Kā Ventspils pilsēta un cilvēki auguši desmit gadu garumā

Ir tapis fotoalbums “Ventspils 700+10”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga laba vēlējumus “Latvijas Vēstnesim” un sev saņem laikraksta galvenais redaktors Oskars Gerts

Dokumentālas liecības, kas spējušas pārdzīvot laika ritējumu, ir kā akmenī iecirstas pēdas, tad tās uzskatāmas paliek nākamo paaudžu izpratnei par bijušo. Par to, ko izvēlēties atstāt aiz sevis, cilvēce domājusi jau gadu tūkstošus un domās arvien. Tā nav vien tālredzība, tā ir arī attieksme pret sevi un to laiku, kurā lemts dzīvot. Vietā būs arī piebilde, ka ne visiem tas izdodas.

Pēc aizvadītās vasaras Rīgas astoņsimtgades svētkiem, kas vēl spilgtā atmiņā ne tikai ar tiem veltītajiem dažādajiem izdevumiem brošūrās, grāmatās, fotogrāfijās, kino un video lentēs, bet arī ar pašu acīm redzētiem un izjustiem notikumiem, apritē nodots mākslinieka Gunāra Lūša veidots fotoalbums “Ventspils 700+10”. Vakar Rīgā, viesnīcas “Konventa sēta” Kampenhauzena zālē, notika šī izdevuma atvēršanas svinīgs pasākums, kurā izdevuma iniciatoru pusi pārstāvēja Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Viņš arī vadīja ilustratīvu iepazīstināšanu ar jauno izdevumu.

Aivars Lembergs, stāstot par izdevuma veidošanas ieceri, atgādināja, ka no Ventspils pilsētas apaļās jubilejas — 700 gadiem, kas tika atzīmēta aizvadītā gadsimta 90. gadu sākumā, — ir pagājis cilvēka dzīves ritumam nozīmīgs laika posms — 10 gadi.

Šo abu ciparu kontrasts, kā arī atšķirīgā Ventspils šodien un savā jubilejas gadā, bija viens no pamudinājumiem fotoalbuma izdošanai. Vēl pavisam nesen Ventspils ne tikai Latvijā, bet arī pasaules informācijas telpā bija kā problēmu un cilvēka dzīves apstākļiem viena no nepiemērotākajām vietām nelabvēlīgās vides dēļ, kur cilvēka intereses atliktas pēdējā plānā un viss pakārtots ostas interesēm. No savas dzimtās pilsētas gadu desmitiem aizbrauca un neatgriezās jaunieši. Nākotnes redzējuma nebija, tā vietu bija ieņēmis pesimisms, un par smagāko problēmu to dienu ventspilniekos, pēc A.Lemberga atzinuma, varēja uzskatīt neticību savai un savas pilsētas nākotnei. Pēc valsts neatkarības atgūšanas pašvaldībai bija ne tikai uzdevums, bet arī pienākums radīt turpmākās pilsētas ilgtspējīgas attīstības programmu, kas pārvērstu gan kālija sāls saēstās pilsētas dabas, gan cilvēku nolemtības, kūtruma un pašapziņas trūkumu diametrāli pretējā virzienā.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Vakar fotoalbuma “Ventspils 700+10” atvēršanas svētkos: albuma sastādītājs mākslinieks Gunārs Lūsis, Ventspils mērs Aivars Lembergs — un citi

“Kālija sāls termināli deviņdesmito gadu sākumā pārkrāva šo ķimikāliju divas reizes mazāk, bet radīja sešdesmit reizes lielāku piesārņojumu par pašreizējo. Ne velti pat vasarās tuvējiem kokiem nebija vairs lapu, neauga zālājs. Šodienas fotoattēli liecina par mūsu mantoto problēmu atrisinājumu: koki dzīvo, zaļo zāle, un zied puķes. Šodienas Ventspils ir liela osta ar potenciāli videi riskantām kravām un vienlaikus ar pirmo zilo pludmales karogu Baltijas valstīs,” ar pārliecinātu lepnumu stāsta A.Lembergs. To fotoalbuma ievadvārdos atzīmē arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga: “Šodienas Ventspili var salīdzināt ar mītisko putnu Fēniksu, kas atdzimis no pelniem, — tā Ventspils atdzimusi no kālija sāls putekļiem.” Norādot uz albuma titullapas četriem attēliem kā šodienas Ventspils atpazīstamības simboliem — Krišjāņa Valdemāra pieminekli, Ventas padziļinātajā kanālā izcelto milzu akmeni, 13. gadsimta renovēto liecību — viduslaiku pili — un nakts tumsā pat no lidmašīnas iluminatora redzamo pilsētas apgaismojumu, pilsētas mērs to nosauca par moto vērtībām: “Mums jākļūst ne par kalpiem, bet tiem, kas rada jauno un var izdarīt, jo Latvijas esamība pie jūras ir nākotnes attīstības potenciāls, bet attīstība ir bezgalīgs process.”

120 lappušu fotoalbums rāda 11 fotomākslinieku izpratnē raksturīgo Ventspils pilsētai pēdējo desmit gadu garumā. Tikai daži fotomomenti fiksē to, kā ir bijis pirms tam, un, kā atzina pilsētas galva, tā varbūt ir zināma kļūda — nesaglabāt dokumentētajā atmiņā arī šo drūmo un nepievilcīgo iespaidu un atmiņu laiku. Neapšaubāmi, šī fotohronika ataino labāko, salīdzinājumā ar lielāko Latvijas daļu tā ir kā izmeklēta svētku rota. Ventspils ir atzīstama par Latvijas ekskluzīvo vizītkarti, taču ne par valsts koptēlu. Un, protams, ikvienam, kas daudzmaz pazīst Latvijas zemi un atvērs šīs grāmatas lappuses, tas kļūs skaidrs līdz ar lepnumu, ka ir tāda Ventspils un no ventspilnieku paveiktā daudz varētu mācīties. “Ir daudz tādu lietu, kas nemaksā lielu naudu, kaut zālāju appļaušana laikā. Grūtākais jau ir cilvēkus pieradināt pie kārtības un vēlmes to uzturēt,” saka A.Lembergs, un tam nevar nepiekrist.

Albuma sastādītājs mākslinieks Gunārs Lūsis atzina, ka šis projekts licis viņam izjust arī darbu ar fotokameru, jo līdz šim viņš darbojies dizaina, plakātu, reklāmas un grāmatu grafikas jomā. “Pa šīs grāmatas tapšanas laiku man nācās iedzīvoties Ventspils vidē. Esmu dzīvojis visās Ventspils viesnīcās, ar mašīnu lēnām izbraucis visas, pat vismazākās, ieliņas. Kā sastādītājam man bija uzdevums sasaistīt kopā dažādo fotomākslinieku rokrakstus uzņemtajās fotogrāfijās, jo, ne jau pēc kārtas dziedot daudzas skanīgas un labas dziesmas, kopā veidojas opera. Es neizvēlējos iet ceļu kopā ar gidu, es izvēlējos to ceļu, kas ir varbūt grūtāks, bet interesantāks — skatīt pilsētu ar viesa acīm un tādējādi pamanīt nozīmīgākos tās vaibstus. Attīstot daudzās savu klejojumu fotofilmas, man nācās secināt, ka tajās ir pārsteidzoši daudz cilvēku un to vidū daudz jaunu seju. Manuprāt, tas liecina, ka pilsēta dzīvo un attīstās arī cilvēku izvēlē, bet tas liecina, ka darbs turpinās un jāsāk domāt par nākamo grāmatu,” atzīst G.Lūsis.

Ejot soli pa solim noteiktajā virzienā, — un Ventspilij jau pirms desmit gadiem tas nozīmēja sasniegt sakoptāko un cilvēka dzīvei piemērotāko Eiropas pilsētu līmeni, — rezultāti būs. Ventspils nav pa ceļam ne uz Rīgu, ne uz Stokholmu, ne vēl kur. Uz Ventspili ir īpaši jābrauc, un Ventspils domes iecere ir turpināt iesākto ceļu, lai, turp aizbraucot, latvietim, zviedram vai vācietim būtu iespējas uzkavēties trīs, pēc gadiem pieciem pat piecas dienas un nenožēlot tur pavadīto laiku.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore