Šodien, 4.aprīlī, mūsu zinātnes sabiedrība sanāk uz savu galveno sapulci — Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulci

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Sagatavotā Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulces ievada runa šodien, 2002. gada 4.aprīlī

Zinātņu akadēmijas (ZA) kārtējā gada pilnsapulce šoreiz notiek nevis februārī, bet tuvāk pavasarim, un, ja tiks akceptēti pilnsapulcei iesniegtie ZA Statūtu grozījumi, tā rīkoties iecerēts arī turpmāk. Aizvadītais mūsu darba cēliens sīki aplūkots jaunajā, vizuāli savdabīgajā un kompaktāk veidotajā Gadagrāmatā, par kuru esam pateicīgi tās sastādītājiem, savā pārskatā izvērtējumu sniegs ģenerālsekretārs akad. Raimonds Valters, tādēļ ievadvārdos varu neskart paveikto un nepagūto. Atgādināšu vienīgi, ka 2001. gads pasaulei un Latvijai patiešām ir bijis pārbagāts, dramatisku notikumu un atceru gads. Mūsu Zinātņu akadēmijā tas aizvadīts Rīgas 800 gadu norišu zīmē, organizējot II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu. Notika piecas saturīgas akadēmijas pilnsapulces, daudz izbraukuma sēžu, ieskaitot II Sēlijas kongresu, Dalailamas un UNESCO ģenerāldirektora vizītes, dažādas akcijas, kas guva atbalsi sabiedrībā. Sākās Latvijas iedzīvotāju genoma programmas īstenošana, turpinājās ZA partnerattiecību veidošana ar vadošajām Latvijas firmām, zinātnes mecenātisms.

Taču aizvadītais gads ir bijis arī sāpīgu zaudējumu laiks. Mūžībā aizgājuši daudzi izcili mūsu saimes locekļi. No mums šķīries akadēmiķis Kārlis Arājs, folklorists, pasaku pētnieks, dainu kārtotājs un tautasdziesmu akadēmiskā izdevuma vadītājs.

Mūsu ārzemju loceklim, igauņu arheologam prof. Ēvaldam Tinisonam bija lieli nopelni seno Gaujas lībiešu materiālās kultūras apzināšanā. Aizejot akadēmiķim Bruno Puriņam, esam zaudējuši izcilu zinātnieku fizikālās ķīmijas un neorganisko materiālu tehnoloģijas jomā, īpaši elektroķīmiskajā ekstrakcijā. Augstu vērtējama arī viņa darbība Zinātņu akadēmijas prezidenta amatā ļoti sarežģītā mūsu vēstures posmā. ZA goda doktors Helmars Rudzītis varbūt bija visu laiku ražīgākais latviešu grāmatizdevējs, ievērojams avīžnieks un sabiedrisks darbinieks. ZA goda doktors Imants Gronskis specializējās augļkopībā, izstrādāja paņēmienus vietējo dzērveņu kultivēšanai, bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektors. ZA goda loceklis profesors Leonīds Vīgners, Dziesmu svētku virsdiriģents, komponists, Operas un Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents, piederēja pie latviešu mūzikas kultūras virsotnēm. Patiess un pamatīgs savā glezniecībā ir bijis mūsu ZA goda loceklis Boriss Bērziņš, kurš aizsāka jaunu laikmetu latviešu mākslā un bieži visus pārsteidza ar saviem atradumiem. Ievērojamais elektrotehnikas speciālists LZA ārzemju loceklis Jānis Bubenko, seniors, kura mūžs aprāvās Zviedrijā, savu darbību sāka jau pirmskara Latvijas Universitātē, bet pēdējos gadu desmitus daudz palīdzēja savas jomas zinātniekiem Latvijā, organizējot stažēšanos ārzemju augstskolās, līdzdalību Eiropas Kopienas finansētos projektos. Un beidzot nupat, Pūpolu svētdienā, Austrālijā 97 gadu vecumā mūžībā aizgāja LZA goda loceklis Edgars Dunsdorfs, viens no visu laiku izcilākajiem un daudzpusīgākajiem latviešu vēsturniekiem, tautsaimniecības speciālists, 59 grāmatu un neskaitāmu rakstu autors, LZA Lielās medaļas ieguvējs. Ar savu kritisko pieeju, erudīciju viņš devis daudz jaunu atziņu un faktu Latvijas vēstures izpratnei; savu nozīmību tas saglabās cauri laikmetiem. Bez šiem 9 mūsu saimes locekļiem Latvijas zinātnē un kultūrā ir bijuši arī citi visai būtiski zaudējumi, kuri liek padomāt, ka ne vienmēr Latvijas Zinātņu akadēmija pietiekami godinājusi cienīgus zinātnes darbarūķus. Paturēsim visus aizgājušos zinātnes cilvēkus pateicīgā atmiņā un godināsim viņu mūža veikumu!

Raksturojot vispārējo situāciju Latvijas zinātnē, jāatzīst, ka pagaidām mums labi zināmā situācija nav jūtami mainījusies. Būtībā tas viss, par ko runāju 2001. gada pilnsapulcē, šodien būtu jāatkārto. Kritiskā situācija neizriet no zinātnes, bet gan no Latvijas vispārējās attīstības. Atkal un atkal jāvaicā: kas notiek Latvijā? Vai dominē īstermiņa, nevis ilgtermiņa domāšana, vai valsts prioritātes tiek iezīmētas vairāk lozungu līmenī un prioritāšu sarakstā desmit atgūtās neatkarības gados zinātne vietu joprojām neatrod? Zinātnes nozīmība sabiedrības apziņā, tās vērtību sistēmā diemžēl ir turpinājusi sarukt, kaut arī šo procesu izmisīgi cenšamies apstādināt. Dažādos programmatiskajos dokumentos, pat Nacionālās attīstības plāna projektā, zinātne arī kā līdzeklis inovatīvu tehnoloģiju radīšanai tiek piesaukta nepiedodami maz. Zinātnieku argumentus mūsu elite hroniski ignorē vai arī pieklājīgi uzklausa pēc principa: “Šuneļi rej, karavāna iet tālāk.” Īpaši ja tie šuneļi ir tādi bezzobaini un rej smalkā balstiņā, tā komiski rej. Iet jau tā karavāna, iet, drīz būsim Eiropas Savienībā, NATO, mums saka; tikai jautājums — kādi tur izskatīsimies, kāds būs Latvijas devums Eiropai un pasaules zinātnei, kāds būs pašu zinātnieku, pētniecības devums tēvzemei? Nemēslotā, neapstrādātā augsnē ražas kļūst pieticīgākas. Minēt augsttehnoloģiju produktu īpatsvaru Latvijas eksporta kopējā struktūrā — tos 6% (ZA preses konferencē minēti 10%) salīdzinājumā ar Ungārijas 65% vai Igaunijas 43% šķiet pat neērti. Latvijai būtībā ir divas bagātības — ģeogrāfiskais stāvoklis un prāta potenciāls, izglītots darbaspēks, bet abas šīs bagātības netiek pilnībā izmantotas, zināmā mērā pat tiek izniekotas.

Neņemos apgalvot, ka palielināts valsts finansiālais un morālais atbalsts zinātnei būtu universāls līdzeklis mūsu tautsaimniecības atveseļošanai, taču bez tāda Latvijas augšupeja ir vēl mazāk varbūtīga. Diemžēl, pēc Pasaules bankas datiem, Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums salīdzinājumā ar 1990. gadu ir lielākais ES kandidātvalstu vidū— 28%, un tikai pašā pēdējā laikā rāpjamies ārā no bedres, sasniegtais IKP pieaugums 2001. gadā (7,6%, šoreiz lielākais Austrumeiropā) patiešām iepriecina, bet tas nav sasniegts ar zinātni.

Pagājušajā pilnsapulcē runājām par Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupas izstrādāto dokumentu “Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.—2010. gadam”, izteicām kritiskas piezīmes. Šīs piezīmes lielākoties ir tikušas akceptētas, šā gada 9. februārī Latvijas Universitātē noritēja visai konstruktīva konference — gala diskusija, dokuments, šķiet, pamatvilcienos — “vadlīnijās” — ministrijā ir akceptēts, paldies par to Greiškalna kungam. Ja šīs vīzijas piepildītos, tas būtu zināms pavērsiens Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstībā. Taču dokuments, šķiet, pagaidām netiek virzīts tālāk, un no tā idejām 2003. gada budžeta projektam, liekas, iet tikai neapšaubāmi izšķirīgi svarīgā pētnieciskā personāla atjaunināšanas programma, kas iepriekšējā gadā — atgādināšu — tika atlikta līdzekļu trūkuma dēļ, tāpat līdzfinansējums Eiropas Savienības projektiem, kā tas jau darīts līdz šim. Joprojām ne nacionālo, valsts nozīmes pētniecības projektu īstenošanai, ne pētniecības infrastruktūras atjaunināšanai, ne emeritēto zinātnieku atbalsta būtiskai palielināšanai, ne citām jomām, par kurām vienojās zinātnieki un ministrija, līdzekļi nav iecerēti un netiek meklēti pat budžeta projekta līmenī. Varam bažīties, ka arī šīs “vadlīnijas” tiks pieņemtas zināšanai un ilgāku laiku paliks neīstenotas tāpat kā iepriekšējie šāda veida dokumenti. Mēs būtu ļoti iepriecināti, ja ministrs Greiškalna kungs gan šodien, gan turpmāk reālā rīcībā bažas spētu izkliedēt. Gribu arī pateikties Greiškalna kungam par labvēlīgo attieksmi pret Folkloras krātuves, Dainu skapja telpu iekļaušanu ministrijas investīciju sarakstā. Un tomēr — LZA Uzraudzības padome, akadēmiķis Kalvis Torgāns pamatoti iesnieguši ļoti trāpīgu un asprātīgu ziņojumu, ierosinot sastādīt Latvijā atmirstošo zinātņu nozaru sarakstu, mirstošo nozaru glābšanas programmu, piedāvājot grantu birokrātijas apkarošanai Latvijā. Gluži pamatoti Latvijas Zinātņu akadēmijai pārmet nepietiekamu dialogu ar politiķiem, konkrēti, celulozes projekta iztirzāšanā nepieprasot informāciju par izmantojamo tehnoloģiju. Ceru, ka izraisīsies reakcija Zinātņu akadēmijā, kļūsim rosīgāki, prasīgāki, jo esošais stāvoklis nespēj apmierināt.

Atkārtoju jau vairākkārt izsacīto viedokli, ka Saeimai vajadzētu oficiāli akceptēt Latvijas zinātnes attīstības stratēģiju ar konkrētiem skaitļiem, konkrētiem uzdevumiem, konkrētiem termiņiem, dokumentu, kam būtu likuma spēks un ko ievērotu nākamās valdības, un pēc tam uz šī pamata varētu veidot rīcības programmu īsākam laika posmam un dažādām jomām. Igaunijas Rīgikogu šādu Igaunijas R&D stratēģiju 2002.— 2006.gadam “Uz zināšanām balstīta Igaunija” ir akceptējis 2001. gada 6. decembrī, kaimiņvalstī jau sākusies tās īstenošana, neraugoties uz valdības maiņu. Igaunijai ir savs zinātnes atašejs Briselē. Arī Lietuvā akceptēta “R&D Baltā grāmata”. Latvija kārtējo reizi triju Baltijas valstu vidū ir atpalicēja, kaut arī 1998. gadā mūsu Ministru kabinets pieņēmis zināšanai gan Latvijas Republikas zinātnes, gan augstākās izglītības attīstības nacionālo koncepciju, taču abi pēc ilgām diskusijām pieņemtie dokumenti “nolikti plauktā” un nav tikuši virzīti tālāk. Līdzekļu trūkuma, valdības maiņas, neticības dēļ.

Protams, tādi paši procesi kā Latvijā vairāk vai mazāk izpaužas arī citās postsociālisma valstīs, neesam vienīgie.

Nesen, 14.un 15. martā, Romā notika kārtējā Eiropas zinātņu akadēmiju federācijas ALLEA ģenerālasambleja, kurā piedalījās dažādu valstu 36 zinātņu akadēmiju vadītāji vai pārstāvji, tajā tika akceptēts dokuments, kas varētu ietekmēt arī mūs, — “Pētniecības stratēģijas nelielām Eiropas valstīm”. Tas sagatavots pēc triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju (arī Latvijas ZA) ierosmes, kuru Igaunijas ZA prezidenta J. Engelbrehta darba grupa veidoja 4 gadus. Dokuments definē dilemmas mazo valstu pētniecību sistēmās, īpašās ierosmes mazajām valstīm u.c. Laika trūkuma dēļ nevaru izklāstīt šo pamācošo dokumentu, jo vairāk tādēļ, ka tā pilns teksts tiks publicēts tikai pēc dažiem mēnešiem Amsterdamā; droši vien šodien tas nevarētu būt mūsu apspriešanas pamatobjekts. Dažas tēzes tomēr gribu norādīt:

1) Nacionālo zinātnes un tehnoloģiju smaguma punktu konsolidācija un visas R&D sistēmas finansēšanas sistēmas nostiprināšana ir būtiska gan nacionālo vajadzību, gan Eiropas zinātnes telpas nostiprināšanai; ja nacionālo R&D sistēmu finansē zemāk nekā ar 1% IKP, tā nespēj ietekmēt attiecīgās valsts tautsaimniecību.

2) Zināšanas mūsdienu pasaulē ģenerē zinātnes virzīta, tehnoloģiju virzīta un mērķtiecīga iznākuma virzīta pētniecība.

3) R&D sistēmai jābalstās uz jau esošo potenciālu, īpaši jāveicina nacionālo ekselences centru veidošana (piebildīšu, ka Igaunijā nupat pēc Somijas parauga izveidoti 7 nacionāli ekselences centri).

4) Pētnieku mobilitāte ir vitāli nozīmīga, lai tos apmācītu, lai attīstītu ekspertīzi un zināšanu pārnesi.

Savu stāstāmo prof. Engelbrehts skaisti ilustrēja ar vairākkārt demonstrētu krāsu attēlu, kurā sasaistīta Roma un Tallina (Sv. Pētera katedrāle un Sv. Olava baznīca), dodams gala slēdzienu “Not Only”:

1) ne tikai palielināt R&D finansējumu vispār, bet novirzīt to perspektīvākām jomām;

2) ne tikai izvirzīt iniciatīvas inovāciju atbalstam per se, bet veidot perspektīvas programmas un formulēt Nacionālo attīstības plānu;

3) ne tikai izvirzīt iniciatīvu jaunu cilvēku stimulēšanai iet zinātnē un pētniecībā, bet arī izvērtēt konkrēti ilgtermiņa vajadzību pēc cilvēkiem dažādās jomās akadēmiskajā dzīvē un sabiedrībā

4) ne tikai stimulēt izvērtētu (peer — reviewed) pētniecību, bet arī radīt ekselences centrus un atbalstīt šādu nacionālu klasteru veidošanu;

5) ne tikai uzlabot pētniecības infrastruktūru, bet arī savienot to ar izglītību un inovāciju.

Lielākais un grūtākais, ar ko mazām valstīm jāsaskaras savā S&T, ir līdzsvara atrašana starp valsts vajadzībām un to cilvēciskā kapitāla un finansējuma iespējām. Šie visai pareizie, taču zināmā mērā abstraktie principi varētu būt pamats arī mūsu Saeimas dokumenta veidošanai. Gribu piebilst, ka tie rādītu, ka kandidātvalstis sava intelektuālā potenciāla ziņā spēj godam turēties līdzās vecākajām dalībvalstīm, ka spējam daudz paveikt, dot ko jaunu arī Eiropai.

Turpmāko ievadvārdu daļu vēlos veltīt tām ALLEA asamblejā aplūkojamām problēmām, kas saistās ne ar zinātnes attīstību vispār, nevis ar zinātnes ētiku un intelektuālo īpašumu, bet tieši ar pašām zinātņu akadēmijām kā institūcijām, ar to funkcionēšanu Eiropā. Par šīm lietām runāja ALLEA ģenerālsekretārs Johaness Skrots (Schroots), holandietis, balstoties uz aptaujas ziņām, ko sniegušas 33 dažādu Eiropas valstu zinātņu akadēmijas (pavisam ALLEA apvieno 47 zinātņu akadēmijas no 38 valstīm). Tika aplūkoti jautājumi, kādam jābūt zinātņu akadēmijas optimālam lielumam (locekļu skaitam), vai ārpus akadēmijas stāvošu zinātnieku līdzdarbība zinātņu akadēmijā ir vēlama? Vai akadēmijas locekļi drīkst saņemt honorāru, kā tas saietas ar zinātņu akadēmijas kā neatkarīga eksperta loma? Vai šo neatkarīga eksperta lomu nemazina fakts, ka akadēmijas saņem finansu subsīdijas no valdības? Kā akadēmijas spēj sistemātiski izvērtēt un uzlabot savu padomu ietekmīgumu? Kā akadēmijas spēj novērst sabiedrības nepilnības — fundamentālu zināšanu trūkumu, zinātnes nozīmības, būtiskuma neatzīšanu? Kā akadēmijas spēj pārliecināt sabiedrību par to, ka zinātne un augstākā izglītība ir vienotas, ka vienotas ir dabzinātnes, humanitārās un sociālās zinātnes?

Visi šie jautājumi ir būtiski arī Latvijas Zinātņu akadēmijai, tos atkal un atkal esam apsvēruši, diskutējot par mūsu ZA Statūtu grozījumiem, par zinātnes lomu sabiedrībā. ALLEA sanāksmē netika dota kategoriska atbilde ne uz vienu no izvirzītajiem jautājumiem. Rietumu akadēmiskajai sabiedrībai raksturīgā demokrātiskā gaisotnē problēmas galvenokārt tikai izvirzīja, bet secinājumus nereglamentēja. Vispārējo atzinumu var summēt vārdiem — cik akadēmiju, tik modeļu, akadēmijai katrā valstī ir sava dzīve, savas īpatnības, savas tradīcijas, savas funkcijas. Arī sava vēsture — 17. gs. dibinātas zinātņu akadēmijas Eiropā (ieskaitot vēsturisko Accademia dei Lincei, kur notika asambleja), 18.gs. — 7 akadēmijas, 19. gs. — 6, 20. gs. pirms Otrā pasaules kara — vēl 5, pēc Otrā pasaules kara — 12; visjaunākā no pārstāvētajām ir Turcijas Zinātņu akadēmija (dib. 1993). Visu kategoriju ievēlēto zinātņu akadēmiju locekļu skaits ir: 1) zem 50 — 5 akadēmijās (vismazākā ir Armēnijas ZA — 24 locekļi); 2) no 50 līdz 100 — 6 akadēmijās; 3) no 100 līdz 200 — 11 akadēmijās; 4) no 201 līdz 300 — 3 akadēmijās; 5) virs 300 — 6 akadēmijās (tajā skaitā Lielbritānijas, Krievijas, Francijas un arī Latvijas Zinātņu akadēmijā). Lielākā ir Londonas Royal Society — 1200 un vācu dabzinātņu akadēmija Leopoldina — ap 1000, ja neskaita Šveices Zinātņu akadēmiju ar 12 000 locekļiem, taču pēdējā īpatnēja ar to, ka par akadēmijas locekļiem Šveicē uzskata visu Konfederācijas zinātnisko biedrību biedrus. Daudzās akadēmijās Viduseiropā un Austrumeiropā akadēmiju locekļi saņem atalgojumu, toties 25 Rietumu zinātņu akadēmijās nekādu honorāru nesaņem. Visas zinātņu akadēmijas saņem finansējumu no valdībām, taču 20 — 40% izdevumu sedz pašas, puse zinātņu akadēmiju nav atkarīgas no valdībām, puse — šādā vai tādā veidā atkarīgas, tikai 5 zinātņu akadēmijām valdība ieceļ (vai apstiprina) vadošās amatpersonas. Rietumvalstis uzskata par būtisku, lai akadēmijas būtu politiski neatkarīgas padomdevējas; tikai vairākās postsociālistiskās zemēs finansējums saistīts ar atkarību no valsts. Izrādās, ka vēlēto zinātņu akadēmijas locekļu starpā visvairāk sieviešu ir visjaunākajā — Turcijas zinātņu akadēmijā (17%), kamēr vairumā zinātņu akadēmiju ir 3—5% sieviešu akadēmiķu (Latvijas ZA sastāvā ir 12% sieviešu). Cits atzinums — ka, palielinot akadēmijas locekļu skaitu, nav panākams nekas būtisks; Norvēģijas ZA prezidents ieteica veidot tematiskas ZA komisijas, dažādu nozaru padomes, turklāt katrā no tām būtu jābūt 50% ārpus akadēmijas stāvošu personu. Tika ieteikts akadēmijām nepārtraukti atjaunoties, spriests, kādā vecumā jāatbrīvo vakance jaunākam kolēģim — kad īstenais loceklis sasniedzis 70 vai 65 gadu vecumu. Taču izskanēja arī skepse, vai gados jaunāki kolēģi vēlēšoties darboties akadēmijās: 42 — 44 gadu vecumā cilvēki pārāk daudz paši strādājot zinātnē, lai vēl nodarbotos ar padomu došanu un darbošanos akadēmijā, kas esot vairāk tādu vecāku kungu (un arī dāmu) padarīšana.

Visi šie jautājumi bija aktuāli arī Latvijai, pārspriedām tos ar kolēģiem Romā. Igaunijas Zinātņu akadēmijā ir 60 ZA locekļi un 15 ārzemju locekļi (kopskaitā 75), Lietuvas Zinātņu akadēmijā — 40 īstenie locekļi, 60 korespondētājlocekļi, 50 locekļi — eksperti (ievēlēti uz 5 gadiem) un 25 ārzemju locekļi (kopskaitā 175). Latvijas Zinātņu akadēmijā pašreiz ir 336 visu kategoriju locekļi. Bez tam LZA 75 cilvēkiem 1990.-2002.gadā ir piešķīrusi LZA goda doktora grādu (pašreiz ir 63 Dr.h.c.). Apsvēruši dažādus momentus, nācām pie samērā kategoriskas atziņas, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu kopskaitu vajadzētu ierobežot ar 350-360 cilvēkiem (100 īstenie locekļi, 100 korespondētājlocekļi, 60 goda locekļi, 100 ārzemju locekļi). Papildus izcilus zinātniekus un speciālistus Zinātņu akadēmijai vēl varētu piesaistīt, piešķirot tiem ZA goda doktora grādu (taču arī tas nebūtu jāpārspīlē, veicot rūpīgu atlasi, jo, kā redzējām, arī goda doktoru mums nav maz). Toties plašāku vajadzētu veidot Zinātņu akadēmijas ekspertu loku, darbīgākos no tiem turpmāk ievēlot par nākamiem korespondētājlocekļiem un īstenajiem locekļiem. Domāju, ka kvantitatīvā robeža, limits pašreiz ir sasniegts vai tuvojamies tam, nevajadzētu LZA pieļaut locekļu “inflāciju”.

Statūtu komisijā un ZA Prezidijā tika izteikts viedoklis, ka šogad jaunus ZA locekļus varētu neievēlēt (izņemot varbūt dažus goda locekļus, jo pēdējos gados esam zaudējuši 10 goda locekļus) un pēc Statūtu grozījumu akceptēšanas būtu jāreglamentē arī vēlēšanu nolikums, lai optimizētu nākamo Zinātņu akadēmijas locekļu atlasi. Vienlaikus ir domāts par korespondētājlocekļu statusa stabilizēšanu, atceļot normu par ievēlēšanu uz 5 gadiem un atkārtotu pārvēlēšanu, par ko ziņos Statūtu komisijas priekšsēdētājs, ZA viceprezidents J. Ekmanis. Vienlaikus mums kopā jāizdomā mehānisms, kā akadēmijā tomēr iesaistīt 30-45 gadus vecus cilvēkus, varbūt nefiksējot to Statūtos, jo šajā ziņā akadēmijas locekļu starpā nav konsensa, kā rādīja debates Senātā.

Katrā ziņā atcerēsimies, ka šogad, 14. februārī, aizritēja 10 gadu, kopš mūsu Zinātņu akadēmija darbojas pēc jauniem principiem saskaņā ar jauno Hartu. Jaunajos statūtos aicināts atzīmēt 14. februāri kā “Akadēmijas dienu”. Domāju, ka akadēmija lielākā vai mazākā mērā atradusi savu vietu Latvijas zinātnisko struktūru hierarhijā, izveidojusi savas tradīcijas un uz pārējo Eiropas zinātņu akadēmiju fona nebūt nav no sliktākajām. Tādēļ arī Statūtu grozījumos šodien varam nostiprināt mūsu vēsturisko pieredzi, mūsu tradīcijas un varbūt vismaz gadus piecus šo ZA struktūru un tās Statūtus noturēt stabilus, turpinot akadēmijas ietvaros veidot komisijas, komitejas, asociācijas, veicinot Latvijas zinātni, meklējot ceļus, kā tomēr akadēmijai piesaistīt jaunatni, kas — lai kā domātu akadēmijas locekļi — paaudžu nomaiņai un LZA pastāvēšanai laika perspektīvā ir būtiski.

Gribu pieminēt vēl vienu sarunas tēmu, ko Romā ieskicēja ALLEA prezidents, holandiešu profesors Pīters Drents (Drenth). Jauno ALLEA darba grupu skaitā prezidents minēja tematiskas grupas — “Zinātne un plašsaziņas līdzekļi”, “Zinātņu akadēmijas kā valdību padomdevējas”, “Rietumeiropas un Austrumeiropas sadarbība zinātnē: pozitīvie un negatīvie aspekti”, bet līdzās šiem akceptētajiem darba virzieniem ierosināja vēl kādu riskantu darba virzienu “Zinātne un pseidozinātne”. Šīs tēmas nepieciešamību Drents pamatoja ar eksoterisko, okulto zinātņu izplatību sabiedrībā, pat zinātnieku vidē, ar profesionālu viltvāržu izvirzīšanos, izsakot domu, ka šāda tendence īpaši raksturīga Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kur veidojoties dramatisks, pat traģisks stāvoklis, kur zinātnes šarlatāni kļūst par amorālu, pat kriminālu spēku. Daudzi kolēģi prezidentu Drentu dedzīgi atbalstīja, minot, ka problēma tikpat raksturīga arī Rietumiem, kur arvien plašāku izplatību gūstot reinkarnācijas terapija, astroloģija, atdzimstot paranormāli ticējumi — māņticība, maģijas, aizspriedumi. Francijas Zinātņu akadēmijas pārstāvis sacīja, ka zinātnieku sabiedrību tur nupat satricinot skandalozs gadījums — vienā no Parīzes universitātēm kāda dāma aizstāvējusi doktora darbu praktiskajā astroloģijā un valstij neesot mehānisma, kā viņai šo grādu atņemt. Turpretī citi asamblejā atzina, ka temats esot pārāk delikāts, īpaši medicīnas jomā, kur darbojoties homeopāti, tautas dziednieki, pieredzes dziedniecības lietpratēji, arī pašā zinātnē esot vēl daudz neizdibināta, ko nevarētu apriori noliegt. Grupas veidošanu atstāja ALLEA valdes ziņā.

Mūsuprāt, šis temats ir aktuāls arī Latvijai, jo Latvija, ja drīkstam ticēt žurnālam “Labā Vēsts” (2001, Nr.3), esot pirmajā vietā Eiropā to cilvēku skaita ziņā, kas tic astroloģijai un horoskopiem — 58%, daudzās citās valstīs tas ir ap 15-20%; horoskopi tiek pie mums publicēti visās avīzēs, kamēr Eiropā nopietnos laikrakstos tas nav pieņemts. Par to bažas jau izsacījis astronoms Arturs Balklavs, vairāki citi kolēģi. No otras puses, dzirdami iebildumi, ka zinātnē nepieciešama “cieņa pret laukiem”, neargumentēti asas kritikas pret jaunām teorijām neesot pieļaujamas. Būtībā šāda diskusija Latvijā jau veidojas, par laimi, pietiekami tolerantā toņkārtā, taču galvenokārt fiziķu, astronomu žurnālā “Terra”. Gribētos dzirdēt, vai nebūtu laiks atklātākai un plašākai diskusijai, vai tajā nebūtu jāiesaistās arī Zinātņu akadēmijai, vai parazinātne arī Latvijā apdraud normālo zinātni, atņemot tai finansējumu, varbūt pat prestižu, vai arī tas viss varētu palikt vairāk vai mazāk zinātnieku iekšējo pārrunu lokā. Nez vai šādam tematam vajadzētu dominēt šajā pilnsapulcē, kurai ir citi uzdevumi, taču pievērst tam uzmanību iedrošinos. Ar to varbūt varam pievērst vispārēju uzmanību zinātnei kā sabiedrības virzošam spēkam, saprotams, ja spējam šādu sarunu uzturēt pietiekamā argumentētā un augstā līmenī, principiālu un intriģējošu.

Ar šīm domām, tāpat ar aicinājumu atbalstīt Statūtu grozījumu projektu (pie kura akad. J. Ekmaņa vadītā komisija nopietni piestrādājusi), atļaujos pasludināt šīs dienas pilnsapulci par atklātu.

Man ir liels gods un patīkams uzdevums šajā pilnsapulcē pasniegt LZA Lielās medaļas un vārdbalvas izciliem zinātniekiem, tāpat ZA balvas un prēmijas jauniem pētniekiem.

Ar LZA Lielo medaļu 2002. gadā apbalvots akadēmiķis Tālis Millers par izcilu zinātnisku devumu plazmas ķīmijā un neorganisko materiālu tehnoloģijā, kā arī mūsu Krievijas ZA kolēģis akadēmiķis Vladimirs Toporovs, Latvijas ZA goda loceklis, par izcilu zinātnisku devumu baltu valodniecībā un baltu etnoģenēzes izpētē. Tāļa Millera devumu zemtemperatūras plazmas ķīmijā, jaunu tehnoloģiju izstrādē, tāpat viņa prezidenta nopelnus Latvijas Zinātņu akadēmijas izaugsmē lai man sīkāk atļauts raksturot rudenī, kad profesors Millers lasīs savu akadēmisko lekciju, šodien tikai pasniegšu viņam godam pelnīto medaļu.

Par akadēmiķi Toporovu jāsaka, ka mūsu Zinātņu akadēmija šodien godina vienu no izcilākajiem krievu zinātniekiem humanitāro zinātņu jomā, kura interešu loks ir gandrīz neaptverams — lingvistika, folkloristika, literatūrzinātne, mitoloģija, semiotika, zīmju un simbolu teorija, vēstures zinātne, filozofija, reliģijas vēsture, mākslas vēsture. Dzimis 1928.gadā Maskavā, beidzis Maskavas Valsts universitāti un aspirantūru turpat, Vladimirs Toporovs kopš 1954. gada strādā Slāvu pētniecības institūtā Maskavā, kopš 1992. gada arī Krievijas Valsts Humanitārajā universitātē. Vladimirs Toporovs ir Krievijas ZA akadēmiķis (kopš 1991.g.), Latvijas ZA goda loceklis (kopš 1991.g.), Academia Europaea loceklis, Viļņas universitātes un Krievijas humanitārās universitātes Dr.h.c., daudzu Krievijas un starptautisko biedrību un žurnālu redkolēģiju loceklis, pirmais Aleksandra Solžeņicina literārās prēmijas laureāts (1998.g.), Lietuvas Dižkunigaiša Gedimina ordeņa kavalieris (1999.g.). 1990.gadā Toporovs tika apbalvots ar PSRS Valsts prēmiju par enciklopēdijas “Pasaules tautu mīti” veidošanu, taču no šīs prēmijas atteicās, protestējot pret varas iestāžu rīcību Viļņā 1991. gada janvāra notikumu laikā.

Vladimirs Toporovs ir 1500 zinātnisku darbu, toskait 30 monogrāfiju, autors. No tām mūsu akadēmiju sevišķi varētu interesēt monogrāfija par baltu un slāvu valodu vissenākajiem sakariem (Maskava, 1958, kopā ar Vjačeslavu Ivanovu), “Dņepras augšteces hidronīmu lingvistiskā analīze”(Maskava, 1962, kopā ar O. Trubačovu), “Prūšu valoda” (vārdnīca, 1.-5. sēj., Maskava, 1975-1990), “Baltu mitologijos ir ritualo tyrimai. Rinktine”( Viļņa, 2002), taču to skaitā ir arī vispārīgākas tematikas darbi, īpaši mitoloģijā, reliģijas un literatūras vēsturē, kas, varētu sacīt, iegājuši pasaules zinātnes zelta fondā. Tādēļ mūsu Zinātņu akadēmijai ir liels gods piešķirt šīgada Lielo medaļu pētniekam, kura nozīmība sniedzas tālu pāri šai zemei, šai zālei un arī šim laikam.

Tāpat man ir patiess gandarījums pasniegt Pauļa Lejiņa balvu par intensīvas augļkopības zinātnisko pamatu izstrādi Latvijas apstākļos — Dr. Mārai Skrīvelei, Frīdriha Candera balvu mehānikā par darbu ciklu “Slāņaino kompozītu konstrukcijas elementu aprēķinu metodes” doktoram Valerijam Poļakovam, Arvīda Kalniņa balvu mežzinātnēs Dr. Mārim Daugavietim, Kārļa Mīlenbaha balvu Dr. Dzintrai Hiršai, Valsts valodas centra vadītājai, par devumu latviešu valodas kā valsts valodas statusa iedzīvināšanā un nostiprināšanā. Šogad pirmoreiz ZA vēsturē pasniedzam Tālivalža Vilciņa balvu Dr. Brigitai Zepai par rakstu kopu “Indivīds un politika pārmaiņu laikā”; te piebildīšu, ka šis piešķīrums ir simbolisks — profesors Tālivaldis Vilciņš šogad kļūtu astoņdesmitnieks, bet Brigita Zepa ir viņa pirmā aspirante. LZA Paula Stradiņa balvu medicīnā šogad saņēmis akadēmiķis Jānis Volkolākovs par nozīmīgu devumu sirds un asinsvadu ķirurģijā Latvijā 30 gados, balva jau pasniegta īpašā ceremonijā Medicīnas vēstures muzejā. Candera balva astronomijā piešķirta Dr. Jurim Žagaram, kurš šobrīd ir ārzemēs, to pasniegsim Ventspilī, kur Dr. Žagars pašreiz ir augstskolas prorektors. LZA un a/s RD Alfa gada balva fizikā tiek akadēmiķim Andrejam Cēberam par izciliem darbiem magnētisko koloīdu teorijā. Tāpat ZA balvas saņem jaunie zinātnieki, tajā skaitā Jānis Alnis — Ludviga un Māra Jansona balvu, Remo Merijs Meri — Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balvu, bet Daniela Balode (Kaca) — Zentas Mauriņas balvu. Sirsnīgi sveicam gan pieredzējušos, gan jaunos pētniekus, vēlam sekmes pētniecībā arī turpmāk. Šīs balvas ir optimistisks akcents mūsu sapulcē.