Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par piesārņojumu

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) būtiska izmaiņa — darbības izmaiņa, kurai saskaņā ar atļauju izsniedzošās institūcijas atzinumu var būt ievērojama negatīva ietekme uz cilvēkiem vai vidi;

2) darbības izmaiņa — izmaiņa iekārtas darbībā, arī darbības paplašināšana, kas var ietekmēt vidi;

3) emisija — tieša vai netieša vielu, vibrācijas, siltuma, nejonizējošā starojuma, trokšņa vai citāda izplūde no stacionāra vai difūza piesārņojuma avota, kura rodas, veicot piesārņojošu darbību, un ietekmē vai var ietekmēt vidi;

4) militāri piesārņota teritorija — teritorija, kurā atrodas sprādzienbīstami priekšmeti un materiāli vai toksiskas vai citādi bīstamas vielas, ko izmanto vai bija paredzēts izmantot militāriem mērķiem;

5) operators — fiziskā vai juridiskā persona, kura veic piesārņojošu darbību vai kura ir atbildīga par šādas darbības tehnisko nodrošinājumu, vai kurai ir noteicošā ekonomiskā ietekme uz attiecīgo piesārņojošo darbību;

6) piesārņojoša darbība — augsnes, zemes dzīļu, ūdens, gaisa, iekārtu vai ēku un citu stacionāru objektu izmantošana, kas var radīt vides piesārņojumu vai avāriju risku, kā arī darbība, kas tiek veikta piesārņotā vietā un var izraisīt piesārņojuma izplatīšanos;

7) piesārņojums — tāda tieša vai netieša emisijas ietekme uz vidi, kas var apdraudēt cilvēku veselību, nodarīt kaitējumu īpašumam, rada vai var radīt kaitējumu videi, tai skaitā ekosistēmām, traucēt dabas resursu izmantošanu vai citādi traucēt likumīgu vides izmantošanu;

8) piesārņota vieta — augsne, zemes dzīles, ūdens, dūņas, kā arī ēkas, ražotnes vai citi objekti, kas satur piesārņojošas vielas;

9) potenciāli piesārņota vieta — augsne, zemes dzīles, ūdens, dūņas, kā arī ēkas, ražotnes vai citi objekti, kuri, pēc nepārbaudītas informācijas, satur vai var saturēt piesārņojošas vielas;

10) sanācija — piesārņotas vietas attīrīšana un atveseļošana vismaz līdz tādai pakāpei, ka turpmāk cilvēku veselība vai vide netiek apdraudēta un attiecīgo teritoriju iespējams izmantot noteiktai saimnieciskai darbībai;

11) tehnoloģija — tehnisku metožu un paņēmienu kopums, kas ietver patentu, preču zīmju, licenču, tehnisko izstrādņu, kā arī speciālas tehnikas un aprīkojuma izmantošanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi vai rezultātu;

12) viela — jebkurš ķīmisks elements vai ķīmisku elementu savienojums.

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir novērst vai mazināt piesārņojuma dēļ cilvēku veselībai, īpašumam un videi nodarīto kaitējumu, novērst kaitējuma radītās sekas, kā arī:

1) novērst piesārņojošu darbību izraisīta piesārņojuma rašanos vai, ja tas nav iespējams, samazināt emisiju augsnē, ūdenī un gaisā;

2) novērst vai, ja tas nav iespējams, samazināt neatjaunojamo dabas resursu un enerģijas izmantošanu, veicot piesārņojošas darbības;

3) novērst vai, ja tas nav iespējams, samazināt atkritumu radīšanu;

4) nodrošināt piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanu valsts teritorijā un to reģistrāciju;

5) noteikt pasākumus piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpētei un piesārņotu vietu sanācijai;

6) noteikt personas, kuras sedz ar piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpēti un piesārņotu vietu sanāciju saistītos izdevumus.

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Šis likums nosaka prasības, kuras piesārņojuma novēršanas un kontroles jomā jāņem vērā operatoram, un piesārņojuma novēršanas un kontroles kārtību, kā arī:

1) prasības, kas jāņem vērā, uzsākot, veicot un pārtraucot piesārņojošas darbības;

2) prasības, kas jāņem vērā, izsniedzot atļaujas piesārņojošu darbību veikšanai un ūdens lietošanai, kā arī kārtību, kādā sniedzama informācija par piesārņojošām darbībām, kuru veikšanai nav nepieciešama atļauja;

3) vides kvalitātes normatīvu noteikšanas kārtību;

4) kārtību, kādā nosakāma noteiktu vielu emisijas robežvērtība, piesārņojošas darbības nosacījumi, kā arī citi ierobežojumi, kas attiecas uz piesārņojošu darbību veikšanu;

5) piesārņotu vietu apzināšanas, reģistrācijas, izpētes un sanācijas kārtību;

6) piesārņojošu darbību uzraudzības nosacījumus, piesārņojošu darbību kontroli, monitoringu, kā arī kārtību, kādā par šīm darbībām informējama sabiedrība.

(2) Šis likums attiecas arī uz Ministru kabineta noteiktajiem mobilajiem piesārņojuma avotiem.

(3) Darbības ar radioaktīvajām vielām, radioaktīvajiem atkritumiem, jonizējošā starojuma avotiem un ģenētiski modificētiem organismiem regulē citi normatīvie akti.

II nodaļa

Prasības un nosacījumi attiecībā

uz piesārņojošas darbības veikšanu

4.pants. Prasības attiecībā uz piesārņojošas darbības veikšanu

Operators, veicot piesārņojošu darbību, ievēro tās specifiku un izpilda šādas prasības:

1) veic pasākumus, lai novērstu piesārņojuma rašanos vai samazinātu tā emisiju;

2) nodrošina vides kvalitātes normatīvu ievērošanu;

3) veic piesārņojošas darbības monitoringu;

4) sniedz vides aizsardzības un citām valsts institūcijām, pašvaldībām un sabiedrībai šajā likumā un citos normatīvajos aktos paredzēto informāciju;

5) ievēro prasības attiecībā uz piesārņojošas darbības vietu;

6) apkopo un sniedz darbiniekiem, kuri veic piesārņojošu darbību, nepieciešamo informāciju par tās iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi;

7) ievēro šā likuma 11.pantā minētos nosacījumus.

5.pants. Piesardzības pasākumi

Operators, kā arī atbildīgās valsts un pašvaldību institūcijas veic nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu vides piesārņošanu vai tās risku, kā arī avāriju risku. Piesardzības pasākumi ietver:

1) pieejamo tehnisko līdzekļu izmantošanu un organizatorisko pasākumu veikšanu visos piesārņojošas darbības posmos un procesos;

2) ražošanas vai citu darbību ierobežošanu vai pārtraukšanu uz noteiktu laikposmu, ja tas nepieciešams nelabvēlīgu meteoroloģisko vai citu apstākļu dēļ;

3) izvairīšanos no neatjaunojamo dabas resursu un enerģijas lietošanas vai to lietošanas ierobežošanu, kā arī izvairīšanos no atkritumu radīšanas vai to radīšanas ierobežošanu, visā vielu vai materiālu aprites ciklā izmantojot tādas metodes kā vielu un materiālu atkārtota lietošana un pārstrāde vai citas metodes;

4) izvairīšanos no tādu ķīmisko vielu un ķīmisko produktu, kā arī organismu izmantošanas, kuru vietā ir iespējams izmantot aizstājējus, kas ir mazāk bīstami cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi;

5) avāriju riska novērtēšanu un tādus pasākumus, kas nepieciešami, lai izvairītos no avārijām, bet avārijas gadījumā — samazinātu tās sekas;

6) piesārņojošas darbības pārtraukšanu un neatliekamu piesārņotās vietas sanāciju, ja tas nepieciešams;

7) pasākumus, kas nepieciešami, lai nepieļautu piesārņojuma izplatīšanos; piesārņotās vietas izpēti un sanāciju, kā arī piesārņojošas darbības monitoringu;

8) operatoriem, kuri veic šā likuma pielikumā minētās piesārņojošās darbības, izvirzāmo prasību lietot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

6.pants. Operatora un darbinieku nodrošināšana ar nepieciešamajām zināšanām un pienākums sniegt informāciju

(1) Operators pirms piesārņojošas darbības uzsākšanas vai būtiskas izmaiņas apzina informāciju par tās iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(2) Operators sniedz darbiniekiem, kuri veic piesārņojošu darbību, nepieciešamās zināšanas par kārtību, kādā šī darbība veicama, un tās iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, par piesardzības pasākumiem šīs ietekmes samazināšanai, kā arī par rīcību avārijas situācijā.

(3) Operatoram ir pienākums sniegt informāciju vides aizsardzības institūcijām, kuras saskaņā ar šo likumu atbild par atļauju izsniegšanu un kontroli, kā arī informēt sabiedrību un attiecīgo pašvaldību par atļaujā noteiktā monitoringa rezultātiem un piesārņojošas darbības ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(4) Ja ir pārkāpti atļaujas nosacījumi vai apdraudēta šo nosacījumu turpmākā ievērošana, operators par to paziņo attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei.

7.pants. Piesārņojošas darbības monitorings

Operators nodrošina piesārņojošas darbības monitoringu, īpaši tādiem procesiem, kuri ir tieši saistīti ar vides piesārņošanu vai tās risku. Operators nodrošina novērojumus apkārtnē, kur tiek veikta piesārņojoša darbība, un reģistrē mērījumus, lai laikus konstatētu izmaiņas vidē.

8.pants. Prasības attiecībā uz piesārņojošas darbības vietu

(1) Pirms tiek uzsākta piesārņojoša darbība, kurai saskaņā ar šo likumu nepieciešama atļauja, operators izvērtē iespējamās alternatīvās vietas šīs darbības veikšanai. Šī prasība attiecas uz darbību kopumā, tās atsevišķiem procesiem, kā arī uz emisijas vietām. Piesārņojošai darbībai vai tās atsevišķiem procesiem jāizraugās tāda vieta, kur tai būs vismazākā negatīvā ietekme uz cilvēku veselību un vidi.

(2) Šā panta pirmās daļas prasības neattiecas uz piesārņojošām darbībām, kuru iespējamās norises vietas, tehniskie paņēmieni un tehnoloģijas, kā arī to ietekme uz vidi ir izvērtēta saskaņā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”.

9.pants. Izmaksu efektivitāte

Operators īsteno šā likuma 5., 6., 7. un 8.pantā noteiktos pasākumus un prasības, raugoties, lai šo pasākumu un prasību īstenošanas kopējās izmaksas atbilstu paredzamajai pozitīvajai ietekmei uz vidi un tiktu nodrošināta vides kvalitātes normatīvu ievērošana.

10.pants. Emisijas robežvērtība un limits

(1) Emisijas robežvērtība ir maksimālais emitētās vielas daudzums vai citi noteiktos parametros izteikti faktori (koncentrācija vai emisijas līmenis), kurus nedrīkst pārsniegt noteiktā laika periodā vai periodos vai kurus nedrīkst pārsniegt iekārtas normālas darbības apstākļos. Emisijas robežvērtību nosaka konkrētām vielām vai vielu grupām.

(2) Emisijas robežvērtību parasti nosaka vietā, kur piesārņojums izplūst no iekārtas, turklāt koncentrācijas samazinājums robežvērtības noteikšanas brīdī netiek ņemts vērā.

(3) Nosakot emisijas robežvērtību iekārtas radītā piesārņojuma izplūdei ūdenī, ņem vērā ūdens attīrīšanas iekārtu ietekmi, ja rezultātā nepaaugstinās vides piesārņojuma līmenis.

(4) Emisijas limits ir atļaujā noteiktais emitētās vielas daudzums vai citi noteiktos parametros izteikti faktori (koncentrācija vai emisijas līmenis), ko nedrīkst pārsniegt noteiktā laika periodā vai periodos, vai emitētās vielas daudzums vai koncentrācija, kuru nedrīkst pārsniegt iekārtas normālas darbības apstākļos un kura nepārsniedz attiecīgo emisijas robežvērtību.

11.pants. Piesārņojošas darbības veikšanas nosacījumi

(1) Veicot piesārņojošu darbību, operators ievēro:

1) aizliegumu attiecībā uz noteiktu piesārņojošu vielu emisiju vidē;

2) noteiktu piesārņojuma veidu emisijas robežvērtības;

3) emisijas samazināšanas, novēršanas vai kontroles kārtību noteiktās saimnieciskās darbības jomās vai attiecībā uz noteikta veida iekārtām vai vielām;

4) ar noteiktu piesārņojuma emisiju saistītu iekārtu vai iekārtu grupu atbilstības novērtēšanas kārtību.

(2) Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā minēto nosacījumu ievērošanu, Ministru kabinets reglamentē:

1) kārtību, kādā novēršama, ierobežojama un kontrolējama gaisu piesārņojošo vielu emisija no stacionārajiem piesārņojuma avotiem;

2) notekūdeņu emisijas robežvērtības un aizliegumus attiecībā uz piesārņojošu vielu emisiju ūdenī;

3) noteikumus par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem;

4) noteikumus par trokšņa emisiju no iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām;

5) noteikumus par satiksmē neizmantojamo pārvietojamo mehānismu iekšdedzes dzinēju radīto piesārņojošu vielu emisiju gaisā;

6) noteikumus par azbesta un azbesta izstrādājumu ražošanas radīto vides piesārņojumu;

7) noteikumus par atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai izvirzāmajām prasībām.

(3) Ministru kabinets nosaka kopējo valstī maksimāli pieļaujamo emisiju gaisā konkrētā laikposmā un konkrētiem piesārņojuma veidiem.

III nodaļa

Vides kvalitātes normatīvi un vides

kvalitātes normatīvu ieviešanas programmas

12.pants. Vides kvalitāte un vides kvalitātes normatīvu noteikšana

(1) Vides kvalitāti nosaka salīdzinājumā ar vēlamo gaisa, virszemes ūdeņu, pazemes ūdeņu, augsnes un zemes dzīļu vai citu vides komponentu kvalitāti, kuras nodrošināšanai tiek reglamentēti kvantitatīvos rādītājos izteikti vides kvalitātes normatīvi.

(2) Lai novērstu kaitējumu cilvēku veselībai vai videi un nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ilgākā laikposmā, ņemot vērā nepieciešamo drošības rezervi, Ministru kabinets nosaka kvalitātes normatīvus gaisam, virszemes ūdeņiem, pazemes ūdeņiem un augsnei, norādot:

1) šo normatīvu sasniegšanas termiņus un teritoriju, uz kuru tie attiecas;

2) augstāko un zemāko pieļaujamo līmeni vai raksturlielumus vielu, trokšņu, organismu vai citu vidi ietekmējošu faktoru klātbūtnei vidē;

3) parametrus, monitoringa metodes un metodes, pēc kurām nosaka attiecīgo normatīvu pārsniegšanu;

4) pasākumus, kas veicami gadījumos, kad normatīvi tiek pārsniegti.

(3) Normatīvajos aktos noteiktos vides kvalitātes normatīvus var sasniegt pakāpeniski, vairākos konkrētos starpposmos.

13.pants. Robežlielumi un mērķlielumi

(1) Vides kvalitātes normatīvus iedala robežlielumos un mērķlielumos.

(2) Robežlielums ir saistošs jebkuram operatoram, kas veic vai ir paredzējis veikt piesārņojošu darbību, kuras izraisīta emisija var ietekmēt attiecīgo teritoriju.

(3) Vides aizsardzības institūcijas, pieņemot lēmumu par atļaujas izsniegšanu un izstrādājot labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanas nosacījumus, kā arī kontrolējot piesārņojošu darbību, ņem vērā noteiktos mērķlielumus.

14.pants. Piesārņojošas darbības uzsākšanas ierobežojumi

Piesārņojošu darbību nedrīkst uzsākt, ja ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes robežnormatīvi noteiktam piesārņojuma veidam noteiktā teritorijā un ja attiecīgās darbības izraisītās emisijas var palielināt kopējo attiecīgā piesārņojuma daudzumu šajā teritorijā. Šādos gadījumos atļauja piesārņojošas darbības veikšanai netiek izsniegta.

15.pants. Piesārņojošas darbības ierobežojumi

Ja teritorijā, kurā saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegtu atļauju tiek veikta piesārņojoša darbība, ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes robežlielumi noteiktam piesārņojuma veidam:

1) operatoram saskaņā ar šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai pakāpeniski samazinātu emisiju, kura var ietekmēt cilvēku veselību vai vidi attiecīgajā teritorijā;

2) atļauju būtiskai darbības izmaiņai neizsniedz, ja šāda izmaiņa var radīt emisijas, kas palielina kopējo attiecīgā piesārņojuma daudzumu šajā teritorijā;

3) pārskatot jau izsniegtās atļaujas, to nosacījumus maina vai papildina atbilstoši šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām.

16.pants. Operatoru sadarbība

(1) Šā likuma 14. un 15.pantā minētajos gadījumos operators var noslēgt vienošanos ar citu operatoru, kuram atļauts emitēt attiecīgā veida piesārņojumu, par pasākumiem, kas veicami, lai samazinātu kopējās attiecīgā veida piesārņojuma emisijas, un informē par to reģionālo vides pārvaldi.

(2) Ja operatoru vienošanās paredz, ka kopējās attiecīgā veida piesārņojuma emisijas, ko izraisa piesārņojošas darbības, uz kurām attiecas vienošanās, būs zemākas nekā pirms vienošanās noslēgšanas, un ja atbilstoši šim likumam un citiem normatīvajiem aktiem ir ievērotas citas piesārņojuma samazināšanas prasības, reģionālā vides pārvalde šo vienošanos akceptē.

(3) Operatori, kas ir paredzējuši veikt piesārņojošas darbības, uz kurām attiecas vienošanās, iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai, un reģionālā vides pārvalde izsniedz atļauju atbilstoši emisiju apjoma samazinājumam, kuru paredz vienošanās.

17.pants. Vides kvalitātes normatīvu ieviešanas programmas un rīcības programmas piesārņojuma samazināšanai

(1) Ja tiek vai var tikt pārsniegti konkrēta veida piesārņojumam noteiktie vides kvalitātes robežnormatīvi, kā arī citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai citas institūcijas, kurām šāds pienākums noteikts normatīvajos aktos, izstrādā vides kvalitātes normatīvu ieviešanas programmas vai rīcības programmas piesārņojuma samazināšanai atsevišķā teritorijā vai valstī kopumā. Programmā norāda:

1) piesārņojuma samazināšanas mērķi;

2) noteiktu vielu emisijas robežvērtību un aizliegumu emitēt atsevišķas piesārņojošas vielas;

3) pasākumus, kas veicami, lai samazinātu emisiju dažādās tautsaimniecības nozarēs, īpaši satiksmes jomā, enerģētikā, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā;

4) pasākumus, kas stimulē operatorus noslēgt un īstenot šā likuma 16.pantā minētās savstarpējās vienošanās;

5) programmas finansēšanas avotus.

(2) Vides kvalitātes normatīvu ieviešanas programmas vai rīcības programmas piesārņojuma samazināšanai apstiprina Ministru kabinets vai — normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos — attiecīgās pašvaldības.

18.pants. Īpaši jutīgas teritorijas

(1) Teritorijas, kur piesārņojums var pastiprināti ietekmēt cilvēku veselību vai vidi un tās bioloģisko daudzveidību, vai teritorijas, kuras ir īpaši jutīgas pret piesārņojuma radīto slodzi, sauc par īpaši jutīgām teritorijām.

(2) Ministru kabinets reglamentē īpaši jutīgu teritoriju noteikšanas kritērijus un apsaimniekošanas kārtību, nosaka attiecīgo teritoriju robežas vai visas valsts vai noteiktu pašvaldību administratīvo teritoriju robežas kā jutīgo teritoriju robežas, kā arī to:

1) uz kurām īpaši jutīgām teritorijām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

2) uz kurām īpaši jutīgām teritorijām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem.

(3) Ministru kabinets:

1) pieņem noteikumus par rīcības programmu ar nitrātiem saistītā ūdens piesārņojuma samazināšanai vai novēršanai attiecīgajās īpaši jutīgajās teritorijās, kā arī nosaka rīcības programmas ieviešanas termiņus;

2) izveido padomi šā panta otrās daļas 2.punktā minēto īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanas pasākumu koordinācijai, iekļaujot tajā pārstāvjus no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Zemkopības ministrijas un Labklājības ministrijas vai to pārraudzībā, pakļautībā vai pārziņā esošajām institūcijām un vienu lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju izvirzītu pārstāvi, kā arī apstiprina šīs padomes nolikumu.

IV nodaļa

Piesārņojošu darbību iedalījums

un to veikšanas nosacījumi

19.pants. Piesārņojošu darbību iedalījums un atļauja piesārņojošas darbības veikšanai

(1) Piesārņojošas darbības iedala A, B un C kategorijā, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu un iedarbību vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai un videi.

(2) Šā likuma II nodaļā noteiktās prasības attiecas arī uz tādām darbībām, kuras neatbilst A, B vai C kategorijai, bet var radīt piesārņojumu.

(3) Lai uzsāktu vai turpinātu A vai B kategorijas darbību, operators saņem atļauju — reģionālās vides pārvaldes izsniegtu rakstveida lēmumu, kas attiecas uz ražotni, iekārtu vai tās daļu (turpmāk — iekārta) vai vairākām iekārtām, kuras atrodas vienā vietā un kurām ir viens operators, — veikt piesārņojošu darbību ar nosacījumu, ka iekārta funkcionē atbilstoši attiecīgajā lēmumā un normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

20.pants. A kategorijas darbības

(1) Piesārņojošas darbības, kuras veic, izmantojot šā likuma pielikumā noteiktās iekārtas, ir A kategorijas darbības. Veicot A kategorijas darbības, operators lieto labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

(2) A kategorijas atļaujas ir nepieciešamas stacionārajām tehnoloģiskajām iekārtām, kurās tiek veikta viena vai vairākas šā likuma pielikumā minētās piesārņojošās darbības. Uz šādām iekārtām, ievērojot to radītā piesārņojuma daudzumu vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai un videi, atbilstoši noteiktajiem parametriem, turklāt ņemot vērā arī piesārņojošas darbības, kas tiek veiktas citās ar šīm iekārtām tehniski saistītās iekārtās, kuras arī var ietekmēt emisiju un vides piesārņojumu, attiecas nosacījumi par A kategorijas atļaujām.

(3) Šā likuma pielikumā minētie rādītāji attiecas uz iekārtu ražošanas jaudām vai saražotās produkcijas apjomu. Operators, kurš veic vairākas šā likuma pielikumā minētās piesārņojošās darbības, summē to jaudas, ja visas darbības attiecas uz vienu šā likuma pielikumā minēto rūpnieciskās darbības jomu un tiek veiktas vienā vietā vai izmantojot vienu iekārtu.

(4) A kategorijas atļaujas nav nepieciešamas iekārtām, kas tiek izmantotas jaunu produktu vai ražošanas procesu pētīšanai, izstrādei vai pārbaudei.

(5) Ministru kabinets izdod noteikumus par A kategorijas darbības pieteikšanu, attiecīgas atļaujas izsniegšanu un labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu, kā arī nosaka:

1) laika grafiku, pēc kura tiek izsniegtas A kategorijas atļaujas iekārtām, kurām tās nepieciešamas;

2) maksimālo pārejas periodu, kurā jānodrošina ar labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu saistīto atļaujas nosacījumu ievērošana;

3) pieteikuma veidlapu un atļaujas veidlapu, kurā norāda veicamos cilvēku veselības, gaisa, ūdens un augsnes aizsardzības, kā arī atkritumu apsaimniekošanas pasākumus. Ja piesārņojoša darbība saistīta ar ūdens ieguvi, atļaujā norāda ūdens lietošanas limitus;

4) kārtību, kādā pieprasāmas un izsniedzamas atļaujas;

5) kārtību, kādā sabiedrība var iepazīties ar pieteikumu un iesniegt savus priekšlikumus, kā arī iepazīties ar atļaujas nosacījumiem, monitoringa un pārbaudes rezultātiem;

6) kārtību, kādā informējamas citas valstis, un šāda piesārņojuma monitoringu gadījumos, kad iespējama piesārņojuma pārrobežu ietekme.

21.pants. Labākie pieejamie tehniskie paņēmieni un to izvēle attiecībā uz A kategorijas darbībām

(1) Tehniskie paņēmieni, kurus ir iespējams visefektīvāk un visrezultatīvāk lietot praksē, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu emisiju līdz noteiktajai robežvērtībai un limitam, kā arī lai samazinātu tās ietekmi uz vidi kopumā, ir labākie pieejamie tehniskie paņēmieni.

(2) Jēdziens “tehniskie paņēmieni” ietver lietojamo tehnoloģiju un veidu, kādā iekārta ir projektēta, uzbūvēta, uzturēta, darbināta vai demontēta.

(3) Tehniskie paņēmieni ir pieejami, ja tie ir ekonomiski un tehnoloģiski pamatoti un, neatkarīgi no tā, vai tie iepriekš lietoti Latvijā, tos ir iespējams ieviest noteiktā rūpniecības nozarē, ņemot vērā attiecīgās izmaksas.

(4) Tehniskie paņēmieni ir labākie, ja tie ietver tādas tehnoloģijas un metodes, kuras izmantojot iespējams nodrošināt augstāko vides aizsardzības līmeni.

(5) Izvēloties labākos pieejamos tehniskos paņēmienus un ņemot vērā to ieviešanas un lietošanas potenciālās izmaksas, kā arī likumā “Par vides aizsardzību” noteiktos vides aizsardzības principus un konkrētās piesārņojošās darbības specifiku, operators:

1) izmanto tehnoloģiju, kas nodrošina iespējami maza atkritumu daudzuma rašanos;

2) izmanto tehnoloģiju, kas nodrošina šā likuma 5.panta prasību ievērošanu;

3) izmanto vielas, kuras ir mazāk bīstamas cilvēku dzīvībai, veselībai un videi;

4) veicina ražošanas procesā radīto un izmantoto vielu otrreizēju izmantošanu un atkritumu pārstrādi;

5) izmanto procesus, iekārtas un darbības metodes, kuras rūpnieciskajā ražošanā jau ir pārbaudītas un atzītas par veiksmīgām;

6) ievēro tehnoloģiju attīstību un to, kā paplašinās zināšanas un izpratne par jaunajām tehnoloģijām;

7) ņem vērā emisijas raksturu, ietekmi un apjomu;

8) ņem vērā paredzamo iekārtas apturēšanas vai slēgšanas termiņu;

9) ņem vērā laiku, kas nepieciešams labāko pieejamo tehnisko paņēmienu ieviešanai;

10) ievēro ražošanas procesā izmantojamo izejvielu, arī ūdens, patēriņu un tehnoloģijas energoefektivitāti;

11) novērš vai līdz minimumam samazina emisijas risku un tās ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi;

12) novērš avārijas, bet, ja avārija ir notikusi, — samazina tās radītās sekas;

13) izmanto informāciju, kuru par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem publicējusi Eiropas Savienības Komisija vai starptautiskās organizācijas.

22.pants. B kategorijas darbības

(1) Piesārņojošas darbības, kuru uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskai izmaiņai nepieciešama B kategorijas atļauja, ir B kategorijas darbības.

(2) Ministru kabinets nosaka B kategorijas darbības, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu, iedarbību vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai vai videi, apstiprina B kategorijas darbības pieteikuma veidlapu un atļaujas veidlapu, kā arī nosaka kārtību, kādā atļauja pieprasāma un izsniedzama. Ja piesārņojoša darbība ir saistīta ar ūdens ieguvi, B kategorijas atļaujā norāda ūdens lietošanas limitus.

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā sabiedrība var iepazīties ar B kategorijas darbības atļaujas nosacījumiem, kā arī monitoringa un pārbaudes rezultātiem.

23.pants. C kategorijas darbības

(1) Piesārņojošas darbības, kuru veikšanai nav nepieciešama atļauja, bet pirms kuru uzsākšanas vai būtiskas izmaiņas iesniedzams pieteikums vides aizsardzības institūcijām, ir C kategorijas darbības.

(2) Ministru kabinets nosaka C kategorijas darbības, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu, iedarbību vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai vai videi, kā arī pieteikuma saturu un iesniegšanas kārtību.

24.pants. Paziņojums par C kategorijas darbību

(1) Operators ne vēlāk kā 30 dienas pirms C kategorijas darbības uzsākšanas paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei.

(2) Operators ne vēlāk kā 30 dienas pirms būtiskas izmaiņas C kategorijas darbībā paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei.

(3) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram operators reģionālajai vides pārvaldei paziņo par tām C kategorijas darbībām, kuras uzsāktas pirms šā likuma stāšanās spēkā.

V nodaļa

A kategorijas un B kategorijas atļauju

izsniegšana un pārskatīšana

25.pants. Priekšnosacījumi attiecībā uz atļaujas izsniegšanu piesārņojošas darbības uzsākšanai vai būtiskai izmaiņai

Atļauju piesārņojošas darbības uzsākšanai vai būtiskai izmaiņai izsniedz, ja:

1) operators ir iesniedzis pieteikumu atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;

2) operators ir novērtējis šīs darbības ietekmi uz vidi un saņēmis atzinumu par ietekmes uz vidi novērtējuma nobeiguma ziņojumu — gadījumos, kad piesārņojošai darbībai saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums;

3) ir izstrādāta un apstiprināta rūpniecisko avāriju novēršanas programma vai drošības pārskats, kā arī objekta avārijgatavības un civilās aizsardzības pasākumu plāns — gadījumos, kad saskaņā ar normatīvajiem aktiem tas ir nepieciešams.

26.pants. Konsultācijas ar citām valsts institūcijām un pašvaldībām

Pirms atļaujas izsniegšanas reģionālā vides pārvalde nosūta attiecīgajai pašvaldībai un teritoriālajam vides veselības centram informāciju, kas nepieciešama priekšlikumu sniegšanai par pieteikumu un atļaujas nosacījumiem, un izskata to iesniegtos priekšlikumus.

27.pants. Sabiedrības līdzdalība

(1) Pieteikums A kategorijas atļaujas, bet Ministru kabineta noteiktajos gadījumos — arī B kategorijas atļaujas saņemšanai ir pieejams sabiedrībai, lai tā varētu iesniegt komentārus ar atļaujas izsniegšanu saistītajos jautājumos.

(2) Sabiedrībai ir pieejami izsniegto A kategorijas un B kategorijas atļauju nosacījumi, kā arī informācija par monitoringa un kontroles rezultātiem.

(3) Ja pieteikums vai atļauja ietver komercnoslēpumu vai informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz operatora iesniegumu, pieņem lēmumu par atsevišķu pieteikuma vai atļaujas sadaļu ierobežotu pieejamību. Šis noteikums neattiecas uz informāciju par piesārņojuma emisiju, kā arī par avāriju risku.

28.pants. Atļauju pieteikšana un izsniegšana

(1) Pieteikumu atļaujas saņemšanai sagatavo operators, ja nepieciešams, pieaicinot ekspertus.

(2) Pieteikumā sniedzama šāda informācija:

1) iekārta un tās darbība;

2) izejvielas un palīgmateriāli, citas vielas un enerģija, ko attiecīgā iekārta izmanto vai ražo;

3) iekārtas emisijas avoti;

4) vides apstākļi iekārtas darbības vietā;

5) to vielu raksturs un daudzums, kuras varētu tikt emitētas no iekārtas ūdenī, gaisā vai augsnē, kā arī emisijas būtiskā ietekme uz vidi;

6) tehnoloģija un citi paņēmieni, kurus paredzēts izmantot, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu emisiju no attiecīgās iekārtas;

7) labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, kādus A kategorijas darbības veicošais operators lieto vai paredzējis lietot, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojuma rašanos;

8) pasākumi, kas tiks veikti, lai novērstu vai samazinātu atkritumu ražošanu un pārstrādātu iekārtas radītos atkritumus;

9) citi pasākumi, kas tiks veikti, lai nodrošinātu šā likuma II un III nodaļā noteikto prasību izpildi;

10) kārtība, kādā paredzēts veikt piesārņojošas darbības monitoringu.

(3) Pieteikumā norāda piesārņojošas darbības iespējamās alternatīvas un pamato, kādēļ izraudzīts attiecīgais variants. Ja minētās alternatīvas jau izskatītas, novērtējot ietekmi uz vidi, operators pieteikumam pievieno ietekmes uz vidi novērtējuma nobeiguma ziņojumu un atzinumu par to.

(4) Reģionālā vides pārvalde, izsniedzot atļauju piesārņojošas darbības veikšanai, kurai saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, izvērtē un ņem vērā ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu un Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroja atzinumu par ietekmes uz vidi novērtējuma noslēguma ziņojumu.

(5) Atļauju izsniedz reģionālā vides pārvalde pēc iekārtas darbības vietas. Ja nepieciešams, reģionālā vides pārvalde pieaicina ekspertus, izņemot tos, kuri piedalījušies pieteikuma sagatavošanā.

29.pants. Atļauja esošu piesārņojošu darbību turpināšanai un jaunu piesārņojošu darbību uzsākšanai

(1) Esošas A kategorijas un B kategorijas darbības ir tādas piesārņojošas darbības, kuru veikšanai nepieciešama A kategorijas vai B kategorijas atļauja un ir saņemtas citos normatīvajos aktos noteiktās atļaujas attiecībā uz piesārņojuma emisiju un kuras jau tiek veiktas vai tiek uzsāktas ne vēlāk kā gadu pēc Ministru kabineta noteiktā termiņa.

(2) Ministru kabinets nosaka termiņu, pēc kura nedrīkst uzsākt jaunu A kategorijas vai B kategorijas darbību bez attiecīgas atļaujas.

(3) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram operatoram jāiesniedz pieteikums atļaujas saņemšanai attiecībā uz esošu A kategorijas vai B kategorijas darbību.

(4) Būtiskai A kategorijas vai B kategorijas darbības izmaiņai atļauja saņemama kārtībā, kāda noteikta A kategorijas vai B kategorijas atļaujas saņemšanai.

(5) Nevienu A kategorijas vai B kategorijas darbību nedrīkst turpināt pēc Ministru kabineta noteiktā termiņa, ja nav saņemta attiecīgā A kategorijas vai B kategorijas atļauja.

30.pants. Informēšana par darbības izmaiņu

(1) Pirms darbības izmaiņas operators Ministru kabineta noteiktajā termiņā paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei, kura izvērtē, vai šī izmaiņa uzskatāma par būtisku izmaiņu un vai ir nepieciešams izdarīt grozījumus atļaujas nosacījumos, un informē par to operatoru. Darbības izmaiņa, kuras rezultātā iekārtas darbības rādītāji pārsniedz šā likuma pielikumā minētos rādītājus, ir būtiska izmaiņa.

(2) Ja operators ir ieviesis darbības izmaiņu, kuras dēļ mainās piesārņojošas darbības kategorija, reģionālā vides pārvalde izskata jautājumu par citas kategorijas atļaujas izsniegšanu vai pieņem lēmumu, ka attiecīgajai piesārņojošai darbībai atļauja turpmāk nav nepieciešama.

31.pants. Atļaujas nosacījumi

(1) Atļaujā ietver nosacījumus, kuru ievērošana nepieciešama, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību un attiecīgu vides kvalitāti — gaisa, virszemes ūdeņu, pazemes ūdeņu, augsnes un zemes dzīļu aizsardzību, kā arī nosaka:

1) emisijas limitus piesārņojošām vielām, kuras varētu tikt emitētas no iekārtas, ievērojot attiecīgās vielas raksturu un iespējamo piesārņojuma pārnesi no vienas vides citā (ūdens, gaiss, augsne), kā arī citu veidu emisijas limitus;

2) prasības, kas jāievēro operatoram, lai nodrošinātu cilvēku veselības un vides aizsardzību, kā arī atkritumu apsaimniekošanu, izmantojot dabas resursus un enerģiju, kā arī lietojot ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus;

3) pasākumus, kas saistīti ar iekārtai netipiskiem darbības apstākļiem, arī ar iekārtas darbības uzsākšanu, iespējamām noplūdēm, nepareizu darbību, pēkšņu apstāšanos un darbības pārtraukšanu;

4) citus pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu šā likuma II nodaļā noteikto prasību izpildi.

(2) A kategorijas atļaujas nosacījumus pamato ar labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu, nenosakot konkrētu izmantojamās tehnoloģijas veidu, bet ņemot vērā attiecīgās iekārtas tehniskos raksturlielumus, tās ģeogrāfisko izvietojumu un vides apstākļus.

(3) Ja vides kvalitātes normatīvi paredz stingrākus nosacījumus, nekā tas izriet no prasības lietot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, A kategorijas atļaujā ietver citus nosacījumus, lai sasniegtu noteiktos vides kvalitātes normatīvus.

(4) B kategorijas atļaujas nosacījumus pamato ar attiecīgās piesārņojošās darbības raksturlielumiem, tās ģeogrāfisko izvietojumu un vides apstākļiem. Normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos B kategorijas atļaujā ietver konkrētās iekārtas tehniskos raksturlielumus.

(5) Atļaujā ietver nosacījumus, kas paredz samazināt piesārņojuma pārnesi lielākos attālumos, kā arī pārrobežu pārnesi.

(6) Ja piesārņojoša darbība tiek veikta vai to paredzēts veikt piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vietā, reģionālā vides pārvalde atļaujas nosacījumos ietver prasību operatoram veikt piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas izpēti vai piesārņotās vietas sanāciju. Lēmums par izpētes vai sanācijas ietveršanu atļaujas nosacījumos tiek pieņemts saskaņā ar šā likuma VII nodaļu.

32.pants. Atļaujas pārskatīšana un atjaunošana

(1) Atļauju izsniedz uz pieciem gadiem. Ja piesārņojošas darbības ietekme uz cilvēku veselību vai vidi nav pietiekami noskaidrota, atļauju izsniedz uz īsāku termiņu.

(2) Reģionālā vides pārvalde Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pārskata atļaujas nosacījumus un, ja nepieciešams, tos atjauno vai papildina.

(3) Jautājumu par atļaujas izsniegšanu vai atļaujas nosacījumus pārskata šādos gadījumos:

1) ir saņemta informācija par piesārņojuma negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi, ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi vai izdarīti grozījumi normatīvajos aktos, kas nosaka vides kvalitātes normatīvus;

2) sakarā ar jauniem labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem ir iespējams būtiski samazināt emisiju, veicot A kategorijas darbību;

3) saskaņā ar valsts institūciju atzinumu procesa drošības garantēšanai ir nepieciešams lietot citu tehnoloģiju;

4) to nosaka citi normatīvie akti.

(4) Operators iesniedz pieteikumu jaunas atļaujas saņemšanai attiecīgajā reģionālajā vides pārvaldē ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms iepriekšējās atļaujas termiņa beigām vai mēneša laikā pēc šā panta trešajā daļā minēto apstākļu atklāšanas.

VI nodaļa

Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu

apzināšana un reģistrācija

33.pants. Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšana un sākotnējā izvērtēšana

(1) Piesārņotas un potenciāli piesārņotas vietas attiecīgajā administratīvajā teritorijā apzina un sākotnēji izvērtē pašvaldība sadarbībā ar attiecīgo reģionālo vides pārvaldi.

(2) Aizsardzības ministrija apzina un sākotnēji izvērtē savā valdījumā esošās piesārņotās teritorijas un informē par tām attiecīgo pašvaldību un reģionālo vides pārvaldi.

(3) Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanas metodes un kārtību, kā arī finansēšanas kārtību, datu apkopošanas un izmantošanas nosacījumus reglamentē Ministru kabinets.

(4) Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanas un sākotnējās izvērtēšanas rezultāti ir brīvi pieejami sabiedrībai.

34.pants. Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācija un teritorijas izmantošanas ierobežojumi

(1) Piesārņotas un potenciāli piesārņotas vietas reģistrē reģionālās vides pārvaldes Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Militāri piesārņotas teritorijas reģionālās vides pārvaldes reģistrē pēc Aizsardzības ministrijas atzinuma.

(2) Pēc piesārņotas vietas reģistrācijas un reģionālās vides pārvaldes atzinuma saņemšanas pašvaldība nosaka ierobežojumus teritorijas attīstības plānojumā, kā arī ierobežojumus attiecībā uz dzīvošanu šajā teritorijā un citādu šīs teritorijas izmantošanu, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu cilvēku veselību vai vidi. Teritoriālais vides veselības centrs nosaka cilvēku veselības aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamos ierobežojumus.

(3) Ierobežojumi tiek noteikti, ņemot vērā piesārņojošo vielu bīstamības pakāpi, iespējamo iedarbību uz cilvēkiem, kas dzīvo apkārtējās teritorijās, šo teritoriju vides kvalitāti un nepieciešamību nākotnē veikt sanācijas pasākumus.

(4) Aizsardzības ministrija sniedz ieteikumus par attiecīgu ierobežojumu noteikšanu militāri piesārņotām teritorijām, kuras nav tās valdījumā, un nosaka ierobežojumus teritorijām, kuras ir tās valdījumā.

(5) Institūcija, kas noteikusi ierobežojumus, atceļ tos, ja šie ierobežojumi vairs nav nepieciešami cilvēku veselības vai vides aizsardzībai.

(6) Institūcija, kas noteikusi šajā pantā minētos ierobežojumus, informē par tiem vai par to atcelšanu citas institūcijas un fiziskās un juridiskās personas, uz kurām šie ierobežojumi attiecas.

35.pants. Informācija par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām

(1) Tās zemes īpašniekam vai lietotājam, kurā ietilpst piesārņota vieta, operatoram un citām fiziskajām vai juridiskajām personām, ja to rīcībā ir ziņas par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām, kuras nav apzinātas un reģistrētas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, jāsniedz šīs ziņas attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei vai pašvaldībai.

(2) Ja piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, reģionālā vides pārvalde par to informē attiecīgo pašvaldību, citas institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas, katrā gadījumā ievērojot konkrētos apstākļus.

(3) Ja piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vietā atrodas vai, pēc nepārbaudītas informācijas, var atrasties sprādzienbīstami priekšmeti, materiāli vai militāriem mērķiem izmantojamas toksiskas vai citādi bīstamas vielas, pašvaldība vai reģionālā vides pārvalde par to informē Aizsardzības ministriju atzinuma saņemšanai.

(4) Zemes īpašnieku un lietotāju pienākums ir informēt iespējamos tiesību un pienākumu pārņēmējus par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām attiecīgajā īpašumā vai lietojumā esošajā teritorijā un tās apkārtnē.

(5) Latvijas Vides aģentūra apkopo ziņas par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām valstī.

VII nodaļa

Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu

izpēte un piesārņotu vietu sanācija

36.pants. Izpētes mērķis un priekšnosacījumi

(1) Izpētes mērķis ir noteikt, vai pārsniegti vides kvalitātes normatīvi un vai piesārņojums apdraud vai var apdraudēt cilvēku veselību vai vidi.

(2) Pirms reģionālā vides pārvalde uzsāk izpēti, tās rīcībā jābūt informācijai par to, ka attiecīgā teritorija ir piesārņota vai potenciāli piesārņota.

37.pants. Piesārņotu vietu sanācijas priekšnosacījumi un pasākumi

(1) Piesārņotu vietu sanāciju veic, ja:

1) ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi;

2) piesārņojums var apdraudēt cilvēku veselību vai vidi.

(2) Sanācija ietver pasākumus, kas veicami, lai:

1) novērstu piesārņojuma izplatīšanos vai iekļūšanu pazemes ūdeņos;

2) atjaunotu vai uzlabotu vides kvalitāti piesārņotā vietā.

38.pants. Personas, kuras sedz ar izpēti un sanācijas pasākumiem saistītos izdevumus

(1) Izdevumus, kas saistīti ar izpēti un sanācijas pasākumiem, sedz:

1) operators, kas veicis piesārņojošu darbību, kuras dēļ radusies piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta;

2) operators, kas veic vai ir paredzējis veikt piesārņojošu darbību piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vietā;

3) zemes īpašnieks, kuram bijusi izšķiroša ietekme uzņēmumā, kas veicis piesārņojošu darbību, kuras dēļ šim īpašniekam piederošajā zemes īpašumā radusies piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta;

4) attiecīgās zemes vai objekta īpašnieks vai lietotājs, kas brīvprātīgi apņemas pilnīgi vai daļēji segt šos izdevumus.

(2) Zemes īpašnieks, ja uz viņu neattiecas šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi, sedz ar sanācijas pasākumiem saistītos izdevumus, ja šie pasākumi tiek veikti ar viņa piekrišanu un zemes vērtība pēc to īstenošanas paaugstinās, kā arī ja šā panta pirmajā daļā minētās personas nevar pilnā apmērā segt sanācijas izdevumus. Zemes īpašnieka izdevumi nedrīkst pārsniegt zemes vērtības pieaugumu, kas radies pēc sanācijas.

39.pants. Personu līdzatbildība ar izpēti un sanāciju saistīto izdevumu segšanā

(1) Ja ar izpēti vai sanāciju saistītos izdevumus sedz vairākas šā likuma 38.panta pirmās daļas 1.punktā minētās personas, tie sadalāmi proporcionāli kaitējumam, ko videi nodarījusi katra persona. Izdevumus sadala, ņemot vērā emisijas daudzumu un veidu, kā arī laiku, kad veikta piesārņojoša darbība. Ja izdevumus sadalīt nav iespējams, šā likuma 38.panta pirmās daļas 1.punktā minētās personas atbild solidāri.

(2) Izdevumu sadalījumu novērtē attiecīgā reģionālā vides pārvalde.

40.pants. Par izpēti un sanāciju atbildīgās institūcijas

(1) Reģionālā vides pārvalde pārrauga un kontrolē piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpēti un sanāciju, izņemot Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas.

(2) Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija pārrauga un kontrolē tās valdījumā esošo piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpēti un sanāciju.

(3) Reģionālā vides pārvalde, Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija (turpmāk — atbildīgā institūcija) sadarbojas ar pašvaldībām, Valsts zemes dienestu, Labklājības ministriju un citām izpētē un sanācijā iesaistītajām institūcijām.

41.pants. Lēmums par izpētes uzsākšanu

(1) Ja atbildīgās institūcijas rīcībā ir informācija par piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu, kas rada vai var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, bet nav pietiekamas informācijas šo draudu novērtēšanai, tā pieņem lēmumu par izpētes nepieciešamību.

(2) Ja pieņemts lēmums par izpētes nepieciešamību, atbildīgā institūcija saskaņā ar šā likuma 38.pantu nosaka personas, kuras sedz ar izpēti saistītos izdevumus.

(3) Ja nav iespējams noteikt personas, kuras sedz ar izpēti saistītos izdevumus, vai iegūt izpētei nepieciešamos līdzekļus, atbildīgā institūcija nosaka nepieciešamo līdzekļu apjomu un informē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju vai Aizsardzības ministriju par tās valdījumā esošajām teritorijām.

(4) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai Aizsardzības ministrija izskata iespēju izpētes veikšanai piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus.

(5) Nosakot izpētes un sanācijas metodes, ir jāņem vērā piesārņojuma izplatīšanās risks, turklāt izraudzītajai metodei jābūt ekonomiski pamatotai, lai tās realizācija neizmaksātu dārgāk, nekā nepieciešams mērķa sasniegšanai.

(6) Ja izpētei nepieciešamie līdzekļi ir nodrošināti, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par izpētes uzsākšanu.

42.pants. Izpētes procesa vadība

(1) Atbildīgā institūcija izstrādā izpētes uzdevumu. Izpēti veic kvalificētas fiziskās vai juridiskās personas atbilstoši līgumam ar personu, kura sedz ar izpēti saistītos izdevumus, vai atbildīgo institūciju un pamatojoties uz izpētes uzdevumu.

(2) Izpētes uzdevumā norāda iespējamās izpētes metodes, nosakāmos parametrus, piesardzības pasākumus, kas jāievēro, veicot izpēti, laika grafiku, monitoringu un kārtību, kādā sniedzama informācija par izpēti.

(3) Atbildīgā institūcija uzdod izpētes veicējam izstrādāt izpētes programmu, kurā norādīts izpētes mērķis, metodes un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot izpēti. Izpētes programmu apstiprina atbildīgā institūcija.

43.pants. Lēmums par sanācijas uzsākšanu

(1) Ja atbildīgās institūcijas rīcībā ir informācija par piesārņotu vietu, kas rada vai var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, tā pieņem lēmumu par sanācijas nepieciešamību.

(2) Ja pieņemts lēmums par sanācijas nepieciešamību, atbildīgā institūcija saskaņā ar šā likuma 38.pantu nosaka personas, kuras sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, un šo personu atbildības pakāpi.

(3) Ja nav iespējams noteikt personas, kuras sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, vai iegūt sanācijai nepieciešamos līdzekļus, atbildīgā institūcija nosaka nepieciešamo līdzekļu apjomu un informē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju vai Aizsardzības ministriju par tās valdījumā esošajām teritorijām.

(4) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai Aizsardzības ministrija izskata iespēju sanācijas veikšanai piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus.

(5) Ja sanācijai nepieciešamie līdzekļi ir nodrošināti, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par sanācijas uzsākšanu.

44.pants. Sanācijas procesa vadība

(1) Atbildīgā institūcija izstrādā sanācijas uzdevumu (katram konkrētam gadījumam). Sanāciju veic kvalificētas fiziskās vai juridiskās personas atbilstoši līgumam ar personu, kura sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, vai atbildīgo institūciju un pamatojoties uz sanācijas uzdevumu.

(2) Sanācijas uzdevumā norāda vēlamos rezultātus, iespējamās sanācijas metodes, laika grafiku, monitoringu un kārtību, kādā sniedzama informācija par sanāciju.

(3) Atbildīgā institūcija uzdod sanācijas veicējam izstrādāt sanācijas programmu, kurā norādīts sanācijas mērķis, metodes un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot sanāciju. Sanācijas programmu apstiprina atbildīgā institūcija.

VIII nodaļa

Monitorings, uzraudzība un kontrole

45.pants. Operatora veiktais monitorings

(1) Operatora pienākums ir regulāri kontrolēt emisiju apjomu, veikt monitoringu un sniegt informāciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Operatori, kuri veic A kategorijas un B kategorijas darbības, saskaņā ar normatīvajos aktos un atļaujā noteikto kārtību veic regulārus mērījumus un informē par tiem reģionālo vides pārvaldi.

(3) Operators veic monitoringu saskaņā ar atļauju, kurā norādīti nosakāmie parametri, paraugu ņemšanas vietas, mērījumu biežums un metodes, datu apkopošanas un uzglabāšanas veids.

(4) Operators nekavējoties informē attiecīgās institūcijas:

1) ja piesārņojošas darbības dēļ ir radušies vai var rasties draudi cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi;

2) avārijas vai tās draudu gadījumā.

(5) Monitoringa dati ir pieejami atļaujas izsniedzējam, kontroles institūcijām, attiecīgajai pašvaldībai un sabiedrībai.

(6) A kategorijas un B kategorijas darbības veicēji sastāda gada pārskatu par monitoringa rezultātiem un nosūta to atļaujas izsniedzējam un attiecīgajai pašvaldībai. Gada pārskats ir pieejams kontroles institūcijām un sabiedrībai.

46.pants. Piesārņojošo vielu reģistrs

(1) Operatora veiktā monitoringa datus apkopo piesārņojošo vielu reģistrā.

(2) Piesārņojošo vielu reģistra izveidi un informācijas pieejamību sabiedrībai nodrošina Latvijas Vides aģentūra Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

47.pants. Uzraudzība

(1) Šajā likumā noteikto prasību izpildi savas kompetences ietvaros uzrauga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs.

(2) Aizsardzības ministrija uzrauga šajā likumā noteikto prasību izpildi tās valdījumā esošajās militāri piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijās.

48.pants. Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs

Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs:

1) izskata sūdzības par reģionālo vides pārvalžu lēmumiem sakarā ar atļauju izsniegšanu un atļauju nosacījumiem;

2) saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, informē citas valstis par atļaujas pieteikumu gadījumos, kad iespējama piesārņojuma pārrobežu pārnese;

3) izveido un uztur datu bāzi par labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem attiecīgajā jomā un informē par tiem reģionālās vides pārvaldes, kā arī šajā jautājumā sniedz konsultācijas uzņēmējiem un organizē mācības;

4) izveido un uztur izsniegto atļauju reģistru, kas bez maksas ir pieejams jebkurai fiziskajai vai juridiskajai personai.

49.pants. Likuma izpildes kontrole

Šajā likumā noteikto prasību izpildi kontrolē vides valsts inspektori, kuri pārbauda:

1) vai operators ir saņēmis nepieciešamo atļauju, bet, ja tiek veikta C kategorijas darbība, — ir iesniedzis paziņojumu par šo darbību;

2) piesārņojošas darbības atbilstību šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām;

3) atļaujas nosacījumu ievērošanu;

4) vides kvalitātes normatīvu un Ministru kabineta noteikumu ievērošanu;

5) piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpētes uzdevumu, piesārņotu vietu sanācijas uzdevumu un programmu izpildi.

IX nodaļa

Pārsūdzēšanas kārtība

50.pants. Lēmuma pārsūdzēšana

(1) Reģionālās vides pārvaldes pieņemto lēmumu par atļaujas izsniegšanu vai atsevišķus atļaujas nosacījumus attiecībā uz tādas piesārņojošas darbības veikšanu, kura var apdraudēt cilvēku dzīvību vai negatīvi ietekmēt veselību, drošību, īpašumu vai vidi, operators vai citas ieinteresētās fiziskās un juridiskās personas, to skaitā sabiedriskās organizācijas, 30 dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas var pārsūdzēt Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā. Minētās personas šim birojam var iesniegt arī sūdzību par nepietiekamu sabiedrības informēšanu atļaujas izsniegšanas procesā.

(2) Ja saskaņā ar atļaujas nosacījumiem ir iespējams uzsākt vai turpināt tādu piesārņojošu darbību, kura var apdraudēt cilvēku dzīvību vai būtiski ietekmēt cilvēku veselību, īpašumu vai vidi, lēmumu par izsniegtās atļaujas nosacījumiem var pārsūdzēt jebkurā laikā, kamēr ir spēkā atļaujas nosacījumi.

(3) Ja lēmums tiek pārsūdzēts Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā šā panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā, atļauju var apturēt līdz sūdzības izskatīšanai.

(4) Tādas jau esošas iekārtas darbība, kurai nepieciešams pagarināt atļaujas termiņu vai vajadzīga cita veida atļauja, pārsūdzības gadījumā netiek apturēta, izņemot gadījumu, kad uzņēmuma darbība tiek apturēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(5) Jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kuras veselību, drošību vai īpašumu var ietekmēt reģionālās vides pārvaldes pieņemtais lēmums par piesārņotas vai potenciāli piesārņotas vietas izpētes vai sanācijas nepieciešamību vai par pētījuma vai sanācijas izdevumu segšanu, mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas dienas var to pārsūdzēt Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā.

51.pants. Sūdzību izskatīšana

(1) Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs, izskatījis sūdzību, izlemj:

1) vai ir nepieciešama papildu informācija no reģionālās vides pārvaldes par piesārņojošu darbību;

2) vai ir nepieciešams apturēt atļaujas darbību līdz atkārtotai jautājuma izskatīšanai.

(2) Ja lēmuma pieņemšanai vajadzīga papildu informācija, attiecīgā reģionālā vides pārvalde uzdod operatoram sagatavot nepieciešamos materiālus. Šādā gadījumā jautājums atkārtoti izskatāms ne vēlāk kā triju mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas.

(3) Reģionālā vides pārvalde var pagarināt atļaujas termiņu, ja tas ir beidzies, bet jaunas atļaujas izsniegšana aizkavējusies pārsūdzības dēļ.

(4) Ja Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs secina, ka saskaņā ar izsniegto atļauju netiek garantēta cilvēku dzīvības, veselības vai vides drošība vai nav ņemtas vērā šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, tas pieņem lēmumu par nepieciešamo grozījumu izdarīšanu atļaujā, atļaujas anulēšanu vai citas atļaujas izsniegšanu.

(5) Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroja pieņemto lēmumu var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

Pārejas noteikumi

1. Šā likuma 22., 23. un 24.pants, kā arī V nodaļas nosacījumi stājas spēkā:

1) attiecībā uz esošajām B kategorijas darbībām — saskaņā ar Ministru kabineta noteiktu grafiku līdz 2007.gada 1.janvārim;

2) attiecībā uz jaunām B kategorijas darbībām — 2003.gada 1.janvārī.

2. Attiecībā uz iekārtām, kurās veic atkritumu sadedzināšanu, par esošām uzskata tādas iekārtas, kuru darbībai visas normatīvajos aktos noteiktās atļaujas tiek saņemtas līdz 2002.gada 28.decembrim un kuras uzsāk darbību ne vēlāk kā 2004.gada 28.decembrī.

3. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.janvārim izdod šādus noteikumus:

1) par B kategorijas un C kategorijas piesārņojošām darbībām, to pieteikšanu un B kategorijas atļauju izsniegšanu;

2) par notekūdeņu emisijas robežvērtībām, par aizliegumu emitēt noteiktas piesārņojošas vielas ūdens vidē un par īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

3) par virszemes ūdens un pazemes ūdens kvalitāti;

4) par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem un par īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem.

4. Ministru kabinets līdz 2003.gada 1.janvārim izdod šādus noteikumus:

1) par trokšņa emisiju no iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām;

2) par kārtību, kādā novēršama, ierobežojama un kontrolējama gaisu piesārņojošu vielu emisija no stacionārajiem piesārņojuma avotiem;

3) par augsnes kvalitātes normatīviem;

4) par satiksmē neizmantojamo pārvietojamo mehānismu iekšdedzes dzinēju radīto piesārņojošu vielu emisiju;

5) par azbesta un azbesta izstrādājumu ražošanas radīto piesārņojumu;

6) par operatora veiktā monitoringa kārtību un piesārņojošu vielu reģistra izveidi un tā informācijas pieejamību sabiedrībai;

7) par atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtām izvirzāmajām prasībām.

5. Ministru kabinets divu gadu laikā no jutīgo teritoriju noteikšanas dienas izdod noteikumus par rīcības programmu ūdens piesārņojuma ar nitrātiem samazināšanai vai novēršanai īpaši jutīgajās teritorijās, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem.

6. Pašvaldības divu gadu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas iesniedz attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei ziņas par savā administratīvajā teritorijā esošajām piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām.

7. Atļaujas esošajām A kategorijas darbībām pieprasāmas saskaņā ar Ministru kabineta noteiktu grafiku līdz 2007.gada 1.oktobrim.

Likums stājas spēkā 2001.gada 1.jūlijā.

Likums Saeimā pieņemts 2001.gada 15.martā.

 

Valsts prezidentes vietā

Saeimas priekšsēdētājs J.Straume

Rīgā 2001.gada 29.martā

 

Likums stājas spēkā ar 2001.gada 1.jūliju, bet par atsevišķu pantu spēkā stāšanos — skat. Pārejas noteikumus.

 

 

Likuma “Par piesārņojumu” pielikums

Piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama A kategorijas atļauja

(1) Enerģētikā:

1) sadedzināšanas iekārtas, kuru siltuma jauda pārsniedz 50 megavatus;

2) minerāleļļas un gāzes attīrīšanas un rafinēšanas iekārtas;

3) koksa krāsnis;

4) ogļu pārgāzēšanas un sašķidrināšanas rūpnīcas.

(2) Metālu ražošanā un apstrādē:

1) iekārtas metālu rūdu, arī sulfīdu rūdu, apdedzināšanai un kausējumu iegūšanai;

2) iekārtas čuguna vai tērauda pirmreizējai vai atkārtotai kausēšanai, ieskaitot nepārtraukto izliešanu, kuru jauda pārsniedz 2,5 tonnas stundā;

3) iekārtas melno metālu apstrādei:

a) karstās velmēšanas iekārtas, kurās apstrādā vairāk nekā 20 tonnas neattīrīta tērauda stundā,

b) kalšanas cehi, kuros izmanto mehānismus (piemēram, pneimatiskos vai hidrauliskos āmurus, preses), kuru enerģija pārsniedz 50 kilodžoulus katram mehānismam, ja patērētā siltuma jauda pārsniedz 20 megavatus,

c) iekārtas metālu sakausējumu aizsargslāņa uzklāšanai, kurās apstrādā vairāk nekā 2 tonnas neattīrīta tērauda stundā;

4) melno metālu lietuves, kuru ražošanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

5) iekārtas:

a) kurās no rūdām, rūdu koncentrātiem vai otrreizējām izejvielām (piemēram, metāllūžņiem) ražo neattīrītus krāsainos metālus metalurģiskā, ķīmiskā vai elektrolīzes ceļā,

b) krāsaino metālu, arī otrreizējai pārstrādei izmantojamo metālu, kausēšanai, ieskaitot leģēšanu, kuru jauda pārsniedz 4 tonnas kausēta svina vai kadmija dienā vai 20 tonnas jebkura cita kausēta metāla dienā;

6) iekārtas, kurās izmanto elektrolīzi vai ķīmiskus procesus metālu un plastmasu virsmas apstrādei un kuru elektrolīzes vannas vai ķīmiskās apstrādes tvertnes tilpums pārsniedz 30 kubikmetrus.

(3) Minerālu izstrādājumu ražošanā:

1) iekārtas klinkera cementa ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 500 tonnas produkcijas dienā, vai iekārtas kaļķu ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas produkcijas dienā, vai citu veidu krāsnis kaļķu ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas produkcijas dienā;

2) iekārtas azbesta ražošanai un azbesta izstrādājumu izgatavošanai;

3) iekārtas stikla, arī stikla šķiedras, ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

4) iekārtas nemetālisko minerālu kausēšanai, arī nemetālisko minerālu šķiedras ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

5) iekārtas apdedzināto māla izstrādājumu, arī jumta kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, flīžu, krāsns podiņu vai porcelāna, ražošanai, kurās saražo vairāk nekā 75 tonnas gatavās produkcijas dienā vai kuru apdedzināšanas krāsns tilpums ir lielāks par 4 kubikmetriem un apdedzināšanas krāsnī var ievietot vairāk nekā 300 kilogramus produkcijas uz vienu krāsns kubikmetru.

(4) Ķīmiskajā rūpniecībā*:

1) iekārtas organisko ķīmisko pamatvielu ražošanai:

a) ogļūdeņražu (neciklisko un ciklisko, piesātināto un nepiesātināto, alifātisko vai aromātisko ogļūdeņražu) ražošanai,

b) skābekli saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu, arī spirta, aldehīdu, ketonu, karbonskābju, esteru, acetātu, ēteru, peroksīdu, epoksīdsveķu, ražošanai,

c) sēru saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai,

d) slāpekli saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu — amīdu, nitrosavienojumu, nitrātu vai nitrītu grupas saturošo savienojumu, nitrilu, cianātu vai izocianātu — ražošanai,

e) fosforu saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai,

f) halogēnus saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai,

g) metālorganisko savienojumu ražošanai,

h) plastmasu — sintētisko polimēru šķiedru un celulozes polimēru šķiedru — ražošanai,

i) sintētiskā kaučuka vai gumijas ražošanai,

j) krāsvielu un pigmentu ražošanai,

k) virsmaktīvo vielu ražošanai;

2) iekārtas neorganisko vielu ražošanai:

a) gāzu, piemēram, amonjaka, hlora vai hlorūdeņraža, fluora vai fluorūdeņraža, oglekļa oksīdu, sēru saturošo savienojumu, slāpekļa oksīdu, ūdeņraža, sēra dioksīda, fosgēna, ražošanai,

b) skābju, piemēram, hromskābes, fluorūdeņražskābes, fosforskābes, slāpekļskābes, sālsskābes, sērskābes, oleuma, sērpaskābes, ražošanai,

c) bāzu, piemēram, amonija hidroksīda, kālija hidroksīda, nātrija hidroksīda, ražošanai,

d) sāļu, piemēram, amonija hlorīda, kālija hlorāta, kālija karbonāta, nātrija karbonāta, perborāta, sudraba nitrāta, ražošanai,

e) nemetālu, metālu oksīdu vai citu neorganisko savienojumu, piemēram, kalcija karbīda, silīcija, silīcija karbīda, ražošanai;

3) uzņēmumi fosforu, slāpekli vai kāliju saturošo vienkāršo vai kombinēto minerālmēslu ražošanai;

4) uzņēmumi augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu ražošanai;

5) uzņēmumi, kuri ražo farmaceitiskas vielas, izmantojot ķīmiskus vai bioloģiskus procesus;

6) uzņēmumi sprāgstvielu ražošanai.

(5) Atkritumu saimniecībā:

1) iekārtas bīstamo atkritumu, arī naftas produktu atkritumu, apglabāšanai vai pārstrādei, kuru jauda pārsniedz 10 tonnas dienā;

2) iekārtas sadzīves atkritumu sadedzināšanai, kuru jauda pārsniedz 3 tonnas stundā;

3) iekārtas sadzīves atkritumu bioloģiskai vai fizikālķīmiskai pārstrādei, kuras var uzņemt vairāk nekā 50 tonnas atkritumu dienā;

4) atkritumu poligoni, kuri uzņem vairāk nekā 10 tonnas atkritumu dienā vai kuru kopējā ietilpība pārsniedz 25 000 tonnas, izņemot inerto atkritumu poligonus;

5) iekārtas bīstamo atkritumu apglabāšanai, ja tajās apglabā polihlorētos bifenilus, polihlorētos terfenilus vai arī šīs vielas saturošus atkritumus vai ierīces.

(6) Citās nozarēs:

1) iekārtas:

a) celulozes ražošanai no koksnes vai citām šķiedrvielām,

b) papīra vai kartona ražošanai, kas saražo vairāk nekā 20 tonnas produkcijas dienā;

2) iekārtas šķiedru vai audumu sākotnējai apstrādei (mazgāšanai, balināšanai, merserizēšanai vai krāsošanai), ar kurām apstrādā vairāk nekā 10 tonnas materiāla dienā;

3) iekārtas ādu apstrādei, ar kurām saražo vairāk nekā 12 tonnas gatavās produkcijas dienā;

4) iekārtas pārtikas ražošanai:

a) lopkautuves, kurās saražo vairāk nekā 50 tonnas kautķermeņu dienā,

b) pārtikas produktu ražotnes, kurās apstrādā un pārstrādā dzīvnieku izcelsmes produktus, izņemot pienu, un kurās saražo vairāk nekā 75 tonnas gatavās produkcijas dienā, vai ražotnes, kurās apstrādā un pārstrādā dārzeņus un kurās saražo vairāk nekā 300 tonnas gatavās produkcijas dienā (ja 300 tonnas dienā ir ceturkšņa vidējais rādītājs),

c) piena ražotnes, kurās pieņem vairāk nekā 200 tonnas piena dienā (ja 200 tonnas dienā ir gada vidējais rādītājs);

5) iekārtas dzīvnieku kautķermeņu un dzīvnieku subproduktu uzglabāšanai vai pārstrādei, kuru apstrādes jauda pārsniedz 10 tonnas dienā;

6) fermas intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai, kurās var audzēt:

a) vairāk nekā 40 000 mājputnu,

b) vairāk nekā 2000 gaļas cūku, kuru svars pārsniedz 30 kilogramus,

c) vairāk nekā 750 sivēnmāšu;

7) iekārtas vielu, priekšmetu vai produktu virsmas apstrādei, izmantojot organiskos šķīdinātājus, arī apdares darbu, iespieddarbu, virsmas pārklājumu, attaukošanas, ūdensnecaurlaidību nodrošinošas apstrādes, kalibrēšanas, krāsošanas, tīrīšanas vai impregnēšanas veikšanai, kurās organisko šķīdinātāju patēriņš pārsniedz 150 kilogramus stundā vai 200 tonnas gadā;

8) iekārtas ogļu vai grafīta elektrodu ražošanai, izmantojot dedzināšanu augstās temperatūrās.

* Jēdziens “ražošana” attiecībā uz šajā sadaļā minētajām darbībām nozīmē rūpnieciska apjoma ražošanu, kuras procesā tiek veikta šīs sadaļas 1., 2., 3., 5. un 6.punktā minēto vielu vai vielu grupu ķīmiska pārstrāde.