Kad ceļi kliedz un brūk par atliktajiem darbiem

Ceļi, brauktuves, ietves un to stāvoklis jeb, precīzāk sakot, kustība pa tiem ar iespējami mazākiem apdraudējumiem ir aktualitāte jebkurā gadalaikā. Un, kā allaž, tieši pavasarī vecās un pa ziemu no jauna radušās bedres krīt acīs un kaitina divtik. Arī dodoties uz Ādažu pagastu, kur uz tikšanos pulcējās Satiksmes ministrijas amatpersonas un pašvaldību vadītāji, pie stūres sēžot, atsevišķos ceļa posmos bija jāveic gluži vai slaloms. Bet diemžēl doma par to, ka visu valsts ceļu segumi varētu reiz būt savesti pienācīgā kārtībā, ne vien sašutušajiem braucējiem un gājējiem, bet arī atbildīgajām valsts amatpersonām ir atlikta kā ideāla uz termiņos nenosakāmiem laikiem. Nav jau tā, ka nekas netiek darīts un ceļu remontdarbi pilnībā apstājušies, tie notiek atbilstoši iedalītajam finansējumam, bet tas savukārt ir ļoti skops.

Valsts autoceļu fondā no 2002.gada 1.janvāra saskaņā ar likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” pieņemtajām izmaiņām tiek ieskaitīti 60% iekasētā akcīzes nodokļa. Jāpiezīmē, ka šī likuma 14.pantā, kas nosaka proporcijas akcīzes nodokļa sadalījumam starp autoceļu fondu un valsts pamatbudžetu, no 1997.gada, kad likums pieņemts, izmaiņas veiktas jau trīskārt, attiecībām svārstoties starp 60/40 (par labu autoceļu fondam) un 50/50.

Pašvaldību vadītāju ikmēneša tikšanās reizē satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs atzina, ka tas ne tuvu nav tas, ko vajadzētu, un iestājās par paaugstinājumu uz 85%. Vēl prasīgāka nostāja šajā jautājumā ir Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) padomei, ko vada īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš — pēc viņa iniciatīvas ir nosūtīts padomes aicinājums Ministru kabinetam (MK) iesniegt Saeimā priekšlikumu veikt izmaiņas likumā par 100% akcīzes nodokļa novirzīšanu Valsts autoceļu fondam. Un iemesls šim aicinājumam ir tas, ka ilgstoši trūkst finansējuma Latvijas lauku autoceļu sakārtošanas un attīstības programmai kā vienai no ATR atbalstošajām valsts programmām, kas ne tikai neveicina, bet bremzē lauku un reģionu attīstību un arī nesekmē pašvaldību brīvprātīgu apvienošanos.

Satiksmes ministrs pašvaldību vadītājiem atgādināja, ka valsts budžets ik gadu tiek plānots ar procentuālu (5—17%) pieaugumu un attiecībā uz pašvaldībām šajā gadā pašvaldību autoceļu uzturēšanai salīdzinājumā ar 2001.gada faktu — 8,6 miljoniem — plānots novirzīt 12,6 miljonus latu, bet pasažieru pārvadājumu dotēšanai pieaugums ir no 5,1 uz 7,2 miljoniem latu. Viņš atzina: pašvaldību vēstules Satiksmes ministrijai neliecina par optimismu, ka naudas ceļu sakārtošanai un uzturēšanai būtu pietiekami. “Ja skatāmies ceļu vēsturi, pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ceļu, īpaši melnā seguma, atjaunošanai tika pievērsts vismazāk uzmanības. Ja 1989. un 1990.gadā atjaunotā melnā seguma kopgarums bija 800 kilometri, tad šobrīd šis skaitlis ir samazinājies līdz 127 kilometriem.

Elementārai valsts visu ceļu uzturēšanai gadā vajadzētu vismaz 30 miljonus latu, mēs varam atļauties tērēt 15 miljonus. Tā veidojas neieguldītās naudas uzkrājums, pieaug sabrukušo un brūkošo ceļa posmu kilometru skaits. Acīm redzams, ka ceļi kļūst arvien sliktāki, bet ne tādēļ par to šodien runājam, ka tuvojas vēlēšanas. Ja papildus esošajiem līdzekļiem nebūs iespēju rast vēl finansējumu, sabrukušo ceļu kilometrāža turpinās pieaugt un, iespējams, ne vienu vien melnā seguma ceļu nāksies slēgt vai pārvērst par grants seguma ceļu, un nevirzīsies arī visas tās lietas, par kurām iestājas pašvaldības savās vēstulēs Satiksmes ministrijai.

Manā izpratnē, šos trūkstošos 20 miljonus var dot 85% iekasētā akcīzes nodokļa.” No ministra teiktā izriet, ka ministrijas rīcībā ir konkrēta informācija par situāciju uz Latvijas ceļiem. Tie katru gadu tiek apsekoti, konstatēti brūkošie — pašlaik nepieciešami remontdarbi kopsummā par 63,4 miljoniem latu uz valsts galvenajiem un 1.šķiras autoceļiem.

Lauku ceļu attīstības programma, uz ko visai cerīgi sākotnēji raudzījās pašvaldības, lielās cerības neattaisno. Pirmā programma vispār tika apturēta, un arī pašreiz darbībā esošā pārlieku optimismu nevieš. Latvijas kartē iezīmētie 2002.—2004.gadā plānotie ceļu remontu un projektēšanas darbu posmiņi ir tik sīki — apjomu ziņā nedaudzi kilometri (kopumā pa valsti 227 km), kas maksā salīdzinoši milzīgas summas — gadā 10 miljoni latu. Un, kā teica Autoceļu direkcijas Tehniskās pārvaldes Ceļu segumu saglabāšanas vadības sistēmas daļas vadītājs Imants Teibe, nav vēl pārliecības saistībā ar ATR gausumu, vai arī šī programma vispār tiks pabeigta. Programma tikusi veidota, par prioritātēm nosakot reģionālās nozīmes ceļus un tos ceļus, kas saistīti ar pasažieru pārvadājumu pārtraukšanu pa dzelzceļu. Attiecībā uz dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pārtraukšanu noteiktos maršrutos pēc Limbažu, Gulbenes, Balvu, Cēsu un Madonas rajona ieteikuma tapa 255 kilometru autoceļu sakārtošanas apakšprogramma, kas izmaksās 3 miljonus. Saistībā ar Lauku ceļu attīstības programmu tiltu rekonstrukcijai iecerēts izlietot 4,5 miljonus, bet lauku ceļu projektēšanas apakšprogrammā — 1,2 miljonus latu.

Nevērtējot Lauku ceļu attīstības programmas finansiālos aspektus tā pašsaprotamā iemesla dēļ, ka kritiski komentāri bez konstruktīviem priekšlikumiem līdzinās parunāšanai bez rezultātiem, pašvaldību vadītāji izteica kritiskas piezīmes šīs programmas nosaukuma izpratnē. Proti, termins “lauku ceļi” patiesībā nozīmē valsts nozīmes, ne pašvaldību ceļus, kā to saprot iedzīvotāji. Izskanēja ieteikums šo programmu pārdēvēt par valsts reģionālo ceļu attīstības programmu, un satiksmes ministrs pret šādām terminu definīciju izmaiņām, saskaņojot viedokļus, iebildumus necēla. Ministrijas pārstāvji bija ar pašvaldībām vienotās domās arī par ikdienas autoceļu uzturēšanas izdevumu nepietiekamību un principiāli neiebilda pret pašvaldību ierosinājumu par to, ka īpaši ziemās, kad, nespējot sagaidīt 2. šķiras autoceļu iztīrīšanas kārtu, pašvaldības tērē savus līdzekļus šo ceļu tīrīšanā, būtu jāmēģina veikt kādu optimizāciju. “Neapšaubāmi, valsts ceļus apkalpojošām valsts akciju sabiedrībām nav pietiekamas kapacitātes un tehniskā nodrošinājuma, un ziemas laikā prioritāra ir valsts nozīmes un 1.šķiras ceļu tīrīšana. Ideja par pašvaldību palīdzību, ar ceļu pārvaldīšanas reģionālajām nodaļām slēdzot sadarbības līgumu un paredzot līdzekļus par 2. šķiras ceļu tīrīšanu un uzturēšanu, ir apsvērta vairākkārt,” sarunā norādīja ministrijas pārstāvis, piezīmējot, ka šobrīd valsts 2.šķiras ceļi tiek uzturēti pēc pārpalikumu principa. Jājautā vien, vai, pastāvot vispārējam finansējuma trūkumam, šādi pārpalikumi ir.

Tikšanās nobeigumā pašvaldību vadītāji vienojās par konceptuālu atbalstu Satiksmes ministrijas priekšlikumam ierosināt izmaiņas likuma “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” 14.pantā, paredzot Valsts autoceļu fondā ieskaitīt ne mazāk kā 85% iekasētā akcīzes nodokļa ienākumu.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktorea