• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gan zinošs, gan darbīgs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.03.2002., Nr. 49 https://www.vestnesis.lv/ta/id/60818

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kad bērns ar eņģeli devās ceļā

Vēl šajā numurā

28.03.2002., Nr. 49

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gan zinošs, gan darbīgs

RIEKSTINS.JPG (21846 bytes)Šogad tieši Lieldienās, 31.martā, vēsturniekam, žurnālistam un arhīvistam Jānim Riekstiņam aprit 60 gadu, turklāt šomēnes atzīmējami desmit gadi, kopš viņš strādā Latvijas Valsts arhīvā, ar ko saistāms viņa mūža ražīgākais vēsturnieka un publicista darbības posms. Šajā laikā, jau kopš 1993.gada, jubilārs aizvien ir bijis arī “Latvijas Vēstneša” vēstures tematikai veltīto publikāciju autors, vienmēr atklādams agrāk nezināmas un bieži vien tumšas lappuses mūsu tautas vēsturē okupācijas režīmu gados.

Gana smags un sarežģīts ir bijis Jāņa Riekstiņa dzīves ceļš. Viņš dzimis 1942.gada 31.martā kādreizējā Valkas apriņķa Trapenes pagastā. Bet jau agrā bērnībā zaudējis abus vecākus — tēvs gājis bojā Otrā pasaules kara laikā, bet māte mirusi 1953.gada sākumā. Pēc tam audzis un skolojies Naukšēnu bērnu namā, kas vēlāk pārveidots par 1.tehnisko skolu. Pēc karadienesta padomju armijā 1965.gadā iestājies LVU Vēstures un filozofijas fakultātē, ko apstākļu spiests pabeidza tikai 1978.gadā. Septiņdesmitajos gados strādāja laikrakstos “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”, bet no 1979.līdz 1990.gadam bija LKP CK Partijas vēstures institūta līdzstrādnieks, pēc tam pusotru gadu — vadošais zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas Universitātē. No 1992.gada marta Latvijas Valsts arhīva darbinieks, kura pārziņā publikāciju joma.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Jānis Riekstiņš ir sagatavojis ļoti daudzus arhīva dokumentu krājumus, kas patiesības gaismā ataino Latvijas valsts un tautas likteņus okupācijas varas laikā kopš traģiskā 1940.gada.

Vairāki dokumentu krājumi, kurus ar plašiem zinātniskiem komentāriem ir sagatavojis Jānis Riekstiņš, attiecas uz represijām, ko boļševiku vara vērsa pret Latvijas lauku ļaudīm. 1996.gadā nāca klajā arhīvu materiālu publicējumu grāmata “Kulaki” Latvijā (1940.–1953.gads): Kā varasvīri Latvijā “kulakus” taisīja, un kādas sekas tas radīja”; 1998.gadā — Ekspropriācija (1940. —1959. gads)”; 2000. gadā — “Represijas Latvijas laukos. 1944 — 1949”. Ar nelieliem izņēmumiem dokumenti šajos krājumos ir pirmpublicējumi.

1994. gada martā, kad tika laists klajā žurnāls “Latvijas Arhīvi”, Jānis Riekstiņš, būdams viens no tā izdošanas iniciatoriem, bija šī jaunā izdevuma atbildīgais sekretārs. Bet jau drīz pēc tam, sākot ar 3. numuru, kļuva par tā redaktoru. Tieši viņa nopelns ir tas, ka deviņdesmito gadu vidū kā žurnāla “Latvijas Arhīvi” pielikumi tika izdoti “Represēto saraksti”. Gandrīz 800 lappusēs apkopoti to personu saraksti, kas izsūtītas no Latvijas 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā, kā arī pieminēti citi Latvijas iedzīvotāji, kas represēti no 1944. līdz 1953. gadam.

Daudz darba Jānis Riekstiņš ir veltījis, lai sagatavotu trīs arhīva dokumentu krājumus ar kopīgu nosaukumu “Izpostītā zeme”. Tajos atklātībai nodoti PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei, Latvijas laukiem un tās galvaspilsētai Rīgai. Šajās grāmatās publicēts vairāk nekā 300 agrāk slepenu vai sevišķi slepenu dokumentu.

Jānis Riekstiņš bija viens no 1999. gada izdotā dokumentu krājuma “Okupācijas varu politika Latvijā. 1939—1991” galvenajiem autoriem. Kopš 1999. gada viņš piedalījās projekta “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” īstenošanā. Viņa pētnieciskā darba rezultāts ir šajā piemiņas grāmatā lasāmais raksts, kas uzskatāms par Latvijas iedzīvotāju deportācijas procesa vispusīgu analīzi, balstoties uz jaunākajiem arhīvu dokumentu pētījumiem.

Neapšaubāmi vēsturnieku aprindās Jānis Riekstiņš tiek uzskatīts par īpaši kompetentu un darbīgu Latvijas jaunāko laiku notikumu pētnieku. Viņa līdzšinējo veikumu un cilvēciskās īpašības šādi raksturo Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa.

— Jānim dažkārt ir pārmests, ka viņš savulaik strādājis Partijas vēstures institūtā. Bet, manuprāt, ne jau visi tā institūta darbinieki bija stingri ideoloģiski noskaņoti. Man šķiet, ka Jānis vienmēr un visos laikos ir patiešām godīgi strādājis. Jā, tolaik prasīja no viņa tā sauktās ideoloģijas nodevas. Bet tajā laikā taču visi vēsturnieki šo uzspiesto pienākumu veica. Kurš gan to nedarīja?

Būtiskākā Jāņa Riekstiņa īpašība ir tā, ka viņš ir apbrīnojami strādīgs. Es pat pieļauju, ka dokumentu apzināšana un izpēte ir gan viņa darbs, gan vaļasprieks jeb hobijs. Kad pārlūkoju viņa zinātnisko tematiku, man jāatzīst, ka tās ir ļoti smagas tēmas. Laikam gan vēl ilgi nebūs tādu cilvēku, kas vēlēsies tām nopietni ķerties klāt. Jo no padomjlaika perioda pētnieki joprojām it kā distancējas. Būdama arhīva direktore, varu apgalvot, ka vietējiem vēsturniekiem diemžēl par šo laikposmu ir ļoti maza interese. Tikai Jānis Riekstiņš un vēl pāris cilvēku ir to konsekventi pētījuši. Cilvēkiem ir saglabājies daudz iekšēju emociju attiecībā uz šo neseno laiku, tāpēc viņiem jāspēj abstrahēties no gūtās personīgās pieredzes un savām izjūtām. Tā, lūk, ir viena no Jāņa Riekstiņa raksturīgākajām iezīmēm, ka viņš nevairās no smagiem vēstures jautājumiem.

Tajā pašā laikā varu sacīt, ka viņš ir ļoti labsirdīgs. Esmu ievērojusi, ka daudzi cilvēki pie viņa griežas pēc padoma vai atbalsta. Arī tas ir rādītājs. Jāņa bērnība ir bijusi ļoti grūta, jo viņš agri zaudēja abus vecākus. Līdz ar to papilnam izjuta, ko nozīmē bērnu nams un tas, ka nav savas ģimenes. Pamazām man kļuva skaidrs, kāpēc Jānis ir tik ļoti atsaucīgs ar visu sirdi un dvēseli pret tiem cilvēkiem, kas bijuši bāreņi vai bērnu nama audzēkņi. Acīmredzot tieši paša piedzīvotās traģēdijas ir mudinājušas viņu meklēt un atrast visu par izsūtītajiem bērniem un viņu likteņiem bērnu namos. Laikam gan viņš ir vienīgais, kas pie šīs tēmas ir ļoti daudz strādājis. Domāju, ka daudz kas no tā, ko viņš ir apzinājis vai noskaidrojis, vēl nav uzlikts uz papīra. Daudzos gadījumos Jānis, izmantojot arhīvu dokumentus, ir palīdzējis atrast vecākus zaudējušiem cilvēkiem viņu ģimeni vai tuviniekus.

Kad Jānis pirms desmit gadiem 1992. gada martā sāka strādāt Latvijas vēstures arhīvā, viņam bija visai grūti šeit uzsākt darbu. Jo tajā laikā vēl bija pilnā sparā tā sauktās raganu medības. Preses publikācijās nereti bija pārmetumi, ka arhīvā strādā bijušie Partijas vēstures institūta darbinieki — Jānis jau nebija vienīgais no viņiem. Bet, kad 1994. gadā sākās darbs pie žurnāla “Latvijas Arhīvi” izveides, pamanīju, ka cilvēks drusku atplauka. Viņam pavērās jaunas radošas darbības iespējas. Tieši šis žurnāla tapšanas laiks Jāni, manuprāt, iedrošināja rakstīt un publicēties. Un tad nu, kā saka, maisam gals bija vaļā. Cita pēc citas sāka nākt klajā Jāņa grāmatas. Jāsaka, ka nav mūsu arhīvā neviena cita cilvēka, kam būtu tik daudz publikāciju — laikrakstos, žurnālos, dažādos rakstu un dokumentu krājumos. Bet īpaši daudz dokumentu apkopojumu ar zinātniskiem komentāriem viņš sagatavojis ievietošanai “Latvijas Vēstneša” lappusēs.

Jānis pēc sava rakstura ir visai kautrīgs un nekad necenšas izvirzīties priekšplānā. Taču ir dabiski, ka ikvienam cilvēkam gribas, lai par viņu pasaka ko labu. Bet viņš savā mūžā nemaz tik daudz laba nav pieredzējis. Kaut arī viņam ir plašas zināšanas, viņu ir grūti pierunāt piedalīties zinātniskajās konferencēs. Pagājušā gada jūnijā viņš faktiski pirmo reizi izgāja publiskajā arēnā, piedaloties starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta 1941. gada 14. jūnija masu deportācijām. No vienas puses, tas šķiet simpātiski, ka cilvēks necenšas izcelties, bet, no otras puses, jāņem vērā mūsdienu situācijas, kur katrs tiecas izvirzīties uz priekšu ar elkoņu palīdzību. Dzīvē bieži vien tie biklie daudz ko zaudē. Un tāpēc varbūt arhīvs Jānim ir īstā vieta, iespējams, pat likumsakarīga. Jo šeit viņam ir bagātīgs materiāls, te viņam rodas iespējas publicēties. Te viņš nestrādā tikai sava rakstāmgalda atvilktnei. Jāņa Riekstiņa darbs pēdējos desmit gados nekad nav bijis veltīgs, un tas laikam gan sniedz viņam lielu gandarījumu šajā jubilejas reizē.

Ar Jāni ir patīkami kopā strādāt, jo viņš ir viscaurēm konkrēts un viņam patīk mērķtiecība. Turklāt viņam pašlaik arhīvā ir ļoti labas kolēģes, kas palīdz apstrādāt un sagatavot publicēšanai arhīva materiālus. Arhīva Sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizācijas daļā ir izveidojies itin koleģiāls un darbīgs mikroklimats, un tieši tādēļ, pēc manām domām, pēdējā laikā mums tik labi sekmējies publikāciju jomā.

Dipl.hist. Mintauts Ducmanis, “LV” nozares redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!