Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta

Lēmums

“Par sūdzības nr. 48321/99 “Tatjana Sļivenko un citi pret Latviju” pieņemamību izskatīšanai”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa), kas darbojās kā Lielā palāta šādā sastāvā: L.WILDHABER — prezidents; tiesneši: C.L.ROZAKIS, J.-P.COSTA, G.REES, A.PASTOR RIDRUEJO, J.MAKARCZYK, I.CABRAL BARRETO, F.TULKENS, V.STRAZNICKA, P.LORENZEN, TSATSA-NIKOLOVSKA, H.S.GREVE, A.B.BAKA, R.MARUSTE, K.TRAJA, S.BOTOUCHAROVA A.KOVLER un P.J.MAHOENY — sekretārs,

ievērojot augšminēto iesniegumu, kas iesniegts 1999.gada 28.janvārī un reģistrēts 1999.gada 26.maijā;

ievērojot to, ka E.Levits, no Latvijas ievēlētais tiesnesis, atstatīja sevi no lietas izskatīšanas (28.noteikums) un ka atbildētāja Valdība nozīmēja R.Marusti, no Igaunijas ievēlēto tiesnesi, piedalīties lietas izskatīšanā viņa vietā (Konvencijas 27.panta 2.paragrāfs un 29.noteikuma 1.paragrāfs);

ievērojot 2001.gada 14.jūnija lēmumu, ar kuru Otrās nodaļas palāta, kurai sākotnēji tika nodota šī lieta, atteicās no jurisdikcijas par labu Lielajai palātai (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 30.pants);

ievērojot atbildētājas Valdības iesniegtās piezīmes un iesniedzēju atbildes piezīmes;

ievērojot trešās puses komentārus, kas iesniegti Krievijas Federācijas vārdā;

ievērojot pušu un Krievijas Federācijas pārstāvja mutiskās piezīmes lietas noklausīšanas laikā 2001.gada 14.novembrī,

pēc lietas izskatīšanas 2001.gada 14.novembrī un 2002.gada 23.janvārī,

vēlākajā no minētajiem datumiem pieņem šādu lēmumu.

 

Fakti

1.

Pirmā iesniedzēja ir Tatjana Sļivenko, dzimusi 1959.gadā. Otrais iesniedzējs ir viņas vīrs Nikolajs Sļivenko, dzimis 1952.gadā. Trešā iesniedzēja ir viņu meita Karina Sļivenko, dzimusi 1981.gadā.

 

2.

Iesniedzējus Tiesā pārstāv Aleksandrs Asns un Vitālijs Portnovs, Maskavā praktizējoši juristi. Pārstāvji piedalījās lietas noklausīšanā kopā ar savu padomnieci Tatjanu Ribinu. Pirmā un trešā sūdzības iesniedzējas tāpat piedalījās lietas noklausīšanā.

 

3. Atbildētāju Valdību pārstāv tās Aģente Kristīne Maļinovska no Ārlietu ministrijas. Viņa lietas noklausīšanā piedalījās kopā ar padomnieci Andu Astahovu.

 

4. Trešo pusi pārstāvēja Pāvels Laptevs, Krievijas Federācijas Pārstāvis Tiesā, no Prezidenta biroja. Viņš lietas noklausīšanā piedalījās kopā ar padomniekiem Sergeju Volkovsku un Sergeju Kuliku.

 

A. Lietas apstākļi

5.

Lietas faktus saskaņā ar pušu sniegto informāciju var apkopot šādi.

 

6.

Sūdzības iesniedzēji ir krievu izcelsmes. Pirmā iesniedzēja ir dzimusi Igaunijā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) militārpersonas ģimenē. Viena mēneša vecumā viņa kopā ar saviem vecākiem pārcēlās uz Latviju. Otro iesniedzēju 1977.gadā kā padomju militārpersonu norīkoja dienestā uz Latviju. 1980.gadā pirmā iesniedzēja un otrais iesniedzējs apprecējās. 1981.gadā piedzima viņu meita, trešā iesniedzēja. Pirmās iesniedzējas tēvs atvaļinājās no militārā dienesta 1986.gadā.

 

7. 1991.gadā Latvija atguva neatkarību no PSRS. 1992.gada 28.janvārī Krievijas Federācija pārņēma jurisdikciju attiecībā uz Latvijas teritorijā izvietotajiem bijušajiem padomju bruņotajiem spēkiem.

 

8. 1993.gada 4.martā pirmā un trešā iesniedzēja un pirmās iesniedzējas vecāki tika reģistrēti Latvijas Iedzīvotāju reģistrā (Reģistrs) kā “bijušās PSRS pilsoņi” (skat. tālāk “Attiecīgie nacionālie likumi un prakse”). Tajā laikā neviena no viņām nebija kādas valsts pilsone. Savā iesniegumā iekļaušanai Reģistrā pirmā iesniedzēja nenorādīja, ka viņas vīrs ir Krievijas militārpersona.

 

9. Atbildētāja Valdība norāda, ka, lūdzot iekļaušanu Reģistrā, pirmā iesniedzēja sniedza nepatiesu informāciju par sava vīra nodarbošanos, paziņojot, ka viņš strādā fabrikā. Iesniedzēji norāda, ka Valdība nav iesniegusi nekādus pierādījumus šajā sakarā. Iesniedzēji atsaucas uz faktu, ka turpmākajos tiesu procesos attiecībā uz viņu uzturēšanos Latvijā (skat. tālāk) imigrācijas iestādes neatsaucās uz šādu nepatiesu informāciju, un Latvijas tiesas nav nodibinājušas, ka iesniedzēji jebkad būtu snieguši atbildētājas Valdības minēto informāciju.

 

10. Otrais iesniedzējs, kas kļuva par Krievijas pilsoni, turpināja dienestu Krievijas bruņotajos spēkos līdz atvaļināšanai 1994.gadā sakarā ar viņa posteņa likvidēšanu. Pušu viedokļi atšķiras attiecībā uz otrā iesniedzēja atvaļināšanas faktisko datumu: iesniedzēji norāda, ka viņš tika atvaļināts 1994.gada 2.martā. Viņi atsaucas uz faktu, ka 1994.gada 2.martā stājās spēkā pavēle par otrā iesniedzēja atvaļināšanu. Krievijas Valdība atbalsta šo secinājumu. Atbildētāja Valdība argumentē, ka viņš tika atvaļināts 1994.gada 5.jūnijā, jo šajā datumā viņš formāli pabeidza atvaļināšanās procedūras; viņa atvaļināšanās pabalsts un pensija ir tikuši aprēķināti no šī datuma.

 

11. 1994.gada 30.aprīlī Maskavā tika parakstīts Latvijas un Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu (Līgums), kas sāka darboties tajā pašā datumā (skat. C.punktu sadaļā “Fakti”).

 

12. Saskaņā ar Latvijas Valdības teikto jau pirms Līguma parakstīšanas un spēkā stāšanās daudzas Latvijas un Krievijas institūcijas sadarbojās, identificējot tās Krievijas militārpersonas, kurām būtu pienākums izbraukt no Latvijas. Šajā kontekstā 1994.gada 31.martā Krievijas militārās iestādes iesniedza Latvijas pusei Latvijā esošu Krievijas militārpersonu, ieskaitot otro iesniedzēju, sarakstu ar tam pievienotu lūgumu pagarināt viņa un viņa ģimenes locekļu termiņuzturēšanās atļaujas. Šis 1994.gada 31.marta saraksts, uzskata atbildētāja Valdība, uzskatāmi norāda, ka otrā iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu uzturēšanās Latvijā ir tikai īslaicīga un ka viņiem būs pienākums izbraukt.

 

13. Saskaņā ar iesniedzēju un Krievijas Valdības viedokli 1994.gada 31.marta saraksts neradīja otrajam iesniedzējam nekādu pienākumu pamest Latviju, jo šis dokuments vienīgi lūdza pagarināt viņa pagaidu uzturēšanos Latvijā un bija iesniegts pirms Līguma parakstīšanas un stāšanās spēkā.

 

14. 1994.gada 7.oktobrī otrais iesniedzējs vērsās Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) un lūdza izsniegt viņam pagaidu uzturēšanās atļauju inter alia, tādēļ ka viņš ir precējies ar pirmo iesniedzēju, Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju. Šis lūgums tika atteikts, tādēļ ka viņam kā Krievijas militārpersonai bija pienākums izbraukt no Latvijas sakarā ar Līgumā noteikto Krievijas armijas izvešanu.

 

15. 1994.gada 29.novembrī PMLP anulēja pirmās un trešās iesniedzējas iekļaušanu Reģistrā otrā iesniedzēja militārā statusa dēļ. Iesniedzēji apgalvo, ka viņi netika informēti par šo lēmumu, par kuru viņi uzzināja tikai 1996.gadā saistībā ar otrā iesniedzēja uzsākto tiesas procesu (skat. tālāk).

 

16. Saskaņā ar Krievijas bruņoto spēku 1994.gada 10.decembrī Latvijas institūcijām iesniegto sarakstu otrais iesniedzējs bija iekļauts to militārpersonu kategorijā, kuras atvaļinātas pēc 1992.gada 28.janvāra.

 

17. 1995.gada 16.oktobrī Krievijas konsulāts Rīgā iesniedza Latvijas Ārlietu ministrijai vairākus pēc 1992.gada 28.janvāra atvaļināto Krievijas militārpersonu sarakstus, ieskaitot atsevišķu to personu sarakstu, kuras vēlējās saņemt pagaidu vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, kā arī to personu sarakstu, kuras jau ir pametušas Latviju. Otrā iesniedzēja vārds bija iekļauts pēdējā no minētajiem sarakstiem. Tika atzīmēts, ka 1994.gada 3.augustā viņam ir piešķirta dzīvojamā platība Kurskas pilsētā Krievijā un ka viņš pametis Latviju 1994.gada 31.decembrī.

 

18. Taču patiesībā otrais iesniedzējs palika Latvijā. Viņš uzsāka tiesas procesu pret PMLP, apgalvojot, ka atteikums izsniegt viņam pagaidu uzturēšanās atļauju ir atceļams. 1996.gada 2.janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa apmierināja viņa prasību. PMLP iesniedza apelāciju par šo spriedumu.

 

19. 1996.gada 19.jūlijā Rīgas apgabaltiesa apmierināja PMLP apelāciju, cita starpā konstatējot, ka otrais iesniedzējs ir bijis Krievijas militārpersona līdz 1994.gada 5.jūnijam un ka 1994.gada 30.aprīļa Līgums uzliek pienākumu visām uz 1992.gada 28.janvāri dienestā esošām Krievijas militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem izbraukt no Latvijas. Apgabaltiesa cita starpā atsaucās arī uz 1995.gada 16.oktobra sarakstu, kas apliecināja, ka viņam ir piešķirta dzīvojamā platība Kurskā un ka viņš izbraucis no Latvijas 1994.gadā. Otrais iesniedzējs neiesniedza kasācijas sūdzību par apelācijas instances spriedumu.

 

20. 1996.gada 20.augustā imigrācijas iestādes izsniedza iesniedzējiem izbraukšanas rīkojumu. Viņi tika iepazīstināti ar šo rīkojumu 1996.gada 22.augustā.

 

21. 1996.gada 22.augustā vietējās varas iestādes nolēma izlikt iesniedzējus no viņu dzīvokļa, ko viņi īrēja no Latvijas Aizsardzības ministrijas. Dzīvojamajā mājā, kurā atradās dzīvoklis, bija dzīvojušas Krievijas militārpersonas un viņu ģimenes locekļi, kā arī citi Latvijas iedzīvotāji.

 

22. 1996.gadā neprecizētā datumā otrais iesniedzējs pārcēlās uz Krieviju, bet pirmā un trešā iesniedzējas palika Latvijā.

 

23. Pirmā iesniedzēja uzsāka tiesas procesu savā vārdā, kā arī trešās iesniedzējas vārdā, apgalvojot, ka viņas patiesībā ir Latvijas pastāvīgās iedzīvotājas un ka viņas nevar tikt izraidītas no valsts.

 

24. 1997.gada19.februārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa apmierināja pirmās un trešās iesniedzēju prasību. Tiesa cita starpā secināja, ka pirmā iesniedzēja ieradusies Latvijā kā sava tēva, nevis vīra radiniece. Tā kā viņas tēvs atvaļinājās 1986.gadā, viņš vairs nevar tikt uzskatīts par militārpersonu, un viņa ģimenes locekļi, ieskaitot pirmo un trešo iesniedzēju, var tikt iekļautas Iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgās iedzīvotājas. Tiesa anulēja izbraukšanas rīkojumu attiecībā uz pirmo un trešo iesniedzēju un uzdeva atjaunot viņu ierakstu Iedzīvotāju reģistrā.

 

25. PMLP iesniedza apelāciju par 1997.gada 19.februāra spriedumu. 1997.gada 30.oktobrī Rīgas Apgabaltiesa noraidīja apelāciju, secinot, ka pirmās instances tiesa ir pareizi izspriedusi lietu. Pēc PMLP kasācijas 1998.gada 7.janvārī Augstākā tiesa anulēja zemākstāvošo tiesu spriedumus un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instancē. Augstākā tiesa atsaucās uz faktu, ka iesniedzējiem ir piešķirta dzīvojamā platība Kurskā un ka uz viņiem attiecas 1994.gada 30.aprīļa Līguma noteikumi.

 

26. 1998.gada 6.maijā Rīgas Apgabaltiesa apmierināja PMLP apelācijas sūdzību, secinot, ka otrais iesniedzējs ir dienējis Krievijas bruņotajos spēkos līdz 1994.gada 5.jūnijam. Atsaucoties uz faktu, ka otrajam iesniedzējam pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas bruņotajiem spēkiem 1994.gadā ir piešķirta dzīvojamā platība Kurskā, tiesa nosprieda, ka viņam ir pienākums kopā ar ģimeni izbraukt no Latvijas. Tiesa secināja, ka imigrācijas iestāžu lēmums anulēt pirmās un trešās iesniedzēju ierakstus Reģistrā ir bijis likumīgs.

 

27. 1998.gada 12.jūnijā imigrācijas iestādes informēja pirmo iesniedzēju, ka 1996.gada 20.augusta izbraukšanas rīkojums ir stājies spēkā līdz ar apelācijas instances sprieduma pasludināšanu 1998.gada 6.maijā.

 

28. Pēc tam, kad pirmā un trešā iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību, Augstākā tiesa 1998.gada 29.jūlijā atstāja negrozītu 1998.gada 6.maija spriedumu. Augstākā tiesa paziņoja, ka otrais iesniedzējs ir atvaļināts no Krievijas bruņotajiem spēkiem 1994.gada 5.jūnijā. Augstākā tiesa atzīmēja, ka iesniedzēji ir saņēmuši dzīvojamo platību Kurskā ASV piešķirtās materiālās palīdzības kontekstā. Pamatojoties uz faktu, ka otrais iesniedzējs tika atvaļināts pēc 1992.gada 28.janvāra, Augstākā tiesa secināja, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai kā viņa ģimenes loceklēm arī bija pienākums izbraukt no Latvijas saskaņā ar Līgumu.

 

29. 1998.gada 14.septembrī pirmā iesniedzēja lūdza PMLP atlikt izraidīšanas rīkojuma izpildi. 1998.gada 22.septembrī tas tika atteikts.

 

30. 1998.gada 7.oktobrī pirmā iesniedzēja imigrācijas iestādēm iesniedza sūdzību par izraidīšanas rīkojumu, pieprasot uzturēšanās atļauju un iekļaušanu Reģistrā. Cita starpā viņa norādīja, ka Latvija ir viņas un viņas meitas dzimtene, jo viņas tur ir dzīvojušas visu mūžu un viņām nav citas valsts pilsonības, kā arī tādēļ, ka viņai ir jārūpējas par saviem gados vecajiem vecākiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.

 

31. 1998.gada 29.oktobrī pirmā un trešā iesniedzēja tika aizturētas un ievietotas Nelegālo imigrantu īslaicīgās uzturēšanās centrā, pamatojoties uz to, ka viņas nebija izpildījušas 1996.gada 20.augusta izbraukšanas rīkojumu.

 

32. Tajā pašā dienā PMLP Direktors nolēma piešķirt pirmajai un trešajai iesniedzējai pagaidu uzturēšanās atļauju uz 30 dienām, skaitot no minētā datuma. Arī tajā pašā dienā viņš nosūtīja vēstuli Imigrācijas policijai, paziņojot, ka pirmās un trešās iesniedzējas aizturēšana ir bijusi “priekšlaicīga”, ievērojot to, ka pirmā iesniedzēja 1998.gada 7.oktobrī ir iesniegusi pārsūdzību. Nekādas atsauces uz nacionālajiem likumiem šajā vēstulē nebija. PMLP Direktors uzdeva Imigrācijas policijai atbrīvot pirmo un trešo iesniedzēju. Viņas tika atbrīvotas nekavējoties.

 

33. 1998.gada 29.oktobra lēmums piešķirt pirmajai iesniedzējai pagaidu uzturēšanās atļauju viņai tika paziņots tikai pēc tajā noteiktā termiņa notecēšanas 1999.gada 3.februārī. PMLP viņu informēja, ka viņai ir pienākums izbraukt no Latvijas nekavējoties, jo ir stājies spēkā 1996.gada 20.augusta izbraukšanas rīkojums.Viņa tāpat tika informēta, ka labprātīgas izbraukšanas rīkojuma izpildes gadījumā viņai pēc tam varētu tikt izsniegta vīza, kas ļautu uzturēties valstī 90 dienas gadā.

 

34. 1999.gada 16.martā pirmās iesniedzējas vecāku dzīvokli pārmeklēja policija. Tajā pašā datumā trešā iesniedzēja tika aizturēta un uz 30 stundām ievietota Nelegālo imigrantu īslaicīgās uzturēšanās centrā. Viņa tika atbrīvota 1999.gada 17.martā.

 

35. 1999.gada 11.jūlijā pirmā un trešā iesniedzēja pārcēlās uz Krieviju, lai pievienotos otrajam iesniedzējam. Līdz tam trešā iesniedzēja bija Latvijā pabeigusi vidējo izglītību. 2001.gada neprecizētā datumā pirmā un trešā iesniedzēja ieguva Krievijas pilsonību kā bijušās PSRS pilsones. Šobrīd iesniedzēji dzīvo Kurskā, mājvietā, kas pieder Krievijas aizsardzības iestādēm.

 

36. Saskaņā ar iesniedzēju teikto pirmās iesniedzējas vecāki ir smagi slimi, bet iesniedzēji nav varējuši aizbraukt uz Latviju viņus apciemot. 1996.gada 20.augusta izbraukšanas rīkojums noteica piecu gadu aizliegumu pirmajai un trešajai iesniedzējai iebraukt Latvijā. Šī aizlieguma termiņš notecēja 2001.gada 20.augustā. 2001.gada beigās pirmajai un trešajai iesniedzējai tika izsniegtas vīzas, kas atļauj uzturēties Latvijā ne vairāk kā 90 dienas gadā.

 

37. Ņemot vērā to, ka otrais iesniedzējs izbrauca no Latvijas labprātīgi, aizliegums iebraukt Latvijā uz viņu neattiecas. Laika posmā no 1996.gada līdz 2001.gadam viņam vairākkārt tika ļauts apmeklēt Latviju.

 

B. Attiecīgie nacionālie likumi un prakse

Pilsonība un pavalstniecība Latvijā

38. Attiecīgajos nacionālo tiesību aktos (1994.gada Pilsonības likums, 1995.gada likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, 1992.gada likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”) lieto terminu “pilsonība”, lai apzīmētu arī personas pavalstniecību (nationality). Nacionālo likumu oficiālajos tulkojumos angļu valodā termins “pavalstniecība” (nationality) dažreiz tiek lietots iekavās līdz ar terminu “pilsonība” (citizenship). Oficiālā likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un un uzturēšanos Latvijas Republikā” (1.sadaļa) tulkojumā, piemēram, teikts, ka “ārvalstnieks [ir] persona, kurai ir citas valsts pilsonība (citizenship) (pavalstniecība (nationality)); bezvalstnieks [ir] persona bez pilsonības (citizenship) (pavalstniecības (nationality))”.

 

Latvijas iedzīvotāju kategorijas

39. Ir divas Latvijas iedzīvotāju kategorijas:

1) Latvijas pilsoņi (citizens);

2) ārvalstnieki (aliens).

Ir divi ārvalstnieku veidi:

1) personas, kurām ir īpašais “bijušās PSRS pilsoņa” statuss (ex-USSR citizen), kuras var dēvēt arī par “nepilsoņiem” (non-citizens);

2) bezvalstnieki (stateless individuals) vai citu valstu pilsoņi, kuriem jāsaņem uzturēšanās atļaujas.

Latvijas pilsoņiem un “bijušās PSRS pilsoņiem” (“nepilsoņiem”) ir tiesības tikt iekļautiem Iedzīvotāju reģistrā, pamatojoties attiecīgi uz Pilsonības likumu un likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”.

Likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonība” 2.pants garantē “bijušajiem PSRS pilsoņiem” (“nepilsoņiem”) visas konstitucionālās pamattiesības un aizliedz to izraidīšanu no Latvijas, izņemot īpašos gadījumos.

Ārvalstniekam, kuram nav “bijušās PSRS pilsoņa” (“nepilsoņa”) statuss, ar kompetentu iestāžu lēmumu var tikt izsniegta pastāvīgā uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”.

Iepriekšminētie likumi izslēdz iespēju pastāvīgi uzturēties Latvijā tām personām, kuras pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā ieradās Latvijā kā padomju militārpersonas vai viņu ģimenes locekļi. Šādas personas tiek uzskatītas par bezvalstniekiem vai citu valstu pilsoņiem, un viņām jāsaņem terminētā (pagaidu) uzturēšanās atļauja vai vīza, lai saskaņā ar likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” likumīgi uzturētos valstī.

 

Ārvalstnieku izraidīšana un aizturēšana

sakarā ar izraidīšanu

40. Saskaņā ar likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 36.panta 3.paragrāfu uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja bezvalstnieks vai citas valsts pilsonis rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Saskaņā ar 36.panta 6.paragrāfu uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja persona ir iestājusies ārvalsts militārajā dienestā.

Saskaņā ar 38.panta 1. un 2.paragrāfu izraidīšanas rīkojumu izdod bezvalstniekam un citas valsts pilsonim 36.pantā paredzētajos gadījumos, kā arī tiem bezvalstniekiem un citas valsts pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas.

Pamatojoties uz likuma 40.pantu, personai Latvija jāpamet septiņu dienu laikā no brīža, kad viņam vai viņai ir paziņots izbraukšanas rīkojums, ja tas nav pārsūdzēts saskaņā ar šajā pantā noteikto kārtību. Personai ir tiesības septiņu dienu laikā kopš izbraukšanas rīkojuma paziņošanas pārsūdzēt to imigrācijas iestādēm. Imigrācijas iestāžu lēmums var tikt pārsūdzēts tiesā.

Saskaņā ar 48.pantu, ja persona nav izpildījusi izbraukšanas rīkojumu, policija var viņu izraidīt no Latvijas piespiedu kārtā. Pamatojoties uz 48.4pantu, policijai ir tiesības aizturēt personu, lai izpildītu lēmumu par tās piespiedu izraidīšanu.

Saskaņā ar 48.5pantu policijai ir tiesības aizturēt personu bez lēmuma par piespiedu izraidīšanu, ja:

1) persona ieradusies valstī nelegāli;

2) persona kompetentām iestādēm vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanai sniegusi apzināti nepatiesas ziņas;

3) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka persona slēpsies, vai personai nav pastāvīgas uzturēšanās vietas;

4) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai.

Šādos gadījumos policijai ir tiesības aizturēt personu uz laiku līdz 72 stundām vai, ja par to ir paziņots prokuroram, — līdz 10 dienām. Policijai nekavējoties jāinformē imigrācijas iestādes par aizturēšanu, lai pieņemtu lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu. Persona ir tiesīga pārsūdzēt lēmumu par piespiedu izraidīšanu saskaņā ar šī likuma 40.pantu.

Saskaņā ar 48.6pantu persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts lēmums par piespiedu izraidīšanu, līdz lēmuma izpildei var tikt turēta apsardzībā, par to paziņojot prokuroram.

Saskaņā ar 48.7pantu aizturētā persona nekavējoties jāinformē par aizturēšanas iemesliem, un viņai ir tiesības uz juridisko palīdzību.

Pamatojoties uz 48.10pantu, policijai ir tiesības aizturēt bezvalstniekus un citas valsts pilsoņus, kuri uzturas Latvijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Šādas personas trīs stundu laikā jānogādā imigrācijas iestādē vai policijas iestādē.

 

C. Latvijas un Krievijas līgums

par Krievijas armijas izvešanu

41. Līgums starp Latviju un Krieviju par Krievijas armijas izvešanu tika parakstīts 1994.gada 20.aprīlī Maskavā, un ar šo datumu arī tika piemērots.

Saskaņā ar šī Līguma 2.panta 1.paragrāfu Krievijas armijai bija pienākums pamest Latviju līdz 1994.gada 31.augustam.

Ievērojot Līguma 2.panta 2.paragrāfu, pienākums izbraukt attiecās uz visām Krievijas Federācijas bruņoto spēku militārpersonām, viņu ģimenes locekļiem un viņu kustamo īpašumu.

2.panta 3.paragrāfs paredz, ka Krievijas armijas daļu izformēšana Latvijas teritorijā un militārpersonu atvaļināšana pēc 1992.gada 28.janvāra “nevar tikt uzskatīta par armijas izvešanu”.

Līgums arī noteica izvešanas grafiku.

Saskaņā ar Līguma 3.panta 5.paragrāfu Krievijas Federācijai bija pienākums informēt Latviju par tās bruņoto spēku Latvijas teritorijā skaitlisko sastāvu un izvešanas procesa gaitu.

Pamatojoties uz 9.pantu, Latvija apņēmās garantēt Krievijas militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem tiesības un brīvības saskaņā ar Latvijas likumiem un starptautisko tiesību principiem.

Sūdzības

42. Saskaņā ar Konvencijas 8.pantu iesniedzēji sūdzas par viņu izraidīšanu no Latvijas, argumentējot, ka tādējādi ir pārkāptas viņu tiesības uz privātās dzīves, ģimenes dzīves un mājokļa neaizskaramību minētās normas izpratnē. Viņi uzskata, ka viņu izraidīšanu, pareizi interpretēts Krievijas armijas izvešanas Līgums, neparedz un ka jebkurā gadījumā notikusī iejaukšanās viņu augšminētajās tiesībās nebija nepieciešama leģitīmu mērķu sasniegšanai un nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

 

43. Tāpat iesniedzēji, pamatojoties uz Konvencijas 14.pantu, skatītu kopā ar 8.pantu, apgalvo, ka viņi tika izraidīti no Latvijas kā krievvalodīgās minoritātes pārstāvji un Krievijas militārpersonas ģimenes locekļi. Viņi sūdzas, ka attieksme pret viņiem bija citāda nekā pret pārējiem nelatviešu izcelsmes Latvijas iedzīvotājiem, jo viņi nevarēja saglabāt “bijušā PSRS pilsoņa statusu” saskaņā ar likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kas būtu novērsis viņu izraidīšanu.

 

44. Pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu izraidīšana pārkāpj Konvencijas 4.protokola 3.pantu, ņemot vērā to, ka Latvija ir viņu dzimtene un ka līdz 1991.gadam viņas bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) pilsones.

 

45. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē iesniedzēji arī argumentē, ka viņu izraidīšana bija “kolektīva izraidīšana”, kas ir pretrunā ar Konvencijas 4.protokola 4.pantu.

 

46. Iesniedzēji uzskata, ka, pārkāpjot Konvencijas 6.pantu, tiesas process par viņu uzturēšanos Latvijā nebija taisnīgs.

 

47. Tāpat viņi uzskata, ka pretēji Konvencijas 13.pantam viņu rīcībā nebija efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu, lai pārskatītu viņu uzturēšanās Latvijā likumību un novērstu izraidīšanu.

 

48. Pirmā un trešā iesniedzēja arī apgalvo, ka viņu aizturēšanas 1998.gada 29.oktobrī un trešās iesniedzējas aizturēšanas 1999.gada 16.-17.martā apstākļi pretēji Konvencijas 3.pantam bija necilvēcīga un cilvēka cieņu pazemojoša apiešanās.

 

49. Pirmā un trešā iesniedzēja uzskata, ka viņu aizturēšana bija patvaļīga un nelikumīga un ka aizturēšana netika tiesiski pārskatīta pretēji Konvencijas 5.panta 1. un 4.paragrāfam.

 

50. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja atsaucas arī uz Konvencijas 4.protokola 2.pantu, apgalvojot, ka viņu aizturēšanas rezultātā notika nepamatota iejaukšanās viņu tiesībās uz pārvietošanās brīvību un ka Latvijā nav pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz it kā nelikumīgu iejaukšanos minētajās tiesībās.

 

51. Pamatojoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu iesniedzēji arī apgalvo, ka tiesiskā statusa Latvijā zaudēšanas un izraidīšanas rezultātā viņi nevarēja piedalīties dzīvokļa, ko viņi īrēja no vietējām institūcijām, privatizācijā. Viņi tāpat sūdzas par to, ka pēc tam, kad viņi pameta Latviju, dzīvoklī notika ielaušanās un valsts institūcijas nozaga vai sabojāja dažas viņu personiskās mantas, kas bija palikušas dzīvoklī.

 

52. Visbeidzot, trešā iesniedzēja, pamatojoties uz Konvencijas 1.protokola 2.pantu, apgalvo, ka divi aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.—17.martā, kā arī ar viņas izraidīšanas no Latvijas saistīto procesu rezultātā radušās pastāvīgās bailes par drošību un brīvību nav ļāvušas viņai pilnvērtīgi apgūt mācības vidusskolā.

 

Tiesības

53. Iesniedzēji ir izteikuši daudzas sūdzības attiecībā uz dažādiem Konvencijas un tās Protokolu pantiem saistībā ar viņu izraidīšanu no Latvijas un ar to saistītiem jautājumiem. Atbildētāja Valdība apstrīd Tiesas jurisdickiju uzņemties lietu, pamatojoties uz to, ka apstrīdētie pasākumi notika, izpildot pirms Konvencijas ratifikācijas noslēgtu Latvijas starptautisku līgumu, kura atbilstību Konvencijai, uzskata Valdība, Tiesa nevar izskatīt. Jebkurā gadījumā tā apgalvo, ka iesniedzēju dažādās sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības.

Tādēļ Tiesai vispirms ir jāizskata jautājums par tās jurisdikciju (Konvencijas 32.panta 2.paragrāfs).

I. Par Tiesas jurisdikciju

uzņemties izskatīt iesniegumu

54. Atbildētāja Valdība apgalvo, ka Tiesa nevar izskatīt sūdzību, jo apstrīdētie pasākumi tika veikti, izpildot 1994.gada 30.aprīļa Latvijas un Krievijas līgumu par Krievijas armijas izvešanu. Saskaņā ar atbildētājas Valdības viedokli vēlākā Konvencijas un Protokolu ratifikācija 1997.gada 27.jūnijā pamatojās uz pārliecību, ka Līgums ir atbilstošs Konvencijai. Tā uzsver, ka ārvalsts bruņoto spēku izvešana bija absolūti nepieciešama Latvijas suverenitātei un nacionālajai drošībai. Tādēļ tās pienākumi, kas izriet no Konvencijas un Protokoliem, jāapskata, ievērojot “kvazi–atrunu” attiecībā uz Līgumu.

 

55. Saskaņā ar iesniedzēju un trešās puses viedokli Līgums nevar tikt piesaukts, lai attaisnotu pasākumus, kuri varētu neatbilst Konvencijas un tās Protokolu prasībām. Viņi apstrīd atbildētājas Valdības argumentu par to, ka Tiesai nav jurisdikcijas uzņemties izskatīt lietu.

 

56. Tādējādi Tiesa saduras ar pušu strīdu par to, vai tai ir vai nav jurisdikcijas. Saskaņā ar Konvencijas 32.panta 2.paragrāfu Tiesai pašai ir jāizlemj šis jautājums.

 

57. Pirmais punkts, kas jāievēro, ir tas, ka saskaņā ar Konvencijas 19.pantu Tiesas pienākums ir nodrošināt saistību, kuras ar Konvenciju un tās Protokoliem ir uzņēmušās Augstās Līgumslēdzējas Puses, ievērošanu. Saskaņā ar 32.panta 1.paragrāfa noteikumiem tai ir piekritīgas visas lietas, kas saistītas ar Konvencijas un Protokolu iztulkošanu un piemērošanu un kas tai ir iesniegtas, pamatojoties uz inter alia 34.pantu. Saskaņā ar tās iedibināto praksi Tiesas iztulkošanas pilnvaras nav ierobežotas tikai ar Konvencijas un Protokolu tekstu, bet iekļauj arī Dalībvalsts atrunu un vienpusējo deklarāciju iztulkošanu (skat., citu avotu starpā, attiecībā uz prasībām atrunas saskaņā ar Konvencijas 57.pantu piemērošanai, Ječius v. Lietuva, nr. 34578/97, 31.7.2000, 77.–87.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000–IX; tāpat skat. attiecībā uz atkāpēm saskaņā ar Konvencijas 15.pantu, Sakik un citi v. Turcija 1997.gada 26.novembra spriedumu, Reports of Decisions and Judgements 1997–VII, 34.–39.paragrāfs).

 

58. 1997.gada 27.jūnijā ratificējot Konvenciju un tās 1., 4., 6. un 7.protokolus, Latvija apņēmās “nodrošināt”, sākot ar šo datumu, ikvienai tās jurisdikcijā esošai personai Konvencijā un minētajos Protokolos paredzētās tiesības (Konvencijas 1.pants), ievērojot jebkuru spēkā esošu atrunu, kas izdarīta saskaņā ar Konvencijas 57.pantu. Ratifikācijas brīdī Latvija izdarīja atrunu attiecībā uz 1.protokola 1.pantu saistībā ar īpašuma tiesības regulējošiem likumiem, kas tajā laikā bija spēkā tās teritorijā. Taču Latvija neizdarīja nekādas atrunas attiecībā uz citiem Konvencijas pantiem, īpaši nekādu formālu atrunu specifiski attiecībā uz augšminēto Latvijas un Krievijas līgumu vai vispārīgajiem Latvijas likumu noteikumiem par imigrāciju un pilsonību.

 

59. Atbildētāja Valdība norāda, ka tās izpratne Konvencijas un Protokolu ratifikācijas brīdī bija, ka augšminētais Līgums nekonfliktē ar Konvencijas noteikumiem un ka tādēļ, neskatoties uz formālas atrunas neesamību, Latvijas pienākumi, kas izriet no Konvencijas, ir pakļauti “kvazi–atrunai” attiecībā uz Līgumu, tādējādi neļaujot Tiesai izskatīt pasākumu, kas veikti [Līguma] ieviešanai, atbilstību Konvencijai.

 

60. Tiesa nepiekrīt šim viedoklim. No Konvencijas 57.panta 1.paragrāfa teksta, lasot to kopā ar 1.pantu, izriet, ka Konvencijas ratifikācija valstī pieņem kā priekšnoteikumu, ka jebkuram likuma, kas tajā brīdi ir spēkā tās teritorijā, būtu jāatbilst Konvencijai. Ja tā nebūtu, attiecīgai valstij ir iespēja izdarīt atrunu attiecībā uz specifisko Konvencijas (vai Protokolu) pantu, kuru tā nevar pilnībā izpildīt tādēļ, ka joprojām ir spēkā attiecīgais likums. Tajā pašā laikā vispārīgas atrunas, īpaši tādas, kurās nav norādītas nacionālo likumu normas vai kuras nenorāda Konvencijas pantus, kuri varētu tikt ietekmēti šo normu piemērošanas rezultātā, nav pieļaujamas. Tiesa vienmēr patur pilnvaras izvērtēt, vai attiecīgā atruna ir pamatoti izdarīta saskaņā ar 57.panta prasībām; ja atruna tiek atzīta par pamatotu, Tiesa nevarēs izvērtēt atrunātās tiesību normas atbilstību tiem Konvencijas pantiem, attiecībā uz kuriem atruna tika izdarīta (skat. cita starpā augšminēto Jecius v. Lietuva spriedumu).

 

61. No Tiesas viedokļa raugoties, tāds pats princips jāpiemēro arī attiecībā uz jebkuru normu starptautiskā līgumā, ko Līgumslēdzējas Puses varētu būt noslēgušas pirms Konvencijas ratifikācijas un kas varētu būt pretrunā ar kādu tās normu. Atsevišķas valstis ir izdarījušas atrunas attiecībā uz jau esošām līgumsaistībām (piemēram, Austrijas atruna pie 1.protokola 1.panta attiecībā uz 1995.gada Valsts Līguma (State Treaty) normām). Šajā lietā Latvijai bija iespēja izdarīt specifiskas atrunas attiecībā uz 1994.gada 30.aprīļa Līgumu. Tā kā tā to nav izdarījusi, Tiesa secina, ka tai ir jurisdikcija izvērtēt visus jautājumus, kas varētu rasties no Konvencijas un Protokolu viedokļa augšminētā Līguma noteikumu piemērošanas iesniedzēju lietā rezultātā.

 

62. Šis secinājums ir vēl jo vairāk attaisnojams šajā lietā, tā kā iesniedzēji uzskata, ka Līgums, ja tas būtu pareizi iztulkots, uz viņiem nemaz nebūtu attiecināms. Turklāt, lai arī apstrīdētie pasākumi pamatojās uz Līgumu, kā to interpretē Latvijas institūcijas, šai intepretācijai acīmredzami nepiekrīt Krievijas Federācija, kas otra Līguma puse (un trešā puse šajā procesā). Šķiet, ka Latvijas institūcijām bija zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tās iztulko Līgumu attiecībā uz iesniedzējiem. Visbeidzot pats Līgums tā 9.pantā noteica, ka Latvijai jāievēro starptautisko tiesību principi, lai nodrošinātu to personu tiesības, kuras skar tā iztulkošana. Šajos apstākļos Latvijas institūciju pārliecība, ka Līgums nav pretrunā ar Konvenciju, nevar kalpot par pamatu, lai atņemtu Tiesai tās kontroli pār to, vai ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju Konvencijā paredzētajās tiesībās un brīvībās, un, ja jā, vai šāda iejaukšanās bija attaisnojama.

 

63. Tādēļ Tiesa secina, ka tai ir tiesības uzņemties izskatīt iesniedzēju sūdzības un ka atbildētājas Valdības iebildumi ir jānoraida.

II. Otrā iesniedzēja sūdzība

64. Otrais iesniedzējs apgalvo, ka viņa izraidīšana no Latvijas pārkāpa viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Konvencijas 8.pants) un bija daļa no “kolektīvas izraidīšanas”, ko aizliedz Konvencijas 4.protokola 4.pants. Viņš tāpat apgalvo, ka šis pasākums pretēji Konvencijas 14.pantam ir diskriminējošs un ka viņa procesuālās tiesības saskaņā ar Konvencijas 6.pantu un 13.pantu, kā arī viņa īpašuma tiesības saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu ir tikušas pārkāptas.

 

65. Atbildētāja Valdība norāda, ka otrais iesniedzējs nav izmantojis visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kā to pieprasa Konvencijas 35.panta 1.paragrāfs, jo viņš Augstākajai tiesai neiesniedza kasācijas sūdzību par 1996.gada 19.jūnija Rīgas Apgabaltiesas spriedumu.

 

66. Atbildot otrais iesniedzējs uztur spēkā iebildumu, ka nebija iespējama nekāda adekvāta 1996.gada 19.jūnija sprieduma pārsūdzība, jo saskaņā ar nacionālajiem likumiem šis spriedums stājās spēkā tūlīt pēc pasludināšanas, un tādēļ tas bija galīgs. Nekādas citas pārsūdzības viņš neiesniedza un pameta Latviju 1996.gadā, jo negribēja “radīt šķēršļus” savas sievas palikšanai Latvijā. Saskaņā ar otrā iesniedzēja teikto viņa izraidīšanas no Latvijas radies Konvencijas tiesību pārkāpums joprojām turpinās. Krievijas Valdība atbalsta otrā iesniedzēja secinājumus.

 

67. Tiesa ievēro, ka tai nav jurisdikcijas uzņemties izskatīt sūdzības, kas attiecas uz faktiem, kas notikuši pirms 1997.gada 27.jūnija, datuma, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju.

 

68. Vēl jo vairāk, saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.paragrāfu Tiesa var izskatīt tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām ir izmantotas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas un kuras tikušas iesniegtas sešu mēnešu laikā no “pēdējā” nacionālā lēmuma. Šiem mērķiem tikai adekvātas aizsardzības iespējām ir jābūt izmantotām (skat. mutatis mutandis, Civet v. Francija, nr.29340/95, 28.9.1999, 41.paragrāfs, ECHR 1999–VI).

 

69. Tiesa atzīmē, ka otrais iesniedzējs pameta Latviju 1996.gadā neprecizētā datumā, pēc tam, kad Rīgas Apgabaltiesa 1996.gada 19.jūnijā nolēma viņam par sliktu, t.i., pirms Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju.

 

70. Vēl jo vairāk, lai arī ir skaidrs, ka saskaņā ar nacionālajām tiesībām 1996.gada 19.jūnija spriedums stājā spēkā tajā pašā dienā, nav strīda par to, ka otrajam iesniedzējam bija ar likumu noteiktas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību Augstākajā Tiesā un ka viņš to neizdarīja. Nav nekādu norādījumu uz to, ka šī iespēja varētu tikt uzskatīta par neadekvātu svarīgajā laika posmā. Pat attiecībā uz otrā iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa tiesību pārkāpums turpinājās arī pēc tam, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju, jāsecina, ka viņš nav izpildījis Konvencijas 35.panta 1.paragrāfa prasības izmantot visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas.

 

71. Tādēļ viņa sūdzība ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un 4.paragrāfu.

III. Pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības

72. Attiecībā uz pirmās un trešās iesniedzējas sūdzībām Tiesa vispirms izskatīs to, vai viņu izraidīšana bija savietojama ar Konvencijas 4.protokola 3.pantā noteikto absolūto aizliegumu vai arī tā bija nepamatota iejaukšanās viņu Konvencijas 8.pantā paredzētajās tiesībās, izskatot šo pantu gan atsevišķi, gan kopā ar 14.pantu. Tad tā pievērsīsies sūdzībām attiecībā uz izraidīšanas procedūru, sūdzībām par viņu aizturēšanu un visbeidzot sūdzībām par viņu izraidīšanas sekām no 1.protokola 1.panta un 2.panta viedokļa.

A. Sūdzības saistībā ar pirmās un trešās iesniedzējas izraidīšanu no Latvijas

 

73. Pirmā un trešā prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 4.protokola 3.pants, kas paredz:

 

74. Atbildētāja Valdība norāda, ka “pilsonību” 4.protokola 3.panta izpratnē nosaka tikai nacionālo tiesību aktu normas un ka tādēļ pašai valstij ir tiesības noteikt, vai tā uzskata personu par savu pilsoni vai ne. Tam, ka iesniedzēji bija LPSR pilsoņi pirms tam, kad PSRS beidza eksistēt, nav nekādas nozīmes, jo iesniedzēji nekad nav bijuši neatkarīgās Latvijas pilsoņi. Tādēļ Valdība uzskata, ka sūdzība ir neatbilstoša Konvencijai.

 

75. Pirmā un trešā iesniedzēja norāda, ka pirmā iesniedzēja ieradās Latvijā ļoti agrīnā vecumā, un trešā iesniedzēja ir tur dzimusi. Abas bija Latvijas PSR pilsones līdz 1991.gadam, kamēr tā bija PSRS sastāvdaļa. Viņas paziņo, ka viņas nekad nav dzīvojušas citā valstī un ka viņām nebija nevienas citas valsts pilsonības. Tādēļ viņas varētu tikt uzskatītas par Latvijas pilsonēm 4.protokola 3.panta izpratnē, un viņu izraidīšana no Latvijas pārkāpa šo noteikumu.

 

76. Krievijas Valdība paziņo, ka pirmā un trešā iesniedzēja būtu jāuzskata par Latvijas “pilsonēm”, ņemot vērā viņu vēsturi Latvijā.

 

77. Tiesa ievēro, ka 4.protokola 3.pants nodrošina pilsoņa absolūtu un bezierunu brīvību netikt izraidītam. Taču Tiesa uzskata, ka 4.protokola 3.panta mērķiem iesniedzēja “pilsonība” jānosaka, pamatā atsaucoties uz nacionālajiem likumiem. Konvencija vai tās Protokoli neparedz tiesības, kas būtu līdzīgas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.panta “tiesībām uz pilsonību”, taču patvaļīga pilsonības liegšana varētu zināmos apstākļos būt iejaukšanās Konvencijas 8.pantā paredzētajās tiesībās (skat. mutatis mutandis, Karassev un ģimene v. Somija, nr.31414/96, 12.1.1999, tiks publicēts ECHR 1999–II).

 

78. Latvijas likumi neparedz atšķirību starp citizenship (“pilsonība”) un nationality (“pavalstniecība”), un netiek apstrīdēts tas, ka pirmā un trešā iesniedzēja pēc 1997.gada 27.jūnija, t.i., datuma, kad Konvencija stājās spēkā Latvijā, nekad nav bijušas Latvijas pilsones. Tāpat nav nekādu norādījumu uz to, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai būtu patvaļīgi liegta Latvijas pilsonība.

 

79. No tā izriet, ka pirmā un trešā iesniedzēja nevar tikt uzskatītas par Latvijas “pilsonēm” Konvencijas 4.protokola 3.panta izpratnē un ka šī iesnieguma daļa ir neatbilstoša šim noteikumam ratione materiae. Atbilstoši šīs lietas aspekts ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.paragrāfu.

 

80. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu izraidīšana no Latvijas bija “kolektīva izraidīšana” pretrunā ar Konvencijas 4.protokola 4.pantu, jo viņām Latvija bija jāpamet, pamatojoties uz 1994.gada 30.aprīļa Līgumu.

 

81. Atbildētāja Valdība argumentē, ka pirmā un trešā iesniedzēja nekad netika izraidītas piespiedu kārtā. Pat pieņemot, ka notika izraidīšana, tā nebija “kolektīva”, jo nacionālās tiesas katras iesniedzējas lietu izskatīja atsevišķi.

 

82. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.paragrāfa noteikumiem tā var izskatīt tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām ir izmantotas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas un kas ir iesniegta sešu mēnešu laikā no “pēdējā” nacionālā lēmuma (skat. 68.paragrāfu).

 

83. Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība Tiesai ir iesniegta 2000.gada 10.septembrī, pēdējo nacionālo lēmumu šajā lietā pieņēma Augstākā tiesa 1998.gada 29.jūlijā, kas ir vairāk nekā sešus mēnešus iepriekš. Saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.paragrāfu Tiesa nav pilnvarota uzņemties šīs iesnieguma daļas izskatīšanu, jo tā iesniegta par vēlu.

 

84. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 8.pants, kas paredz:

 

85. Atbildētāja Valdība izsakās, ka pirmās un trešās iesniedzējas tiesības uz “privātās” un “ģimenes” dzīves neaizskaramību nav tikušas traucētas. Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka izraidīšana bija 8.pantā paredzēto tiesību izmantošanas traucēšana, tā atbilda Līgumam un Latvijas likumam, kā to vairākkārt pierāda Latvijas tiesu spriedumi šajā lietā. Atbilstoši Līguma 2.panta 3.paragrāfam visiem, kas uz 1992.gada 28.janvāri bija aktīvajā dienestā Krievijas armijā, ieskaitot tos, kas vēlāk tika atvaļināti, bija pienākums pamest Latviju. Turklāt, pieprasot militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem izbraukt no Latvijas, institūcijas centās aizsargāt nacionālo drošību un novērst nekārtības un noziegumus. Tādējādi traucējums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā leģitīmu mērķu sasniegšanai saskaņā ar Konvencijas 8.pantu.

 

86. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka, pamatojoties uz Latvijas tiesu Latvijas un Krievijas līguma par Krievijas armijas izvešanu nepareizo interpretāciju, viņas zaudēja savu tiesisko statusu Latvijā un politisko izmaiņu, nevis viņu pašu darbību rezultātā viņas bija spiestas pamest savas mājas un valsti, neskatoties uz viņu ilglaicīgo dzīvi Latvijā.

 

87. Saskaņā ar Krievijas Valdības teikto izraidīšana neatbilda Līgumam un Latvijas likumiem, jo otrais iesniedzējs bija atvaļināts no Krievijas armijas jau kopš 1994.gada 2.marta. Līgums neattiecās uz personām, kuras bija atvaļinātas no bruņotajiem spēkiem pirms tā parakstīšanas un stāšanās spēkā. Krievijas institūcijas nenorādīja Latvijas pusei to, ka otrajam iesniedzējam un viņa ģimenei būtu jāizbrauc no Latvijas saskaņā ar Līguma 5.panta 3.paragrāfu. Tādēļ atbildētājas Valdības interpetācija, ka viņiem būtu jāpamet Latvija sakarā ar Līgumā paredzēto armijas izvešanu, ir nepareiza. Jebkurā gadījumā iejaukšanās iesniedzēju tiesībās, viņus izraidot, nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un necentās sasniegt likumīgu mērķi 8.panta 2.paragrāfa izpratnē.

 

88. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu viedokļus, šīs iesnieguma daļa rada nopietnus faktu un likumu jautājumus, kuru noteikšanai vajadzētu būt atkarīgai no izskatīšanas pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tās atzīšanai par nepieņemamu izskatīšanai nav konstatēts.

 

89. Pirmā un trešā iesniedzējas tāpat apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 14.pants, saistībā ar 8.pantu, ar likumu noteiktās atšķirīgās attieksmes pret Krievijas militārpersonu, kurām jāpamet Latvija, ģimenes locekļiem un citiem krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri kā bijušie PSRS pilsoņi varēja iegūt dzīvesvietu šajā valstī, dēļ.

14.pants paredz:

 

90. Atbildētāja Valdība noliedz jebkādu atšķirīgu attieksmi personas valodas vai etniskās izcelsmes dēļ. Tāpat tā uztur spēkā argumentu, ka ar likumu noteiktā atšķirīgā attieksme pret Krievijas armijas militārpersonām un viņu ģimenēm ir attaisnojama, jo ārvalsts militārpersonu un viņu ģimenes locekļu izvešana no neatkarīgās Latvijas teritorijas bija vitāli svarīga valsts drošībai, kā arī nekārtību un noziegumu novēršanai.

 

91. Tiesa uzskata, ka šī iesnieguma daļa ir cieši saistīta ar augšminēto sūdzību sakarā ar Konvencijas 8.pantu un tādēļ tā būtu izskatāma pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tās atzīšanai par nepieņemamu izskatīšanai nav konstatēts.

B. Sūdzības saistībā ar procedūru par pirmās un trešās iesniedzējas uzturēšanās Latvijā likumību

 

92. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka notikuši vairāki procedūras pārkāpumi procesa, kas saistīts ar viņu uzturēšanos Latvijā, gaitā, kas, viņuprāt, pārkāpj Konvencijas 6.pantu, kas, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, paredz:

 

93. Atbildētāja Valdība argumentē, ka 6.pants nav piemērojams apskatāmajam procesam.

 

94. Tiesa konstatē, ka procedūra par pirmās un trešās iesniedzējas uzturēšanās Latvijā likumību attiecās tikai uz publisko tiesību sfēru un neiekļāva “civilo” tiesību vai jebkādas viņām izvirzītas “apsūdzības” noteikšanu (skat. mutatis mutandis, Maaouia v. Francija, nr.39652/98,5.10.2000, 34.–41.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000–X).

 

95. No tā izriet, ka 6.pants nav piemērojams un ka šī iesnieguma daļa ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.paragrāfu kā neatbilstoša Konvencijas normām ratione materiae.

 

96. Pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņām nebija pieejama efektīva aizsardzība, lai noteiktu viņu uzturēšanās Latvijā likumību un novērstu viņu izraidīšanu, pretēji Konvencijas 13.pantam, kas paredz:

 

97. Atbildētāja Valdība argumentē, ka nav noticis šī noteikuma pārkāpums, jo viņu lietu nacionālās tiesas izskatīja trijās instancēs.

 

98. Pirmkārt, Tiesa norāda, ka iesniedzēji šajā lietā var atsaukties uz 13.pantu, jo 7.protokola 1.pants, kas ir lex specialis attiecībā uz izraidīšanas procedūrām, nav piemērojams. Patiesi, pirmā un trešā iesniedzēja nevarētu pamatoties uz pēdējā minētā noteikuma specifiskākajām garantijām, jo viņas nebija Latvijas legālas rezidentes. Tajā pašā laikā viņām bija argumentējama prasība par to, ka viņu Konvencijā paredzētās tiesības ir tikušas pārkāptas legālā statusa Latvijas Republikā zaudēšanas rezultātā. Atbilstoši Konvencijas 13.pants ir piemērojams šai lietai.

 

99. Tiesa atkārto, ka tiesisks pārskatīšanas process pamatā veido efektīvu aizsardzību Konvencijas 13.panta izpratnē attiecībā uz sūdzībām izraidīšanas un izdošanas kontekstā, ja tiesas var efektīvi kontrolēt no substanciālā un procedurālā viedokļa izpildvaras rīcības brīvību un atcelt attiecīgos lēmumu (skat. mutatis mutandis, Hilal v. Lielbritānija, nr. 45276/99, 6.3.2001, 75.–77.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2001).

 

100. Tiesa ir pārliecināta, ka nacionālās tiesas visās trijās instancēs ir rūpīgi izvērtējušas pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības. Nav šaubu, ka tiesām bija pilnvaras sniegt viņām prasīto palīdzību, kā to pierāda pirmās instances spriedums, kas atcēla pret viņām vērsto administratīvo lēmumu.

 

101. Tajā pašā laikā 13.pantā paredzētās aizsardzības efektivitāte nav atkarība no pārliecības par iesniedzējam labvēlīgu iznākumu (loc. cit., 78.paragrāfs). Fakts, ka tiesas beigu beigās nolēma pirmajai un trešajai iesniedzējai par sliktu, kā tāds nenozīmē efektīvas aizsardzības Konvencijas 13.panta izpratnē trūkumu.

 

102. Neesot norādījumiem par nacionālo tiesu lēmumu patvaļību, Tiesa nonāk pie secinājuma, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai bija pieejama efektīva aizsardzība attiecībā uz viņu sūdzībām par uzturēšanās Latvijā likumību.

 

103. Atbilstoši šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē un ir jānoraida saskaņā ar 35.panta 4.paragrāfu.

C. Sūdzības saistībā ar pirmās un trešās iesniedzējas aizturēšanu 1998.gada 29.oktobrī un trešās iesniedzējas aizturēšanu 1999.gada 16.–17.martā.

 

104. Pirmā un trešā iesniedzēja izsakās, ka viņu aizturēšanas uz vienu dienu 1998.gada 29.oktobrī un trešās iesniedzējas aizturēšanas uz 30 stundām 1999.gada 16.–17.martā izbraukšanas rīkojuma neizpildes dēļ apstākļi pārkāpj Konvencijas 3.pantu, kas paredz:

 

105. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka telpa, ventilācija, sanitārie un ēdināšanas apstākļi Nelegālo imigrantu centrā bija zem Konvencijas 3.pantā pieļautā līmeņa. Šo vērtējumu atbalsta Krievijas Valdība.

 

106. Atbildētāja Valdība apgalvo, ka apstrīdētā apiešanās nesasniedza minimālo skarbuma līmeni, kas nepieciešams, lai varētu piemērot Konvencijas 3.pantu.

 

107. No Tiesas viedoļa, pat pieņemot, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai nebija efektīvu tiesību aizsardzības iespēju, viņas nav pierādījušas, ka apstrīdētie apstākļi sasniedza minimālo skarbuma līmeni, kas nepieciešams, lai apiešanās varētu tikt apskatīta Konvencijas 3.panta kontekstā, īpaši ņemot vērā ļoti īso aizturēšanas laiku un to, ka nav medicīniska dokumenta vai citu pierādījumu pirmās un trešās iesniedzējas ciešanām vai veselības kaitējumam apstrīdētās apiešanās rezultātā (skat. mutatis mutandis, Valašinas pret Lietuvu, nr. 44558.98, 2.7.2001, 100–113 paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2001). No tā izriet, ka šī iesnieguma daļa jebkurā gadījumā būtu acīmredami nepamatota Konvencijas 35.panta 3 paragrāfa izpratnē.

 

108. Atbilstoši šis lietas aspekts ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un 4.paragrāfu.

 

109. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka iepriekšminētā aizturēšana rezultējās viņu tiesību uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Konvencijas 4.protokola 2.pantu nepamatotā ierobežošanā un ka viņu rīcībā nebija efektīva aizsardzības līdzekļa pret it kā nelikumīgu iejaukšanos viņu minētajā noteikumā paredzētajās tiesībās.

4.protokola 2.pants skan šādi:

 

110. Atbildētāja Valdība argumentē, ka nenotika nekāda iejaukšanās pirmās un trešās iesniedzējas tiesību īstenošanā saskaņā ar šo normu.

 

111. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.paragrāfu tā var izskatīt tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas ir izsmeltas un kuras tikušas iesniegtas sešu mēnešu laikā kopš “pēdējā” lēmuma nacionālā līmenī. Ja sūdzība tiek iesniegta par adekvādu aizsardzības līdzekļu neesamību pret darbību, kas tiek uzskatīta par Konvencijas pārkāpumu, sešu mēnešu periods sākas dienā, kad notika minētā darbība (skat. mutatis mutandis, Papon v. Francija, nr.64666/01, 7.6.2001, tiks publicēts ECHR 2001).

 

112. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka viņām nebija adekvātu aizsardzības līdzekļu pret it kā notikušo iejaukšanos viņu tiesībās uz pārvietošanās brīvību. Taču apstrīdētās darbības notika 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.–17.martā, kamēr sūdzība Tiesai tika iesniegta 2000.gada 10.septembrī, t.i., vēlāk nekā sešus mēnešus pēc attiecīgajiem notikumiem. Saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.paragrāfu Tiesai nav pilnvaru izskatīt šo iesnieguma daļu, jo tas ir iesniegts par vēlu.

 

113. Pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu aizturēšana pārkāpj Konvencijas 5.pantu, kas, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, paredz:

 

114. Atbildētāja Valdība argumentē, ka aizturēšana atbilst Konvencijas 5.panta prasībām, jo pirmās un trešās iesniedzējas nelikumīga uzturēšanās Latvijā tika pierādīta spēkā esošos tiesu spriedumos un bija spēkā esošs viņu izbraukšanas rīkojums. Tā arī norāda, ka saskaņā ar Ārvalstnieku likumu aizturēšanas likumības tiesisko kontroli veic prokurors.

 

115. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka viņu aizturēšana bija nelikumīga un patvaļīga un ka tā netika un arī nevarēja tikt apstrīdēta tiesā. Krievijas Valdība atbalsta šo apgalvojumu.

 

116. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu viedokļus, šis iesnieguma aspekts rada kompleksus faktu un tiesību jautājumus, kuru izlemšanai jābūt atkarīgai no izskatīšanas pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt uzskatīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tā nepieņemšanai nav norādīts.

D. Sūdzības par procesa saistībā ar viņu izraidīšanas no Latvijas radītajām sekām

 

117. Pirmā un trešā iesniedzēja sūdzas attiecībā uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, kas paredz:

 

118. Atbildētāja Valdība norāda, ka tā ir iesniegusi atrunu pie 1.protokola 1.panta attiecībā uz atsevišķām nacionālām normām par īpašuma tiesību atjaunošanu un īpašuma privatizāciju. Tāpat tā norāda, ka jebkurā gadījumā nav notikusi nekāda iejaukšanās pirmās un trešās iesniedzējas tiesībās izmantot “īpašumu” 1.protokola 1.panta izpratnē.

 

119. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka procesa saistībā ar viņu tiesisko statusu un tam sekojošu izraidīšanu rezultātā viņām tika liegta iespēja piedalīties viņu īrētā dzīvokļa privatizācijā. Viņas tāpat apgalvo, ka pēc tam, kad viņas pameta Latviju, dzīvoklis tika uzlauzts un dažas no viņu personiskajām lietām, kas bija palikušas dzīvoklī, valsts institūcijas iznīcīnāja vai nozaga. Krievijas Valdība atbalsta šo sūdzību.

 

120. Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams izvērtēt, vai Latvijas atruna pie 1.protokola 1.panta ir piemērojama šīs sūdzības faktiem, jo šī iesnieguma daļa jebkurā gadījumā ir jānoraida šādu iemeslu dēļ.

 

121. Tiesa atgādina, ka Konvencija negarantē tiesības iegādāties īpašumu kā tādas. Iesniedzējs var apgalvot, ka ir noticis 1.protokola 1.panta pārkāpums tikai tiktāl, ciktāl apstrīdētais lēmums attiecas uz viņa “īpašumu” šī noteikuma izpratnē. “Īpašums” var būt “jau esošs īpašums” vai aktīvs, ieskaitot arī prasījumus, pamatojoties uz kuriem iesniedzējs var argumentēt, ka viņam vai viņai ir vismaz “pamats sagaidīt” īpašumtiesību efektīvas īstenošanas iegūšanu. Pretēji tam, ne cerība, ka tiks atzītas īpašuma tiesības, kuras nav bijis iespējams efektīvi īstenot pēc 1.protokola spēkā stāšanās attiecībā uz valsti, nevar tikt uzskatīta par “īpašumu” 1.protokola 1.panta izpratnē, nedz arī nosacījuma prasība, kas zaudē spēku ar likumu noteiktu prasību neizpildes dēļ (skat. mutatis mutandis, Malhous v. Čehija (lēmums) nr.33071/96, 13.12.2000, tiks publicēts ECHR 2000–XII).

 

122. Nav strīda par to, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai nepiederēja apskatāmais dzīvoklis un ka viņām nebija personisku tiesību vai prasījuma privatizēt šo dzīvokli saskaņā ar uz 1997.gada 27.jūniju, kad attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1.protokola 1.pants, spēkā esošiem nacionālajiem tiesību aktiem. Attiecībā uz dzīvokli viņām nebija pietiekamas īpašnieciskas intereses, lai veidotos “īpašums” 1.protokola 1.panta izpratnē (skat. mutatis mutandis, Beyeler v. Itālija, nr.33202/96. 5.1.2000, 100.–105.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000–I). No tā izriet, ka pirmās un trešās iesniedzējas sūdzība par nespēju privatizēt dzīvokli nav savietojama ratione materiae ar šo noteikumu.

 

123. Attiecībā uz pirmās un trešās iesniedzējas sūdzību par to, ka dzīvoklis ticis uzlauzts un tajā palikušās lietas tikušas iznīcinātas vai nozagtas, Tiesa atzīmē, ka saistībā ar šīm sūdzībām viņas Latvijā neuzsāka nekādu tiesas procesu. No tā izriet, ka viņas nav izmantojušas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kā to pieprasa Konvencijas 35.panta 1.paragrāfs.

 

124. Atbilstoši šis lietas aspekts ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un 4.paragrāfu.

 

125. Trešā iesniedzēja arī apgalvo, ka valsts institūcijas ir pārkāpušas 1.protokola 2.pantu, kas paredz:

 

126. Atbildētāja Valdība norāda, ka trešā iesniedzēja absolvēja vidusskolu 1999.gadā.

 

127. Trešā prasītāja argumentē, ka divi aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.—17.martā, kā arī ar viņas izraidīšanu no Latvijas saistīto procesu rezultātā radušās pastāvīgās bailes par drošību un brīvību nav ļāvušas viņai pilnvērtīgi apgūt mācības skolā.

 

128. Tiesa atzīmē, ka, neskatoties uz trešajai iesniedzējai izsniegto izbraukšanas rīkojumu, viņa varēja pabeigt vidējo izglītību. Nav nodibināts, ka divi īsie aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.martā un 17.martā būtu radījuši būtisku šķērsli viņas spējām iegūt izglītību skolā vai ka būtu notikusi jebkāda cita iejaukšanās viņas Konvencijas 1.protokola 2.pantā garantētajās tiesībās.

 

129. Līdz ar to šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 2.paragrāfa izpratnē un tādēļ noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.paragrāfu.

Šo iemeslu dēļ Tiesa

 

vienbalsīgi nolemj, ka fakts, ka apstrīdētie pasākumi notikuši 1994.gada 30.aprīļa Latvijas un Krievijas līguma par Krievijas armijas izvešanu izpildes ietvaros, nekavē Tiesu uzņemties izskatīt sūdzību;

ar balsu vairākumu pasludina par nepieņemamu izskatīšanai otrā iesniedzēja sūdzību;

vēl nelemjot par lietas būtību, ar balsu vairākumu pasludina par pieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas 5.pantu;

vēl nelemjot par lietas būtību, vienbalsīgi pasludina par pieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas 8.pantu un 14.pantu;

vienbalsīgi pasludina par nepieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas atlikušās sūdzības.

Sastādīts angļu un franču valodā, abi teksti vienlīdz autentiski.

 

Paul Mahoney Sekretārs

Luzius Wildhaber Prezidents

 

Ārlietu ministrijas neoficiāls tulkojums

2002.gada 12.martā