Lai ik vārda sudrabam augsta raudze

Valentīna Skujiņa, LZA akadēmiķe,  Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Gandrīz pirms gada Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) sēdē tika spriests par latviešu mūsdienu terminoloģijas ieviešanas juridiskajiem aspektiem. Ko no tolaik izsecinātā un ieteiktā ir izdevies īstenot? Kas arvien vēl gaida risinājumu?

— Terminoloģijas komisijas darbā un arī komisijas prestiža nodrošināšanā visaugstākajos līmeņos būtiska tomēr ir juridiskā puse, tas, ka Valsts valodas likumā ir 22. pants, kur noteikti Terminoloģijas komisijas uzdevumi, un ir arī Ministru kabineta noteikumi Nr. 405, ar kuriem apstiprināts Terminoloģijas komisijas nolikums un komisijas uzdevumi vienotas terminoloģijas izstrādei.

Kas mainījies šajā laikā? Biežāk mūsu padomu meklē Saeimas un dažādu ministriju ļaudis. Un dažkārt arī ņem vērā. Gatavojot atbildes, mēģinām sadarboties ar nozaru speciālistiem un Saeimas vai ministriju attiecīgo nozaru darbiniekiem, kam ir saikne ar konkrēto jautājumu, lai terminu izvēlē varētu ieteikt piemērotāko variantu.

Piemēram, pērn, kad praksē jau sāka lietot apzīmējumu e-valdība (no angļu e-government), pie mums vērsās ar vēstuli Tieslietu ministrija, lūdzot izsvērt, vai latviešu valodā jābūt e-valdībai vai e-pārvaldei. Mūsu viedoklis bija, ka labāk būtu e-pārvaldība — “elektroniskā pārvaldība”.

Jo pārvaldība ir aptverošs process, šo terminu esam apstiprinājuši kā atbilstošu angļu management. Angļu valodā management vairāk attiecina uz uzņēmumiem, savukārt uz valdības institūcijām kā procesa apzīmējumu attiecina government. Vēl pieļāvām otru variantu e-pārvalde. To arī izvēlējās Tieslietu ministrija.

Kā liecina prakse, kaut, protams, dzirdam un dažkārt lasām visu ko, pārsvarā saziņā nostiprinās e-pārvalde. Terminoloģijas komisija noraidīja e-valdību, jo valdība ir cilvēku kopums. Un nebūtu nopietni teikt, ka tas ir elektronisks.

Ar vairākiem jautājumiem pie mums ir vērsusies arī Saeima. Piemēram, pērn pavasarī mums nācās operatīvi sagatavot atbildi par jēdzieniem un terminiem Komerclikumā. Bija strīdi par terminiem komersants un uzņēmējs, komercdarbība un uzņēmējdarbība. Daži presē apgalvoja, ka tie ir sinonīmi, tikai viens ir latvisks, bet otrs aizguvums. Izpētot definīcijas dažādās vārdnīcās, arī plašāku valodas lietojumu, secinājām, ka tie nav sinonīmi, bet ir dažādi jēdzieni. Uzņēmējs un uzņēmējdarbība ir plašāki jēdzieni, komersants un komercdarbība — šaurāki. Devām katra termina skaidrojumu. Tomēr neizteicām savu viedokli, par kuru jēdzienu runa ir likumā. Atbilstošo terminu lai izraugās pats likumdevējs. Turklāt likumos termins ir arī jādefinē. Tas ne vienmēr tiek darīts.

Turpmākās norises liecināja, ka ļoti bieži politiķu, Saeimas deputātu vidū notiek politiski strīdi, ir pretstāve, kur uzmanības lokā nebūt nav pats jēdziens. Un ir dažādi iemesli, kāpēc kādu lēmumu pieņem vai noraida. Ļoti žēl, ka tā. Terminoloģijas komisijā mēs vairāk domājam par jēdzieniem, par vārda saturu. Savukārt Saeimā jēdzieniskā domāšana ne vienmēr ir godā celta, ļoti bieži ir vienkārši pretstāve.

Vēl traucē un rada jukas latviešu valodas terminoloģijā tas, ka, apspriežot likumprojektus un izvēloties terminus, Saeimas un varbūt arī ministriju līmenī ļoti bieži uzmanība netiek pievērsta pašam vārdam, tā semantikai, bet gan tam, kā attiecīgais jēdziens ir izteikts citā valodā.

Patlaban ir strīdi par jēdzienu vecāku vara. Top likumprojekts. Darba grupā radies viedoklis, ka termins vecāku vara nav derīgs. Sakarā ar bērnu cilvēktiesībām vara tiek izprasta kā bērna apspiešana, kā vardarbība pret bērnu un tamlīdzīgi. Bet vārdā vara spēka nozīme ir viena no tālākajām. Vara vispirms ir juridisks termins. Ir valsts vara, likumdevēja vara, izpildvara. Ir pilnvara — tātad uzticēts kāds uzdevums, kādas funkcijas darba veikšanai. Vecāku vara pauž, ka bērns ir piedzimis un vecāki ir atbildīgi par šo bērnu, viņiem ir noteiktas tiesības, pienākumi, atbildība, protams, arī gādība. Vēlme likumprojekta izstrādes grupā atteikties no termina vecāku vara ir saistīta ar priekšlikumiem, ko likt vietā. Tiek piedāvāta aizgādība. Bet ir jau aizgādnība — pavisam cits termins. Un gādāt juridiski var jebkurš, arī ne vecāki. Ir vēl priekšlikums aizbildība. Tas tāpat ir pārprotams, jo ir cits jēdziens un termins — aizbildnība. Tā kā patlaban nav precīza aizstājēja, tad jāpaliek vien pie termina vecāku vara. Un nevajag domāt, ka vara katrā ziņā ir nejauka, despotiska, ka tā bērnu apspiež. Var taču definēt, kādus pienākumus uzliek vecāku vara, kas atļauts, kas nav. Ja vecāki rīkojas nepareizi, viņiem var atņemt vecāku tiesības. Un līdz ar to arī vecāku varu.

Visi šie strīdi par vecāku varu tiek balstīti uz to, lai termins būtu saskaņots ar to, kā ir citās valodās. Tā zināmā mērā ir spekulācija. Jo vieni juristi atnes sarakstu, kur citās valodās joprojām ir termins vecāku vara, tikai zviedru valodā esot kas cits. Citi atkal teic, ka visā pasaulē atsakās no jēdziena vecāku vara. Tātad motivācijā nav konsekvences.

Kā jau teicu, mēs Terminoloģijas komisijā domājam par jēdzienu, nevis par to, vai visā pasaulē ir tāds vai citāds vārds. Nevis tāpēc, lai atšķirtos no citām valodām, nē. Bet nepārdomāta terminu maiņa rada jukas.

Jaunākajā demogrāfijas vārdnīcā ir ierakstīts termins — vecāku vara, un tas ir plaši lietots arī praksē. Bet nav garantijas, ka Saeima uzklausīs Terminoloģijas komisijas viedokli. Tā tas savulaik bija ar nepilsoni, par ko virmoja politiski strīdi, ka tāds jēdziens nemaz nedrīkst būt. Terminoloģijas komisija rūpīgi izanalizēja visus ieteikumus un vienojās, ka cilvēks ārpus valsts pilsonības būtu saucams par ārpilsoni. Tomēr Saeima izlēma citādi un ierakstīja likumā terminu nepilsonis.

Tieši politiskie strīdi jauc terminoloģiju.

Reizēm pārmet, ka Terminoloģijas komisija ilgi gatavo atbildes uz iesniegtajiem priekšlikumiem, kaut patiesībā mēs bieži vien darbojamies ugunsdzēsības režīmā. Tomēr jautājumi ir dažādi. Ļoti operatīvi izskatām gadījumus, kad zinām: tas ir degošs jautājums. Starp citu, tādu ir ļoti daudz. Cenšamies iespēju robežās un vēlamajā termiņā rast risinājumu. Bet ir sarežģīti gadījumi, kur viedoklis izkristalizējas tikai laika gaitā.

— Pirms vairāk nekā gada “Latvijas Vēstnesis” konsultējās ar Terminoloģijas komisiju, iesakot jēdzienu ombudsmenis aizstāt ar latvisko tiesībsargs. Komisija ierosinājumu vērtēja atzinīgi. Tomēr šķiet, ka nekas vēl nav atrisināts un juristi ir noskaņoti priekšroku dot aizguvumam.

— Strīdi par tiesībsargu un ombudsmeni arvien vēl turpinās. Terminoloģijas komisijai ir šāda pieredze: ja kādam aizguvumam nozīme ir ļoti izplūdusi, nekonkrēta un to grūti precīzi formulēt, tad speciālisti ļoti vēlas svešvārdu paturēt. Tāpēc, ka tas esot “kaut kas” cits, “kaut kas” specifisks. Kas ir šis kaut kas — nav īsti skaidrs. Un tad šis neskaidrais termins tiek lietots latviešu valodā, tā arī īsti nesaprotot, par ko ir runa. Kad jēdziens ombudsmenis, ombuds jeb tiesībsargs parādījās latviešu valodā, bija skaidrs, ka tas ir tautas interešu aizstāvis, tiesiskuma aizstāvis pret ierēdņiem vai personām, kas kaut kādā veidā neievēro tiesiskumu un tiesības.

Tiesībsargu Terminoloģijas komisijā kā no latviskajiem variantiem vēlamāko akceptēja jau pērn. Mēs gaidījām Terminoloģijas komisijas Juridiskās apakškomisijas viedokli. Taču juristi lielā mērā spriež pēc tā, kā ir citās valodās. Un citās valodās ir ļoti raibi. Tomēr šajā gadījumā ir nosliece paturēt latviešu valodā svešvārdu. Tika iesniegts arī apraksts uz vairākiem desmitiem lappušu, ko tā sauktais ombudsmenis dažādās valstīs īsti dara. Tas ir plašs, izplūdis un nekonkrēts jēdziens. Te es atkal skaidri redzu pretrunu: ja paturēsim svešo vārdu, kas būs svešs latviešu tautai, tad to, kādi ir šī ombudsmeņa pienākumi, katrs varēs traktēt citādi. Ja izvēlēsimies latvisko tiesiskuma sargs, tiesiskumsargs vai tiesībsargs (kas ir ar nozīmes pārnesumu, bet īsāks variants un ērtāk lietojams), es domāju, ka tas tomēr ieskicēs jēdzienu — ‘aizsargāt tiesības’. Varbūt varētu teikt tiesību aizsargs — tomēr tas latviešu valodā asociējas ar ko citu, tad vajadzētu būt tiesību aizsargātājs — bet tas ir gari. Manuprāt, tiesībsargam kā terminam nekādas vainas nebūtu.

Dažkārt juristi tik un tā mēģina svešvārdus likumos paturēt. Kaut jāatzīst— daudzos gadījumos juristi ieklausās mūsu padomos un lielā mērā ir par sakoptu latvisko izteiksmi. Šajā ziņā es augstu vērtēju metodiskos norādījumus, kas ir izstrādāti Saeimā un tiek ņemti vērā, gatavojot likumu tekstus. Piemēram, vairs likumu nosaukumos netiek lietota neērtā konstrukcija ar par, bet, kur vien iespējams, pāriet uz normāliem nosaukumiem, piemēram, nevis “likums par valsts valodu”, bet ir Valsts valodas likums u.c.

— Vai būtu nepieciešama visu likumprojektu un arī pašu likumu valodnieciskā ekspertīze?

— Būtu gan. Izrādās, patlaban daudzi teksti netiek rediģēti. Arvien biežāk dzirdam sakām, ka visur ir vajadzīgi valodas redaktori. Saeimā ir redaktori, kas rediģē likuma tekstus. Kaut gan viņi ir mums teikuši, ka viss bieži notiek steigā, ka ne vienmēr viņiem tiek parādīti pēdējie labojumi un grozījumi. Tomēr kopumā valodas izteiksmes ziņā likumu teksti ir kļuvuši labāki.

Vai par visiem terminiem vajadzētu konsultēties ar mums? Tas ir ļoti sarežģīti. Protams, nepieciešams, lai termini, kurus ieraksta likumos, nebūtu pretrunā ar Terminoloģijas komisijas lēmumiem.

Dažādu nozaru speciālisti, kas strādā mūsu komisijas ietvaros, uzsvēruši, ka terminu izstrāde ir ļoti laikietilpīgs darbs, lai visu izpētītu un sistemātiski izsecinātu labāko formu, ko ieteiktu praksei. Mums ir ļoti daudz pašaizliedzīgu nozaru speciālistu, kas savu laiku veltī šim darbam. Bet, ja nav atdeves, tad, protams, rodas rūgtums. Ja speciālisti iesaka vienu variantu, bet Saeima tik un tā ieraksta likumos ko citu, tad mums saka: kāda jēga jūsu darbam...

Es parasti uzsveru, ka Terminoloģijas komisijas uzdevums ir rūpēties par vienoto terminoloģiju. Un mēs ar visām savām apakškomisijām esam atbildīgi par to, ko paši laižam tautā publikācijās, vārdnīcās, konsultācijās, ieteikumos vai kā citādi. Bet mēs nevaram atbildēt par to, ko pēc tam sagroza Saeimā vai kur citur.

Līdzās normatīvajiem aktiem, kurus nosaucu sarunas sākumā, ir jāizstrādā vēl papildu noteikumi, lai varētu aktualizēt spēkā esošās normas un paredzēt sfēras, kur apstiprināto terminu lietošana ir saistoša. To vajadzētu nostiprināt ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Tas nenozīmē, ka mums būtu jādiktē Saeimai, kādus terminus lietot, ir jābūt sadarbībai. Bet katrā ziņā, ja sadarbības rezultātā Terminoloģijas komisija ir pieņēmusi lēmumu, uzņemoties atbildību par vienoto latviešu valodas terminu sistēmu, tad lai tas tā arī būtu un nebūtu voluntāri jāgroza saskaņotā terminoloģija.

— Tādi piemēri jau ir bijuši. Atcerēsimies kaut vai likuma “Par valsts proves uzraudzību” grozījumus, ko Saeima pieņēma 1998. gada 1. aprīlī. Un,šķiet, atbilstoši šim izjokošanas datumam mums tagad atkal jāsaskaras ar provi un provēšanu, kaut valodā jau bija nostiprinājies vārds raudze, ko Visvaldis Lāms pat licis kāda sava romāna virsrakstā. Cik nu vairs tālu no provēšanas līdz smeķēšanai, šircēm, gapelēm un citiem kārkluvācietismiem.

— Jā, toreiz vēl Saeima nebija tik ļoti noskaņota uz latviskāku terminoloģiju. Tulkojot Eiropas Savienības normatīvos aktus, cieši saskaroties ar Rietumu valodām, ir atklājies, ka bieži vien internacionālismiem angliski ir pavisam cita nozīme nekā latviešu valodā. Tātad parādās svešvārdu pretrunīgums, tas, ka tie nebūt nav viennozīmīgi. Un, šķiet, mums laikam ar konkrētiem piemēriem ir izdevies parādīt, cik pretrunīgi izprot šos svešvārdus. Turklāt arī paši mūsu ierēdņi, valstsvīri, braucot uz ārzemēm un tur lietojot šos internacionālismus — šos it kā vienādos terminus — , viens otru pat nesaprot.

Šai sakarā es parasti minu terminu līzings. Padomju laikā ekonomikas terminu vārdnīcā mums bija līzings, klīrings un citi anglismi. Jo toreiz, ja krievu valodā bija aizgūtais vārds, mēs to uztvērām kā internacionālismu. Līzings ir izpirkuma noma, varētu būt saliktenī — izpirkumnoma. Tātad pamatā tas ir nomas veids. Bet praksē šo terminu lieto arī kredīta nozīmē, parāda nozīmē un vēl citādi. Tātad sajauc jēdzienu. Un pēc tam jau arī publiski ziņo, ka latviešu valodā vārds līzings nozīmē ko citu nekā angļu valodā. Lai ņemtu vērā Terminoloģijas komisijas ieteikumus, ir jāizmanto apstiprinātās terminu vārdnīcas. Ekonomikas nozarē mums terminoloģija ir izstrādāta ļoti nopietni. To var atrast Ekonomikas lietvedības un darba organizācijas terminu vārdnīcā, arī Ekonomikas skaidrojošajā vārdnīcā. Tur daudziem anglismiem, kas praksē tiek lietoti, dotas attiecīgas norādes uz latviskiem terminiem, kuri to vietā ieteikti. Diemžēl, kad viesojamies ministrijās, mums saka: ierēdņi jau vārdnīcās neskatās, viņi jau neko tādu nelasa.

Bet kāpēc nelasa? Kam tad mēs gatavojam vārdnīcas? Vai tiešām paši sev? Jā, mēs skatāmies rakstos, mēs nepaļaujamies uz savu atmiņu, kaut tā spēj paturēt prātā daudz. Mēs skatāmies gan vārdnīcās, gan darba procesā sēžu laikā, arī vienotā terminu datu bāzē (tā strādā informātikas apakškomisija).

Tomēr, lai šāda bāze taptu, ir vajadzīgi lieli līdzekļi. Presē ir bijuši it kā izsmējīgi raksti par miljonu latu, kas gada laikā būtu jāatvēl latviešu valodai. Šajā miljonā ir ietverta arī valodas vienotās datu bāzes veidošana, tai skaitā arī terminu datu bāzes veidošana. Un lai katrs varētu par velti piekļūt šai datu bāzei. Jo tagad jau ir tā, ja kāds ko sagatavo, tas ir īpašnieks, viņš grib savus terminus pārdot, viņš negrib tos par velti dot kopējai datu bāzei. Bet, ja datu bāze būs valstiski veidota un finansēta, tad valsts būs īpašniece. Un tad šis krājums visiem, kam nepieciešams, būs pieejams. Tas, manuprāt, būtu pareizais ceļš.

— 14. februārī Saeimā pirmajā lasījumā tika izskatīts Identifikācijas karšu un pasu likums. To, ka nosaukums identifikācijas karte nav derīgs, ir apjautuši jau paši likumdevēji — likuma otrajā lasījumā 14. martā tas ir nosaukts par Personu apliecinošu dokumentu likumu. Un ir nospriests, ka dokumentu, kas būs pases līdzinieks iekšzemes lietošanai, sauks pavisam vienkārši — par personas apliecību. Tas būtu precīzi, bet, šķiet, par garu, gan jau tauta ikdienas saziņā atradīs kādu īsāku aizstājējvārdu. Valodniece Rasma Grīsle publikācijā “Latvijas Vēstnesī” šo dokumentu ir ieteikusi nosaukt par pazītni vai zītni. Kā jūs vērtējat šādu priekšlikumu? Katrā ziņā nosaukums būtu jānostiprina pirms jauno dokumentu iespiešanas.

— Par identifikācijas karti Terminoloģijas komisija savu attieksmi pauda atzinumā, kas iesniegts likumprojekta darba grupai. Identifikācijas karte ir bezpersonisks jēdziens, šāda karte var būt gan durvīm, gan slēdzenei, gan visam kam, tātad priekšmetam. Ja identifikācijas karte domāta gandrīz vai pases vietā, tad to labāk būtu saukt par personas apliecību. Jo vārds karte raksturo tikai formu, bet apliecība uzsver funkciju — apliecināt personu.

Izrādās, ka 20. gadsimta sākumā šajā pašā nozīmē tika lietota pazīšanas karte.

Kad terminus veido plašam lietojumam, izmanto tautā populārus modeļus un ir šaurāk lietojami modeļi. Pazītne it kā ir ar specifiskāku nozīmi. Pozitīvi, ka vārds ir ļoti īss, var jau būt, ka pie tā pierastu un varētu lietot. Bet iespējams arī, ka ļoti daudziem vārds nepatiks, jo šis vārds ir diezgan tehnisks.

Tas, kā tauta vērtē vārdus, ir dažkārt ļoti dīvaini. Nesen atklāju, ka par “svešiem” un “nesaprotamiem” latvieši sauc ne tikai svešvārdus, kas aizgūti no citām valodām, bet arī latviešu valodā darinātus jaunvārdus. Arī jaunvārdu pazītne daudzi varētu uztvert kā svešu. Dīvaini, ka vienā no konsultācijām mums uzdeva jautājumu: kā latviešu valodā pārtulkot svešvārdu papildinātība? Manu kolēģi šāds jautājums tā pārsteidza, ka viņa pirmajā brīdī nezināja, ko īsti jautātājs domājis. Tātad parastu latviešu valodas vārdu papildināt un tā atvasinājumu papildinātība jau uztver kā svešu. Lai saprastu, ko nozīmē papildinātība vai papildināmība, jau ir nepieciešams angļu valodas vārds additionality.

Jaundibinātās Valsts valodas komisijas izglītības programmā paredzēts, ka jāievieš obligāts valodas kultūras kurss. Starp citu (daudzās valstīs, es nesaku visā pasaulē), ir arī obligāts terminoloģijas kurss. Bet Latvijas izglītības sistēmā latviešu valodu acīmredzot apgūst nepietiekami. Tiktāl nu esam tikuši.

— Noprotams, ka likumu tulkošanā un jaunradē ne vienmēr starp likumdevējiem, juristiem un valodniekiem valda pilnīgs miers un saskaņa. Un tomēr — vai Terminoloģijas komisijas lēmumus un ieteikumus ņem vērā visi, kam tas būtu jādara?

— Galvenajās līnijās nevar sūdzēties, īpaši ja runa ir par juristiem, kas strādā LZA Terminoloģijas komisijas Juridiskajā apakškomisijā. Es šajā apakškomisijā, kur visi pārējie ir juristi, piedalos kā Terminoloģijas komisijas pārstāve. Iedziļinoties terminoloģijas specifikā, šie juristi domā analītiski, analizējot jēdzienus.

— Vai Terminoloģijas komisija vienmēr tiek līdzi laikam? Un vai tai dod iespējas varbūt pat apsteigt laiku, lai nebūtu bieži jādarbojas ugunsdzēsības režīmā? Piemēram, tikai tagad sākam lauzīt galvas par to, ko liksim savos makos — eiro vai eiras, kad nauda citās valstīs jau ir apritē. Mūsdienās ir citi ātrumi un saziņas iespējas nekā Jāņa Endzelīna dzīves laikā. Ja nav vārda uzreiz, kad tiek piedāvāta kāda jauna prece, nosaukums tiek paķerts no citas mēles. Un latviešu valoda tiek piesārņota ar pužļiem, lenčbokiem, kārtridžiem un citiem brīnumiem.

— Ja eiro būtu rupja kļūda latviešu valodā, iespējams, ka tiktu reaģēts agrāk. Bet mums valodā ir nelokāmi vārdi kino, foto, depo un tamlīdzīgi. Mūsu komisija neskrien apkārt un nemeklē valodas aplamības, mēs risinām jautājumus, kurus kā problēmu mums iesniedz izspriešanai. Protams, arī paši strādājam nozaru terminoloģijas veidošanā. Bet, kā jau teicu, šo ugunsdzēsības funkciju mēs veicam tad, ja jautājums, ko mums uzdod, ir steidzams.

Kāpēc eiro parādījās vēlāk? Pirmo reizi mēs spriedām pērnruden. Bet naudas nosaukums aktualizējās tagad, analizējot šīs jaunās naudas nosaukumu dažādās valodās. Izrādījās, ka vairumā valodu vārdam ir arī lokāmās formas. Pārdomājot par laiku, kad mums vairs nebūs latu, kad eiro būs vienīgā nauda, pakāpeniski veidojās doma, ka naudas nosaukumam ir vajadzīga lokāma forma. Lai būtu skaidrāka izteiksme. Ar eiro nekas vēl nav nokavēts, jo tikai tad, kad šo naudu iespiedīs Latvijas vajadzībām, uz naudaszīmes parādīsies uzraksts latviešu valodā.

Gribētu piebilst, ka, piemēram, par to pašu tiesībsargu jau spriedām pirms pāris gadiem, tātad laikus. Darījām zināmu mūsu atzinumu arī juristiem, bija aptaujas, raksti un intervijas plašsaziņas līdzekļos. Un, izrādās, nekas nav pamanīts, no ierēdņu puses ir pretestība. Un atkal tiek runāts par ombudsmeni.

Mēs nevaram būt visur klāt. Tiem, kas pirmoreiz raksta latviešu valodā jaunu vārdu, būtu pienākums konsultēties — mums ir valodas konsultāciju dienests, terminoloģijas konsultāciju dienests. Ja esam snieguši savu atzinumu, tad arī varam būt līdzatbildīgi, citādi gan ne.

— Kā jūs domājat, vai mūsu valstī līdztekus Satversmes tiesai nebūtu vajadzīga arī institūcija, kuras atzinumi būtu obligāti visiem latviešu valodas lietotājiem, ieskaitot arī likumdevējus? Arī tas varētu stiprināt un nostiprināt valsts valodas pozīcijas un prestižu.

— Es tik kategoriski neteiktu. Man šķiet, ka pareizāko risinājumu atrod sarunu gaitā. Un Terminoloģijas komisijā ir dažādu nozaru speciālisti, ir arī juristi. Saeimas deputāti ir tautas vēlēti pārstāvji, tauta ir uzticējusi šiem cilvēkiem vadīt valsti. Tātad tauta ir pilnvarojusi likumdevēju. Un Saeima vai Ministru kabinets izpilda šo pilnvarojumu. Domāju, ka mums savukārt ir Zinātņu akadēmijas pilnvarojums risināt zinātniski pamatojamus jautājumus. Savukārt valdības pilnvarojums, kas lielā mērā ir dots Terminoloģijas komisijai ar Valsts valodas likumu un Ministru kabineta noteikumiem, tas jau ir ceļš uz pareizo risinājumu. Mēs nedrīkstētu bez sadarbības ar Saeimu iet savu ceļu. Domāju, ka sadarbība ir pareizākais risinājums. Vienīgi, kā jau minēju, jāpapildina likuma norma, lai Terminoloģijas komisijas lēmums būtu saistoši attiecināms arī uz likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Speciālisti arī vēlas, lai būtu kontroles mehānisms. Patlaban tas saistīts ar Valodas inspekciju, kas darbojas Valsts valodas centra ietvaros. Agrāk Valodu likumā bija pants, kas paredzēja atbildību par valodas kvalitāti. Un tieši Saeima šo pantu svītroja. Kāpēc? Tāpēc, ka valodniekiem pašiem esot strīdi. Jā, ir jautājumi, par kuriem strīdas. Bet ir normatīvas publikācijas latviešu valodā — pareizrakstības, pareizrunas vārdnīcas, mūsu komisijas apstiprinātās terminu vārdnīcas. Šiem materiāliem vajadzētu būt spēkā tāpat kā likumiem.

— Bet likumā tas nav pateikts. Toties ir spēkā norma, ka par informāciju reklāmās atbild reklāmas devējs. Un varbūt tieši tāpēc reklāmas tekstos netrūkst zilizaļu brīnumu. Nupat Rīgas centrā veikala skatlogā lieliem burtiem rakstīts, ka tiek piedāvāta karsta šķiņķa topmaize. Kas tā tāda?

— Šajā ziņā mēs atšķiramies no Lietuvas, kur valodas konsultācijās piedalās visi lietuviešu valodnieki. Līdz ar to par katru reklāmas tekstu notiek konsultācijas. Kad viņiem parādījās “peidžeris”, tūdaļ tam tika dots lietuviskais vārds gavyklis, tātad “saņēmējs”.

Mums tādas prakses nav. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka mums ļoti lielā mērā valda biezais naudas maks. Tie, kam tas ir, raksta, ko grib, publicē, kā grib. Domāju, ka viņus ne mazākā mērā neinteresē valodas sakopšana, bet gan haoss un lielākas jukas. Publicējot reklāmu, vajadzētu būt prasībai, ka to ir lasījis un akceptējis valodas redaktors. Un ikvienā plašsaziņas līdzeklī būtu vajadzīgs valodas redaktors, lai tautai nebūtu jāšausminās par nesakoptu valodu.

— Pirms diviem gadiem Lietuvas Seima Lietuviešu valodas komisijas priekšsēdētāja Dangole Mikuleniene, viesojoties Rīgā, atzina, ka lietuviešu valoda būs daudz vairāk aizsargāta, kad saziņa ar datoru būs iespējama lietuviski. Kā mums ir ar latviešu valodu datorā?

— Domāju, ka mums ir cerīgs skats nākotnē. Es ļoti priecājos par jaunajiem puišiem, kas ir ļoti zinoši un erudīti strādā datoru pasaulē, arī latviešu valodas izmantošanā datoros. Bet arī šajā sfērā visu bremzē trūcīgi atvēlētie materiālie līdzekļi. Diemžēl valsts atbalsts nav pietiekams, lai mūsu profesionāļi varētu strādāt tā, kā viņi spēj. Mums jau sen datoros ir izstrādāts latviešu valodas standarts, ir arī dažādas programmas kļūdu labošanai, ir tekstu bloki tulkošanai, kas palīdz izteiksmes veidošanā. Mums strādā arī Informātikas terminoloģijas apakškomisija Jura Borzova vadībā, tur piedalās jaunākie speciālisti ar ļoti svaigām domām, idejām un priekšlikumiem. Tas viss liecina, ka Latvijā šī joma ir spējīga attīstīties visaugstākajā līmenī.

Arī Terminoloģijas komisijā ir jauns dators, bet ar mūsu algām, kur maksimālais — 165 lati — ir vadošajam līmenim, mēs nevaram dabūt atbilstošu datorspeciālistu. Ja tāds būtu, tad Terminoloģijas komisijā apstiprināto terminu datu bāze jau drīzumā būtu pieejama internetā, tāpat citi materiāli. Tātad mums ir vajadzīgs normāli atalgots speciālists, kas varētu operatīvi strādāt ar datoru. Patlaban terminologiem uzticēto milzu darba apjomu veic pāris cilvēku. Ja šādos apstākļos desmit gados ir izskatītas un publicētas 60 terminu vārdnīcas, tas ir bijis milzīgs darbs.

— Bet latviešu valodas interesēs būtu vajadzīgs, lai ar datoru valsts valodā varētu sazināties katrs bērns pat vistālākajā Latvijas nostūrī.

— Protams. Bet arī tam ir vajadzīgi līdzekļi. Kaut iestrādes jau ir, arī termini lielā mērā ir sagatavoti. Kā darbs sokas, par to vairāk varētu pastāstīt paši datorspeciālisti.

— Valsts galvenais kontrolieris pārvietojas savam amatam atbilstīgā valsts automašīnā. Jūs var uzskatīt par valsts galveno terminu kontrolieri un mantzini. Ar kādu valsts transportlīdzekli braucat jūs? Kādas vispār ir Terminoloģijas komisijas tehniskās iespējas savā darbā likt lietā mūsdienīgus darbarīkus un palīgierīces?

— Es katru nedēļu pērku darba dienām braukšanas karti un braucu ar trolejbusu. Mani apmierina šis transporta veids tāpēc, ka to pusstundu, ko pavadu ceļā, es nepārtraukti lasu. Lasu terminu sarakstus, domāju, pierakstu. Tā ka man tas ir viens darba posms. Ja arī kaut kur ir jāiet kājām, es domāju. Šofera tiesības man ir, esmu pati vadījusi automobili, bet tas bija sen. Ja man pašai būtu jāsēž pie stūres, es to negribētu, jo trolejbusā šo laiku varu veltīt darbam.

Mums komisijai ir trīs datori. Pirmo savulaik piešķīra Ministru padome, otro — starptautiskā programma “Copernicus”, tas ir tas, ar ko visvairāk strādājam. Un trešo datoru nupat gada beigās iegādājāmies par Latvijas Zinātņu akadēmijai no valsts budžeta piešķirtajiem līdzekļiem. Un tieši tāpēc tagad mums ļoti vajadzīgs normāli atalgots datorspeciālists. Man pašai ir daudz dažādu sēžu un citu domas darbu, tāpēc es ar datoru strādāju ļoti minimāli.

— Un tagad par jūsu nākotnes redzējumu. Kad pienāks Latvijai tie laiki, kad terminoloģijas pamatus mācīs ne tikai filologiem, bet arī juristiem un daudzu citu nozaru studentiem? Kad terminologu un likumdevēju domstarpības būs reti izņēmuma gadījumi, jo visi likumprojekti tiks vērtēti gan juridiskā, gan valodnieciskā ekspertīzē? Kurā gadā Latvijā tas varētu notikt?

— Ja turpināsies viss, kas ir aizsākts, pakāpeniski šāda sakārtotība varētu tikt panākta. Vēl ir nepieciešams, lai plašāka sabiedrība apjaustu, ka fiksētā, sakārtotā terminoloģija ir kā mugurkauls, kā bāze, kas attīstās un zarojas, veicinot valodas kuplināšanu un bagātināšanos. Ne vienmēr vairums to saprot.

Pašlaik skolās ir it kā pretruna — demokrātiski katrs dara, kā grib, māca, kā grib, un tad ir grūti pāriet no vienas skolas uz otru. Manuprāt, šis haoss jau ir sasniedzis tādu pakāpi, ka plaši jūtamas šādas nesakārtotības un nesaskaņotības negatīvās sekas. Gribētos cerēt, ka tiks pieņemti tādi likumi, lai sakārtotu valsti un lai Latvija kļūtu par labklājības zemi. Bet darāmā vēl ir ļoti daudz.

Ja skatāmies pagātnē, latviešu valoda ir izcietusi daudz ko, bet ir turpinājusi pastāvēt. Es domāju, ka latviešu valoda ir pietiekami spēcīga, lai pastāvētu ilgi. Arī terminoloģija latviešu valodā ir spēcīga, stipri sazarota, bagāta, daudzveidīga. Vairāk šis lauks ir jāapgūst nozaru speciālistiem. Un tas nozīmē, ka visās augstskolās ir jāmāca attiecīgs terminoloģijas kurss. Tas ir nepieciešams. Un tas ir jāpanāk.

Speciālistus, kas šādu kursu spētu lasīt, var sagatavot īsā laikā, ja vien būtu griba. Lai ievadītu terminoloģijas pamatproblēmās, pietiek ar 32 akadēmiskajām stundām, šāds kurss dažās augstskolās tiek lasīts gan bakalauriem, gan maģistriem. It īpaši šāds kurss dažās augstskolās ir nepieciešams juristiem. Ja juristiem ir dotas tiesības likumprojektu sagatavošanā teikt pēdējo vārdu, tad viņi ir jāsagatavo, lai būtu kompetenti gan dažādās nozarēs, gan arī terminoloģijā, valodā. Ja tieslietu studentiem netiek mācīti terminoloģijas pamati, tad, es domāju, juristi nav tiesīgi teikt pēdējo vārdu terminu lietošanā likumos.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors