Lai jūtamies droši arī nebaltās stundās

Sandra Baltiņa, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta direktore Sandra Baltiņa Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kā valstī darbojas sociālās palīdzības sistēma, kādi ir tās pamatprincipi?

— Sociālās palīdzības sistēma darbojas desmit gadus, tās pirmsākumos ir Ministru padomes 1992. gada 6. februāra lēmums par pašvaldību sociālās palīdzības dienestu izveidi. Tajā gadā izveidojās Labklājības ministrija un tās ietvaros Sociālās palīdzības departaments. Viens no galvenajiem pamatprincipiem ir nodrošināt katra sociālās palīdzības klienta vajadzības. Šobrīd vēl dominē padomju laika tradicionālās sociālās palīdzības formas, piemēram, ievietošana dažādās valsts aprūpes iestādēs. Taču lēnām jaunā sistēma virzās uz to, ka katra cilvēka vajadzības ir jāizvērtē un pakalpojumam jābūt tuvāk dzīvesvietai. Tas nozīmē veidot alternatīvus aprūpes pakalpojumus, piemēram, aprūpi mājās vai dienas centros. Tātad nevis ievietot pansionātā, bet nodrošināt aprūpi dzīvesvietā. Tas ir būtisks sociālās palīdzības princips.

Mēs arī veidojam sistēmu pēc principa “nauda seko klientam”. Tas attiecas uz sociālo aprūpi. Naudas turētājai ir jābūt pašvaldībai, kas, izvērtējot, kāds pakalpojums klientam nepieciešams, to nopērk. Šobrīd galvenie pakalpojumu sniedzēji ir valsts un pašvaldību institūcijas, bet pakalpojumi būtu lētāki un kvalitatīvāki, ja tos sniegtu arī nevalstiskais sektors, piemēram, invalīdu nevalstiskās organizācijas, Pensionāru federācija utt. Labi darbojas dienas centri personām ar garīga rakstura traucējumiem. Rīgā tos ir izveidojusi nevalstiskā organizācija “Rūpju bērns”. Šobrīd valstī ir pilnībā sakārtoti tiesību akti, kas regulē sociālo palīdzību.

Ir Ministru kabineta noteikumi par pakalpojumu kvalitātes minimālajām prasībām ar mērķi, lai Latgalē šie pakalpojumi nebūtu būtiski sliktāki kā Rīgā. Ir noteikta pakalpojumu saņemšanas kārtība. Agrāk, ja klients lūdza pakalpojumu, vienā reģionā to izskatīja divdesmit dienās, citā — piecās. Tagad ir noteikts termiņš, kurā cilvēkam ir jāsaņem atbilde. Ir arī izstrādāta klientu izvērtēšanas karte, lai visā valstī pēc vienotas metodikas tiktu izvērtētas cilvēku vajadzības. Pakalpojumam ir jābūt kvalitatīvam. Būtisks sociālās palīdzības pamatprincips ir pakalpojuma sniedzēja profesionalitāte. Valstī ir lielas problēmas ar profesionālas palīdzības sniegšanu. Ar sociālās palīdzības darbiniekiem ir nodrošināta Rīga, bet lauku rajoni ar to nevar lepoties. Gandrīz 50% pašvaldību nav sociālās palīdzības dienestu.

— Ko lai iesāk šo pašvaldību iedzīvotāji, kuriem būtu vajadzīgi šī dienesta pakalpojumi?

— Viņi var vienīgi doties uz pašvaldības domi un prasīt šo pakalpojumu no cilvēka, kas veic sociālā darbinieka funkcijas, — sekretāres vai varbūt grāmatvedes. Bet mēs nevaram cerēt, ka pakalpojums un cilvēka vajadzības būs izvērtētas profesionāli. Mēs nevaram uzdot pašvaldībām veidot šos dienestus, lai gan Sociālās palīdzības likums nosaka, ka katrai pašvaldībai ir pienākums šādu dienestu izveidot. Mēs katru gadu tiekamies ar pašvaldību vadītājiem reģionālos semināros un cenšamies viņus motivēt darīt šo darbu. Mūsu departaments uzskata, ka viens no šķēršļiem kvalitatīvas sociālās palīdzības sistēmas izveidei visā valstī ir administratīvi teritoriālās reformas aizkavēšanās. Ja šobrīd vairāk nekā 300 pašvaldībās ir tikai ap 2000 iedzīvotājiem, tad tur nekad nebūs normāla dienesta. Tur diez vai būs pat viens sociālais darbinieks. Mūsu ministriju apmierina Jāņa Krūmiņa piedāvātais variants — 102 pašvaldības. Tad pašvaldībās būtu optimālais iedzīvotāju skaits, tās būtu attīstītākas. Kandavas novada pašvaldībā mums ir pilotprojekts, tur mēs jau kopš 1996. gada veidojam optimālu sociālās palīdzības dienestu. Novadā ir 10 000 iedzīvotāju.

— 2001. gada sociālajā ziņojumā ir teikts, ka pašvaldību sociālā palīdzība nav efektīva, jo nesasniedz iedzīvotājus ar viszemākajiem ienākumiem.

— Mēs veicām analīzi vairāku gadu garumā un konstatējām, ka materiālais atbalsts nesasniedz ģimenes ar bērniem, bet tieši šai iedzīvotāju grupai ir vismazākie ienākumi, rēķinot uz vienu ģimenes locekli. Daudziem pensionāriem ir pensija 30 latu, bet ģimenēs ar bērniem ienākumi uz vienu cilvēku bieži iznāk tikai 20 latu. Izstrādājam likumprojektu par garantētu minimālā ienākuma (GMI) pabalstu. Tad pašvaldībām ar likumu būtu noteikts, ka pirmām kārtām jāpalīdz tiem, kam ir viszemākie ienākumi. GMI pabalsts būtu 21 lats vienam ģimenes loceklim. Mēs ļoti ceram, ka šī norma varētu stāties spēkā ar 2003. gadu, bet tas ir atkarīgs no Saeimas. Taču paralēli GMI pabalstam ar ģimeni būtu jāstrādā sociālajam darbiniekam, lai tā pie šī pabalsta nepierastu, nekļūtu no tā atkarīga. Ģimenes locekļi ir jāstimulē strādāt, neapmierināties ar garantēto pabalstu. Pašvaldību vadītāji norāda, ka bieži ģimenes ar viszemākajiem ienākumiem ir sociāli nelabvēlīgas, atkarīgas no alkohola vai narkotikām. Tādēļ tik nozīmīgs ir profesionāls sociālais darbs.

— Nozīmīga sociālās palīdzības daļa ir sociālie pabalsti. Kādi tie ir?

— Likums par sociālo palīdzību paredz četrus pabalstus: pabalsts trūcīgiem cilvēkiem, dzīvokļa pabalsts, pabalsts aprūpei un apbedīšanas pabalsts. Ar šī gada 1. janvāri sociālās apdrošināšanas pārziņā nonāca transporta pabalsts personām, kurām apgrūtināta pārvietošanās, pabalsts cilvēkiem, kuriem vajadzīgs speciāli aprīkots transports. Ļoti nozīmīgi ir aizbildņu pabalsti. Retāk notiek ievietošana bērnu namos, aizbildņu skaits strauji pieaug, lai gan pabalsti nav lieli — 70 latu. Ļoti maz bērnu tiek adoptēts, jo adopcijas gadījumā nav paredzēti nekādi pabalsti.

— Vai sociālo pabalstu saņēmēju skaitam ir tendence pieaugt vai tie samazinās?

— Aizbildņu pabalstu saņēmēju skaits pieaug. Diemžēl nepalielinās audžuģimeņu skaits, kurās bērnu ievieto uz laiku līdz gadam, ja īstajā ģimenē bērns ir cietis no varmācības. Principā pabalstu saņēmēju skaits pieaug, apmēram 23% iedzīvotāju saņem kādu pašvaldības pabalstu. Tas nozīmē, ka cilvēku ienākumi nav pietiekami. Tāpēc ministrija ir izstrādājusi jaunu koncepciju par minimālās algas palielināšanu.

— Kā var palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri atrodas ārpus sociālās apdrošināšanas sistēmas, piemēram, darba ņēmēji, par kuriem nav maksāts sociālais nodoklis. Kas notiek, kad viņi aiziet pensijā?

— Ar viņiem ir ļoti bēdīgi. Viņi saņems tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu 30 latu. Bet sociālā palīdzība nav atkarīga no sociālās apdrošināšanas maksājumiem, to var saņemt jebkurš cilvēks.

— Uz ko var cerēt vientuļā māmiņa, kura ir bezdarbniece un par kuru nav maksāts sociālais nodoklis?

— Viņa var vērsties pašvaldības sociālās palīdzības dienestā un lūgt palīdzību. Dienestam ir pienākums to sniegt. Sociālais darbinieks kopā ar šo māmiņu, piesaistot Nodarbinātības valsts dienestu, censtos sameklēt kādu darba vietu. Pašvaldībai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem ir jāizvērtē un nepieciešamības gadījumā šai māmiņai jāpiešķir trūcīgas ģimenes statuss un jāmaksā pabalsts. Protams, pabalsts nav mūžīgs, darbspējīgā vecumā to piešķir uz trim mēnešiem.

— Kādus pabalstus var saņemt trūcīga ģimene?

— Tai ir jāgarantē minimālais ienākums. Trūcīgo ģimeņu dzīvoklim, ja tas ir pašvaldības mājā, var piešķirt sociālā dzīvokļa statusu. Ja ģimene ir izlikta no dzīvokļa, to var izmitināt sociālā mājā. Rietumeiropā gan uz sociālām mājām, īpaši ja tajās ievieto ģimenes ar bērniem, skatās piesardzīgi, jo tās nedrīkst pārvērsties par sava veida geto, kas bērnam un ģimenei uzspiež zīmogu. Eiropā ļoti cīnās pret nabadzības pārmantojamību, tādēļ uzturēšanās laikam sociālā mājā ir jābūt tik īsam, cik vien iespējams. Viens no sociālās palīdzības pamatprincipiem ir klienta līdzdarbība. Ģimenei kopā ar sociālo darbinieku ir aktīvi jādarbojas līdzi savas situācijas uzlabošanā. Cilvēku nedrīkst padarīt par atkarīgu no sociālās palīdzības.

— Sakiet, ja bezpajumtnieks, kas ubago Rīgas stacijas tunelī, grib mainīt savu dzīvi, vai tas ir iespējams?

— Protams. Rīgā ir vairākas nakts patversmes gan sievietēm, gan vīriešiem. Tur strādā sociālie darbinieki, kuru pienākums ir atnākušos cilvēkus pārliecināt izmainīt savu dzīvi. Šos cilvēkus var izmitināt sociālos dzīvokļos, viņi var arī ilgāku laiku uzturēties nakts patversmē. Sociālajam darbiniekam ir jāpalīdz šiem cilvēkiem atrast dzīvesvietu, darbu, nokārtot dokumentus. Tas ir ļoti smags un komplekss pasākums, bet arī bezpajumtniekam ir iespēja izrauties no ielas dzīves.

— Kā sociālā palīdzība var risināt ilgstošo bezdarbnieku problēmu?

— Tas ir komplekss pasākums, kurā noteikti jāiesaistās nodarbinātības dienestam. Te atkal jāpiemin sociālā darbinieka loma, kam ir jāmotivē cilvēks strādāt, nereti jāpalīdz pārvarēt psiholoģisko krīzi. Pašvaldības bieži rīko bezdarbniekiem sabiedriskos darbus, lai tie neaizmirstu, ko nozīmē strādāt. Bet pats būtiskākais — cilvēkam ir jāgrib atgriezties darba dzīvē. Šajā gadījumā sociālā palīdzība ir ekonomiskās sekas.

— Televīzijā daudz tika runāts par Ziļevu bērnu namu un ģimenes bērnu namiem vispār. Kāda ir Labklājības ministrijas nostāja šajā jautājumā?

— Mūsu attieksme pret bērnu namiem vispār nav īpaši pozitīva. Kas attiecas uz Ziļevu bērnu namu, mēs esam par bērnu augšanu ģimeniskā vidē. Ziļevu gadījumā ģimenē ir vairāk nekā 10 bērnu, vecāki nestrādā. Tas nav labs paraugs bērniem, vismaz vienam no vecākiem ir jāstrādā. Ziļevu bērnu nams ir valsts bērnu nama atspulgs, tur nav šīs ģimeniskās vides. Ģimenē ir jābūt ierobežotam bērnu skaitam, lai ģimene var normāli funkcionēt.

— Vai sociālā palīdzība sasniedz vecu, vientuļu māmiņu laukos, kas vairs nevar pati tikt ar sevi galā?

— Katrai pašvaldībai ir jāanalizē savu iedzīvotāju struktūra un atbilstoši tam jāplāno savs budžets. Bet cilvēkiem pašiem ir jāzina savas tiesības. Laukos šo veco māmiņu atradīs viegli, kaimiņi pateiks. Daudz grūtāk šādus cilvēkus ir atrast lielajā Rīgā. Tādēļ cilvēkiem pašiem ir jāzina, kādu palīdzību kādos gadījumos viņi var saņemt. Mūsu departaments jau no janvāra vidus rīko plašu iedzīvotāju informēšanas kampaņu. Katru pirmdienu mums ir radioraidījumi. Televīzijā mums ir divi videoklipi, viens no tiem — par iedzīvotāju tiesībām, otrs — par sabiedrības attieksmi. Tajā mēs velkam paralēles ar populāro spēli “Cirks” — vienubrīd tu esi augšā, otru brīdi jau lejā. Mums ir jābūt vienam pret otru pozitīvai un līdzatbildīgai attieksmei. Piemēram, namu pārvalde var griezties sociālās palīdzības dienestā ar ziņām par kādu savu īrnieku, kam šī palīdzība nepieciešama. Ir Saeimas tiesību akti, kas nosaka, kā palīdzēt mazturīgajiem risināt dzīvokļa problēmas. Departaments gatavo noteikumus, ko nozīmē mazturīgais. Ir likums par sociāliem dzīvokļiem. Palīdzības dienests lemj, vai mazturīgā dzīvoklim piešķirt sociālā dzīvokļa statusu vai viņu ievietot sociālā mājā. Rīgā sociālo dzīvokļu pakalpojums ir labi attīstīts, jo Rīga ir mazturīgo ziņā visbīstamākā pilsēta — ir ļoti daudz privātu namu, kuros dzīvo veci cilvēki. Daļa veco cilvēku aiziet uz veco ļaužu namiem. Ja padomju gados uz turieni ļoti negribēja iet, tad tagad situācija ir mainījusies, jo cilvēki tur ir paēduši un apkopti. Taču situācija valstī ir atšķirīga. Rīgā veco cilvēku var ievietot Eiropas standartiem atbilstoši izremontētā sociālā dzīvoklī, bet laukos tas nav iespējams. Lauku pašvaldības izlīdzas ar aprūpi mājās, palīdz sagādāt malku, atnes produktus.

— Viena no sociāli visneaizsargātākajām grupām ir invalīdi. Kāda ir to vieta sociālās palīdzības sistēmā?

— Tā ir ļoti plaša, jo Latvijā 5% iedzīvotāju ir invalīdi. Tiesiskā bāze mums ir ļoti labi sakārtota. Ir koncepcija desmit gadiem “Vienādas tiesības visiem”, kuras realizācijā ir iesaistītas vairākas ministrijas un pašvaldības. Mums ir daudzas valsts programmas, palīdzība tehnisko līdzekļu iegādei, ir profesionālā rehabilitācija — iespēja bez maksas apgūt savai situācijai piemērotu profesiju. Tehniskā aprīkojuma ziņā (ratiņi, protēzes) ir 112 pozīcijas, ko apmaksā valsts. Eiropā ir valstis, kur apmaksā vairāk nekā 1000 pozīcijas. Pakalpojumu ir daudz, bet finansējums nepietiekams. Liela daļa invalīdu, kam pienākas kāds tehniskais aprīkojums, stāv rindā un nevar to saņemt, jo trūkst naudas. Pirms diviem gadiem, strādājot kopā ar Pasaules banku, noskaidrojām, ka varam apmierināt tikai 30% vajadzību.

— Kā ir ar tiem invalīdiem, kam ir garīga rakstura traucējumi un kas nav darbspējīgi?

— Ar viņiem ir vissmagāk. Mēs viņus ievietojam speciālās aprūpes iestādēs. Bet šobrīd 500 šādi cilvēki stāv rindā un gaida uz ievietošanu valsts namā. Lai atrisinātu situāciju, mēs lūdzām valdībai visus valsts namus (šobrīd tādi ir 26) nodot pašvaldībām kopā ar finansējumu. Šobrīd likumā ir noteikts, ka par valsts namiem atbild valsts, bet par šo personu aprūpi dzīvesvietā — pašvaldība. Līdz ar to daudzu pašvaldību sociālie dienesti, lai neuzņemtos aprūpi, šos cilvēkus nepamatoti nosūta uz valsts namiem. Pirms nedēļas Ministru kabinets nolēma, ka ar 2004. gadu, kad notiks administratīvi teritoriālā reforma, visi valsts nami kopā ar finansējumu nonāks pašvaldību pārziņā. Tad pašvaldība sāks domāt, vai organizēt aprūpi mājās, dienas centrā vai ievietot četrreiz dārgākā institūcijā. Sociālās palīdzības fonda darbinieki veica klientu izvērtēšanu Rīgas pašvaldībās un konstatēja, ka daudzi no valsts namos ievietotajiem cilvēkiem varētu dzīvot mājās, tur saņemot sociālo aprūpi. Pašvaldību politiķiem ir jāciena katrs atsevišķs cilvēks un viņa vajadzības. Ir jāveido multisektorāla sadarbība. Ja kādas pašvaldības iedzīvotājs zaudē kāju autoavārijā, viņam iznākot no slimnīcas, ģimenes ārstam ir jādomā par atveseļošanās kursu, jāsazinās ar sociālo darbinieku, kas noorganizēs vai nu protēzes, vai ratiņus, pieaicinās nodarbinātības dienesta speciālistu, domājot par šī cilvēka iespējām apgūt jaunu profesiju.

— Kas vēl būtu paveicams sociālās palīdzības jomā?

— Protams, ir jāpalielina finansējums. Bet ļoti nozīmīga ir attieksme, sākot ar katru sabiedrības locekli un beidzot ar Saeimas deputātu. Pašvaldību politiķiem ir jāsaprot, cik nozīmīgi ir izveidot sociālās palīdzības dienestus, izmantot sociālā darbinieka pakalpojumus. Man reiz kādas pašvaldības vadītāja teica, ka pati varot uzņemties sociālā darbinieka funkcijas. Es tādos gadījumos atbildu, ka viņa taču neuzņemas pati operēt. Sociālais darbinieks ir pietiekami sarežģīta profesija, kuras veikšanai ir nepieciešama atbilstoša kvalifikācija. Šiem cilvēkiem algas nosaka pašvaldības, un tām ir jābūt ieinteresētām šo cilvēku darbā. Sociālo palīdzību var salīdzināt ar tīklu, kas uztver cilvēku kritienā. Cilvēkos ir jārada drošības sajūta, ka, pat krītot, būs šis tīkls, kas viņus uztvers.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore