Latvijas rietumu krantī, suitu zemē Jūrkalnē

Jūrkalnes stāvkrasts pavasara vējos. Te sākas Latvija. No Eiropas skatoties

Vieta, kur ejam lepni: tikko restaurētais Rīvas tilts, lejā ūdenskritums Foto: Viesturs Upenieks, “LV”

Kā bija

“No augšas skatoties, ūdens pie malas izskatās dzidri zaļš kā kādā dienvidu jūrā. Smilšu mala tur lejā aizliecas tālu tālumā. Tai seko augstāk otra līnija ar tumšu svītrojumu apakšā. Tas ir stāvkrasts, kas slaidā līkumā aizliecas līdz zilganam priežu mežam, lai tad strauji iekristu jūras zilumā” — tā savā tēlojumā “Labrags” 1932. gadā rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš. Tai laikā jau dienvidu jūras izredzējies un Latvijas mierīgos upju un ezeru ūdeņus apdziedājis, rakstnieks te jūsmīgi apraksta savu pirmo tikšanos ar šo Kurzemes krastu.

Par to, kāpēc Jūrkalni senāk sauca par Feliksbergu un kādi ļaudis te agrāk atpūtušies, stāsta Jūrkalnes “Tūrisma Avīze”, ko par godu jaunajai sezonai izlaidis pagasta laikraksts “Maģie Suiti”. Teika stāsta, ka reiz drausmīgā vētrā kādam kuģim draudējusi nenovēršama bojā eja. Kapteinis vienīgais nezaudējis cerību un sirsnīgi lūdzis Dievu, solīdamies tur, kur viņi laimīgi izkļūtu krastā, uzcelt baznīcu. Noticis brīnums: vējš mainījies, un kuģis piestājies sēklī pie Jūrkalnes stāvkrastiem. Kapteinis vārdu turējis un uzcēlis baznīcu, kuru nosaucis par Feliksbergu, kas tulkojumā nozīmē — Laimīgais kalns. Bet Lūķu māju saimnieki Indāni apkopojuši avīžu ziņas par senākajiem šīs puses atpūtniekiem. “Latviešu Avīzes” 1825. gadā ziņo no Leijes muižas (Feliksbergas): “Šogad nedaudz kungu un gaspažu par mazgājamu laiku bijuši, pavisam ne 50 nebija, kas visi muižā dzīvoja. Tas laiks mūsu viesiem gan nav īsti par prātu bijis, tomēr gāja jūrā mazgāties. Ik vakaros dancoja ar jauku mūziku. Vienā dienā arī ar laivām un ar mūziku par mūsu Rīvas upi līdz jūru aizvizinājās (..)”

Savukārt avīzei “Tēvija” kāds Kr.Kurpnieks 1894. gadā iesūtījis šādu ziņu: “Visi, kuri vien Feliksbergā un apkārtnē uzturas par peldu laiku, teic, ka gaiss un jūras ūdens šeit esot ļoti atspirdzinošs, tā ka nevajagot ne ārstu, ne zāļu. Dzīve te ir ievērojami lēta. Pērnvasar, mani nerēķinot, Feliksbergā un Labragā nometušās uz vasaras dzīvi šādas famīlijas: 1 luteru mācītājs, 1 destilants, 1 tirgotājs, 3 ģimnāzijas skolotāji, 1 muižnieks, 1 arendators, 1 advokāts, 1 sērkociņu fabrikants.”

Par to, ka te vienmēr dzīvojuši drosmīgi, zinātkāri un darbīgi ļaudis, stāsta dažādās piemiņas zīmes: pašā pagasta centrā jau pirmās brīvvalsts laikā tika uzcelts piemineklis Latvijas Atbrīvošanās cīņu dalībniekiem, 1989. gadā netālu no tā tika atklāts piemineklis “Mātei Latvijai” — veltījums Trešajai atmodai. Ar piemiņas zīmi tiek godināti cara laikā no armijas izbēgušie rekrūši. Piemiņas zīme uzstādīta tai vietā, kur atradusies Feliksbergas trīsgadīgā jūrskola.

2000. gada augustā Jūrkalnes stāvkrasta galā atklāja pieminekli “Cerību bura” ar skaudru uzrakstu latviešu un zviedru valodā, kas vēsta, ka, glābjoties no nebrīves un kara šausmām, tūkstošiem cilvēku 1944. un 1945. gadā no šī krasta devās uz Gotlandes salu Zviedrijā. Kopā ar jūrkalniešiem, kādreizējiem bēgļiem un viņu pēctečiem piemiņas zīmes atklāšanas ceremonijā piedalījās daudzu ārvalstu vēstnieki un citi diplomātiskā korpusa pārstāvji. Starp daudzajiem viesiem bija arī Zviedrijas latviete, kādreizējā Latvijas Centrālpadomes evakuācijas grupas dalībniece, tagad pazīstamā literatūras zinātniece Valentīne Lasmane, kas savas atmiņas uzticējusi pagasta muzejam. Tā paplašināšana ir viens no jūrkalniešu jaunajiem projektiem, un ar šā gada martu bibliotēkas vadītāja Anita Egle apstiprināta arī par muzeja vadītāju. Ļaudis ļoti atsaucīgi piedalās muzeja krājumu papildināšanā, un notikušas jau pirmās izstādes.

Kā ir

Pagasta valdes priekšsēdētājs Māris Dadzis uzsver, ka jūrkalnieši cenšas ik gadu vai dažu gadu laikā izveidot kādu jaunu apskates objektu, šai nolūkā rosīgi piedaloties dažādos projektos un cenšoties piesaistīt labvēļus un mecenātus. Cerību buras veidošanu veicināja Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija, līdzekļus piešķīra Kultūrkapitāla fonds. Ar Valsts autoceļu direkcijas atbalstu un sponsoru palīdzību restaurēts Rīvas upes tilts, kas ir lielisks koka celtniecības paraugs, tiltu būvniecības piemineklis. Tas atrodas pie bijušās kartona fabrikas, no kuras gan palikušas tikai drupas. Upē te izveidojies iespaidīgs ūdenskritums, kas lieliski grezno ainavu. Līdz maijam paredzēts visu teritoriju pienācīgi sakopt un tiltu atklāt kā jaunu, ievērības cienīgu apskates objektu. Transporta kustībai to neizmantos, tas kalpos tikai gājējiem, tikai skaistumam.

Gadu no gada jūrkalnieši svin Zāļu dienu. Ne pirms Jāņiem, kā citviet Latvijā, bet augusta vidū, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. 15. augustā notiek pēdējais no trīs svētku dievkalpojumiem. Pēc tā baznīcā tiek svētītas līdzi atnestās zāles, jaunie burkāni, sīpoli un citi dārza augļi, bet pēc tam ļaudis dodas uz kapiem, kur notiek Kapu svētki. Ap četriem pēcpusdienā pie Tautas nama sākas laicīgs koncerts, kas vakarā vainagojas ar retroballi. Kā atzīst Tautas nama vadītāja Linda Brasliņa, jūrkalnieši visvairāk ciena paši savu pašdarbnieku priekšnesumus. “Kad mūsu dramatiskais kolektīvs tikko rādīja komēdiju “Studējis kalps”, Tautas nams bija stāvgrūdām pilns. Tāpat notiek, kad uzstājas dejotāji un dzied mūsu Suitu sievas.” Patlaban uz rajona skati Ventspilī pošas tikko izveidotais vidējās paaudzes deju kolektīvs, ko vada Anita un Ingus Antonoviči. Bet jūlija beigās pirmo reizi tiks svinēti Jūrkalnes pagasta svētki. To galvenais notikums būs “Suitu kāzas”, ko rīkošot pēc visām senču paražām — ar vedējiem un panāksniekiem, dziedāšanu un dancošanu. Notikumi risināšoties arī Alsungā un Gudeniekos, bet kulminācija — Jūrkalnē.

Ne no dienišķās maizes vien — tā gribas teikt par jūrkalniešu dzīvesveidu šais grūtajos laikos, kad ne visiem ir darbs, kad tikai ar kaimiņpagastu palīdzību izdodas nodrošināt vajadzīgo skolēnu skaitu savā skolā un priekšā vēl administratīvi teritoriālās reformas ceļi un grumbuļi.

Kā būs

Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdētājs Māris Dadzis		Cerību bura Jūrkalnes kāpās. Autors — Ģirts Burvis

Kurā vietā var notikt būvniecība un kurā ne, kur var kaut ko attīstīt un kur ne — to Jūrkalnes pagastā nosaka ģenerālplāns. Tā izstrāde sākās 1998. gadā, un savu vārdu te varēja teikt ikviens jūrkalnietis. Pagasta ģenerālplānā ievērotas arī visas vides aizsardzības prasības un pludmales publiskās pieejamības noteikumi. Pagasta padome ir pārliecināta, ka šis ir dzīvei vistuvākais un cilvēku vajadzībām visatbilstošākais dokuments, kas jārespektē visās instancēs. Grozījumi Aizsargjoslu likumā, kādi tie pieņemti pēc to atkārtotās izskatīšanas, jūrkalniešus visumā apmierina, saka Māris Dadzis. Viņš gan norāda uz punktu, ka pašvaldības pienākums ir gādāt par kājāmgājēju iespēju piekļūt pludmalei, teritoriju plānojumos paredzot iezīmētus gājēju celiņus ne tālāk kā viena kilometra attālumā vienu no otra. Jūrkalnē šī prasība nav izpildāma, jo te ir stāvkrasts un pieeja jūrai dažviet nav vienkārši iespējama. It kā tāda sīka neprecizitāte, tomēr nepatīkami, ka šajā valsts mēroga dokumentā nav ievērotas vietējo apstākļu atšķirības. Pagasta padome ar to saskārusies arī, izskatot Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes teritorijas nacionālā plānojuma projektu. Deputāti nolēmuši ieteikt projekta izstrādātājiem izdarīt dažus grozījumus, jo projektā nav pietiekami ņemti vērā pagasta ģenerālplāna nosacījumi. Var piekrist projekta autoriem, ka jāaizsargā Rīvas, Ēnavas un Muižupītes upju ielejas, kur aug platlapju mežs ar vērtīgām koku sugām, taču nepieciešams precīzi norādīt mikrolieguma robežas un paredzēt saprātīgus apsaimniekošanas nosacījumus: diez vai būtu prāta darbs aizliegt te cīnīties pret bebru aizsprostiem un veikt ainavu kopšanas cirti, iepriekš saskaņojot to ar reģionālo vides pārvaldi. “Ja šie abi pasākumi tiks aizliegti, diez vai tas vairos dabas vērtību,” secina Māris Dadzis.

Jūrkalnieši nestāv malā arī no administratīvi teritoriālās reformas projektiem. Par pagasta padomes deputātu izteikto gatavību piedalīties vienota Ventspils novada izveides projektā Māris Dadzis saka tā: “Projekta izstrāde nozīmē situācijas analīzi, novada pārvaldes struktūras un nolikuma projektu izstrādi un visu šo dokumentu sabiedrisku apspriešanu. Turklāt mēs neizslēdzam iespēju iesaistīties arī citos reformas projektos. Labi, ka reformas vezums ir atkal iekustējies, jo nav jēgas kā strausam iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nekas nenotiek. Notiek taču — likums ir pieņemts, un, ja jaunā Saeima to neapturēs, reforma notiks. Tāpēc mums pašiem jāpiestrādā, lai izvēlētos pagasta iedzīvotājiem lietderīgāko variantu.”

Māris Dadzis atzīst, ka ar valsts atbalstu panākts progress autoceļu un elektrolīniju sakārtošanā. Tagad Jūrkalne ar melnā seguma ceļiem ir savienota ar visām lielākajām pilsētām, arī ar Ventspili, Liepāju un Kuldīgu. Sākuši jau aizmirsties elektroapgādes pārrāvumi, ko agrāk nemitīgi izraisīja katrs lielāks vēja pūtiens. Citādi tas ir ar firmas “Lattelekom” pakalpojumiem: “Ja pirms trim gadiem mums būtu vaicājuši, vai telefona sakari ir labāki nekā pirms gadiem desmit, mēs bez šaubīšanās atbildētu, ka tie kļuvuši daudz labāki. Bet tagad stāvoklis ir mainījies. Pēdējos gados tehnoloģijas attīstījušās ļoti strauji, un analogais tīkls mūs vairs neapmierina. Jo vairāk tāpēc, ka arī administratīvi teritoriālā reforma paredz izveidot pašvaldību vienoto informācijas sistēmu, lai visas pašvaldības varētu iekļauties e-pārvaldē un sniegt iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus, izmantojot elektroniskos sakarus un datu bankas. Mēs savā pagastā gribam radīt sabiedriskas interneta pieejas punktu, bet pašlaik pat skolā nevaram nodrošināt normālu datorklases darbu. Tāpēc mūs nekādā ziņā neapmierina “Lattelekom” plāni, kuros pāreja uz ciparu tīklu paredzēta tikai 2004. gadā. Un tā mums ir visa Ventspils rajona bēda.”

Māris Dadzis darbojas arī rajona padomē, bet, kad viņš saka “mēs” un “mums”, viņš ar to domā ne tikai pagasta un rajona runasvīrus un lēmējus, bet visus iedzīvotājus. Par pagasta padomes sēdēm regulāri ziņo pagasta avīze “Maģie Suiti”, un raksta pats priekšsēdētājs — ne formāli, bet ar apspriesto jautājumu un pieņemto lēmumu skaidrojumu, ar mudinājumu uz līdzi domāšanu un darīšanu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore