“Tieši sadarbojoties, mēs kopā varam sasniegt daudz ko”

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” vakar, 3.aprīlī

Intervija ar Induli Bērziņu Latvijas Radio 3.aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Vispirms es gribu jums vaicāt par rīt paredzēto Horvātijas ārlietu ministra Tonino Piculas vizīti. Kādas aktivitātes varētu būt sagaidāmas šīs vizītes laikā un arī pēc tam?

Indulis Bērziņš: — Ja paskatāmies uz Latvijas un Horvātijas ekonomisko sadarbību, tad tā neapšaubāmi ir neliela. Mēs esam ieinteresēti to paplašināt, salīdzinot ar tādiem mūsu lielākajiem partneriem kā Vācija vai Lielbritānija, šī tirdzniecība ir vienkārši niecīga. Ko var darīt Ārlietu ministrija? Protams, sagatavot un noslēgt nepieciešamos līgumus, veidot bāzi šai sadarbībai. Un tā vizītes laikā plānots parakstīt līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, līgumu par starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu, kā arī tiek gatavoti vairāki līgumi, kurus mēs ar savu kolēģi pārrunāsim. Horvātija ir mūsu partneris, pirmkārt jau Viļņas desmitnieka ietvaros, un mums ir kopēji drošības mērķi, Latvija atbalsta Horvātijas centienus iekļauties Eiropas procesos un struktūrās, arī tās nākotnes plānus — pievienoties NATO un Eiropas Savienībai. Es domāju, Horvātija ir tā valsts, kas varētu pārņemt mūsu unikālo pieredzi, ko mēs esam uzkrājuši gan sarunās ar Eiropas Savienību, kur esam pratuši aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses, panākt mums nepieciešamos kompromisus, vismaz līdz šim brīdim, gan arī tai procesā, kas saistās ar mūsu sagatavošanos līdzdalībai NATO, kur šobrīd Baltijas valstu izredzes ir ļoti labas. Tie būs jautājumi, par kuriem mēs runāsim ar manu kolēģi, protams, mēs pārrunāsim tos jautājumus, kas šobrīd ir aktuāli visā pasaulē, es domāju, Tuvos Austrumus, Rietumbalkānus kopumā.

— Eiropas Komisija drīzumā gatavojas nākt klajā ar galīgajiem priekšlikumiem kandidātvalstīm par kopējo lauksaimniecības politiku. Ko saka diplomātiskie avoti — vai ir sagaidāma kāda Eiropas Savienības piekāpšanās, un vai varētu tikt palielināts līdz šim solītais subsīdiju apjoms?

I.Bērziņš: — Jā, šis pozīciju projekts būs, un tas būs izejas punkts tālākajām sarunām, tas vēl nebūs tāds galīgais variants, tāpēc jau būs nepieciešamas sarunas, lai mēs cīnītos par šo kvotu palielināšanu. Tik tiešām pilnīgi iespējams, ka lielā mērā šis priekšlikums atkārtos jau iepriekš publicētos informatīvos dokumentus jeb to priekšlikumu, ko savā laikā izteica Eiropas Komisija, bet par to, protams, jāvienojas 15 dalībvalstīm un tikai tad, ja tas būs konkrēts priekšlikums. Kā jau teicu, pats būtiskākais Latvijai un tieši Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem ir šīs kvotas. Un šai gadījumā mēs ceram uz labu sadarbību ar Zemkopības ministriju, jo tieši viņi sagatavo šo pozīciju, lai mēs pēc tam jau kopā varētu aizstāvēt Briselē, skaidrojot reālo situāciju.

Brisele ir ieinteresēta, lai Latvija attīstītos, Brisele ir ieinteresēta, lai Latvija būtu Eiropas Savienībā, lai nebūtu nomaļa, lai Latvija būtu attīstīta, tai skaitā — lai attīstītos mūsu lauksaimniecība un lai mēs ātrāk varētu kļūt nevis par ņēmējiem, bet par devējiem, kaut gan līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Tā ka pienāks laiks, un mēs uzzināsim šo kopējo pozīciju, tad vēsu prātu padomāsim par to, kādi ir ieguvumi gan no tiešajiem maksājumiem, gan no pārējām finansiālajām iespējām, kas būs, un kādi ir iespējamie zaudējumi; tad arī pieņemsim lēmumu, gan vēlāk, referendumā, par to, stāties vai nestāties Eiropas Savienībā. Es domāju — noteikti stāties.

— Ja priekšlikumi kandidātvalstīm paliks līdzšinējie, vai mums paveras arī kādas citas iespējas, kā saņemt līdzekļus no Eiropas Savienības? Vai šobrīd pieejamos fondus Latvija ir izmantojusi pilnībā? Nesen Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis izteicās, ka kandidātvalstīm būtu jāmācās no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā izmantot iespējas, kuras dod strukturālie fondi.

I.Bērziņš: — Jā, es domāju, ka mums ir no kā mācīties — gan Īrija, gan Portugāle, gan citas valstis. Bet es gribu teikt, ka piesaistīt līdzekļus no dažādiem Eiropas Savienības fondiem, lai atbalstītu, piemēram, Latvijas tautsaimniecību, ir iespējams, turklāt tas iespējams daudzos veidos. Tanī pašā lauksaimniecībā, prātīgi rīkojoties ar ES struktūrfondu līdzekļiem, var panākt daudz labākus rezultātus nekā ar tiešajiem maksājumiem. Un šeit pirmkārt vajadzētu runāt par to, kā realizēt sociālās programmas laukos. Mūsu lielākā problēma dažkārt ir uzņēmības trūkums, un pie tā jau Eiropas Savienība galīgi nav vainīga. Tādēļ es domāju, ka ministram Zīles kungam priekšā ir liels un grūts darbs, lai sagatavotu Latviju, vismaz valdības iestāžu līmenī, darbam ar ievērojamām naudas summām, kuras nākotnē mēs varētu saņemt no Eiropas Savienības. Šī nauda netiek tā vienkārši iedota vai iedalīta, šai gadījumā mums ir jābūt gataviem paņemt šo naudu un, pats būtiskākais, izmantot tā, lai Latvija tiešām attīstītos. Šinī sarunu procesā, kas jau ilgst no 2000.gada februāra, mēs esam uzkrājuši milzīgu pieredzi, un šobrīd, vedot šīs sarunas, mēs domājam par to, kā dzīvot tālāk Eiropas Savienībā. Dzīve jau nebeidzas ar iestāšanos, dzīve tikai sākas, lielākās iespējas mums būs pēc tam, kad Eiropas Savienības durvis būs atvērtas un mēs būsim izgājuši tām cauri un iegājuši iekšā Eiropas Savienībā.

— Jūs jau minējāt Eiropas Savienības iestāšanās sarunu procesu. Kas šobrīd ir jauns šajā procesā, kā Latvijai veicas sarunās?

I.Bērziņš: — Nu, atraktīvu un skaļu notikumu pēdējā laikā nav bijis, un tāpēc par to arī varbūt mazāk runā. Norit tiešām nopietns sagatavošanās darbs, lai Spānijas prezidentūras laikā, pirmajā šī gada pusgadā, mēs pavirzītos pēc iespējas tālāk uz priekšu, domājams, ka izdosies slēgt sarunu sadaļu “Nodokļi”, kur mums ar Lietuvu būs visgarākais pārejas periods cigarešu akcīzes līmeņa izlīdzināšanai līdz 2009.gadam. Es neatbalstu smēķētājus, bet tā ir dzīves realitāte, un mēs nevaram vienkārši cenas strauji paaugstināt, tas nebūtu godīgi, ņemot vērā mūsu algas un cilvēku iespējas iegādāties, tai skaitā cigaretes. Es domāju, ka varētu slēgt telekomunikāciju un informācijas tehnoloģiju, iekšlietu un tieslietu sadaļas, līdz ar to otrajā pusgadā varētu koncentrēt visas pūles uz politiski īpaši nozīmīgām, ļoti jutīgām sadaļām — “Lauksaimniecība”, “Finansu un budžeta nosacījumi”, “Reģionālā politika un strukturālo instrumentu koordinācija” un, protams, arī “Institūcijas”. Pagaidām izskatās, ka nav nekādu šķēršļu, lai Latvija būtu starp tām valstīm, kas pabeidz sarunas līdz šī gada beigām.

— Tātad mēs esam visu izdarījuši šajās sarunās, kas no mums atkarīgs, vajadzīga tikai Eiropas Savienības puses nostāja …

I.Bērziņš: — Es domāju, darbs turpinās, arī valdības darbs turpinās, gatavojot tās sarunas, kuras valdība vēl nav apstiprinājusi, darbs turpinās no abām pusēm. Eiropas Savienība ļoti nopietni gatavojas šim lielākajam paplašināšanās raundam visas Eiropas Savienības pastāvēšanas vēsturē. Īstenībā neviens jau nezina, kā tur būs, ja tik liela ir šī paplašināšanās.

— Premjers ir iecerējis nākamnedēļ sasaukt ministru neformālu sanāksmi par jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas dalību Eiropas Konventā. Vai ir jau iezīmējušās kādas tendences, kāda būs Latvijas un citu kandidātvalstu nostāja jautājumos, kā strādāt Konventā un ko akcentēt?

I.Bērziņš: — Pirmkārt kopējā pozīcija, ko es esmu neskaitāmas reizes paudis, tai skaitā saviem kolēģiem ārlietu ministriem, ir šāda — Latvija uzskata, ka Eiropas Savienība ir nacionālu valstu savienība, un tieši mūsu kultūras, valodas, identitātes saglabāšanas jautājums ir ļoti būtisks. Eiropas Savienība nav un nevar būt kausējamais katls, kaut kas līdzīgs Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja tā ļoti īsi formulē, tad tāda neapšaubāmi būs Latvijas pozīcija, un mums ir daudz sabiedroto šinī ziņā. Cits jautājums ir globalizācija un tas objektīvais, ko globalizācija sniedz, kaut vai, teiksim, angļu valodas iespiešanās visās dzīves sfērās. Šinī tikšanās reizē, es domāju, ministrs Zīle, kas ir mūsu valdības pārstāvis Konventā, informēs mūs par to, kā ir notikušas pirmās tikšanās reizes, un mēs valdībā varēsim diskutēt par to jau detaļās, niansēs — kādai jābūt mūsu kopējai pozīcijai, un tad jau jāmeklē sabiedrotie, es domāju, Dānija, Somija, ļoti daudzas valstis var būt mūsu sabiedrotās, un uz mums kā uz sabiedrotajiem arī skatās visas valstis, tai skaitā lielās valstis.

— Baltiešu kopīgās lobēšanas akcijas, aicinot Latviju, Lietuvu un Igauniju uzņemt Eiropas Savienībā un NATO, ir izpelnījušās lielu starptautisku ievērību, un to fiksē arī lielās Rietumu ziņu aģentūras, un arī NATO diplomāti esot izteikušies, ka tik cieša sadarbība nav vērojama pat NATO valstu starpā.

Kādos jautājumos vēl Baltijas valstis varētu darboties tikpat saliedēti kā virzoties uz NATO un Eiropas Savienību?

I.Bērziņš: — Pirmkārt es gribu teikt, ka no vēstures tomēr mācās, un ir tā negatīvā mācība, ka trūka sadarbības starp dažādām nelielām valstīm 20.— 30.gadu beigās, kas ļāva pa vienam tās noknābāt un sadalīt starp Hitleru un Staļinu bez lielām pūlēm, es pasvītroju vēlreiz — varbūt to kopējo riteni arī nevarēja pagriezt citādi, bet bez lielām pūlēm okupēt. No tā mēs esam mācījušies, ka tieši sadarbojoties mēs kopā varam sasniegt daudz ko. Ir vēl jomas, kurās ir vajadzīga sadarbība, šur tur tā ir tīri laba — uzņēmējdarbības nosacījumu pilnveidošana, tur vienmēr ir diskusija, un ir dažādas intereses mūsu uzņēmējiem, ir arī konkurence, bet ir jābūt stingriem, skaidriem noteikumiem, lai neciestu, pieņemsim, vienas vai otras valsts ražotāji. Enerģētikas joma, autosatiksmes joma, VIA “Baltica” projekts, dzelzceļa joma — “Rail Baltic”, arī kopējs projekts, un, protams, iekšlietu joma. Jo, par nožēlu, jāsecina, ka noziedzīgajām pasaulēm dažādās valstīs, tai skaitā Baltijas valstīs, ir lieliska sadarbība un viņi jau sen ir iestājušies visās savās organizācijās, tādā veidā traucējot dzīvot mums, kas nevar ar to samierināties. Un cīnīties pret viņiem arī var tikai visi kopā, šai gadījumā Baltijas valstu sadarbība ir ļoti būtiska, arī sadarbība, piemēram, ar Krieviju, ar Eiropu, pa vienam tur neviens neko nevar izdarīt, un cīnīties pret šo ļaunumu pa vienam nevar.

— Un vēl par situāciju Tuvajos Austrumos. Vai Izraēlas un palestīniešu konflikta saasināšanās nav apgrūtinājusi Latvijas vēstniecības darbu Izraēlā, un kas vēl būtu jāņem vērā cilvēkiem, kuri uzturas šajā reģionā vai gatavojas to apmeklēt?

I.Bērziņš: — Jā, pirmkārt, kas attiecas uz cilvēkiem, tad Latvijas Ārlietu ministrija, ņemot vērā īpaši saspringto situāciju Izraēlas un Palestīnas autonomijā, iesaka Latvijas iedzīvotājiem atturēties no privātām un biznesa vizītēm uz norādītajām vietām. Mēs nevaram nevienam aizliegt un neliedzam braukt, ja cilvēkiem tas vajadzīgs, bet katrā ziņā, ja ir iespējams nebraukt, prātīgāk būtu nebraukt. Vismaz šobrīd. Es ceru, ka situācija normalizēsies ar laiku un tad varēs uz turieni doties jau daudz drošākos apstākļos. Latvijai vienīgā vēstniecība Tuvajos Austrumos ir Izraēlā, un diplomātija ir dienests, cilvēki dienē, tas ir tāpat kā armijā. Arī armijā cilvēki dodas, mūsu miera uzturētāji dodas uz bijušo Dienvidslāvijas teritoriju, un arī tur ir bīstami, bet viņi pilda savu pienākumu. Tieši tāpat mūsu vēstnieks un vēstniecības darbinieki Izraēlā pilda savu pienākumu, atrodoties tur, kas nebūt nav vienkārši, protams, šajā situācijā vēstniecība strādā paaugstināta saspīlējuma apstākļos, kaut vai no drošības viedokļa. Bet tāds jau ir diplomāta darbs, un viņiem šis darbs ir jāveic, tā ka es vienkārši varu viņiem novēlēt veiksmi un izturību šajos nebūt ne vienkāršajos apstākļos.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā