Vakar Rīgas Piena kombinātā notika zinātnieku un ražotāju kopsēde

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Vakar Rīgas Piena kombinātā: akciju sabiedrības “Turība” valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Sniegbaltos virsvalkos pa pienbaltām ejām — tā vakar sākās Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) kopsēde Rīgas piena kombinātā. Pirms diskutēt par Latvijas piena produktiem pašmāju un Eiropas tirgum, zinātniekiem tika dota iespēja izsekot līdzi piena ceļam no milzu cisternas līdz tetrapakai, kā arī nobaudīt gandrīz siltu saldējumu Rīgas piena kombinātā, kur šoreiz notika sēde. Uzņēmuma apskati vadīja zinošākais gids — Rīgas piena kombināta ģenerāldirektors Jānis Skvarnovičs.

Ievadot kopsēdi, a/s “Turība” valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš atzina, ka piena ražošana spēj attīstīt tautsaimniecību valstī, jo ar šo nozari var atbalstīt dzīvesveidu laukos.

Latvijā piena produkti ir iecienīti, bet vajadzētu uzklausīt akadēmiķu viedokli par tām precēm, kas dāsni tiek pārstāvētas mūsu tirgū, sacīja I. Strautiņš, jo tirgu pārpilda dažādi bagātīgi reklamēti produkti, kas ne vienmēr ir veselīgi. Kā negatīvu iezīmi I. Strautiņš minēja to, ka Latvijā apmēram 30% bērnu uzturā nelieto piena produktus, aizstājot tos ar čipsiem, hamburgeriem un citām “ātrajām” uzkodām. Tā ir trauksme par rītdienu.

Negatīvi I. Strautiņš vērtēja arī pašreizējo importa — eksporta bilanci, kas liecina, ka 70% pārtikas, ko varam saražot savā valstī, mēs importējam, bet eksportējam tikai 30% no saražotās produkcijas.

LZA prezidents Jānis Stradiņš savā uzrunā atgādināja, cik spēcīga bijusi piensaimniecības nozare Latvijā pirms Otrā pasaules kara. Akadēmiķis uzsvēra arī zinātnieku lomu šīs nozares attīstībā. Viņš atgādināja, ka kopš profesora Augusta Kirhenšteina grāmatas “Par piensaimniecības pamatiem” izdošanas šogad aprit simt gadu. Viņš nostādīja pienu uz bakterioloģiskiem pamatiem, atzina J. Stradiņš. Savukārt LZA pirmais prezidents Pauls Lejiņš mācību un izmēģinājumu fermā “Rāmava”, ko viņš vadīja, ar pareizu kopšanu un barošanu panāca izslaukuma palielināšanos par 300%. P. Lejiņš arī sīki izpētīja ar olbaltumu bagātās vietējās lopbarības nozīmi. Šī agronoma darbi bija pamatā tam, ka Latvija pēdējos pirmskara gados sviesta eksporta ziņā ieņēma ceturto vietu Eiropā un sesto vietu pasaulē. Latvija sviestu eksportēja uz Lielbritāniju, Vāciju, Dāniju, Poliju un Norvēģiju. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka 1914. gadā 95% no visa Krievijas eksporta sviesta Eiropā nonāca caur Baltijas ostām, pirmām kārtām caur Ventspili, kur izgāja divas trešdaļas no visa kopapjoma. Tātad tradīcijas piena ražošanas nozarē ir ļoti stipras.

J. Stradiņš uzskata, ka izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un valsts intelektuālais potenciāls — gudri zemnieki — ir priekšnosacījums tam, lai piensaimniecības nozare attīstītos arī nākotnē. Par to, lai mūsu piena straumes atkal plūstu uz Eiropu un lai Eiropas Savienība mūs cienītu par kvalitatīvo, garšīgo un veselīgo produkciju, ir kopīgi jāgādā gan piena ražotājiem, gan pārstrādātājiem, gan zinātniekiem.

LLMZA prezidente Baiba Rivža atzina, ka pienam mūsu zemē izsenis ir bijusi liela nozīme ne tikai kā pārtikas produktam, bet arī kā idejisku vērtību nesējam.

Savā uzrunā B. Rivža iezīmēja vairākas problēmas nozarē. Piemēram, zemnieku nepietiekamās zināšanas un ierobežotās iespējas kavē piena ražošanas attīstību. Augstas ir piena savākšanas un transportēšanas izmaksas. Piena pārstrādes tehnoloģijas attīstās strauji, un jaunās iekārtas ir ļoti nepieciešamas, bet dārgas.

Savstarpēji ieinteresētā sarunā: Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un akciju sabiedrības “Turība” vadītāji un locekļi (augšējā attēlā). Piens ir pasaules un dzīvības sākums — kopīgā diskusijā un sapratnē a/s Rīgas Piena kombināts ģenerāldirektors Jānis Skvarnovičs un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Baiba Rivža norādīja, ka viens no zinātnieku uzdevumiem ir jaunu produktu izstrāde. Latvijā tāpat kā pasaulē pieaug tendence uzturā lietot veselīgus produktus. Un piena produkti ir ražojumi ar zemāku tauku procentu.

Kā atzina B. Rivža, Latvijā ir augsta uzticība vietējai produkcijai. Tomēr, izvēloties produktus veikalā, lielākajai sabiedrības daļai izšķirošā ir cena, jo pirktspēja ir zema. Tāpēc cenu politika un tirgus stratēģija ir svarīgi instrumenti patērētāju uzticības vairošanai.

Izsmeļošajā ziņojumā “Piena produkti kā funkcionālie uzturlīdzekļi” Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Beķers iztirzāja jautājumu par jaunu produktu grupu, kas ne tikai baro, bet arī ārstē. Pasaulē funkcionālo uzturlīdzekļu ražošanas apjomi aizvien palielinās, un paredzams, ka 2003. gadā to īpatsvars kopējā pārtikas produktu klāstā sasniegs desmit procentus.

M. Beķers pastāstīja, ka saslimstība ar sirds un asinsvadu un citām slimībām lielā mērā ir atkarīga no pareizas zarnu mikrofloras izveides, ko nodrošina oligosaharīdi, kas ir tikai sievietes pienā. Govs pienu var padarīt līdzvērtīgu mātes pienam, pievienojot oligosaharīdus. Japānā, Amerikā un Nīderlandē jau ir sākta to ražošana, un arī Latvijā pēc dažiem gadiem tos varēs ražot, uzskata M. Beķers. Bet jau šobrīd institūts ir izstrādājis fruktānu sīrupu, kura sastāvs ir unikāls. Nākotnē to varēs izmantot funkcionālo uzturlīdzekļu ražošanā, ir pārliecināts M. Beķers.

Ar pētījumiem par piena produktu kvalitāti iepazīstināja LLMZA zinātnes centra “Sigra” pētnieks Aleksandrs Jemeļjanovs. Viņš atzina, ka gan saražotā, gan realizētā piena kvalitāte ir visai zema. To nosaka vairāki faktori. Pirmkārt, zemniekiem, kuru saimniecībās govju skaits nepārsniedz piecas, bet kuri kopumā saražo lielāko daļu piena, ir minimālas zināšanas par piensaimniecību. Tie lopkopji, kuru ganāmpulkos ir simtiem govju, brauc uz lekcijām un semināriem, papildinot savas zināšanas, turpretī mazo saimniecību īpašnieki to nedara. Otrkārt, pārstrādātie un līdz noieta vietai nogādātie piena produkti tirdzniecības vietās nereti tiek uzglabāti neatbilstoši prasībām, tā ka pāris dienas pirms realizācijas termiņa beigām tie vairs neatbilst kvalitātes kritērijiem. A. Jemeļjanovs šīs situācijas uzlabošanā aicināja iesaistīties pārstrādātājus, kuriem vajadzētu uzņemties lielāku iniciatīvu gan ražotāju izglītošanā, gan realizētāju kontrolē.

Runājot par Eiropas Komisijas (EK) piedāvātajām piena ražošanas kvotām, A. Jemeļjanovs atzina, ka tās ir nepamatoti zemas: Latvija savā pozīcijas dokumentā prasa kvotu 1 200 000 tonnu, bet EK piedāvā ražot tikai 489 474 tonnas gadā. A. Jemeļjanovs atgādināja, ka pērn Latvijā saražots 845 000 tonnu piena.

LZA Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte analizēja situāciju, kāda izveidojusies Latvijas piena produktu tirgū. Diemžēl piena ražošana un pārstrāde pēdējos gados strauji samazinās. Salīdzinot ar trīsdesmito gadu beigām, slaucamo govju skaits samazinājies četras reizes. Pozitīvi gan tas, ka pamazām kāpj izslaukumi, tomēr arī te “griesti” vēl tālu.

Pārtikas produktu ražošanā pēdējos gados augkopības īpatsvars ir lielāks nekā lopkopības, kaut gan gadu desmitiem ir bijis otrādi.

Kā problēmu R. Karnīte minēja to, ka piena ražotājs saņem tikai vienu trešdaļu no galaprodukta ienākuma, kamēr divas trešdaļas patur pārstrādātājs. Kamēr šī proporcija būs tik nesamērīga, zemnieki nebūs ieinteresēti ražot pienu.

R. Karnīte uzskata, ka piena produktu patēriņš ir zems tāpēc, ka Latvijas piena produktus tirgū nepazīst un nevar atrast. Pārstrādātājiem ir jāpievērš lielāka uzmanība mārketingam.

Sēdes noslēgumā akadēmiķis J. Stradiņš ierosināja izveidot darba grupu, kas izstrādātu kopsavilkumu par piensaimniecības nozares potenciālu un ieteikumus nozares tālākai attīstībai.

Marika Līdaka,  “LV” tautsaimniecības redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”