Vakar, 2. aprīlī, Ministru kabineta sēdē

Akceptēti “Noteikumi par izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomiem un termiņiem, ziņojuma sniegšanas kārtību un veidlapas paraugu”.

Noteikumi nosaka: iepakojuma veidus un materiālus, kuriem var piemērot izņēmumus attiecībā uz smago metālu saturu, kā arī termiņus, kādos var piemērot attiecīgos izņēmumus; visa izlietotā iepakojuma un dažādu iepakojuma veidu procentuālo apjomu, kāds izmantojams reģenerācijai, kā arī termiņus, kādos noteiktais apjoms reģenerējams; kalendāra gadā izlietotā iepakojuma apjomu, kuru sasniedzot iepakotājam un iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) ir pienākums reģistrēties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotajā institūcijā, apsaimniekot izlietoto iepakojumu un sniegt ziņojumu par izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomu un veidiem; kārtību, kādā iesniedzams ziņojums par saražotā, eksportētā vai importētā iepakojuma apjomu un veidiem un izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomu un veidiem, kā arī ziņojuma veidlapas paraugu.

Noteikts, ka kopējais svina, kadmija, dzīvsudraba un hroma (VI) saturs stikla iepakojumā un iepakojuma materiālos, kuru ražošanas procesos tiek pievienoti atkārtoti pārstrādājamie materiāli, bet netiek izmantoti smagie metāli, līdz 2006.gada 30.jūnijam drīkst būt līdz 200 miljondaļām (ppm no svara), t.i., līdz 200 miligramiem kilogramā iepakojuma vai tā materiālu, vai komponentu. Stikla iepakojuma un iepakojuma materiālu ražotnēs, kuras ražošanas procesā pievieno atkārtoti pārstrādājamos materiālus, ražotājs reizi mēnesī mēra smago metālu saturu produkcijā. Ja smago metālu saturs pārsniedz 200 miljondaļas (ppm no svara), t.i., 200 miligramus kilogramā iepakojuma vai tā materiālu, vai komponentu, ražotājs informē Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroju, norādot: smago metālu saturu; izmantoto mērījumu metožu aprakstu; smago metālu satura normas pārsniegšanas iespējamos iemeslus; pasākumus, kas veikti, lai mazinātu smago metālu saturu (detalizēts apraksts).

Smago metālu satura mērījumu rezultāti un izmantoto mērījumu metožu apraksts ir pieejams reģionālajām vides pārvaldēm un Vides valsts inspekcijai pēc to pieprasījuma.

Ja izlietotā iepakojuma apjoms kalendāra gadā ir lielāks par 300 kilogramiem, iepakotājiem un iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) ir pienākums reģistrēties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotajā institūcijā triju mēnešu laikā no dienas, kad minētais apjoms tiek pārsniegts. Lai reģistrētos, iepakotāji un iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotajā institūcijā: uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) reģistrācijas apliecības kopiju, vienlaikus uzrādot oriģinālu; pieteikumu; iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) papildus šajos noteikumos minētajiem dokumentiem iesniedz notariāli apstiprinātas kopijas līgumiem ar iepakotājiem par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.

Noteikts, ka līdz kārtējā gada 1.maijam reģionālajā vides pārvaldē vai Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā iesniedzams ziņojums par iepriekšējā kalendāra gadā saražotā, eksportētā vai importētā iepakojuma apjomu un veidiem, kā arī par izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomu un veidiem. Ziņojumu iesniedz: iepakotāji un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), ja to izlietotā iepakojuma apjoms kalendāra gadā ir lielāks par 300 kilogramiem, aizpildot noteikta parauga veidlapu; iepakojuma ražotāji (importētāji), aizpildot noteikta parauga veidlapu.

Ja izlietotā iepakojuma apjoms kalendāra gadā ir lielāks par 300 kilogramiem, iepakotājiem un iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) 2002.gadā ir pienākums reģistrēties līdz 2002.gada 31.decembrim.

Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.jūliju.

Akceptēti “Iepakojuma klasifikācijas un marķēšanas noteikumi”, kuri nosaka iepakojuma klasifikācijas un marķēšanas kārtību.

Noteikts, ka iepakojuma materiālus klasificē, iedalot tos materiālu grupās (dabisko šķiedru izejmateriāli, metāla iepakojums, stikla iepakojums, plastmasas iepakojums, iepakojums no kompozītmateriāliem) un materiālu veidos (koks, korķis, papīrs, kartons, gofrētais kartons, tekstilmateriāli, dzelzs, dzelzs skārds, alumīnijs un citi metāli, polietilēnteraftalāts (PET), augsta blīvuma polietilēns (HDPE), zema blīvuma polietilēns (LDPE), polivinilhlorīds (PVC), polipropilēns (PP), orientētais polipropilēns (OPP), biaksiāli orientētais polipropilēns (BOPP), polistirols (PS), putu polistirols (EPS) un citas plastmasas, papīra un kartona lamināti ar plastmasas un/vai metāla komponentiem, plastmasas lamināti ar metāla komponentiem, stikla lamināti ar plastmasas un/vai metāla komponentiem).

Iepakojuma vai iepakojuma materiāla marķējumā uz iepakojuma vai tā etiķetes iepakotājs norāda šādu informāciju: iepakojuma materiāla veids (norāda ar ciparu kodu vai apzīmējumu); iepakojuma materiāla iespējamais pārstrādes veids. Marķējumam jābūt skaidri saredzamam, viegli salasāmam un noturīgam (arī pēc iepakojuma atvēršanas).

Ja iepakotās preces gala lietotājs ir ražotājs vai pakalpojumu sniedzējs, kas preci izmanto par izejvielu, informāciju par izejvielas iepakojumu var norādīt tikai pavaddokumentos. Par iepakojuma marķējumā vai tā etiķetē norādītās informācijas pareizību ir atbildīgs iepakotājs.

Noteikts, ka var nemarķēt: iepakojumu vai tā sastāvdaļas, ja pēc atvēršanas tā virsmas laukums ir mazāks par 20 000 mm2 vai tā nominālais tilpums ir mazāks par 100 ml; korķus vai citas iepakojuma sastāvdaļas, kuru svars ir mazāks par 50 gramiem; etiķetes, ieliktņus vai starplikas un aptinamos materiālus, ja tie nav apdrukāti.

No stikla, papīra un kartona, koka, tekstilmateriāla un kompozītmateriāla ražotu iepakojumu līdz 2004.gada 1.janvārim marķē brīvprātīgi.

No metāla un plastmasas izejmateriāliem ražotu iepakojumu var nemarķēt, ja to ražo, importē vai kopā ar precēm piedāvā tirgū līdz 2002.gada 1.jūlijam. Ja preču vai iepakojuma piegādes līgums noslēgts līdz 2002.gada 1.jūlijam, minēto iepakojumu var nemarķēt līdz līguma darbības beigām.

Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.jūliju.

Akceptēts likumprojekts “Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolu”.

Latvija piedalās globālo klimata pārmaiņu samazināšanas procesā un līdz ar daudzām citām pasaules valstīm ir parakstījusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām 1992. gada jūnijā Riodežaneiro ANO konferencē par vidi un attīstību. Saeima konvenciju ratificēja 1995. gada 23. februārī, un kopš 1995. gada 23. marta Latvija ir konvencijas dalībvalsts, tādējādi uzņemoties pildīt virkni starptautisku saistību. Konvencijas galamērķis ir sasniegt siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols tika izstrādāts no 1995. gada līdz 1997. gadam. Protokolu pieņēma konvencijas līgumslēdzēju pušu trešajā sesijā Kioto, un Latvijas valdības deleģētais pārstāvis to parakstīja 1998. gada 14. decembrī.

Likumprojekts paredz ratificēt ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolu, kas vērsts uz SEG izmešu samazināšanu laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam par 5% salīdzinājumā ar 1990. gadu, nosaka galvenos politikas un pasākumu virzienus, to realizāciju un kontroli. Protokols uzliek Latvijai tādas pašas saistības kā pārējām Baltijas valstīm un Eiropas Savienībai kopumā, t.i., individuāli vai kopīgā rīcībā ar citu valsti panākt, lai antropogēnie ogļskābās gāzes (CO2), metāna (CH4), slāpekļa oksīda (N2O), vairāku fluoru saturošo savienojumu (HFC, PFC un SF6) izmeši laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam būtu par 8% zemāki nekā 1990. gada izmešu līmenis. Valstīm katru gadu līgumslēdzēju pušu konferencei ir jāsniedz pārskats (inventarizācija) par siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešiem un ogļskābās gāzes piesaisti un reizi trijos gados jāsagatavo nacionālais ziņojums, kurā jāsniedz informācija ne tikai par SEG izmešiem un CO2 piesaisti, bet arī par konvencijas saistību īstenošanas labā veiktiem un iecerētiem politikas pasākumiem, jādod to vērtējums un jāveic prognoze SEG piesārņojumam nākotnē. Konvencijas ieviešanu kontrolēs ANO ekspertu grupas.

Akceptēti “Informācijas sistēmās esošo dokumentēto datu un elektronisko dokumentu arhivēšanas noteikumi”, kuri nosaka informācijas sistēmu arhivēšanas tiesiskās, organizatoriskās un tehniskās pamatprasības, uzkrājot un glabājot sistēmās elektroniskos dokumentus, kā arī kārtību, kādā ilgstoši vai pastāvīgi glabājamie dokumenti, reģistru informācijas resursi vai to daļas jānodod valsts glabāšanā.

Noteikumi attiecas uz sistēmām: kuru īpašnieks vai valdītājs ir valsts vai pašvaldības institūcija; kuras apstrādā un glabā informāciju saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem, likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem; kuras tiek pilnīgi vai daļēji finansētas no valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem.

Dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, un fakti, kurus apstrādā informācijas sistēmās. Elektronisks dokuments ir jebkuri elektroniskā veidā radīti, uzglabāti, nosūtīti vai saņemti dati, ko veido saturs, struktūra un konteksts, kurš nodrošina darbības pierādījumu.

Ilgstoši glabājamie dokumentētie dati (norādes vai fakti, kuru ievade sistēmā ir dokumentēta vai pamatota ar dokumentiem) un elektroniskie dokumenti ir tāda informācija, ko glabā ilgstoši, lai nodrošinātu valsts iedzīvotāju tiesības, valsts un pašvaldību institūciju, uzņēmumu, organizāciju un tiesu sistēmas darbību. Pastāvīgi glabājamie dokumentētie dati un elektroniskie dokumenti ir informācija, ko glabā pastāvīgi (permanenti), lai nodrošinātu valsts iedzīvotāju tiesības, valsts un pašvaldību institūciju un tiesu sistēmas darbību, kā arī pētniecības vajadzības.

Noteikts, ka sistēmās vai reģistros esošos dokumentētos datus un elektroniskos dokumentus valsts arhīvi un šajos noteikumos minēto sistēmu īpašnieki vai valdītāji glabā elektroniskā formā.

Valsts arhīvu ģenerāldirekcija ir atbildīga par elektronisko dokumentu uzkrāšanu, kas ietver izvērtēšanu un atlasi ilgstošai un pastāvīgai glabāšanai, kā arī par saglabāšanu un pieejamības nodrošināšanu. Ja sistēmā tiek apstrādāta vai glabāta informācija, kas atzīta par valsts noslēpuma objektu, tai šos noteikumus piemēro, ciktāl likumā “Par valsts noslēpumu” nav noteikts citādi.

Noteikts, ka sistēmu organizācijas, kuru sistēmas izveidotas pirms šo noteikumu stāšanās spēkā, līdz 2002.gada 1.jūlijam par to paziņo ģenerāldirekcijai attiecīgās sistēmas organizācijas izvērtēšanai un uzskaitei. Valsts un pašvaldību institūcijas šajos noteikumos paredzētos pasākumus finansē no valsts budžetā attiecīgajam gadam paredzētajiem līdzekļiem.

Akceptēts rīkojums “Par Konvenciju Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai”, ar kuru akceptēta pievienošanās 1985.gada 3.oktobra Konvencijai Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai. Kultūras ministre pilnvarota parakstīt konvenciju. Konvencija pēc tās parakstīšanas iesniedzama apstiprināšanai Saeimā.

Eiropas Padomes Granādā 1985. gadā pieņemtā ‘’Konvencija Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai’’ pieder pie Eiropas Padomes līgumu sērijas, kuras paraksta Eiropas Padomes dalībvalstis. Konvencijas pamatnostādnes ir jau iestrādātas likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un citos tiesību aktos. Pievienojoties minētajai konvencijai, Latvija demonstrē izpratni par kultūras mantojuma saglabāšanu līdzās pārējiem Eiropas Padomes pamatprincipiem: demokrātijai, cilvēktiesībām, likumībai un līdz ar to var cerēt uz palīdzību kultūras mantojuma aizsardzības problēmu risinājumā. Latvija, ratificējot konvenciju, ar to pierādītu savu atbalstu Eiropas valstu nostādnēm kultūras mantojuma aizsardzībā un izmantošanā. Minēto konvenciju ir ratificējušas visas Eiropas Savienības valstis, kā arī 23 Eiropas Padomes valstis (Beļģija, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Itālija, Lietuva, Norvēģija, Zviedrija u.c.).

Viens no konvencijas pamatmērķiem ir radīt vienotu arhitektūras mantojuma saglabāšanas sistēmu Eiropā un nodrošināt informācijas apmaiņu starp valstīm ar nolūku nodrošināt kultūras mantojuma aizsardzību, piemērojot to mūsdienu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras norisēm. Konvencija satur arhitektūras un mantojuma definīcijas, kuras aptver ēkas, ēku grupas un nozīmīgas vietas — teritorijas ar īpašu apbūvi. Nozīmīga konvencijas sastāvdaļa ir tajā ietvertā kultūras pieminekļu saglabāšanas politika, kas paredz pilsētu un lauku plānošanas procesā veicināt arhitektūras mantojuma izmantošanu, kā arī tradicionālu iemaņu un materiālu izmantošanu un attīstību kā būtisku elementu arhitektūras mantojuma nākotnei. Likumprojekts nepieciešams, lai Latvija varētu pieņemt un apstiprināt minēto konvenciju, tādējādi veicinot arhitektūras mantojuma popularizāciju un aizsardzību.

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 1996.gada 8.oktobra noteikumos Nr.379 “Noteikumi par strēlnieku vieglo vītņstobra šaujamieroču vienoto uzskaiti un izšauto ložu un čaulu kontrolkolekciju”” un “Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 19.oktobra noteikumos Nr.357 “Kārtība, kādā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) iegādājas, glabā, realizē un uzskaita šaujamieročus un speciālos līdzekļus un nodrošina šaujamieroču numerāciju””.

Grozījumi noteikumos ir nepieciešami, lai varētu izveidot pilnvērtīgu ieroču tirdzniecības kontroles mehānismu, lai izslēgtu iespējas licencētiem ieroču tirdzniecības uzņēmumiem noslēpt nelikumīgu šaujamieroču realizāciju, kā arī sakarā ar Latvijas rīcības plānā starptautiskā terorisma apkarošanai noteikto.

Akceptēts rīkojums “Par Satiksmes ministrijas rīcībā esošo dokumentu un bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcija” Telekomunikāciju kvalitātes kontroles centra tehnisko līdzekļu un dokumentu nodošanu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai”.

Lai nodrošinātu likuma “Par telekomunikācijām” 8.panta pirmās daļas 3. punktā noteikto prasību izpildi, Satiksmes ministrijai uzdots nodrošināt, ka līdz 2002.gada 5.aprīlim Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai tiek nodoti: ministrijas rīcībā esošie ar telekomunikāciju pakalpojumu kvalitātes kontroles funkcijas izpildi saistītie dokumenti; bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcija” Telekomunikāciju kvalitātes kontroles centra valdījumā esošie ar telekomunikāciju pakalpojumu kvalitātes kontroles funkcijas izpildi saistītie dokumenti un tehniskie līdzekļi. Tehniskie līdzekļi nododami bez atlīdzības, saskaņā ar nodošanas — pieņemšanas aktu pēc inventarizācijas datiem.

Akceptēts rīkojums “Par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Biznesa augstskola Turība” rektora apstiprināšanu”.

Saskaņā ar Augstskolu likuma 17.panta piekto daļu pedagoģijas doktors Aldis Baumanis apstiprināts par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Biznesa augstskola Turība” rektoru.

Akceptēts rīkojums “Par Īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanas pasākumu koordinācijas padomi”.

Par padomes priekšsēdētāju apstiprināts Einārs Cilinskis — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks, par padomes priekšsēdētāja vietnieku Aivars Lapiņš — Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks.

Īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanas pasākumu koordinācijas padome ir konsultatīva institūcija, kas sniedz ieteikumus valsts pārvaldes institūcijām valsts politikas veidošanā, lai novērstu lauksaimnieciskās darbības izraisītu piesārņojumu ar nitrātiem.

Akceptēts likumprojekts “Grozījums likumā “Par nodokļiem un nodevām””.

Likumprojekts paredz Medību likumā paredzēto nodevu par medību atļaujām un atļaujām izvest medību trofejas no Latvijas Republikas iekļaut likumā “Par nodokļiem un nodevām”.

Akceptēts rīkojums “Par valsts labības ražošanas un patēriņa 2002.gadam bilanci”.

Noteikts, ka: labības atlikumi pārstrādes uzņēmumos uz 2001.gada 1.augustu ir 106,5 tūkst.t.; nepieciešamais labības patēriņš no 2001.gada 1.augusta līdz 2002.gada 1.augustam — 781,1 tūkst.t.; 2001.gada kopraža — 928,0 tūkst.t.; graudu imports (no 2001.gada 1.augusta līdz 2002.gada 1.martam) — 8,7 tūkst.t.; graudu eksports (no 2001.gada 1.augusta līdz 2002.gada 1.martam) — 59,8 tūkst.t.; prognozējamais labības atlikums/deficīts valstī uz 2002.gada 1.augustu — 202,3 tūkst.t.; labības atlikumi pārstrādes uzņēmumos uz 2002.gada 1.janvāri — 231,5 tūkst.t.; nepieciešamais labības patēriņš no 2002.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 1.augustam pārstrādes uzņēmumos — 213,8 tūkst.t.; prognozējamais labības atlikums/deficīts pārstrādes uzņēmumos uz 2002.gada 1.augustu, ņemot vērā esošos resursus uz 2002.gada 1.janvāri: pārtikai un dzērienu ražošanai — 4,8 tūkst.t.; lopbarībai — 12,9 tūkst.t.; iesējamais labības iepirkums no graudu audzētājiem no 2002.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 1.augustam — 36,0 tūkst.t.; prognozējamā kopējā graudaugu sējplatība 2002.gada ražai — 440,0 tūkst. ha; prognozējamā 2002.gada kopraža — 924,0 tūkst.t..