Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags:

Pēc Jēzus nāves viņa māceļi sapulcējās aiz slēgtām durvīm. Aizslēgtas durvis izteica viņu strupceļu. Tajā mirklī tās slēpa un sargāja, bet viņi nezināja, kā pa tām iziet. Atgriezties atpakaļ vairs nebija iespējams — pārāk daudz bija noticis trīs gados ar Jēzu. Turpināt uz priekšu arī nevarēja, jo Jēzus vairs nebija viņu vidū. Un mācekļi vienkārši aizslēdza durvis. Varbūt kareivji atradīs, iebruks un iznīcinās, vai varbūt viņi paliks te līdz mūža galam ieslodzīti savā strupceļā, bet vismaz šim brīdim ir miers. Atrisinājums nāca, bet tā, kā viņi vismazāk bija gaidījuši. Pa slēgtajām durvīm ienāca Jēzus. Kamēr mācekļi tur sēdēja, nodevušies bailēm un neauglīgām pārdomām, augšāmceltais Kristus jau bija ceļā atvērt savu mācekļu strupceļa durvis. Viņš pavēra tiem jaunu ceļu līdz pasaules galam un Debesu godībai.

Laiku pa laikam mēs darām to pašu, ko toreiz Jēzus mācekļi. Dzīvē nākas saskarties ar notikumiem, ar kuriem neprotam cīnīties, vai apstākļiem, no kuriem neatrodam izeju. Dažreiz paši esam radījuši sev situācijas, no kurām gribam, bet neprotam izkļūt, vai vienkārši nav spēka to izdarīt. Un tad mēs aizslēdzam durvis, cerot, ka viss paliks kaut kādā ārpusē. Nav viegli pateikt, ko esam izdarījuši — problēmu izslēguši vai ieslēguši sevi? Sakārtojuši savu dzīvi vai izlēkuši no dzīves vilciena? Visu cilvēku problēma ir priekšā stāvošā sastapšanās ar nāvi. Daudzi uzskata par apskaužamu mākslu to aizmirst un nedomāt. Tā ir māksla nerisināt lielo, dzīves attīstībai doto uzdevumu, bet sastapt nāvi nesagatavotam. Tā ir durvju noslēgšana. Līdzās mirstības problēmai, ar kuru ir konfrontēti visi cilvēki, daudzi no mums būs aizslēguši kādas savas strupceļa durvis. Varbūt četrdesmit gavēņa dienās par tām ir bijis daudz jādomā. Aktuālā Lieldienu jēga ir tā, ka augšāmceltais Kristus ir ceļā uz tavām strupceļa durvīm. Universālas receptes pamatoti dara piesardzīgu, bet, kad runa ir par stingri sacirtušos dzīves mezglu, tikai viens atrisinājums būs īsts — ja pa mūsu noslēgtajām durvīm ienāk Kristus. Ja mēs, kā toreiz mācekļi, esam gatavi Viņam sekot laukā un līdz pasaules galam. Ticēt un turēt Viņa vārdu. Varbūt tas ir grūti un sāpīgi. Varbūt tas ir gandrīz kā mirt līdzšinējai dzīvei. Taču cauri grūtībām augšāmceltais Kristus droši aizvedīs pie augšāmcelšanās jaunai, labākai un svētākai dzīvei. Viņš ir vienīgais, kas to spēj. Viņš vienīgais ir parādījis pasaulei augšāmcelšanos.

Jēzus mācībā liela vieta ir cilvēku solidaritātei. Kristus grib, lai cilvēki Viņu saskatītu cits citā. Aizejot debesīs, Jēzus par savu miesu zemes virsū atstāja Baznīcu. Tā ir Kristus griba, ka Viņa ļaudis, Viņa ticīgie ir Viņa kājas, kas Augšāmcelto aiznes līdz kādām izmisuma un cerības durvīm. Viņa rokas, kas durvis atver, Viņa mute, kas pasaka dievišķo miera sveicienu. Tā nav teorētiski teoloģiska atziņa. Tas ir ļoti praktisks pamudinājums pievērst uzmanību cilvēkiem, kam vajadzīgs atbalsts, cerība un iespēja. Kristus spēkā jūs katrs spējat vairāk nekā domājat. Jūs varat palīdzēt vienam konkrētam cilvēkam. Jūs varat iesaistīties savas draudzes diakonijas darbā vai kādā labdarības pasākumā. Jūs varat iestāties par taisnīgumu un cilvēcību savā valstī. Bet jūs nevarat palikt tikai Kristus žēlastību un svētību patērētāji. “Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā es jūs sūtu,” saka Kristus. “Ko jūs saucat uz mani Kungs! Kungs!, bet nedarāt, ko es jums saku?”

Katrā konkrētā laikā šie vispārīgie principi ir pārtulkojami noteiktā darbībā. Tā tas ir arī šajā Lieldienu laikā. Nemanāmi mums līdzās dzīvo tūkstošiem bērnu, kuri gaida piedzimšanu, bet kuriem katra cerība un iespēja jau ir atņemta. No viņiem ir novērsušies viņu vecāki un viņu valsts. Jā, Kristus no viņiem nav novērsies. Jā, viņu eņģeļi jau skata Dieva vaigu. Taču, lai viņiem būtu iespēja piedzimt, lai viņi kaut ieraudzītu saules gaismu, ir vajadzīgi cilvēki, kas viņos saredzētu Kristus attēlu, cilvēki, kas iežēlotos par viņiem un izglābtu tos no nāves. “Ko jūs esat vai neesat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs esat vai neesat darījuši man,” saka Kristus. Ir laiks nepalikt vienaldzīgam, bet dot savu balsi un savu parakstu par dzīvību. Šī ir iespēja katram izdarīt to, kas atkarīgs no viena cilvēka, lai nopurinātu Kaina zīmi no Latvijas pieres. Kad spēcīgi argumenti ir abos svaru kausos, kad grūti izsvērt visus “par” un “pret” un kad jāizšķiras par nepopulāru viedokli, cilvēks nekļūdīsies, sekojot skaidri atklātai Dieva gribai. Kristus tādēļ ir miris un augšāmcēlies, lai katram būtu iespēja ticēt un iemantot dzīvības pilnību šeit un mūžībā.

Sirsnīgi sveicinu Lieldienās mūsu Baznīcas mācītājus, darbiniekus un draudžu locekļus, kā arī visus, kas savā dzīvē cenšas sekot Kristum un kam dārga mūsu Kunga Jēzus augšāmcelšanās. Lai Viņa svētība un sargāšana pār mūsu zemi, tautu, tās bērniem un nākotni! Āmen.

Romas katoļu Baznīcas kardināls, Latvijas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats:

Gadskārtējo reizi kristieši svin savus lielākos svētkus — Lieldienas.

Trešajā dienā pēc Kristus nāves Jeruzalemē ātri izplatījās neparasta ziņa: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies” (Lūka 24, 34). Kas vispār tic Dievam, tam ticība Kristus augšāmcelšanās brīnumam nerada problēmas arī tagad, jo šī ticība, raugoties arī no 20 gadsimtu distances, ir racionāla. Ja Jeruzalemes iedzīvotāji redzēja Kristus nāvi, tad tikpat stipram bija jābūt arī pierādījumam, ka viņš dzīvo, jo pretējā gadījumā ticība Kristus visvarenībai un dievišķībai nebūtu varējusi pastāvēt.

Šo pierādījumu nesa pirmais Lieldienu rīts Jeruzalemē pie Kristus kapa.

“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris” (Jānis 11, 25). Arī mūsu augšāmcelšanās garants ir Kristus. Viņš kā Dievs atver lielu, skaistu, aizraujošu perspektīvu cilvēku dzīvei.

“Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni” (I Jāņa 3, 1). Kāda brīnišķīga drošība: Pasaules Radītājs ir mūsu Tēvs!

Novēlu ikvienam atrast ticību augšāmcelšanās brīnumam gan savā, gan visas sabiedrības dzīvē!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Rozītis:

Šī ir tā diena, ko tas Kungs devis:

priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!

(Psalms 118,24)

Mūsu dienu gaitā izceļas sevišķas dienas. Dzimšanas dienas, vārda dienas, piemiņas dienas, dienas ar sevišķu iekrāsu. Kā izceļas Lieldienas?

Lieldienas mēs svinam kā Dieva dāvanu. Viņš pats devis iemeslu šo dienu atzīmēt, ar Savu dienu bagātināt mūsu dzīvi. Mēs labprāt piedalāmies uzvaras svinībās. Ar uzvaru hokeja spēlē mūs var pacilāt un iedvesmot. Dieva dienā mēs esam aicināti līdzi svinēt Viņa uzvaru pār nāvi. Tā ir vislielākā uzvara, un tai ir paliekoša nozīme.

Jēzus Kristus šī psalma vārdus ir dziedājis (Marka ev. 14,26) kā cilvēks, kam nāve vēl stāv priekšā, pirms Ģetzemenes, pirms Golgātas. Ticībā Dievam, kā Viņa Dēls, Jēzus guva daļu pie Dieva mūžīgās dzīvības spēka. Mīlestības gaismā klīda nāves un grēka tumsa — augšāmcelšanās!

Arī mēs esam aicināti kā Dieva bērni ticēt Dievam, no Viņa smelties dzīvot spēku un prieku. Mīlestības spēkā arī mēs varēsim uzvarēt nāves un ļaunā tumsu — daudzas mazas ikdienas uzvaras mūsu personīgā vai sabiedriskā dzīvē, zinot par lielo uzvaru, ko dzīvības Dievs mums ir izcīnījis.

Novēlu, lai šī Dieva diena patiesi kļūst par mūsu dzīves dienu. Varbūt tā var kļūt par dienu, kuru gribas svinēt ne tikai reizi gadā, bet ik svētdienu, katrās “mazās Lieldienās”. Lai bēdas un bailes klīst. Lai to vietā stājas prieks un līksmība. Kā arhibīskaps Kārlis Kundziņš to tērpis dzejā:

Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Jānis Šmits:

Latvieši Kristus Augšāmcelšanās svētkiem ir devuši skaistu sinonīmu - Lieldienas. Patiešām šī ir lielākā un nozīmīgākā no visām atceres dienām. Krievu tauta par Augšāmcelšanās dienu sauc pat katru svētdienu. Kāpēc?

 Kristus augšāmcelšanās no mirušiem ir lielākais un visneparastākais no visiem vēstures notikumiem. Šajā notikumā atklājas neredzamās, proti, garīgās pasaules jeb realitātes ietekme uz redzamo pasauli. Golgātas kalnā pie krusta piesistais un mirušais Jēzus trešajā dienā ir kļuvis dzīvs un, neraugoties uz to, ka kapa alai aizvelts priekšā milzīgs akmens, ir iznācis no kapa. Eņģelis noveļ akmeni no kapa izejas, lai ikviens varētu pārliecināties, ka kaps ir tukšs. Vienmēr ir bijuši skeptiķi, kas apšaubījuši augšāmcelšanās faktu, bet simtiem cilvēku redzēja augšāmcēlušos Jēzu un ticēja, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis. Kristietība balstās uz tukšā kapa faktu. Tas ir pierādījums, ka kristietība nav tikai morāles mācība vai filozofija, bet tai ir dievišķa izcelsme.

Šim notikumam ir paliekoša nozīme arī divdesmit pirmā gadsimta cilvēcei. Kristus ir dzīvs, un Bībele saka, ka Viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes. Viņš ir Augstākā autoritāte, kas stāv pāri visiem karaļiem un prezidentiem. Tāpēc ir svarīgi, kāda ir mūsu personīgā un visas mūsu tautas attieksme pret Viņu un Viņa pavēlēm. Viņš ir Tas, kurš var garantēt patiesu brīvību un dot vai aizturēt svētības visās dzīves jomās. Mēs bieži lietojam vārdu ‘’Atmoda’’ gan nacionālā, gan reliģiskā kontekstā. Patiesībā atmoda un augšāmcelšanās ir sinonīmi. Kā pavasaris atmodina dabu un tā mostas jaunai dzīvei, tā Dievs var uzmodināt jaunai dzīvei katru cilvēku un veselas tautas, arī latviešu tautu. Mums ir dota iespēja šo jaunas dzīvības piedāvājumu pieņemt vai noraidīt. No mūsu izšķiršanās ir atkarīga īsta Augšamcelšanās jau šodien un nākotnē.

 Lai visiem priecīgi un svētīgi Kristus Augšāmcelšanās svētki!