Kamēr pavasara saule vēl silda tīrumu

Jānis Sietiņsons, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības nozaru un pārstrādes attīstības departamenta direktora vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Ziemas izskaņā un agrā pavasarī, pārskatot apcirkņus un noliktavas, tā īsteni var novērtēt pērnā gada veikumu. Vai vietējās augkopības produkcijas piedāvājums mūsu valstī ir pietiekams?

— Situāciju vērtēšu ilgstošā laika periodā — no 1999. līdz 2001. gadam. Sākšu ar graudu produkciju. Kas attiecas uz pārtikas graudu ražošanu, pašnodrošinājuma līmenis ir sasniegts, un tas pārsniedz simt procentus. 1999. gadā pašnodrošinājuma līmenis ar graudiem sasniedza 116%, 2000. gadā bija straujš pieaugums — 154%, bet 2001. gadā — 153%. Tātad pēdējos gados sasniegts pusotrkārtīgs nodrošinājums. Šī pozīcija pagaidām ir droša un stabila, un mēs nejūtam nekādu trūkumu ne veikalu plauktos, ne kur citur. To, ko mēs paši spējam saražot, to saražojam pietiekamā apjomā. Kā būtisku panākumu vēlos atzīmēt to, ka pat tādā produkcijas veidā kā griķi, kas Latvijā nav pārāk tradicionāls produkts, ir sasniegts pašnodrošinājuma līmenis. Tas ir valsts atbalsta politikas rezultāts. Griķu sējplatības ļoti strauji ir palielinājušās, arī kopieguve līdz ar to ir pieaugusi, un mums aizvien mazāk ir jāatbalsta citu valstu lauksaimnieki, kuri audzē šo produktu.

Kartupeļu nodrošinājuma līmenis svārstās robežās no 85% līdz 104%. Lai gan nodrošinājuma līmenis ir salīdzinoši augsts, jāņem vērā tas, ka kartupeļi tiek izmantoti gan čipsu un cietes ražošanai (kartupeļu ciete tiek saražota divreiz vairāk, nekā tas Latvijā nepieciešams, līdz ar to šo produktu var eksportēt), gan lopbarībai, līdz ar to no visiem saražotajiem kartupeļiem pārtikas apritē nonāk tikai daļa. Šā gada janvārī patērētāji varēja izjust to, ka kaut kas notiek ar cenām. Es kā patērētājs pirmo reizi savā mūžā piedzīvoju situāciju, ka viena kilograma kartupeļu cena ir ekvivalenta cukura kilograma cenai. Cenu pieaugums janvāra beigās sasniedza kulminācijas punktu tā iemesla dēļ, ka kartupeļus vairs tik daudz nepirka, jo atsevišķi graudaugu produkti maksā piecreiz lētāk — mūsu “otro maizi” ir iespējams aizvietot.

— Kādēļ kartupeļu tirgū šoziem izveidojās šāda situācija?

— Ir jāmin vairāki faktori. Pirmkārt, kartupeļu audzēšana un ražošana ir cikliska. Pēc labiem ražas gadiem seko atbilstoša audzētāju reakcija — viņi saprot, ka kartupeļus audzēt nav ekonomiski izdevīgi, jo pārdot par diviem trim santīmiem nav jēgas. Viņi nevēlas radīt zaudējumus savām saimniecībām. Nākamajā gadā svārstīgā ražotāju daļa nolemj, ka viņi kartupeļus neaudzēs, un tad likumsakarīgi izveidojas neliels kartupeļu deficīts. Var teikt, ka neražas gadi veidojas no ražotāju reakcijas uz to, ka iepriekšējā gadā ir bijuši labvēlīgi apstākļi, kartupeļi saražoti pietiekamā daudzumā, bet cena bijusi zema. Ja šiem ražotāju apsvērumiem pievienojas nelabvēlīgie laika apstākļi, veidojas dubultefekts. Un cenas ir ļoti augstas.

Otrkārt, šajā periodā ZM bija spiesta ieviest kartupeļu tirdzniecības ierobežojumus ar tādām valstīm kā Krievija, Baltkrievija un Ukraina. Daļēji šie ierobežojumi bija saistīti arī ar Polijas un Vācijas kartupeļu ievešanu. Ierobežojumu noteikšana ir saistīta gan ar ražotāju, gan ar patērētāju interesēm, tas tika darīts tāpēc, lai mūsu valstī neievestu kartupeļu bīstamo gaišās gredzenpuves slimību ierosinātāju. Tas jau ir nodarījis būtiskus zaudējumus Stendes selekcijas stacijai, un mēs nevēlamies piedzīvot līdzīgu situāciju nākotnē, tādēļ tika veikti pasākumi, lai kartupeļu ievešana no minētajām valstīm nebūtu iespējama. Tas bija jādara, neraugoties uz to, ka tirgus pieprasījuma dēļ kartupeļu imports bija nepieciešams.

— Vai ziemas mēnešos, kad cena ir augsta un simpātiska audzētājiem, viņi necenšas iespējami vairāk kartupeļu realizēt, tā ka pavasarī ir grūtības ar sēklas materiālu?

— Iespējams, ka daudzi lauksaimnieki šoziem nosliecās par labu kartupeļu audzēšanai, bet nebūs kvalitatīva sēklas materiāla pietiekamā daudzumā. Domāju, ka kartupeļu audzētāji šoziem vairākkārt izvērtēja pērnā gada ražas krājumus un izsvēra, ko atstāt sēklai, ko laist pārdošanā.

Tomēr vēlos pateikt, ka kartupeļu audzētāji šai salīdzinoši augsto cenu situācijā nebija sevišķi lieli ieguvēji, jo pagājušā gadā tika iegūta samērā zema raža, bet ieguldījumi uz platības vienību saglabājas pietiekami augstā līmenī. Un, izaudzējot zemu ražu, kartupeļu ražošanas pašizmaksa ir augsta. Tā daļa, kas ražotājiem paliek, ir samērā niecīga. Ieguvējs no šīs situācijas nav neviens — ne ražotājs, ne patērētājs.

Tuvojas pavasaris, un mēs redzēsim, kā veidosies situācija ar sēklas materiālu. Pagājušā gadā Eiropā kopumā kartupeļu ražas bija zemas, tāpēc varētu būt problēmas ar sēklu. Turklāt spēkā ir jau minētie tirdzniecības ierobežojumi. Tie gan ir uz noteiktu laiku, tomēr tas varētu atstāt negatīvu iespaidu.

— Kāda situācija ir augļu un dārzeņu tirgū?

— Šī ir pozīcija, kurā mums ir jāpalielina varēšana. Vidējais pašnodrošinājuma līmenis ar augļiem un dārzeņiem nepārsniedz 50%.

Dārzeņu ražošanas apjomu mēs varētu kāpināt par 39%, bet augļu — par 78%. Tātad šajā virzienā ir plašs darba lauks.

Augļu dārzi, kas tika iestādīti pirms diviem trim gadiem, ražu vēl tikai nesīs, un ražotājiem ir jābūt gataviem to paņemt un saglabāt ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Mēs nevaram vienpusīgi atbalstīt tikai augļu dārzu ierīkošanu — paralēli tam ir jādomā par iespējām gūto ražu uzglabāt vai pārstrādāt. Pretējā gadījumā dārzu platības būs pietiekami lielas, bet mums tomēr būs jāatbalsta citu zemju ābolu audzētāji.

Uzglabāšanas un pārstrādes jautājumu risināšanā nozīmīgs atbalsts ir iespēja izmantot speciālās pirmsiestāšanās programmas lauksaimniecībai un lauku attīstībai (SAPARD) līdzekļus. Tām saimniecībām, kuras ir specializējušās augļkopības nozarē, paveras plašas iespējas izmantot Eiropas Savienības (ES) piedāvāto iespēju. Ceru, ka tiks izstrādāti un atbalstīti daudzi SAPARD projekti, kas paredz augļu un dārzeņu glabātavu būvi un ierīkošanu.

Galvenais šķērslis, kādēļ pašnodrošinājuma līmenis ir salīdzinoši zems, ir tas, ka dārzeņiem ir samērā zema cena, bet audzēšanas rajoni atrodas tālu no patērēšanas vietām. Transporta izmaksas ir augstas. Rajonu robežās pašnodrošinājuma līmenis tiek vairākkārt pārsniegts, bet galvenais patēriņa centrs atrodas Rīgā, kur koncentrēta viena trešdaļa valsts iedzīvotāju. Kamēr nav izveidojusies kooperatīvu struktūra, zemniekam nogādāt savu ražu attālā realizācijas vietā ir ārkārtīgi neizdevīgi, jo transporta izmaksas ir lielākas nekā preces vērtība, kas atrodas kravas nodalījumā. Šis apstāklis bremzē dārzeņu audzēšanu plašākā mērogā.

Tomēr arī te izeja ir specializētās saimniecības, kurām ir pa spēkam uzbūvēt glabātavas un vienoties ar vairumtirdzniecības uzņēmumiem par izaudzēto dārzeņu piegādi visa gada garumā.

— Kāds ir augkopības produktu patēriņš Latvijā salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm?

— Ļoti krasas ir atšķirības starp dažādu lauksaimniecības produktu ražošanu uz vienu iedzīvotāju. Nevar gan likt vienlīdzības zīmi starp ražošanu un patēriņu, tomēr salīdzinoši var spriest par situāciju Baltijas valstīs.

Uz vienu iedzīvotāju Latvijā 2000. gadā tika saražoti 390 kilogrami, Lietuvā — 719 kilogrami, bet Igaunijā — 485 kilogrami graudu. Latvijā uz vienu iedzīvotāju 2000. gadā saražoja 315 kilogramus kartupeļu, Igaunijā — 328 kilogramus, bet Lietuvā — 485 kilogramus kartupeļu. Dārzeņu ražošanā situācija ir līdzīga: Latvijas rādītājs — 45 kilogrami dārzeņu uz vienu iedzīvotāju — ir gandrīz divreiz zemāks nekā Lietuvā, kur 2000. gadā saražoja 89 kilogramus dārzeņu uz iedzīvotāju. Igaunijā tika saražoti 37 kilogrami dārzeņu uz vienu iedzīvotāju.

— Kā jūs skaidrotu to, ka Lietuvas rādītāji visās pozīcijās ir krietni augstāki?

— Pat astoņdesmitajos gados, kad dārzeņus mūsu valstī audzēja tādos apjomos, ka tie tika realizēti dažādos tirgos ārpus Latvijas, mēs jutām Lietuvas dārzeņu audzētāju ietekmi, jo šī produkcija nonāca šeit nedaudz agrāk, nekā mēs varējām izaudzēt. Tā bija pirmā produkcija, kas nonāca Latvijas tirgū, un mums bija diezgan grūti sacensties ar kaimiņiem — viņi varēja baudīt ģeogrāfiskā izvietojuma priekšrocības. Jāņem vērā tas, ka Lietuva atrodas nedaudz vairāk uz dienvidiem, un katri simt kilometri kaut ko dod, no pozitīvo temperatūru summu viedokļa raugoties.

— Kā jūs raksturotu lauksaimniecības attīstību mūsu valstī pēdējos desmit gados? Un kādu jūs saskatāt lauksaimnieciskās ražošanas turpmāko attīstības gaitu?

— Pēdējie desmit gadi ne tikai valsts, bet arī lauksaimniecības vēsturē ir bijis pārmaiņu laiks. Ir notikusi pārstrukturizācija. Pamazām no naturālajām saimniecībām, kas nodrošināja visu veidu produkcijas ražošanu, mēs pārejam uz saimniecību specializāciju. Saimniecības specializējas arvien vairāk, līdz ar to mainās arī pašnodrošinājuma līmenis. Var teikt, ka pārstrukturizēšanās pēdējos trīs gados ir stabilizējusies, un, nemainoties ārējiem faktoriem, šāda situācija arī varētu saglabāties.

Tomēr jāņem vērā, ka mūsu valstī gaidāmas pārmaiņas, iestājoties ES. Atkarībā no iestāšanās sarunu rezultātiem varētu tikt ieviestas diezgan daudzas korekcijas. Latvija pozīcijas dokumentā bija deklarējusi savas vajadzības attiecībā uz ražošanas apjomiem, bet ES atbildes paziņojums izraisīja pārdomas par to, kādā virzienā notiks lauksaimnieciskās ražošanas attīstība.

Piemēram, graudaugu ražošanā Latvija prasīja noteikt tiešos maksājumus par 688 000 hektāriem. ES piedāvā šo apjomu noteikt 485 000 hektāru līmenī. Mēs bijām definējuši, ka saražosim trīs tonnas graudaugu no hektāra, bet ES piedāvātais variants pašlaik ir 2,03 tonnas no hektāra. Pēc būtības tas atbilst pašreizējai situācijai — apmēram vidēji divas tonnas no hektāra saražo nelielās saimniecībās. Tomēr jāņem vērā tas, ka ražības amplitūda ir ļoti plaša. Specializētās augkopības saimniecībās tiek iegūtas Eiropas līmeņa ražas — piecas līdz astoņas tonnas no hektāra. Lauksaimniecības skaitīšana norāda, ka Latvijā kopumā ir 190 000 saimniecību, kurās lauksaimniecība ir dzīvesveids. Šajās saimniecībās vidējā ražība diemžēl nepārsniedz divas tonnas no hektāra. Pārskatot saimniecību strukturējumu — cik saimniecībās graudaugu sējumu platības pārsniedz simt hektārus, redzam, ka procentuāli to ir ļoti maz — zem 10%. Tomēr šo saimniecību rīcībā ir apmēram 70% no kopējiem labības sējumiem. Šajā saimniecību grupā vidējā ražība noteikti pārsniedz četras tonnas no hektāra. Tātad Latvijas pozīcijas dokumentā prasītais ir reāla nākotnes vīzija, ka, ražošanai specializējoties, ražība pakāpeniski pieaugs.

— Kā jūs prognozējat notikumu attīstības gaitu sarunās ar ES?

— Manuprāt, attīstības scenārijs noteikti būs saistīts ar kompromisu pieņemšanu. Arī pašreiz piedāvātais ES dokuments tiek deklarēts kā kompromiss, bet, ja atsevišķās pozīcijās ES piedāvātais ražošanas apjoms ir zemāks, nekā mēs pašreiz ražojam, tad tas nekādā gadījumā nav kompromiss. Arī desmit gadu pārejas periods ar 25% no pašreizējo ES dalībvalstu tiešo maksājumu līmeņa var atstāt graujošu iespaidu uz lauksaimniecību mūsu valstī.

Līdzīgi kā izstrādājot pozīcijas dokumentu, kopā ar lauksaimnieku organizācijām turpināsim strādāt darba grupās, izanalizējot ES piedāvājumu atsevišķos sektoros — laukaugu sektorā, cukura un cietes ražošanā, šķiedraugu ražošanā un citos sektoros. ZM nāks klajā ar saviem priekšlikumiem, kā rīkoties, bet labprāt uzklausīs arī lauksaimnieku organizāciju pārstāvju viedokli.

Nenoliedzami, ir jābūt aktīvai rīcībai un spēki jāapvieno ne tikai trīs Baltijas valstīm vien. Par vienādu politiku un nostādni šajos jautājumos ir savstarpēji jāvienojas visām ES kandidātvalstīm. Tikai tādā gadījumā mēs varam cerēt uz panākumiem. Pirmais solis jau bija Baltijas valstu lauksaimniecības ministru tikšanās Rīgā, kur galvenais sarunu jautājums bija atbildes reakcija uz Briseles piedāvāto variantu.

— ES valstu veikalos, gar dārzeņu plauktiem paejoties, skaidri redzams, ka pircējam tiek piedāvāta noteiktiem standartiem atbilstoša produkcija. Vai Latvijā arī ir ieviesti šādi standarti, kas noteiktu, cik lieliem, skaistiem, apaļiem vai gareniem ir jābūt dārzeņiem veikalu plauktos?

— Pašreiz notiek likumdošanas harmonizācija ar ES direktīvām. Tas ir process, kas pilnībā vēl nav pabeigts, bet mēs pie tā strādājam. Galvenais akcents tiek likts uz ražotāju organizācijām.

Mūsu veikalu plauktos šobrīd nenonāk ļoti viendabīga produkcija, bet situāciju nevar vērtēt viennozīmīgi. Runājot par kartupeļu ražošanu, jāatzīst, ka kartupeļu audzētāji cenšas savu produkciju atbilstoši sašķirot un viņu izvirzītās normas ir tuvu vēlamajām. Līdzīgas tendences ir vērojamas arī citu dārzeņu audzētāju darbā — produkcija tiek sašķirota, cenšoties ievērot standartus. Līdz ar to arī cenas ir atšķirīgas, diferencētas. Pircējs var izvēlēties savam ienākumu līmenim vai kādiem citiem kritērijiem atbilstošāko produkciju.

Mēs vēl neesam nonākuši pie ļoti unificētas pieejas, ka tirdzniecībā drīkst parādīties dārzeņi, kuru izmērs ir “no līdz”. Tas būs nākamais posms.

Runājot par patērētājiem piedāvāto produkciju, vēlos uzsvērt, ka arvien aktuālāks kļūst jautājums par pārtikas drošību un nekaitīgumu. Šajā kontekstā ir svarīgi, ka paralēli konvencionālai lauksaimniecībai attīstās arī integrētā un bioloģiskā lauksaimniecības sistēma, kas vai nu daļēji, vai pilnībā atsakās no pesticīdu lietošanas. Pircēji jau varbūt ir ievērojuši, ka var iegādāties produkciju ar atšķirīgo marķējumu. Bioloģiski audzētie produkti pamazām sāk iekarot savu vietu tirgū, jo pieprasījums pēc tiem ir. Uzskatu, ka Latvijas apstākļi bioloģiskās produkcijas audzēšanai ir daudz piemērotāki nekā ES valstīs. Latvija varētu būt interesanta ES tieši no šī viedokļa. Līdz ar to mūsu lauksaimniekiem pavērtos plašākas eksporta iespējas.

— Kāds pašlaik ir un kāds būtu vēlamais bioloģisko produktu īpatsvars visā lauksaimnieciskās produkcijas kopumā?

— Visā pasaulē šobrīd situācija veidojas tā, ka, neraugoties uz visām likstām un traģēdijām, kas saistītas ar govju spongiozās encefalopātijas un dioksīna skandāliem, pat visattīstītākās pasaules valstis bioloģiskās produkcijas ražošanā vēl nav pārsniegušas 10% līmeni no kopējā apjoma. Atsevišķās Skandināvijas valstīs, Šveicē, Austrijā apmēram 10% ir bioloģiskā ražošanā iegūtā pārtika.

Latvijā bioloģiskās lauksaimniecības attīstības vēsture ir vēl īsāka. Nopietni par to sāka interesēties deviņdesmito gadu sākumā. Tātad ir pagājuši apmēram desmit gadi, kopš mūsu valstī vispār nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Bioloģisko saimniecību skaits arvien pieaug, un šobrīd sertifikācijai ir pieteiktas apmēram 260 saimniecības, kurās apstrādā vairāk nekā 10 000 hektāru. Ja kopējā izmantotā platība ir apmēram 1 800 000 hektāru, tātad bioloģiskās lauksaimniecības sistēmā iekļauts apmēram 0,55% platību. Pēc saražotās produkcijas apjoma rādītājs varētu būt zemāks.

Pārtikas un veterinārajā dienestā ir izveidotas attiecīgas struktūrvienības, kas kontrolēs bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Jācer, ka drīzumā varēsim gūt precīzu informāciju par to, kādi tad ir uzņēmumi, ko tie ražo, kāda ir viņu atbilstība sertifikācijai, un visu pārējo.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore

Augkopības produktu patēriņš Latvijā

2000.—2002. gadā (tūkst. tonnu) *

* Lauksaimniecības attīstības 2002. gada programma, 48. lpp.