Par oficiālo un dominējošo valodu

Pirmais EDSO misijas vēstnieks Latvijā Hjū Žerārs Hamiltons:

Latviešu valoda ir Latvijas valstiskās identitātes pamatelements. Jūsu situāciju varētu salīdzināt ar ASV, kur valoda vieno sabiedrību – ja gribi būt produktīvs un sekmīgs sabiedrības loceklis, tev labi jāzina angļu valoda. Ir cilvēki, kas angļu valodu nezina tik labi, un viņiem ir problēmas. Taču ārzemniekiem ir iespējas savu valodu, kultūru, vēsturi pilnveidot, izzināt un kopt brīvdienās, un daudzas kopienas, kuru pārstāvji pilnībā ir bilingvāli, gadiem ilgi to arī sekmīgi ir darījušas.

Sakarā ar Studmana izteikumiem jāvērš uzmanība, ka EDSO augstais komisārs mazākumtautību jautājumā Rolfs Ekeuss ir skaidri pateicis – Latvijā nevajag krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu. Ja Latvijā konkrētajā brīdī nebūtu neviena cita EDSO pārstāvja, Studmans varētu izteikties, taču viņam vispirms būtu jāpauž nevis savas domas, bet gan tas, ko uzskata augstais komisārs. Taču tā kā konferencē piedalījās arī Rolfs Ekeuss, Studmana pienākumos neietilpa domu izteikšana par konkrēto jautājumu. Es neesmu EDSO pārstāvis, taču, ja man konferencē uzdotu konkrēto jautājumu, es teiktu – Rolfs Ekeuss ir tepat līdzās, pavaicājiet viņam pašam!

Nespēju iedomāties, ka EDSO tā tiešām domātu, jo tad augstais komisārs sacītu pavisam ko citu. Visticamāk, daudzi cilvēki atsevišķos jautājumos pārāk vēlas saskatīt sazvērestības teorijas. Domāju, ka jautājumā par krievu valodu nav nekādas konspirācijas.

Pamatstandarti, kas nostiprināti starptautiskajās konvencijās, nav mainījušies pēdējo desmit gadu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību, un nemainīsies nekad. Latvijas gadījumā, īpaši pēc pēdējiem 50–60 gadiem, kad latviešu valoda patiesībā bija okupētas nācijas valoda, būtu pilnīgs neprāts pēc neatkarības iegūšanas ieviest otru valodu. Tiem, kuriem dzimtā valoda ir kāda cita, ne latviešu valoda, ir visas iespējas piedalīties valsts dzīvē, viņiem ir iespēja lietot savu valodu.

Valsts pilsoņu iedalīšana dažādās kategorijās tomēr nav īsti demokrātiska. Ja krieviski runājošs deputāts nezinās latviešu valodu, viņš nespēs piedalīties parlamenta darbā, un nez vai vēlētāji gribēs šādu strādāt nespējīgu cilvēku ievēlēt, jo viņš nespēs pārstāvēt vēlētāju intereses.

Es pilnībā atbalstu to, ka latviešu valoda valstī ir oficiālā un dominējošā, taču nedrīkst pieļaut, ka likums pilsoņu dala dažādās kategorijās.

Latviešu valodas mācīšanos nevar noteikt ar likumu. Tas ir praktisks risinājums, lai spētu pilnībā iekļauties valsts dzīvē.

“DIENA”