Par latviešu kokli mūsdienu kultūras kopskaņā

No 20. līdz 21. martam Rīgā notika VII starptautiskais kokļu mūzikas festivāls

Latvijas kokles skan Dziesmu svētkos un koncertos. Visbiežāk — kopā ar cilvēka balsi                 Foto: A.F.I.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas koklētāju biedrība to rīkoja kopā ar Rīgas domes Kultūras pārvaldi, Valsts tautas mākslas centru un kultūras un atpūtas centru “Imanta”. Kopā ar latviešu koklētāju ansambļiem “Austriņa”, “Dzītari”, “Kārta” un “Teiksma” koncertos piedalījās Lietuvas Mākslas muzeja kankļu trio, Tallinas Georga Otsa mūzikas vidusskolas, Lietuvas Mūzikas akadēmijas un Helsinku Sibeliusa akadēmijas studenti un pasniedzēji. Etnomuzikologs, mākslas doktors Valdis Muktupāvels interesentus aicināja uz praktisku nodarbību par etnogrāfiskās kokles spēles stilu atšķirībām dažādos Latvijas novados. Notika arī kokles pedagogu un ansambļu vadītāju metodiska sanāksme un pārrunas par koklei radniecīgo instrumentu spēles attīstību Somijā, Igaunijā un Lietuvā.

Mūzikas akadēmijas docente Līga Jakovicka vadīja diskusiju “Kokle latviešu mūsdienu kultūras kontekstā”, kurā piedalījās Valsts kultūrizglītības centra vadītājs Jānis Porietis, Koklētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Ieva Putniņa, Valsts tautas mākslas centra stratēģijas un informācijas daļas vadītāja Zaiga Sneibe un pašlaik Latvijā vienīgais koncertkokļu meistars Imants Robežnieks. Rezumējot diskusijas gaitā atklātās problēmas un izteiktās atziņas, starptautiskā kokļu mūzikas festivāla projekta vadītāja Māra Vanaga, kas ir arī Mūzikas akadēmijas lektore un koklētāju kvarteta “Kārta” vadītāja, pievērsa uzmanību neatbilstībai starp koklētāju profesionālās sagatavotības līmeņa celšanos un nepietiekamo uzmanību kokļu būves attīstībai un tautas muzicēšanas tradīciju kopšanai. Jaunajā paaudzē ir interese par kokli, un ir arī visas iespējas apgūt kokles spēli: ap 40 bērnu mūzikas skolās (tas ir, katrā otrajā mūzikas skolā) to mācās ap 400 audzēkņu, pēc tam izglītību iespējams turpināt koledžās un pat augstākajā līmenī — Mūzikas akadēmijā. Skolu koklētāju ansambļi un solisti piedalās dažādās kultūras norisēs. Kokle kļuvusi par neaizstājamu pavadītājinstrumentu tajās vietās, kur nav klavieru. Kokļu mūzika ieņēmusi savu vietu Dziesmu svētkos, tā priecināja Rīgas astoņsimtgades viesus un allaž skan reprezentācijas koncertos. Par latviešu koklētāju augsto profesionālo līmeni liecina viņu spožie panākumi 2000. gadā Viļņā notikušajā starptautiskajā konkursā.

Kur vēlāk paliek tie simti profesionāli labi sagatavoto koklētāju, kas sekmīgi beiguši mūzikas skolas? Kāpēc netiek gādāts par kokļu būves speciālistu sagatavošanu un kāpēc komponisti tik kūtri raksta mūziku koklei? Problēmas tika sauktas vārdā, lai droši varētu ķerties pie to risināšanas.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore