“Es iesaku izvērtēt katram pašam sevi”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio 28.martā:

Intervija Latvijas Radio 28. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šodien mēģināsim atbildēt arī uz klausītāju uzdotajiem jautājumiem. Sāksim varbūt ar pensionāru no Valkas, kurš jautā, kad samazinās nesamērīgi lielās algas valsts un pašvaldību darbiniekiem, minot “Latvijas kuģniecības” vadītāja ļoti lielo algu.

Andris Bērziņš: — Kas attiecas uz valsts darbiniekiem, tad algas mēs, ja nemaldos, pirms kāda gada samazinājām, nosakot maksimāli pieļaujamo apjomu gan valsts pilnvarniekiem, gan dažādu valsts uzņēmumu, pamatā iestāžu, vadītājiem atkarībā no iestādē strādājošo skaita un atkarībā no apgrozījuma. Man liekas, ka tās pašlaik ir ļoti normālas un samērotas ar tām reālajām ekonomiskajām iespējām, kādas ir valstī. Kas attiecas uz citiem uzņēmumiem, tad arī tur attiecīgo amatpersonu algas ir atkarīgas pirmām kārtām un galvenokārt no tā, cik cilvēku tur strādā un kāda ir uzņēmuma ekonomiskā aktivitāte.

— Bet, runājot par “Latvijas kuģniecību” — kuģniecībai ir liela peļņa. Savulaik, kā es saprotu, “Latvijas kuģniecības” vadītāja alga bija atkarīga no tā, cik liela peļņa ir pašam uzņēmumam.

A.Bērziņš: — “Latvijas kuģniecība” laikam ir piektais lielākais šāda rakstura uzņēmums visā pasaulē, ja to salīdzina ar tiem uzņēmumiem, kuri pārvadā šķidros naftas produktus. Tiešām kuģniecības vadītāja alga ir pietiekami liela, taču, kā man mācēja teikt, arī tā esot samērojama ar līdzīga rakstura uzņēmuma vadītāja algām, un piemēram, pagājušajā gadā uzņēmums ir strādājis ar 16 miljonu latu peļņu, un šo peļņu pašlaik Privatizācijas aģentūra plāno sadalīt, skatīties, kā to tālāk izlietot.

— Runājot par šo peļņu, jūs esot nācis ar priekšlikumu, ka vajadzētu vienu daļu ieskaitīt valsts budžetā.

A.Bērziņš: — Jau tagad Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka par valsts kapitāla izmantošanu valsts uzņēmumiem ir jāizdara atskaitījumi valsts budžetā. Un tur šī te norma ir noteikta ne mazāk kā 15 procenti no tīrās peļņas, kas paliek pāri pēc nodokļu nomaksas.

Šobrīd, kā jau es teicu, Kuģniecībai ir 16 miljonu latu peļņa, un mans priekšlikums ir — rēķinoties ar saspringto budžeta stāvokli un ļoti daudzām dažādām vajadzībām, kas ir jārisina, maksāt tātad nevis šos 15 procentus, kā pati Kuģniecība bija ierosinājusi, bet gan 50 procentus, tas nozīmē — 8 miljoni latu burtiski desmit dienu laikā varētu nonākt valsts kasē un tikt izlietoti dažādu valsts vajadzību apmierināšanai.

— Nu vispirmām kārtām — vai pati Kuģniecība nesaka, ka tas varētu graut viņu cerības mēģināt pelnīt, ja viņiem 50 procentus atņem?

A.Bērziņš: — Tā ir Kuģniecības tīrā peļņa, un es domāju, ka Kuģniecība neko pagaidām nav iebildusi, tā ir rīkojusies ļoti strikti saskaņā ar likumu un Ministru kabineta noteikumiem.

— Šie 50 procenti visticamāk tiks atbalstīti?

A.Bērziņš: — Es neredzu iemesla, kādēļ gan lai tos neatbalstītu.

— Kur šī nauda aizies?

A.Bērziņš: — Pirmajā brīdī tā noteikti aizies budžeta deficīta dzēšanai, un arī tā ir laba lieta. Un tad, ja valsts budžets pildīsies labāk, acīmredzot kaut kad gada vidū varēs domāt par šīs naudas izmantošanu kādiem citiem mērķiem.

— Kuģniecība līdz šim budžetā maksā samērā maz.

A.Bērziņš: — Jā, taisnība.

— Cik?

A.Bērziņš: — Kuģniecība vispār maksā budžetā tikai tik daudz, cik viņi samaksā nekustamā īpašuma nodokli pašvaldībām un uzņēmuma ienākuma nodokli par tiem cilvēkiem, kas ir nodarbināti šeit, Latvijā, un faktiski Latvijā viņiem ir nodarbināti tikai tie cilvēki, kas strādā pārvaldē un atsevišķos uzņēmumos, kur tiek remontēti kuģi un tā tālāk. Ja nemaldos, kādus 300 tūkstošus latu vidēji gadā mēs saņemam no Kuģniecības kā nodokļus valsts kasē. Protams, ir jau vēl netiešā nauda, teiksim, tā nauda, ko jūrnieki pārsūta savām sievām un bērniem, kas tiek izmantota šeit, jo absolūti lielākais vairākums šo jūrnieku ir Latvijas pilsoņi un Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji, taču teiksim tā — strikti to naudu sarēķināt nevar.

— Runājot par privatizāciju — Kuģniecība tiek privatizēta, tas nozīmē,ka šāda peļņas sadale budžetam par labu varētu būt šogad arī pēdējo reizi .

A.Bērziņš: — Principā privatizācija par sertifikātiem jau pēc būtības ir notikusi, pašlaik tiek skaitīts, kas tur īsti ir noticis, cik cilvēku ir pieteikušies, cik sertifikātu ir pieteikts Kuģniecības privatizācijai un…

— Jums ir kāda informācija?

A.Bērziņš: — Nav pagaidām. Un tiek gatavota Kuģniecība privatizācijai Rīgas Fondu biržā par naudu, Kuģniecības akcijas. Šajā situācijā, es domāju, ja mēs, valdība, plānotu izņemt visu peļņu, tad mums varētu pārmest, bet, ja valsts vēlas kā simtprocentīga īpašnieku paņemt 50 procentus no šīs peļņas,lai izlietotu to valsts vajadzībām,tad, es domāju, nevienam nevarētu būt nekādu iebildumu. Pilnīgi skaidrs, ka Kuģniecība ir peļņu nesošs uzņēmums, un pat kritizētie kuģi tikai pagājušā gada pāris mēnešos ir nesuši gandrīz miljonu latu peļņas Kuģniecībai, un otrs — Kuģniecību privatizējot,mēs jau neprivatizējam Kuģniecības kasē esošo naudu, mēs jau privatizējam kuģus un pārējās lietas, kas ir saistībā tieši ar kuģošanu.

— Vai tas nozīmē, ka pēc privatizācijas Latvijas valsts nevarēs vairs tik lielus ienākumus gūt no Kuģniecības kā šogad, pieņemsim?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka šo ieņēmumu apjoms nesamazināsies tādā izpratnē, privatizācijas noteikumos ir noteikts, ka tie cilvēki, kas strādās, tāpat saņems algas un maksās nodokļus, gan arī tās struktūras, kuras šodien maksā pašvaldībām nekustamā īpašuma nodokli, tāpat paliks šeit un turpinās maksāt?

— Bet peļņas vairs nebūs.

A.Bērziņš: — Nu jā, bet valdība jeb valsts nav saņēmusi peļņu no šī uzņēmuma jau kādus gadus, un tā būtu tāda ļoti laba zīme, ka pirms privatizācijas vismaz Kuģniecība samaksā valstij kādu savu tīrās peļņas daļu.

— Runājot par privatizācijas lietām, pāris jautājumu pēc jūsu pagājušās nedēļas sarunas ar manu kolēģi Ingrīdu Ābolu par Saulesdārzu. Kāds klausītājs man zvanīja un jautāja tā: Saulesdārzs taču bija iznomāts, kādēļ nevarēja šo nomas maksu pagarināt vēl uz 50 gadiem un tad nevajadzētu privatizēt?

A.Bērziņš: — Pat ja mēs atceļam šos privatizācijas noteikumus, vienalga, šis nomas līgums, kas bija spēkā, jau saglabā spēku, Saulesdārzs ir iznomāts uz 25 gadiem, ja es pareizi zinu. Tas nozīmē, ka 25 gadus šinī teritorijā viss notiks tikai un vienīgi saskaņā ar šiem nomas līguma noteikumiem. Prakse ir tāda: kad šis īpašums nonāk privātās rokās un tiek pareizi apsaimniekots, tad tas vienmēr dod daudz labākus rezultātus, tad uzņēmēji var ņemt bankās kredītus un būvēt …

— Nu bet 50 gadu noma…

A.Bērziņš: — Nu, arī tā ir tāda iespēja,taču es neredzu šeit būtisku atšķirību. Mēs visi esam ieinteresēti, lai šis īpašums tiktu iespējami drīzāk sakārtots, lai tas būtu patīkams, lai tur neklīstu piedzērušies cilvēki vai vēl kas cits, lai tur būtu apgaismoti celiņi, lai cilvēki varētu normāli piekļūt ezera krastam un lai tur būtu sporta iespējas, dažādas atpūtas iespējas, un to, protams, vislabāk var izdarīt tad, ja ir šī privatizācija.

— Šis klausītājs saka: bet, ja šis jaunais īpašnieks to pārdos vēl kādam un tas atkal pārdos, tad nekas no visiem nosacījumiem vairs…

A.Bērziņš: — Kā jau es teicu pagājušajā reizē, bailes par to, ka kāds kaut ko nelikumīgi varētu sākt būvēt uz šīs zemes, ir pilnīgi nepamatotas, jo jebkura būvniecība — vienalga, vai tur kāds grib būvēt stadionu,viesnīcu vai jebkuru citu būvi, to var izdarīt tikai tad, ja vietējā pašvaldība dod tam atļauju. Ja pilsēta izsniedz būvatļauju un ja pārējās institūcijas saskaņo visus šos procesus, ja tas nenotiek, tad nekāda būvniecība nav iespējama. Ja, piemēram, Rīgas pilsēta cieši uzstāj, ka šī teritorija paliek kā dabas pamatne, tad, piemēram, neviens tur neko nevar uzbūvēt, jo dabas pamatnē neko būvēt nevar, var tikai vienīgi sakārtot šo zaļo zonu, ierīkot soliņus, celiņus, un viss.

— Runājot par būvatļaujām, šad tad ir izskanējušas aizdomas, ka šīs atļaujas saņem savējie un citiem tādās pašās līdzīgās situācijās tās nedod.

A.Bērziņš: — Nu, ir vispārēja kārtība, es nedomāju, ka kaut kas varētu būt mainījies Bojāra kunga laikā, bet ir vispārēja kārtība, kā jāsaņem būvatļaujas. Ir jāiziet, ja nemaldos, 13 dažādi saskaņojumi, ir jāuztaisa projekts, tas ir jāsaskaņo 13 dažādās institūcijās attiecībā uz elektrību, gāzi, ūdensvadu, kanalizāciju, visas šīs lietas ir jāsaskaņo, un tikai tad būvinspekcija uzliek virsū tā saukto sarkano zīmogu un izsniedz būvatļauju. Neizejot visu šo procedūru, nesaskaņojot visas nepieciešamās darbības attiecībā uz projektu ar visām vajadzīgajām institūcijām, tas vienkārši nav iespējams.

— Bet to pašu visu varētu izdarīt arī “Ķeizarmežs”.

A.Bērziņš: — Protams, varētu izdarīt. Bet tad savukārt pilsētas pienākums vai tiesības ir noteikt — darīt to vai darīt to, atļaut vai neatļaut. Pirmkārt jau saskaņojot pašu būvprojektu un būvprojekta metus.

— Te viss būtu atkarīgs no Rīgas domes deputātiem.

A.Bērziņš: — Protams, protams.

— Un šajā gadījumā vēlreiz atgriežoties pie “Ķeizarmeža” un “Latvijas ceļa” finansējuma, kuras partijas priekšsēdētājs jūs esat, kāda klausītāja zvanīja un sacīja tā: jūs pagājušo reizi esot teicis, ka jūs nesaskatāt neko sliktu tajā, ka Indriksona kungs un arī citi finansē jūsu partiju.Viņasprāt, tad varbūt kādai citai valsts amatpersonai būtu tomēr jāpārskata, vai šeit nav interešu konflikta.

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, es nemaz neesmu speciāli apskatījies, kad un kurā laikā Indriksona kungs ir finansējis jeb sponsorējis partiju, man liekas, ka viņš to ir darījis vairākus gadus pēc kārtas. Un to lēmumu par partiju sponsorēšanu mēs esam pieņēmuši valdībā kopumā, kur pārstāvētas vairākas frakcijas, ne tikai un vienīgi “Latvijas ceļš”, tādēļ ir nekorekti mēģināt šo finansējumu saistīt kopā ar tādiem vai citiem lēmumiem.

— Citi jautājumi. Runājot par pensiju lietām, kāda klausītāja sacīja tā: viņa strādā pašvaldības uzņēmumā, viņai vēl tikai 40 gadu, bet viņa jau sāk domāt, kā būs, kad viņa būs pensijas vecumā.

A.Bērziņš: — Viņai jāiestājas pensiju fonda otrajā līmenī, jāmaksā un jāmēģina atlicināt naudiņu arī trešajam līmenim.

— Jo citādi nav nekādu cerību uz kaut cik normālu pensiju, jo viņai esot minimālā alga šai uzņēmumā.

A.Bērziņš: — Nu tad vienkārši jāiet varbūt mācīties, lai alga būtu lielāka. Jo pirmais līmenis nodrošina apmēram 40 procentu bijušo ieņēmumu aizvietojumu, ar otro līmeni vēl vienus 20 procentus klāt un tad, ja cilvēks piedalās trešajā pensiju līmenī — brīvprātīgajā, tad viņš var dabūt vēl vienus 20 vai 30 klāt.

— Nu tik daudz, lai ar minimālo algu cilvēkam iznāk pašam izdzīvot.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka Rīgas pilsētā jau nu nevajadzētu būt lielām problēmām ar labāk apmaksāta darba sameklēšanu, varbūt vienkārši katram cilvēkam paškritiski jāapskatās, varbūt ir kādas lietas jāiemācās …

— Jūs iesakāt nomainīt darbu uz labāku.

A.Bērziņš: — Es iesaku izvērtēt katram pašam sevi un noskaidrot, ko tad viņš īsti vēl nezina, ko neprot, aiziet to iemācīties, un es esmu pārliecināts, ka tad par viņa darbu maksās nesalīdzināmi vairāk nekā minimālo algu.

— Pašvaldību uzņēmumos laikam nav cerību uz lielākām algām. Jautājums ir par minimālās algas palielināšanu, līdz ar to arī varētu celties algas pašvaldību uzņēmumos.

A.Bērziņš: — Starp citu, ir pilnīgi pretēji — pašvaldību uzņēmumi starp pārējiem uzņēmumiem tieši izceļas ar to, ka tajos algas ir vidēji par 50 procentiem lielākas nekā privātajos uzņēmumos, un to ļoti labi es,piemēram, redzēju lielo nodokļu maksātāju sapulcē, tur bija pietiekami daudz valsts un pašvaldību uzņēmumu, kuri ir ļoti labi nodokļu maksātāji . Tā ka tā tēze nav īsti pareiza. Kas attiecas uz minimālo algu,tad, protams, minimālo algu iespēju robežās mēs celsim, tas notiks diezgan regulāri. Starp citu, mana valdība bija tieši tā, kas paaugstināja minimālo algu.

— Klausītāja Lilijas kundze jautāja tā: kāpēc ir tāda invalīdu diskriminācija, ka strādājošie pensionāri ik pa trim gadiem var pensiju pārskatīt atbilstoši stāžam un darba algai, bet invalīdiem tas ir liegts.

A.Bērziņš: — Pamatā jau lielākā daļa invalīdu nestrādā, bet uz strādājošiem invalīdiem, man liekas, attiecas tieši tāda pati kārtība kā uz jebkuriem strādājošiem. Taču par šādu ļoti konkrētu lietu ir jāuzdod jautājums labklājības ministram, viņš sagatavos un sniegs pilnīgi precīzu, kvalificētu atbildi.

— Mēs te esam jau runājuši par Siliņas kundzi no Ventspils, kura tur bija repatriante .Viņa saka, ka ir jums nosūtījusi vēstuli, jūs vēstuli atkal esot pārsūtījis uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Viņa saka, ka sūtīja vēstuli jums, nevis Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei.

A.Bērziņš: — Es tiešām saņemu ļoti daudz vēstuļu, un šīs vēstules pamatā ir par ļoti konkrētām tēmām. Un, tā kā man nav laika precīzi pašam izmeklēt vai izskatīt tās vēstules, tad es pielieku klāt savu Ministru prezidenta rezolūciju, attiecīgu amatpersonu lūdzu sniegt konkrētu atbildi vai novērst tos trūkumus, kas ir minēti vēstulē, vai noskaidrot, vai tas atbilst patiesībai, sniegt atbildi rakstītājam un informēt mani par to, kādi rezultāti sasniegti. Tāda ir vispārējā kārtība, un tā tiešām notiek. Es ļoti reti kādam rakstu atbildi konkrēti tieši pats.

— Un, ja gadījumā šī vēstule neapmierina, pie jums vēlreiz var griezties?

A.Bērziņš: — Protams, mums, starp citu, ir tādi rakstītāji, kas teiksim, 50 — 60 reizes raksta, bet tie ir cilvēki, kuriem dzīvesveids ir vēstuļu rakstīšana. Es to nekādā gadījumā negribētu attiecināt uz Siliņas kundzi.

— Rēzeknes gaļas gadījumā mums viena klausītāja zvanīja, un mēs vienojāmies ar premjeru, ka mēs par šo jautājumu runāsim nākamajā reizē, tad, kad vairāk būs noskaidrots par šo lietu. Priecīgas Lieldienas!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā