšanas nodod zvērestu.

Beļģija. Pirms stāšanās pie funkciju pildīšanas deputātiem pienākums nodot zvērestu publiskā plenārsēdē.

Čehija. Deputāti un senators dod zvērestu pirmajā deputātu palātas un senāta sanāksmē.

Kanāda. Visiem deputātiem jādod vai nu svinīgs solījums, vai zvērests atkarībā no ticības.

Polija. Kārtību, kādā Seima deputāti nodod zvērestu, nosaka konstitūcijas 104.pants, un ir paredzēts, ka atteikšanās nodot zvērestu nozīmē atteikšanos no deputāta mandāta.

Slovākija. Likumdošana paredz zvēresta došanu bez jebkādām atrunām.

Spānija. Paredz, ka Spānijas parlamenta abās palātās pastāv svinīgu solījumu prakse.

Tas būtu īss uzskaitījums pirmajā daļā.

Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, protams, atbalsta šos grozījumus, bet tomēr par vienu no noteicošajiem uzskata nepieciešamību iekļaut pilsoņu vēlētu pašvaldību normu, un šo normu acīmredzot mēs precizēsim 101. pantā uz otro lasījumu.

Tālāk par turpmāko darbu. Protams, ka grozījumi Satversmē neatrisinās visas mūsu problēmas, un es vēlētos jums uzskaitīt tos likumprojektus, kuros mums būs nepieciešams izdarīt grozījumus.

Pirmkārt, jau Kārtības rullī. Otrkārt, likumā par pašvaldībām. Ministru kabineta iekārtas likumā, Valsts pārvaldes likumā, Darba likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, Radio un televīzijas likumā, kā arī Reklāmas likumā.

Aicinu mūsu juristus vismaz pievērst tam uzmanību, jo būs nepieciešami precizējumi, ar kuriem mēs nostiprinām valsts valodas statusu.

Nākamais. Es aicinātu mūsu kolēģus valdošajā koalīcijā tomēr atgriezties pie Ministru kabineta noteikumiem, kuri paredz atkārtotu valsts valodas prasmes pārbaudi, kā tas ir noteikts arī Igaunijā, un neviens pret to neiebilst.

Nākamais tātad. Jau trešais solis. Tas ir jautājums par nepieciešamo finansējumu, un es atgādināšu, ka terminoloģijas zinātnei, pētniecībai, mācību līdzekļiem, izglītības darbinieku atalgojumam, valsts valodas inspektoru darbībai, radio un televīzijai — šīm visām jomām ir nepieciešams finansējums. Tāpēc es aicinu Valsts prezidenti, izmantojot šajā plenārsēdē doto iespēju... es aicinu Valsts prezidenti uzaicināt pie sevis finansu ministru, tieslietu ministru, izglītības ministru un kultūras ministru un saņemt no viņiem skaidru atbildi, vai šis finansējums ir paredzēts nākamā gada budžetā vai nav . Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies par uzaicinājumu Valsts prezidentei. Debates slēdzu. Komisijas vārdā — deputāts Linards Muciņš.

L.Muciņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es domāju, ka debates bija auglīgas. Tika izteikta masa priekšlikumu, masa aizrādījumu. Komisija savā darbā pie otrā lasījuma izmantos šos priekšlikumus.

Es gribētu norādīt uz diviem aspektiem. Viens aspekts ir saistīts ar šeit izskanējušo priekšlikumu izdarīt arī grozījumus Satversmes citos pantos. Diemžēl juridiskā tehnika un Satversmes noteikumi par grozījumiem Satversmē skaidri un gaiši nosaka, ka Satversmes grozījumi tiek izskatīti trijos lasījumos un juridiskā prakse un šī likuma tulkojums nozīmē to, ka šie priekšlikumi tiek izskatīti visos trijos lasījumos, tātad tās idejas, kas ir ierakstītas attiecīgi apspriežamajos četros pantos, un tieši par to, par ko mēs runājām pirmajā... projektam pirms pirmā lasījuma, tātad tam ir jābūt akceptētam gan pirmajā lasījumā, gan otrajā lasījumā, gan trešajā lasījumā. Mēs varam šīs idejas izteikt citiem vārdiem uz otro un trešo lasījumu, precizēt, sakārtot citādāk, bet mēs nevaram otrajā un trešajā lasījumā šeit piedāvāt Satversmē kādas jaunas, grandiozas idejas par to vai citu jautājumu, kas te varbūt izskanēja. Tātad par to politiskie spēki var iesniegt priekšlikumus, vienoties, sagatavot šādus grozījumus Satversmē un atkal iesniegt Saeimā saskaņā ar Kārtības rulli, taču ne pie šī likumprojekta.

Otrs moments, uz ko šeit varbūt tika norādīts un kuram es gribētu dot nelielu vērtējumu, ir tas, ka Satversmē tiek izjaukts šis lakonisma princips. Es šim apgalvojumam negribētu piekrist, jo, no vienas puses, protams, Satversme ir lakoniska, bet tai pašā laikā Satversme atspoguļo tā laika politiski aktuālos juridiskos un politiskos jautājumus. Tādējādi katra Satversme, katrs Satversmes labojums līdz ar to nes sava laika politiskās un juridiskās dzīves nospiedumu, ir un var būt jautājumi, kuri attiecīgajā periodā, attiecīgajā laikā, kad tiek pieņemta Satversme vai tiek izdarīti tai labojumi, ir aktuāli, un tie arī loģiski atspoguļojas Satversmē. Un Satversmē ir vietas, kuras mēs nevaram nosaukt kā ka varbūt tās ir sevišķi lakoniskas, bet sakarā ar to situāciju, kas tajā laikā ir bijusi, tās ir aprakstītas detalizētāk vai izsvērtāk un plašāk. Tāpat arī tātad šobrīd mums, valsts valodas, latviešu valodas, jautājums ir aktuāls, un ar šo projektu mēs šo jautājumu mēģinām aprakstīt nedaudz detalizētāk, nedaudz plašāk, nedaudz izvērstāk un paskaidrojot un izvēršot Satversmes 4.pantu.

Attiecībā par zvērestu, es domāju, šeit priekšlikumi tika izteikti, mēs pie tiem strādāsim. Zvērests — tā ir demokrātiskas, kulturālas, rietumeiropeiskas valsts sastāvdaļa. Es aicinu jūs atbalstīt likumu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pirmajā lasījumā.

Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par — 79, pret — 16, atturas — nav. Pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

L.Muciņš. 28.marts. Paldies!

Sēdes vadītājs. 28.marts. Iebildumu nav.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Ražuka kungu lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus! Bet pirms tam, lūdzu, vārds Antonam Seikstam!

A.Seiksts (LC). Atgādinu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai — lūdzu tūlīt uz komisijas sēdi! Paldies!

Sēdes vadītājs. Linardam Muciņam.

L.Muciņš (LC). Juridiskās komisijas sēde Juridiskās komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu, Ražuka kungs!

R.Ražuks (7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs). Godājamie Saeimas deputāti! Nav reģistrējušies: Aleksandrs Bartaševičs, Leons Bojārs... ir, Helmuts Čibulis... ir, Jānis Lagzdiņš... ir, Silvija Dreimane, Ingrīda Ūdre, Jānis Gailis un Anna Seile... Seiles kundze ir. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta. Tiksimies rīt no rīta 9.00!

Pēc 2002.gada 20.marta ārkārtas sēdes

— “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. (Reģ.nr.1214) (dok.nr.4213) Balsojums: 79 par, 16 pret, 0 atturas.

Saeimas preses dienests