1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem

Apakšā parakstījušies to valdību pilnvarotie pārstāvji, kuras piedalījās diplomātiskajā konferencē, kas notika Ženēvā no 1949. gada 21. aprīļa līdz 12. augustam ar nolūku revidēt 1929. gada 27. jūlija Ženēvas konvenciju par attieksmi pret karagūstekņiem, vienojās par sekojošo:

 

I daļa

Vispārīgie noteikumi

1. pants

Konvencijas ievērošana

Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas jebkuros apstākļos ievērot un likt ievērot šo Konvenciju.

 

2. pants

Konvencijas pielietošana

Līdzās noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā miera laikā, šī Konvencija jāievēro visos pieteikta kara gadījumos vai jebkura cita militāra konflikta gadījumā, kurš var rasties starp divām vai vairākām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, pat tajā gadījumā, ja viena no tām neatzīst karastāvokli.

Šī Konvencija jāievēro arī visos kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijas daļējas vai pilnīgas okupācijas gadījumos, pat tad, ja minētā okupācija nesastop nekādu bruņotu pretestību.

Pat tad, ja viena no karojošām pusēm nav šīs Konvencijas dalībniece, pārējās dalībvalstis to savstarpējās attiecībās paliek saistītas ar šo Konvenciju. Bez tam tās paliek saistītas ar šo Konvenciju attiecībās pret augstāk minēto valsti, ja pēdējā akceptē un pielieto Konvencijas noteikumus.

 

3. pants

Lokāla rakstura konflikti

Militāra konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, katrai karojošai pusei būs jāievēro kā minimums sekojoši noteikumi:

(1) Pret personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā personām no bruņoto spēku sastāva, kuras ir nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās sakarā ar slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu, jebkuros apstākļos izturēsies humāni, bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, reliģijas vai ticības, dzimuma, izcelsmes vai materiālā stāvokļa vai jebkuriem citiem līdzīgiem kritērijiem.

Šai nolūkā attiecībā pret augstāk minētajām personām ir aizliegtas un vienmēr būs aizliegtas sekojošas darbības:

(a) vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkura veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana;

(b) ķīlnieku ņemšana;

(c) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši apvainojoša un pazemojoša attieksme;

(d) sodīšana un soda izpildīšana bez iepriekšēja tiesas lēmuma, ko pasludinājusi atbilstošā veidā konstituēta tiesa, ievērojot visas juridiskās garantijas, kuru nepieciešamību atzinušas civilizētas tautas.

(2) Ievainotie un slimie jāsavāc un tiem jāsniedz palīdzība.

Karojošām pusēm savu palīdzību var piedāvāt nesavtīgas humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.

Karojošās puses centīsies ar speciālu līgumu palīdzību panākt visu pārējo šīs Konvencijas noteikumu vai to daļas ievērošanu.

Iepriekšējo noteikumu pielietošana neietekmēs karojošo pušu juridisko statusu.

 

4. pants

Karagūstekņi

A. Saskaņā ar šo Konvenciju karagūstekņi ir personas, kuras nokļuvušas ienaidnieka varā un kuras pieder pie vienas no sekojošām kategorijām:

(1) Karojošo pušu bruņoto spēku locekļi, kā arī zemessardzes un brīvprātīgo vienību locekļi, kas ietilpst šajos bruņotajos spēkos.

(2) Citu zemessardzes un brīvprātīgo vienību locekļi, ieskaitot organizētas pretošanās kustības locekļus, kas pieder karojošai pusei un darbojas tās teritorijā vai ārpus tās teritorijas, pat ja šī teritorija ir okupēta, ar noteikumu, ka šādas zemessardzes un brīvprātīgo vienības ievēro sekojošas prasības:

(a) tiem ir komandieris, kas atbild par saviem padotajiem;

(b) tiem ir noteikta pazīšanas zīme, kuru var ievērot no attāluma;

(c) tie atklāti nēsā ieročus;

(d) tie veic savas operācijas saskaņā ar kara likumiem un tradīcijām.

(3) Regulāru bruņoto spēku locekļi, kas atklāti atzīst sevi par lojāliem valdībai vai varai, kuru neatzīst gūstā turētāja valsts.

(4) Personas, kas pavada bruņotos spēkus, bet nav to locekļi, kā, piemēram, kara aviācijas apkalpju civilie locekļi, kara korespondenti, sagādnieki, darba vienību vai dienestu locekļi, kas atbild par bruņoto spēku sociālo apgādi, ar noteikumu, ka viņas ir saņēmušas atļauju no bruņotajiem spēkiem, kurus tās pavada; pēdējiem jāizdod tiem pievienotā parauga personas apliecības.

(5) Karojošo pušu tirdzniecības flotes kuģu apkalpju locekļi, ieskaitot kapteiņus, ločus un jungas, un civilās aviācijas apkalpju locekļus, kuriem nav priekšrocību sakarā ar citiem starptautisko tiesību noteikumiem.

(6) Neokupēto teritoriju iedzīvotāji, kuri, ienaidniekam tuvojoties, patvaļīgi ķeras pie ieročiem, lai pretotos iebrūkošajiem bruņotajiem spēkiem, un kuri nav paspējuši iesaistīties regulārās armijas vienībās, ar noteikumu, ka viņi nēsā ieročus atklāti un ievēro kara likumus un tradīcijas.

B. Saskaņā ar šo Konvenciju ar sekojošām personām jāapietas tāpat kā ar karagūstekņiem:

(1) Personas, kas pieder vai piederēja pie okupētās valsts bruņotajiem spēkiem, ja okupējošā valsts sakarā ar šādu to piederību uzskata par nepieciešamu tos internēt, pat ja sākumā tos atbrīvoja laikā, kamēr karadarbība norisinājās ārpus okupētās teritorijas, it sevišķi, ja šīs personas izdarījušas nesekmīgu mēģinājumu pievienoties atpakaļ pie bruņotajiem spēkiem, pie kuriem tās pieder un kuri piedalās karadarbībā, vai ja viņas nepakļaujas uzaicinājumam, kas izdarīts ar nolūku viņas internēt.

(2) Personas, kuras pieder pie kādas no šajā pantā uzskaitītajām kategorijām, kuras savā teritorijā ir uzņēmušas neitrālas vai nekarojošas valstis un kuras saskaņā ar starptautiskām tiesībām šīm valstīm ir jāinternē, ja vien šīs valstis neizlemj piešķirt viņām kādu citu labvēlīgāku apiešanās režīmu; uz šīm personām neattiecas 8., 10., 15. pants, 30. panta piektā rindkopa, 58.–67., 92., 126. pants, bet gadījumos, kad starp karojošām pusēm un augstāk minēto neitrālo vai nekarojošo valsti pastāv diplomātiskas attiecības, arī panti, kas attiecas uz aizbildņvalstīm. Ja pastāv šādas diplomātiskas attiecības, karojošām pusēm, pie kurām pieder šīs personas, jāatļauj realizēt attiecībā pret viņām šajā Konvencijā paredzētās aizbildņvalsts funkcijas, nekaitējot tām funkcijām, kuras šīs valstis parasti realizē saskaņā ar diplomātisko un konsulāro praksi un līgumiem.

C. Šim pantam nekādā veidā nav jāietekmē medicīniskā un kapelānu personāla statuss, kuru nodrošina šīs Konvencijas 33. pants.

 

5. pants

Pielietošanas sākums un beigas

Šī Konvencija jāpielieto attiecībā pret 4. pantā minētajām personām no brīža, kad tās nonāk ienaidnieka varā, līdz viņu galīgai atbrīvošanai un repatriācijai.

Ja rodas šaubas par to, vai personas, kuras piedalījušās karadarbībā un nokļuvušas ienaidnieka rokās, pieder pie kādas no 4. pantā minētajām kategorijām, šīs personas bauda Konvencijas aizsardzību līdz tam brīdim, kad viņu statusu nosaka kompetents tribunāls.

 

6. pants

Speciāli līgumi

Bez līgumiem, kuri speciāli paredzēti 10., 23., 28., 33., 60., 65., 66., 67., 72., 73., 75., 109., 110., 118., 119., 122., un 132. pantā, Augstās Līgumslēdzējas valstis var noslēgt citus speciālus līgumus par jebkuru lietu, kuru tās var uzskatīt par lietderīgu paredzēt atsevišķi. Neviens speciāls līgums nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt karagūstekņu stāvokli, kuru nosaka šī Konvencija, ne arī ierobežot tiesības, kuras tā viņiem piešķir.

Karagūstekņi turpina izmantot šo līgumu priekšrocības tik ilgi, kamēr uz viņiem attiecas Konvencija, izņemot gadījumus, kad augstāk minētajos vai vēlāk noslēgtajos līgumos ir paredzēti citi noteikumi, vai izņemot gadījumus, kad viena vai otra no karojošām pusēm viņiem ir piedāvājusi labvēlīgākus apstākļus.

 

7. pants

Neatteikšanās no tiesībām

Karagūstekņi nekādā gadījumā nedrīkst daļēji vai pilnīgi atteikties no tiesībām, kuras viņiem nodrošina šī Konvencija un iepriekšējā pantā minētie speciālie līgumi, ja tādi pastāv.

 

8. pants

Aizbildņvalstis

Šī Konvencija jāpielieto sadarbībā ar aizbildņvalstīm, kuru pienākums ir aizsargāt karojošo pušu intereses, un to kontrolē. Šai nolūkā aizbildņvalstis drīkst ārpus sava diplomātiskā vai konsulārā personāla iecelt delegātus no savu pilsoņu vai citu neitrālu valstu pilsoņu vidus. Minētie delegāti jāapstiprina valstīm, kurās viņiem būs jāpilda savi pienākumi.

Karojošām pusēm maksimālo iespēju robežās jāveicina aizbildņvalstu pārstāvju vai delegātu darbs.

Aizbildņvalstu pārstāvji vai delegāti nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt savu pilnvaru robežas, kuras nosaka šī Konvencija. It sevišķi viņiem jāņem vērā tās valsts, kurā viņi pilda savus pienākumus, drošībai nozīmīgas vajadzības.

 

9. pants

Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas darbība

Šīs Konvencijas noteikumi nerada nekādus šķēršļus humanitārām darbībām, kuras drīkst veikt Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita objektīva humanitāra organizācija ar ieinteresēto karojošo pušu piekrišanu, lai aizstāvētu karagūstekņus un lai palīdzētu tiem.

 

10. pants

Aizbildņvalstu aizvietotāji

Augstās Līgumslēdzējas valstis jebkurā laikā drīkst vienoties uzticēt kādai organizācijai, kas piedāvā visas darbības objektivitātes un efektivitātes garantijas, izpildīt pienākumus, kurus šī Konvencija uztic aizbildņvalstīm.

Ja karagūstekņi, neatkarīgi no iemesliem, neizmanto vai pārtrauc izmantot aizsardzību, ko sniedz aizbildņvalstu vai organizāciju, kuras minētas iepriekšējā rindkopā, darbība, gūstā turētājai valstij jāgriežas ar lūgumu pie kādas neitrālas valsts vai organizācijas, lai tā uzņemtos veikt funkcijas, kuras saskaņā ar šo Konvenciju jāveic aizbildņvalstij, kuru bija nozīmējušas karojošās puses.

Ja šādā veidā nevar nodrošināt aizsardzību, gūstā turētājai valstij saskaņā ar šī panta noteikumiem jālūdz palīdzība vai jāakceptē humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, palīdzības piedāvājumi veikt humanitāras funkcijas, kādas pēc šīs Konvencijas jāveic aizbildņvalstij.

Jebkurai neitrālai valstij vai jebkurai organizācijai, kuru uzaicina ieinteresētā valsts vai kura pati piedāvā savus pakalpojumus šim mērķim, jādarbojas, apzinoties savu atbildību attiecībā pret karojošo pusi, kurai pakļaujas personas, kuras aizsargā šī Konvencija, un jāsniedz pietiekošas garantijas, ka tā spēs uzņemties atbilstošās funkcijas un tās taisnīgi izpildīt.

Iepriekš minētos noteikumus nedrīkst pārkāpt ar speciāliem līgumiem starp valstīm, no kurām viena kaut vai uz laiku ir ierobežota savās iespējās vest sarunas ar citu valsti vai tās sabiedrotajiem sakarā ar kara situāciju, sevišķi tajā gadījumā, ja visa vai ievērojama šīs valsts teritorija ir okupēta.

Viss, kas šajā Konvencijā attiecas uz aizbildņvalstīm, attiecas arī uz organizācijām, kas tās aizvieto saskaņā ar šo pantu.

 

11. pants

Samierināšanas procedūra

Aizbildņvalstīm visos gadījumos, kad tās uzskata par lietderīgu aizsargājamo personu interesēs, bet it sevišķi gadījumos, kad rodas nesaskaņas starp karojošām pusēm par šīs Konvencijas noteikumu pielietošanu vai interpretēšanu, jāsniedz savi pakalpojumi ar mērķi noregulēt nesaskaņas.

Šai nolūkā katra no aizbildņvalstīm drīkst vai nu pēc vienas no karojošo pušu iniciatīvas, vai pēc savas iniciatīvas ierosināt karojošām pusēm sasaukt to pārstāvju tikšanos, īpaši pārstāvju no tām varas iestādēm, kas atbild par karagūstekņiem, iespējams, neitrālā pienācīgi izvēlētā teritorijā. Karojošām pusēm jāizpilda priekšlikumi, kurus tās izdara šai nolūkā. Aizbildņvalstis drīkst, ja nepieciešams, ierosināt karojošām pusēm apstiprināt personu no neitrālas valsts vai delegātu no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas, kuru jāielūdz piedalīties šādā sanāksmē.

II daļa

Karagūstekņu vispārīgā aizsardzība

12. pants

Atbildība par attieksmi pret karagūstekņiem

Karagūstekņi atrodas ienaidnieka valsts, nevis atsevišķu personu vai armijas daļu varā, kas tos ir sagūstījušas. Neatkarīgi no individuālās atbildības, kura arī var pastāvēt, atbildība par izturēšanos pret karagūstekņiem gulstas uz gūstā turētāju valsti.

Gūstā turētāja valsts drīkst karagūstekņus pārvietot tikai uz valsti, kura ir šīs Konvencijas dalībvalsts un tikai pēc tam, kad sagūstītājvalsts ir pārliecinājusies par valsts, uz kuru karagūstekņi tiks pārvietoti, vēlēšanos un spējām ievērot šo Konvenciju. Ja karagūstekņus pārvieto šādos apstākļos, atbildība par Konvencijas ievērošanu gulstas uz valsti, kura tos ir pieņēmusi, tik ilgi, kamēr viņi atrodas tās aizbildniecībā.

Tomēr, ja šī valsts neizpilda Konvencijas noteikumus jebkurā svarīgā jautājumā, pēc aizbildņvalsts paziņojuma valstij, kura karagūstekņus bija pārsūtījusi, jāveic iedarbīgi pasākumi, lai labotu situāciju, vai jāpieprasa karagūstekņu atgriešana atpakaļ. Šāds pieprasījums ir jāpilda.

 

13. pants

Humāna attieksme pret karagūstekņiem

Pret karagūstekņiem vienmēr jāizturas humāni. Jebkura gūstā turētājas valsts nelikumīga darbība vai nolaidība, kas izsauc tās aizbildnībā esoša karagūstekņa nāvi vai nopietni apdraud viņa veselību, ir aizliegta un to uzskatīs par nopietnu šīs Konvencijas pārkāpumu. It sevišķi, nevienu karagūstekni nedrīkst pakļaut fiziskai sakropļošanai vai jebkura veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kurus nevar attaisnot kā karagūstekņa terapeitisku vai stomatoloģisku ārstēšanu vai ārstēšanu slimnīcā un kas nav izdarīta viņa interesēs.

Tāpat karagūstekņi vienmēr jāaizsargā, it sevišķi no vardarbības, iebaidīšanas, apvainošanas un publiskas ziņkāres.

Represijas pret karagūstekņiem ir aizliegtas.

 

14. pants

Cieņa pret karagūstekņa personību

Jebkuros apstākļos karagūstekņiem ir tiesības uz cieņu pret viņa personību un godu.

Pret sievietēm jāizturas atbilstoši, ņemot vērā viņu dzimumu, un visos gadījumos viņām jāsaņem tikpat labvēlīga attieksme, kādu saņem vīrieši.

Karagūstekņiem jāsaglabā viņu civiltiesības, kādas viņiem bija sagūstīšanas brīdī. Gūstā turētāja valsts drīkst ierobežot šo tiesību izmantošanu savā teritorijā un arī ārpus tās vienīgi tādā mērā, kādā to prasa atrašanās gūstā.

 

15. pants

Karagūstekņu uzturēšana

Gūstā turētājai valstij jānodrošina gūstekņu bezmaksas uzturēšana un jāsniedz viņiem medicīniskā palīdzība, kādu prasa viņu veselības stāvoklis.

 

16. pants

Vienlīdzīga attieksme

Ievērojot šīs Konvencijas noteikumus attiecībā uz karagūstekņu dienesta pakāpi un dzimumu, gūstā turētājai valstij pret visien karagūstekņiem jāizturas vienādi bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc rases, tautības, reliģiskās pārliecības vai politiskajiem uzskatiem, vai pēc visām citām atšķirībām, kas balstās uz līdzīgiem kritērijiem, izņemot atšķirībām privileģētas attieksmes gadījumos sakarā ar karagūstekņu veselības stāvokli, vecumu vai profesionālo kvalifikāciju.

 

III daļa

Gūsts

I sekcija

Gūsta sākums

17. pants

Karagūstekņu pratināšana

Katram karagūsteknim pratināšanā ir jāpaziņo tikai savs uzvārds, vārdi, dienesta pakāpe, dzimšanas datums un armijas, pulka, personas vai sērijas numurs, bet, ja tāda nav, jāsniedz līdzvērtīga informācija.

Ja viņš apzināti pārkāpj šo noteikumu, tas var radīt to priekšrocību ierobežošanu, kas viņam ir saskaņā ar viņa dienesta pakāpi un stāvokli.

Katrai karojošai pusei jāapgādā personas, kas atrodas to jurisdikcijā un kas var kļūt par karagūstekņiem, ar personības apliecību, tajā uzrādot īpašnieka uzvārdu, vārdus, dienesta pakāpi, armijas, pulka, personas vai sērijas numuru vai līdzvērtīgu informāciju un dzimšanas datumu. Bez tam personības apliecībā var būt īpašnieka paraksts vai pirksta nospiedums, vai arī abi divi, kā arī var būt jebkura cita informācija, kuru karojošā puse vēlas pievienot attiecībā uz personām, kas pieder to bruņotajiem spēkiem. Iespēju robežās apliecībai jābūt 6,5 x 10 cm lielai un tai jābūt dublikātam. Karagūsteknim jāuzrāda personības apliecība pēc pieprasījuma, bet to nekādā gadījumā viņam nedrīkst atņemt.

Nekādu fizisku vai morālu spīdzināšanu, ne arī kādas citas spaidu formas attiecībā pret karagūstekņiem nedrīkst pielietot, lai iegūtu no viņiem vienalga kāda veida informāciju. Karagūstekņiem, kuri atsakās atbildēt, nedrīkst draudēt, tos apvainot vai pakļaut jebkura veida nepatīkamai vai neizdevīgai ietekmēšanai.

Karagūstekņi, kuri sava fiziskā vai garīgā stāvokļa dēļ nespēj sniegt ziņas par savu personību, ir jānodod medicīniskajam dienestam. Šādu karagūstekņu personība jānoskaidro ar visiem iespējamiem līdzekļiem, kas pakļaujas iepriekšējās rindkopas prasībām.

Karagūstekņu pratināšana jāizdara valodā, kuru viņi saprot.

 

18. pants

Karagūstekņu īpašums

Visām personīgās lietošanas mantām un priekšmetiem, izņemot ieročus, zirgus, militāro apbruņojumu un militāros dokumentus, jāpaliek karagūstekņu īpašumā, tāpat arī metāla kaskām, gāzmaskām un līdzīgiem priekšmetiem, kas izsniegti viņu personīgajai aizsardzībai. Viņu īpašumā paliek arī mantas un priekšmeti, kas domāti viņu apģērbam un ēšanai, pat tad, ja šādas mantas un priekšmeti pieder pie oficiālā militārā ekipējuma.

Karagūstekņi nekad nedrīkst palikt bez personības dokumentiem. Gūstā turētājai valstij jāizsniedz dokumenti tiem, kuriem to nav.

Dienesta pakāpju un nacionālās piederības nozīmes, ordeņus un priekšmetus, kuriem galvenokārt ir personiska vai subjektīva vērtība, karagūstekņiem nedrīkst atņemt.

Karagūstekņiem piederošās naudas summas nedrīkst viņiem atņemt, to var darīt tikai pēc oficiera rīkojuma un tikai pēc tam, kad speciālā reģistrā ievesti summu lielumi un dati par īpašnieku un pēdējam izdota kvīts ar konfiscētā uzskaitījumu, kurā skaidri ierakstīts tās personas uzvārds, dienesta pakāpe un kara daļa, kas izdevusi šo kvīti. Naudas summas gūstā turētājas valsts valūtā vai arī tās summas, kuras pēc gūstekņa lūguma ir apmainītas pret šo valūtu, jānogulda gūstekņa personīgajā rēķinā, kā to paredz 64. pants.

Gūstā turētāja valsts drīkst atņemt gūstekņiem vērtīgas lietas vienīgi viņu drošības nolūkā. Ja šādas lietas tiek atņemtas, jāievēro tā pati procedūra kā konfiscējot naudas summas.

Šādas lietas, kā arī atņemtās naudas summas, ja tās bija citā valūtā nekā gūstā turētājas valsts valūta un īpašnieks nebija lūdzis naudu konvertēt, jāuzglabā gūstā turētājai valstij un gūsta beigās tā jāatgriež karagūstekņiem to sākotnējā izskatā.

 

19. pants

Gūstekņu evakuācija

Pēc sagūstīšanas gūstekņi, cik ātri vien iespējams, jāevakuē uz nometnēm, kas atrodas pietiekoši tālu no karadarbības zonas, lai viņi atrastos drošībā.

Bīstamajā zonā uz laiku var atstāt tikai tos karagūstekņus, kuri sakarā ar viņu ievainojumiem vai slimību, viņus evakuējot, pakļaujas lielākam riskam nekā atstājot uz vietas.

Karagūstekņus nav jāpakļauj nevajadzīgām briesmām, gaidot uz to evakuāciju no kaujas zonas.

 

20. pants

Evakuācijas apstākļi

Karagūstekņu evakuācija vienmēr jāveic humāni un līdzīgos apstākļos, kādos gūstā turētāja valsts pārvieto savu karaspēku.

Gūstā turētājai valstij jāapgādā evakuējamie karagūstekņi ar barību un dzeramo ūdeni pietiekošā daudzumā, kā arī ar nepieciešamo apģērbu un medicīnisko aprūpi. Gūstā turētājai valstij jāveic visi nepieciešamie piesardzības pasākumi, lai garantētu viņu drošību evakuācijas laikā un jāsastāda, cik ātri vien iespējams, evakuēto karagūstekņu saraksts.

Ja karagūstekņiem evakuācijas laikā jāiziet caur tranzītnometnēm, to atrašanās laiks šajās nometnēs pēc iespējas jāsaīsina.

 

 

II sekcija

Karagūstekņu internēšana

I nodaļa

Vispārīgās piezīmes

 

21. pants

Pārvietošanās brīvības ierobežojumi

Gūstā turētāja valsts var pakļaut karagūstekņus internēšanai. Tā var uzlikt viņiem par pienākumu neiziet ārpus noteiktām nometnes robežām, kurā viņi ir internēti, vai, ja nometne ir iežogota, ārpus šī iežogojuma. Ņemot vērā šīs konvencijas noteikumus attiecībā uz krimināliem un disciplināriem sodiem, karagūstekņus nedrīkst turēt ieslodzījumā, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams viņu veselības nodrošināšanai, un arī tad vienīgi tik ilgi, kamēr pastāv apstākļi, kas padarījuši šādu ieslodzījumu nepieciešamu.

Karagūstekņus var daļēji vai pilnīgi atbrīvot pret godavārdu vai solījumu, ja to atļauj tās valsts likumi, kurai viņi pieder. Šādi līdzekļi jāpielieto sevisķi tajos gadījumos, kad tie var sekmēt gūstekņu veselības stāvokļa uzlabošanos. Gūstekņus nedrīkst piespiest piekrist savai atbrīvošanai pret godavārdu vai solījumu.

Uzsākot karadarbību, katrai no karojošām pusēm jāpaziņo pretējai pusei likumi un noteikumi, kas atļauj vai aizliedz tās pilsoņiem piekrist viņu atbrīvošanai pret godavārdu vai solījumu. Karagūstekņi, kas saskaņā ar šādi paziņotiem likumiem un noteikumiem devuši godavārdu vai solījumu, atbild ar savu personīgo godu par to, ka viņi apzinīgi izpildīs sava godavārda vai solījuma saistības gan attiecībā pret valsti, kurai tie pieder, gan arī attiecībā pret valsti, kura tos sagūstījusi. Šādos gadījumos valsts, kurai viņi pieder, nedrīkst pieprasīt vai pieņemt no viņiem jebkādus pakalpojumus, kas ir pretrunā ar viņu doto godavārdu vai solījumu.

 

22. pants

Internēšanas vietas un apstākļi

Karagūstekņus var izvietot tikai telpās, kas atrodas uz sauszemes un garantē higiēnas un veselības saglabāšanas nosacījumu ievērošanu. Izņemot speciālus gadījumus, kurus attaisno pašu karagūstekņu intereses, viņus nedrīkst izvietot cietuma telpās.

Karagūstekņi, kas internēti neveselīgos rajonos vai rajonos, kur klimats ir kaitīgs veselībai, jāpārvieto, cik ātri vien iespējams, uz vietām ar veselīgāku klimatu.

Gūstā turētājai valstij jāsapulcē karagūstekņi nometnēs vai nometņu sektoros, ņemot vērā viņu tautību, valodu un paražas, ar noteikumu, ka šos gūstekņus neatdalīs no to bruņoto spēku karagūstekņiem, kuros viņi dienēja sagūstīšanas brīdī, izņemot gadījumus, kad viņi paši to vēlas.

 

23. pants

Karagūstekņu drošība

Nevienu karagūstekni nekad nedrīkst nosūtīt uz tādu rajonu vai aizturēt tādā rajonā, kur viņš būtu pakļauts apšaudei no karadarbības zonas, kā arī viņa atrašanos tur nedrīkst izmantot, lai aizsargātu kādus punktus vai rajonus no militārām operācijām.

Karagūstekņiem jābūt tādām pašam patvertnēm aizsardzībai pret gaisa uzlidojumiem un citām kara briesmām kā vietējiem civiliedzīvotājiem. Izņemot tos, kuri piedalās savu mītņu aizsargāšanā no minētajām briesmām, viņiem pēc trauksmes signāla jādodas uz šīm patvertnēm pēc iespējas ātrāk. Jebkurš cits aizsardzības līdzeklis, kuru izmanto iedzīvotāju labā, ir jāizmanto arī gūstekņu labā.

Gūstā turētājām valstīm, izmantojot aizbildņvalstu starpniecību, jāsniedz ieinteresētām valstīm visa nepieciešamā informācija par karagūstekņu nometņu ģeogrāfisko novietojumu.

Ja vien to atļauj militārie apsvērumi, karagūstekņu nometnes dienas laikā jāapzīmē ar burtiem “PW” vai “PG”, kas izvietoti tā, lai tie būtu skaidri saskatāmi no gaisa. Ieinteresētās valstis var vienoties arī par jebkuru citu apzīmēšanas sistēmu. Šādi drīkst apzīmēt tikai karagūstekņu nometnes.

 

24. pants

Pastāvīgas tranzītnometnes

Pastāvīgām tranzīta vai filtrācijas nometnēm jābūt līdzīgām tām, kuras aprakstītas šajā sekcijā, un karagūstekņiem, kas tajās atrodas, jābūt tam pašam uzturēšanās režīmam, kāds ir pārejās nometnēs.

 

II nodaļa

Karagūstekņu mītnes, uzturs un apģērbs

 

25. pants

Mītnes

Karagūstekņu izvietošanas apstākļiem jābūt tikpat labvēlīgiem, kādi tie ir gūstā turētājas valsts karaspēkam, kas izvietots tajā pašā rajonā. Šiem apstākļiem jābūt tādiem, kas ievēro karagūstekņu paradumus un tradīcijas, un tie nekādā ziņā nedrīkst būt kaitīgi viņu veselībai.

Augstāk minētie noteikumi jāievēro it sevišķi attiecībā uz karagūstekņu guļamtelpām, ņemot vērā kā to kopējo platību un minimālo telpas kubatūru, tā arī telpu aprīkojumu, gultas veļu un segas.

Telpām, kas paredzētas gūstekņu individuālai vai kolektīvai lietošanai, jābūt pilnīgi aizsargātām no mitruma, pienācīgi apkurinātām un apgaismotām, it sevišķi starp tumsas iestāšanos un noteikto apgaismojuma izslēgšanas laiku. Jāveic visi ugunsdrošības pasākumi.

Visās nometnēs, kurās ir izvietoti kā sieviešu, tā vīriešu kārtas karagūstekņi, viņiem jāparedz atsevišķas guļamtelpas.

 

26. pants

Uzturs

Dienas barības devai jābūt pietiekošai pēc kvantitātes, kvalitātes un dažādības, lai karagūstekņus uzturētu pie labas veselības, kavētu viņu krišanos svarā vai citas parādības, kuras izsauc barības nepietiekamība. Jārēķinās arī ar gūstekņu ierasto diētu.

Gūstā turētājai valstij jāapgādā strādājošie karagūstekņi ar nepieciešamo papilduzturu atbilstoši darbam, kuru viņi veic.

Karagūstekņi jāapgādā ar dzeramo ūdeni pietiekošā daudzumā. Jāatļauj pīpēt tabaku.

Karagūstekņiem jābūt maksimāli iespējamā veidā saistītiem ar savas maltītes pagatavošanu, šai nolūkā viņus var nodarbināt virtuvēs. Bez tam viņiem jādod iespēja pašiem pagatavot ēdienu no papildu produktiem, kas ir viņu rīcībā.

Kopēdināšanai jānotiek atbilstošās telpās.

Kolektīvi disciplināri sodi, kas skar ēdināšanu, ir aizliegti.

 

27. pants

Apģērbs

Gūstā turētājai valstij jāapgādā karagūstekņi ar apģērbu, veļu un apaviem pietiekošā daudzumā, pie kam jāņem vērā tā reģiona klimatiskie apstākļi, kurā gūstekņi atrodas. Gūstā turētāja valsts var izmantot gūstekņu apģērbam gūstā saņemto ienaidnieka bruņoto spēku formas tērpus, ja tie atbilst klimatiskajiem apstākļiem.

Gūstā turētājai valstij jānodrošina regulāra šo priekšmetu apmaiņa un salabošana. Bez tam strādājošiem karagūstekņiem jāsaņem piemērots apģērbs, kādu prasa darba apstākļi.

 

28. pants

Kantīnes (tirdzniecības punkti)

Visās nometnēs jāiekārto kantīnes (tirdzniecības punkti), kurās karagūstekņi var nopirkt pārtikas produktus, ziepes, tabaku un ikdienas lietošanas priekšmetus. Cenas nedrīkst pārsniegt vietējās tirdzniecības cenas.

Ienākumi no nometņu kantīnēm jāizlieto karagūstekņu labā; šai nolūkā jārada speciāls fonds. Karagūstekņu pārstāvim jābūt tiesībām piedalīties kantīnes darba un šī fonda izlietošanas pārzināšanā.

Ja kādu nometni likvidē, šī speciālā fonda kredītatlikums jānodod kādai starptautiskai humānās palīdzības organizācijai, lai to izlietotu tās pašas valsts, kuras karagūstekņi uzkrāja šo fondu, karagūstekņu labā. Vispārējas repatriācijas gadījumā šis kredītatlikums paliek gūstā turētājas valsts rīcībā, ja vien starp ieinteresētām pusēm nepastāv cita vienošanās.

 

III nodaļa

Higiēna un medicīniskā aprūpe

 

29. pants

Higiēna

Gūstā turētājai valstij jāievēro visas sanitārās normas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu nometņu tīrību un veselībai labvēlīgu stāvokli un novērstu epidēmiju izplatīšanos.

Karagūstekņiem dienas un nakts laikā jābūt pieejamām labierīcībām, kas atbilst higiēnas normām un pastāvīgi tiek uzturētas tīras. Visās nometnēs, kurās izvieto sievietes — karagūsteknes, viņām jābūt paredzētām atsevišķām labierīcībām.

Bez pirtīm un dušām, ar kurām jāapgādā karagūstekņu nometnes, karagūstekņi jāapgādā arī ar pietiekošu ūdens daudzumu un ziepēm viņu personīgajai tualetei un viņu personīgās veļas mazgāšanai; viņiem jāparedz šim nolūkam nepieciešamās telpas, ierīces un laiks.

 

30. pants

Medicīniskā aprūpe

Katrā nometnē jābūt atbilstošai lazaretei (slimnīcai), kurā karagūstekņi var saņemt nepieciešamo palīdzību un kurā viņiem par nodrošināt atbilstošu diētu (ēšanas režīmu). Ja nepieciešams, jāiekārto izolatori infekciju vai psihiskajiem slimniekiem.

Karagūstekņi, kas cieš no smagām slimībām, vai arī tie, kuru veselības stāvoklis prasa speciālu ārstēšanu, ķirurģisku iejaukšanos vai hospitalizāciju, ir jāuzņem ikvienā militārā vai civilā medicīniskā iestādē, kurā var sniegt nepieciešamo palīdzību, pat ja viņu repatriācija ir iecerēta tuvā nākotnē. Invalīdiem, tai skaitā aklajiem, jāsagādā speciālas ierīces viņu rehabilitācijai, gaidot uz repatriāciju.

Karagūstekņiem jāsaņem medicīniskā palīdzība vislabāk no tās valsts medicīniskā personāla, kurai viņi pieder un, ja iespējams, no viņu tautības personāla.

Karagūstekņus nedrīkst kavēt ierasties uz pārbaudēm pie medicīnas speciālistiem. Gūstā turētājas valsts varas iestādēm jāizsniedz katram karagūsteknim, kas tiek ārstēts, pēc viņa pieprasījuma oficiāla izziņa (sertifikāts), norādot tajā viņa slimības vai ievainojuma raksturu, ilgumu un ārstēšanas veidu. Šīs izziņas dublikāts jānosūta Centrālajai karagūstekņu aģentūrai.

Izdevumus par ārstēšanu, ieskaitot jebkuru ierīču iegādi, kas nepieciešamas karagūstekņu veselības uzturēšanai labā stāvoklī, sevišķi zobu un citu protēžu un briļļu iegādi, apmaksā gūstā turētāja valsts.

 

31. pants

Medicīniskās apskates

Karagūstekņu medicīniskās apskates jāizdara ne retāk kā reizi mēnesī. Tajā katrs karagūsteknis jānosver un svars jāpieraksta. Šo apskašu mērķis ir pārbaudīt karagūstekņu vispārējo veselības stāvokli, barojumu un tīrību, atklāt infekciju slimības, sevišķi tuberkulozi, malāriju un venēriskās slimības. Šai nolūkā jāizmanto efektīvas pieejamās metodes, piemēram, periodiski masu rentgenuzņēmumi (fluorografēšana), lai diagnosticētu tuberkulozi agrā stadijā.

 

32. pants

Karagūstekņu iesaistīšana medicīniskajā dienestā

Gūstā turētāja valsts var pieprasīt no karagūstekņiem, kas ir ārsti, ķirurgi, zobārsti, medmāsas un sanitāri, kaut arī viņi nav kalpojuši savu bruņoto spēku medicīniskajos dienestos, veikt savus medicīniskos pienākumus to karagūstekņu interesēs, kas ir no viņu valsts. Šajā gadījumā viņus turpina uzskatīt par karagūstekņiem, bet viņi saņem tādu pašu apiešanos kā attiecīgais medicīniskais personāls, ko aizturējusi gūstā turētāja valsts. Viņi jāatbrīvo no jebkura cita darba, ko paredz 49. pants.

 

IV nodaļa

Medicīnas personāls un kapelāni,

kas aizturēti, lai apkalpotu karagūstekņus

 

33. pants

Aizturētā personāla tiesības un privilēģijas

Medicīnas personāls un kapelāni, kurus aizturējusi gūstā turētāja valsts ar nolūku, lai viņi palīdzētu karagūstekņiem, nav jāuzskata par karagūstekņiem. Tomēr viņiem jāsaņem vismaz tās priekšrocības un aizsardzība, ko sniedz Konvencija, un viņiem jāatļauj izmantot visas iespējas, lai sniegtu medicīnisko vai garīgo palīdzību karagūstekņiem.

Viņiem jāturpina pildīt savus medicīniskos un garīdznieku pienākumus karagūstekņu labā, dodot priekšroku tiem, kas pieder pie tiem pašiem bruņotajiem spēkiem, no kuriem viņi nāk, ievērojot gūstā turētājas valsts kara likumus un noteikumu, tās kompetentu dienestu vadībā, kā arī saskaņā ar ārstu profesionālo ētiku. Pildot medicīniskos un garīdznieku pienākumus, viņiem jāsaņem sekojoši atvieglojumi:

(a) Viņiem jāatļauj periodiski apmeklēt gūstekņus, kuri atrodas darba nodaļās vai slimnīcās ārpus nometnes. Gūstā turētājai valstij jānodod viņu rīcībā nepieciešamie transporta līdzekļi.

(b) Katrā nometnē vecākais pēc medicīniskā dienesta pakāpes virsnieks ir atbildīgs nometnes militārajai vadībai par visu, kas saistīts ar aizturētā medicīniskā personāla darbību. Šai nolūkā karadarbības sākumā karojošām pusēm jāvienojas par viņu medicīnisko personālu dienesta pakāpju savstarpējo atbilstību, ieskaitot organizāciju locekļus, kas minēti 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 26. pantā. Vecākajam medicīniskā dienesta virsniekam, kā arī garīdzniekiem jāatļauj visos jautājumos, kas saistīti ar viņu pienākumiem, griezties pie nometnes varas iestādēm. Šīm iestādēm jāatļauj viņiem vest korespondenci, kas attiecas uz šiem jautājumiem.

(c) Kaut arī aizturētajam personālam jāpakļaujas nometnes, kurā viņi atrodas, iekšējai kārtībai, nedrīkst piespiest šo personālu veikt citu darbu kā vienīgi to, kas saistīts ar viņa medicīniskajiem vai reliģiskajiem pienākumiem.

Karadarbības laikā karojošām pusēm jāvienojas par iespējamo aizturētā personāla apmaiņu un jānosaka šīs apmaiņas procedūra.

Neviens no iepriekš minētajiem noteikumiem neatbrīvo gūstā turētāju valsti no pienākumiem attiecībā uz karagūstekņu medicīnisko un garīgo aprūpi.

 

V nodaļa

Reliģiskās, intelektuālās un fiziskās nodarbības

 

34. pants

Reliģiskie pienākumi

Karagūstekņiem jābauda pilnīga brīvība viņu reliģisko pienākumu izpildīšanā, ieskaitot dievkalpojumu apmeklēšanu, ar noteikumu, ka viņi ievēro nometnes militārās vadības noteikto disciplināro kārtību.

Dievkalpojumiem jāparedz piemērotas telpas.

 

35. pants

Aizturētie kapelāni

Kapelāniem, kas nonākuši ienaidnieka valsts rokās un paliek vai tiek aizturēti, lai sniegtu karagūstekņiem palīdzību, jāatļauj apmierināt karagūstekņu reliģiskās vajadzības un brīvi noturēt dievkalpojumus tās pašas ticības gūstekņiem saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību. Viņus jāizvieto pa dažādām nometnēm un darba grupām, kurās atrodas karagūstekņi, kas pieder pie tiem pašiem bruņotajiem spēkiem, runā tajā pašā valodā un pieder pie tās pašas konfesijas. Viņiem jābauda nepieciešamās iespējas izmantot transportu, kā to paredz 33. pants, lai viņi varētu apmeklēt karagūstekņus, kas atrodas ārpus nometnes. Viņiem jāļauj veikt korespondenci, kas pakļauta cenzūrai, par viņu reliģijas kulta lietām ar gūstā turētājas valsts garīdzniecības varas iestādēm un arī ar starptautiskajām reliģiskajām organizācijām. Vēstules un pastkartes, kuras viņi šai nolūkā drīkst sūtīt, neietilpst normā, kas paredzēta 71. pantā.

 

36. pants

Gūstekņi, kas ir reliģiska kulta kalpotāji

Karagūstekņiem, kas ir reliģiska kulta kalpotāji, bet kuri neietilpst savas valsts bruņoto spēku garīdznieku dienestā, lai kāda arī būtu viņu konfesija, jāsaņem atļauja brīvi veikt savus pienākumus starp savas ticības gūstekņiem. Tāpēc gūstā turētājas valsts attieksmei pret viņiem jābūt tādai pašai kā pret kapelāniem. Viņus nedrīkst piespiest darīt kādu citu darbu.

 

37. pants

Gūstekņi, kuriem nav viņu konfesijas garīdznieka

Gadījumos, kad karagūstekņiem nav viņu konfesijas garīdznieka aizturēto vai karagūstekņu vidū, pēc ieinteresētu karagūstekņu lūguma šīs misijas veikšanai jānozīmē viņu konfesijas vai līdzīgas konfesijas garīdznieks vai, ja tādu nav, kvalificēta laicīga persona, ja vien to pieļauj reliģiskie apsvērumi. Šo nozīmēšanu, kas jāapstiprina gūstā turētājai valstij, jāizdara ar ieinteresēto gūstekņu kopienas piekrišanu un tur, kur tas nepieciešams, ar tās pašas konfesijas vietējās garīdzniecības apstiprinājumu. Šādi nozīmētai personai jāievēro visi noteikumi, kurus gūstā turētāja valsts izdevusi disciplīnas un militārās drošības interesēs.

 

38. pants

Atpūta, mācības, sports un sporta spēles

Respektējot katra karagūstekņa individuālās intereses, gūstā turētājai valstij jāveicina karagūstekņu intelektuālās, mācību un atpūtas nodarbības, sports un sporta spēles. Šai nolūkā gūstā turētājai valstij jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu šīs aktivitātes un dotu tām piemērotas telpas un nepieciešamo inventāru.

Karagūstekņiem jānodrošina iespējas veikt fiziskus vingrinājumus, ieskaitot sportu un sporta spēles, un atrasties svaigā gaisā. Šim nolūkam visās nometnēs jāparedz pietiekoša izmēra brīvi laukumi.

 

VI nodaļa

Disciplīna

 

39. pants

Pārvalde. Sveicināšana

Katra karagūstekņu nometne jāpakļauj tiešai atbildīga pilnvarota virsnieka pārvaldei, kas pieder gūstā turētājas valsts regulārajiem bruņotajiem spēkiem. Virsnieka rīcībā jābūt šīs Konvencijas eksemplāram (kopijai). Viņam jānodrošina, lai Konvencijas noteikumus zinātu nometnes pārvaldes personāls un apsardze, un savas valdības uzdevumā jābūt atbildīgam par to izpildi.

Karagūstekņiem, izņemot virsniekus, jāsveicina un jāizrāda cieņas ārējās pazīmes visiem gūstā turētājas valsts virsniekiem, kā to paredz viņu pašu bruņoto spēku reglaments.

Karagūstekņiem, kas ir virsnieki, jāsveicina tikai tie gūstā turētājas valsts virsnieki, kuriem ir augstāka dienesta pakāpe. Tomēr viņiem jāsveicina nometnes komandants neatkarīgi no viņa ieņemamās dienesta pakāpes.

 

40. pants

Atšķirības zīmes un goda zīmes

Jāatļauj nēsāt dienesta un valsts atšķirības zīmes un goda zīmes (ordeņus).

 

41. pants

Konvencijas, noteikumu un pavēļu,

izlikšana karagūstekņu zināšanai

Katrā nometnē šīs Konvencijas, tās pielikumu un visu speciālo līgumu, kurus paredz 6. pants, tekstiem, kas tulkoti karagūstekņu valodā, jābūt izliktiem vietās, kur tos var izlasīt visi karagūstekņi. Karagūstekņiem, kuri nevar izlasīt izlikto tekstu, pēc viņu lūguma jāizsniedz šī teksta kopijas.

Jebkura veida noteikumi, pavēles un paziņojumi un publikācijas, kas attiecas uz karagūstekņu uzvedību, viņiem jāsniedz valodā, kuru viņi saprot. Šādi noteikumi, pavēles un paziņojumi jāizvieto iepriekš norādītā veidā un to kopijas jāiesniedz karagūstekņu pārstāvim. Katrs rīkojums vai pavēle karagūsteknim individuāli tāpat jādod viņam saprotamā valodā.

 

42. pants

Ieroču lietošana

Ieroču lietošana pret karagūstekņiem, konkrēti pret tiem, kas bēg vai mēģina bēgt, ir ārkārtējs līdzeklis, pirms kura vienmēr jābūt apstākļiem atbilstošam brīdinājumam.

VII nodaļa

Karagūstekņu dienesta pakāpe

 

43. pants

Dienesta pakāpju paziņošana

Tūlīt pēc karadarbības izcelšanās karojošās puses paziņo viena otrai visu personu, kas minētas šīs Konvencija 4. pantā, amatus un dienesta pakāpes nolūkā nodrošināt vienādu attieksmi pret visiem līdzvērtīgas dienesta pakāpes karagūstekņiem; vēlāk izveidotie amati un dienesta pakāpes tāpat jāpaziņo.

Gūstā turētājai valstij jāatzīst karagūstekņu dienesta pakāpju paaugstinājumi, par kuriem tai noteiktā laikā ir paziņojusi valsts, pie kuras pieder šie gūstekņi.

 

44. pants

Attieksme pret virsniekiem

Pret virsniekiem un līdzvērtīga statusa karagūstekņiem jāizturas ar viņu dienesta pakāpei un vecumam atbilstošu cieņu.

Lai nodrošinātu apkalpošanu virsnieku nometnēs, jānozīmē, ņemot vērā virsnieku un viņiem līdzvērtīgu karagūstekņu dienesta pakāpes, pietiekošs skaits zemāko dienesta pakāpju karagūstekņu no tiem pašiem bruņotajiem spēkiem, kuri, ja vien tas iespējams, runā tajā pašā valodā.

Jācenšas panākt, lai virsnieki paši pārzinātu savu kopgaldu.

 

45. pants

Attieksme pret citiem karagūstekņiem

Pret karagūstekņiem, kas nav virsnieki vai viņiem pielīdzinātas personas, jāizturās ar viņu dienesta pakāpei un vecumam atbilstošu cieņu.

Jācenšas panākt, lai karagūstekņi paši pārzinātu savu kopgaldu.

 

VII nodaļa

Karagūstekņu pārvietošana pēc viņu ierašanās nometnē

 

46. pants

Apstākļi

Gūstā turētājai valstij, izlemjot jautājumu par karagūstekņu pārvietošanu, jāņem vērā pašu karagūstekņu intereses, it sevišķi lai nepalielinātu ar viņu repatriāciju saistītās grūtības.

Karagūstekņu pārvietošana vienmēr jāizdara humāni un apstākļos, kas nav sliktāki par tiem, kuros gūstā turētāja valsts pārvieto savu karaspēku. Vienmēr jāņem vērā klimatiskie apstākļi, pie kuriem karagūstekņi ir pieraduši, un viņu pārvietošanas apstākļi nekādā gadījumā nedrīkst kaitēt viņu veselībai.

Gūstā turētājai valstij pārvietošanas laikā karagūstekņi jāapgādā ar pārtiku un dzeramo ūdeni pietiekošā daudzumā, lai uzturētu viņus pie labas veselības, kā arī ar apģērbu, pajumti un medicīnisko aprūpi. Gūstā turētājai valstij jāveic nepieciešamie piesardzības pasākumi, lai pārvietošanas laikā garantētu karagūstekņu drošību, it sevišķi jūras un gaisa transporta gadījumā, un pirms karagūstekņu aizbraukšanas jāsastāda pārvietojamo personu pilns saraksts.

 

47. pants

Apstākļi, kas nepieļauj pārvietošanu

Slimos un ievainotos karagūstekņus, ja vien to kategoriski neprasa viņu drošība, nedrīkst pārvietot tik ilgi, kamēr vien brauciens var apdraudēt viņu atveseļošanos.

Ja karadarbības zona pietuvojas nometnei, šīs nometnes karagūstekņi ir jāpārvieto tikai tajā gadījumā, ja šo pārvietošanu var izdarīt pietiekoši drošos apstākļos vai ja, paliekot uz vietas, viņi pakļauj sevi lielākam riskam.

 

48. pants

Pārvietošanas process

Pārvietošanas gadījumā karagūstekņiem oficiāli jāpaziņo par viņu aizbraukšanu un viņu jaunā pasta adrese. Šāds paziņojums jāizdara savlaicīgi, lai viņi varētu iesaiņot savas mantas un informēt savus tuvākos radiniekus.

Viņiem jāatļauj ņemt līdzi personīgās mantas, korespondenci un viņiem pienākušos sūtījumus. Ja to prasa pārvietošanas apstākļi, šādas bagāžas svaru drīkst ierobežot līdz tādam, ko katrs gūsteknis var normāli panest, bet tas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 25 kg katram gūsteknim.

Korespondenci un paciņas, kas adresētas viņiem uz iepriekšējo nometni, nekavējoties jāpārsūta.

Nometnes komandantam pēc vienošanās ar karagūstekņu pārstāvi, jānodrošina karagūstekņu kolektīvā īpašuma un bagāžas, kuru viņi nevarēja paņemt līdzi saskaņā ar šī panta otrās rindkopas ierobežojumiem, aizvešana.

 

 

III sekcija

Karagūstekņu darbs

49. pants

Vispārīgas piezīmes

Gūstā turētāja valsts drīkst izmantot kā darbaspēku karagūstekņus, kas ir fiziski veseli, ņemot vērā viņu vecumu, dzimumu, dienesta pakāpi un fiziskās spējas, it sevišķi ar nolūku saglabāt labā formā viņu fizisko un garīgo veselību.

No karagūstekņiem, kas ir apakšvirsnieki, var pieprasīt tikai veikt darbu uzraudzību. Apakšvirsnieki, no kuriem tas nav pieprasīts, drīkst lūgt dot viņiem kādu citu piemērotu darbu, kurš, ja tas vien ir iespējams, viņiem ir jādod.

Ja virsnieki vai viņiem pielīdzinātās personas lūdz sagādāt viņiem piemērotu darbu, šāds darbs iespēju robežās viņiem jāatrod, bet nekādos apstākļos nedrīkst viņus piespiest strādāt.

 

50. pants

Atļautais darbs

Bez darbiem, kas saistīti ar nometnes pārvaldīšanu, iekārtošanu un uzturēšanu, karagūstekņus drīkst iesaistīt piespiedu kārtā darbos, kas atbilst sekojošām kategorijām:

(a) lauksaimniecībā;

(b) izejvielu ražošanas vai ieguves rūpniecībā vai apstrādājošā rūpniecībā, izņemot metalurģisko, mašīnbūves un ķīmisko rūpniecību, kā arī sabiedriskajos darbos un celtniecībā, ja vien tiem nav miltārs raksturs vai militāri mērķi;

(c) transportā un kravu pārvietošanas darbos, ja vien tiem nav militārs raksturs vai militāri mērķi;

(d) tirdzniecībā, mākslā un amatniecībā;

(e) mājsaimniecības darbos;

(f) komunālajos pakalpojumos, ja vien tiem nav militārs raksturs vai militāri mērķi.

Ja augstāk minētie noteikumi tiek pārkāpti, karagūstekņiem jāatļauj izmantot savas tiesības iesniegt sūdzības saskaņā ar 78. pantu.

 

51. pants

Darba apstākļi

Karagūstekņiem jānodrošina pienācīgi darba apstākļi, it sevišķi tie, kas attiecas uz pajumti, ēdienu, apģērbu un darba piederumiem; šie apstākļi nedrīkst būt sliktāki par tiem, kuros līdzīgu darbu strādā gūstā turētājas valsts pilsoņi. Jāņem vērā arī klimatiskie apstākļi.

Gūstā turētājai valstij, izmantojot karagūstekņu darbu, gūstekņu darba vietās jānodrošina tās nacionālās likumdošanas par strādājošo aizsardzību ievērošana, it sevišķi jāievēro darba drošības noteikumi.

Karagūstekņiem jāiziet apmācība un viņi jāapgādā ar aizsardzības līdzekļiem, kas atbilst viņu veicamajam darbam un ir līdzīgi tiem, kurus saņem gūstā turētājas valsts pilsoņi. Ja 52. panta noteikumi ir ievēroti, viņus drīkst pakļaut normālam riskam, kādam tiek pakļauti civiliedzīvotāju strādnieki.

Nekādā gadījumā darba apstākļus nedrīkst padarīt grūtākus, izmantojot disciplinārus līdzekļus.

 

52. pants

Bīstams vai pazemojošs darbs

Bez karagūstekņa brīvprātīgas piekrišanas nevienu karagūstekni nedrīkst izmantot darbos, kas ir bīstami vai kaitīgi veselībai

Nevienu karagūstekni nedrīkst nozīmēt darbā, kuru varētu uzskatīt par pazemojošu gūstā turētājas valsts bruņoto spēku loceklim.

Atmīnēšanu un citu līdzīgu lādiņu aizvākšanu jāuzskata par bīstamu darbu.

 

53. pants

Darba laiks

Karagūstekņu ikdienas darba ilgumam, ieskaitot brauciena laiku turp un atpakaļ, nav jābūt pārmērīgam un tas nekādā ziņā nedrīkst pārsniegt attiecīgā rajona civilo strādnieku, kas ir gūstā turētājas valsts pilsoņi un nodarbināti tādā pat darbā, darba dienas ilgumu.

Darba dienas vidū karagūstekņiem jāatļauj atpūsties ne mazāk par vienu stundu. Atpūtas ilgumam jābūt tādam pašam, kāds ir gūstā turētājas valsts strādniekiem, ja pēdējiem atpūtas laiks ir garāks. Bez tam katru nedēļu viņiem jāpiešķir nepārtraukta divdesmit četras stundas gara atpūta, vēlams svētdienā vai arī dienā, kuru atpūtai izmanto viņu dzimtenē. Bez tam katram karagūsteknim, kas nostrādājis vienu gadu, jāpiešķir nepārtraukts astoņu dienu atvaļinājums, saglabājot viņam darba algu.

Ja izmanto gabaldarba metodes, tas nedrīkst novest pie pārmērīgi gara darba laika.

 

54. pants

Daraba alga. Nelaimes gadījumi darbā un slimības

Karagūstekņu darba alga jānosaka saskaņā ar šīs Konvencijas 62. panta noteikumiem.

Karagūstekņiem, kas sakarā ar darbu cieš nelaimes gadījumā vai arī kas saslimst darba laikā vai darba rezultātā, jāsaņem visa aprūpe, kādu prasa viņu stāvoklis. Bez tam gūstā turētājai valstij viņiem jāizdod medicīniska apliecība (sertifikāts), kas atļauj viņiem paziņot savas prasības tai valstij, kurai viņi pieder; šīs apliecības dublikāts jānosūta Centrālajai karagūstekņu aģentūrai saskaņā ar 123. pantu.

 

55. pants

Medicīniskā uzraudzība

Periodiski, bet ne retāk kā reizi mēnesī, medicīniskajās apskatēs jāpārbauda karagūstekņu derīgums darbam. Šajās apskatēs jāņem vērā tā darba raksturs, kuru strādā karagūstekņi.

Ja kāds karagūsteknis uzskata sevi par darbam nespējīgu, viņam jāatļauj griezties pie savas nometnes medicīniskā personāla. Terapeiti un ķirurgi drīkst rekomendēt atbrīvot karagūstekņus no darba, ja pēc viņu uzskata tie nav darbam derīgi.

 

56. pants

Darba grupas

Darba grupu organizēšanai un vadīšanai jābūt līdzīgai tai, kāda tā ir karagūstekņu nometnēs.

Ikvienai darba grupai jāpaliek karagūstekņu nometnes kontrolē un administratīvā tās daļai. Minētās nometnes militārajiem varas orgāniem un komandantam savas valdības uzdevumā jānes atbildība par šīs Konvencijas noteikumu ievērošanu darba grupās.

Nometnes komandantam jāizdara regulāra darba grupu uzskaite un viņam tā jāuzrāda aizbildņvalsts, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai citu organizāciju, kas sniedz palīdzību karagūstekņiem, delegātiem, kuri drīkst apmeklēt nometni.

 

57. pants

Karagūstekņi, kas strādā pie privātiem uzņēmējiem

Attieksme pret karagūstekņiem, kas strādā pie privātiem uzņēmējiem, pat ja pēdējie ir atbildīgi par viņu apsardzi un aizsardzību, nedrīkst būt sliktāka par to, kādu paredz šī Konvencija. Gūstā turētājai valstij, tās nometnes, no kuras ir šādi karagūstekņi, militārajām varas iestādēm un komandantam jābūt pilnīgi atbildīgiem par šo karagūstekņu uzturu, uzraudzību, apiešanos un samaksu par darbu.

Šiem karagūstekņiem jābūt tiesībām saglabāt sakarus ar karagūstekņu pārstāvjiem nometnē, kurai viņi pieder.

 

 

IV sekcija

Karagūstekņu naudas līdzekļi

58. pants

Skaidrā nauda

Karadarbības sākumā, kamēr šajā jautājumā nav noslēgta vienošanās ar aizbildņvalsti, gūstā turētāja valsts drīkst noteikt maksimālo summu skaidrā naudā vai jebkurā līdzīgā formā, kāda drīkst būt gūstekņu īpašumā. Visa gūstekņu īpašumā esošā nauda, kas pārsniedz šo summu un kas viņiem ir atņemta vai ieturēta, ir jānogulda viņu rēķinā kopā ar viņu pašu noguldījumiem un bez viņu piekrišanas to nedrīkst konvertēt citā valūtā.

Ja karagūstekņiem ir atļauts ārpus nometnes izdarīt iepirkumus vai izmantot pakalpojumus pret samaksu skaidrā naudā, šādu samaksu izdara paši karagūstekņi vai arī nometnes administrācija, atskaitot izmaksāto summu no attiecīgā karagūstekņa rēķina. Gūstā turētāja valsts šajā sakarā izdod nepieciešamos noteikumus.

 

59. pants

Nauda, kas atņemta karagūstekņiem

Naudas summas gūstā turētājas valsts valūtā, kas saskaņā ar 18. pantu atņemta karagūstekņiem viņu sagūstīšanas brīdī, jānogulda viņu atsevišķos rēķinos saskaņā ar šīs sekcijas 64. panta noteikumiem.

Naudas summas gūstā turētājas valsts valūtā, kuras iegūst, konvertējot karagūstekņiem tajā pašā laikā atņemto naudu citā valūtā, arī jānogulda viņu atsevišķos rēķinos.

 

60. pants

Avansa maksājumi

Gūstā turētājai valstij jāizmaksā ikvienam karagūsteknim avanss, kura lielumu nosaka, konvertējot minētās valsts valūtā sekojošas summas:

I kategorija: Karagūstekņiem, kuru dienesta pakāpe zemāka par seržanta dienesta pakāpi: astoņi Šveices franki.

II kategorija: Seržantiem un citiem apakšvirsniekiem vai gūstekņiem ar līdzīgu dienesta pakāpi: divpadsmit Šveices franku.

III kategorija: Virsniekiem ar dienesta pakāpi, kas zemāka par majora dienesta pakāpi, vai karagūstekņiem ar līdzvērtīgu dienesta pakāpi: piecdesmit Šveices franku.

IV kategorija: Majoriem, apakšpulkvežiem un pulkvežiem vai gūstekņiem ar līdzvērtīgu dienesta pakāpi: sešdesmit Šveices franku.

V kategorija: Ģenerāļiem vai karagūstekņiem ar līdzvērtīgu dienesta pakāpi: septiņdesmit pieci Šveices franki.

Tomēr karojošās puses drīkst ar speciālu līgumu palīdzību grozīt avansu lielumu, kas jāmaksā iepriekš minēto kategoriju karagūstekņiem.

Bez tam, ja naudas summas, kas noteiktas šī panta pirmajā rindkopā, izrādītos nesamērīgi lielas salīdzinājumā ar gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļu algām vai ja kaut kāda iemesla dēļ tās radītu gūstā turētājai valstij nopietnas grūtības, tad, gaidot uz speciāla līguma noslēgšanu ar valsti, kurai pieder karagūstekņi, par augstāk minēto naudas summu lielumu izmaiņām, gūstā turētājai valstij:

a) jāturpina ieskaitīt karagūstekņu personīgajos rēķinos naudas summas, kas uzrādītas pirmajā rindkopā;

b) drīkst uz laiku ierobežot līdz saprātīgam lielumam naudas summas, kuras no šiem avansiem karagūstekņiem ir pieejamas viņu pašu izmantošanai, bet kuras I kategorijas karagūstekņiem nedrīkst būt mazākas par to naudas daudzumu, kuru gūstā turētāja valsts maksā savu bruņoto spēku locekļiem.

Jebkura ierobežojuma iemesli nekavējoties jāpaziņo aizbildņvalstij.

 

61. pants

Papildlīdzekļi

Gūstā turētājai valstij jāpiekrīt izdalīt karagūstekņiem kā papildlīdzekļus naudas summas, kuras viņiem atsūta valsts, kurai viņi pieder, ar noteikumu, ka šī izmaksājamā naudas summa ir vienāda visiem vienas un tās pašas kategorijas karagūstekņiem, ka tā jāizmaksā visiem vienas un tās pašas kategorijas karagūstekņiem un ka pie pirmās izdevības tā jānogulda viņu personīgajos rēķinos saskaņā ar 64. pantu.

Šī papildmaksa neatbrīvo gūstā turētāju valsti no jebkuriem citiem pienākumiem, kādus uzliek šī Konvencija.

 

62. pants

Darba samaksa

Karagūstekņiem jāsaņem taisnīga darba samaksa tieši no gūstā turētājas valsts varas orgāniem. Tās lielumu nosaka minētie orgāni, bet tā nekādā ziņā nedrīkst būt mazāka par ceturtdaļu Šveices franka par pilnu darba dienu. Gūstā turētājai valstij jāinformē karagūstekņi, kā arī, izmantojot aizbildņvalsts starpniecību, valsts, kurai viņi pieder, tās noteiktā darba algas dienas likme.

Gūstā turētājas valsts varas orgāniem tāpat jāmaksā darba alga karagūstekņiem, kuri pastāvīgi nodarbojas ar vairāk vai mazāk kvalificētu darbu, kas saistīts ar nometnes administrēšanu, iekārtošanu un uzturēšanu, kā arī gūstekņiem, kuri savu biedru uzdevumā veic garīdznieku vai medicīniskos pienākumus.

Karagūstekņu pilnvarotā pārstāvja, viņa padomnieku, ja tādi ir, un viņa asistentu darbs jāapmaksā no fonda, kuru uzkrāj no kantīnes ienākumiem. Šo darba algu lielumu nosaka karagūstekņu pilnvarotais pārstāvis un apstiprina nometnes komandants. Ja šāda fonda nav, gūstā turētājas valsts varas orgāniem jāmaksā šiem karagūstekņiem taisnīga alga.

 

63. pants

Naudas sūtīšana

Karagūstekņiem jāatļauj saņemt viņiem personīgi vai kolektīvi adresētus naudas pārvedumus.

Katram karagūsteknim ir tiesības rīkoties ar sava rēķina kredītatlikumu, kā to paredz sekojošais pants, tajās robežās, kuras nosaka gūstā turētāja valsts, kurai jāizdara pieprasītie maksājumi. Ievērojot finansu un valūtas ierobežojumus, kurus gūstā turētāja valsts uzskata par svarīgiem, karagūstekņi drīkst izdarīt arī maksājumus ārzemēs. Šajā gadījumā jādod priekšroka tiem naudas pārvedumiem, kurus karagūstekņi sūta saviem apgādājamiem.

Katrā gadījumā ar savas piederības valsts piekrišanu karagūstekņi drīkst dot rīkojumu par maksājuma izdarīšanu viņu piederības valstī sekojošā veidā: gūstā turētājai valstij, izmantojot aizbildņvalsti, jānosūta iepriekš minētajai valstij maksāšanas paziņojums, kurā uzrādītas visas nepieciešamās ziņas par karagūstekni, naudas saņēmēju un naudas summas lielumu gūstā turētājas valsts valūtā. Minētais paziņojums jāparaksta ieinteresētajam karagūsteknim un viņa paraksts jāapstiprina nometnes komandantam. Gūstā turētājai valstij jāatskaita no karagūstekņa personīgā rēķina attiecīgā naudas summa; šādi atskaitīto naudas summu jāpārskaita tai valstij, kurai pieder karagūsteknis.

Lai izpildītu iepriekš minētos noteikumus, gūstā turētāja valsts drīkst izmantot tipveida noteikumus, kas atrodas šīs Konvencijas V pielikumā.

 

64. pants

Karagūstekņu personīgie rēķini (konti)

Gūstā turētājai valstij jāatver katram karagūsteknim personīgs rēķins (konts), kurā jāuzrāda vismaz sekojošais:

(1) Naudas summas, kas pieder karagūsteknim vai kuras viņš saņēmis kā maksājumu avansu, kā darba algu vai no jebkura cita ienākumu avota; naudas summa gūstā turētājas valsts valūtā, kas bija no viņa pieņemta; naudas summa, kas bija no viņa pieņemta un konvertēta gūstā turētājas valsts valūtā.

(2) Naudas summas, kas izmaksātas karagūsteknim skaidrā naudā vai jebkurā citā līdzīgā veidā; maksājumi, kas izdarīti viņa vārdā vai pēc viņa lūguma; naudas summas, kas pārsūtītas saskaņā ar 63. panta trešo rindkopu.

 

65. pants

Karagūstekņu personīgo rēķinu pārzināšana

Jebkuram ierakstam karagūstekņa rēķinā (kontā) jābūt viņa parakstītam vai parafētam, to var izdarīt arī karagūstekņa uzticības persona, kas darbojas viņa uzdevumā.

Karagūstekņiem vienmēr jādod saprātīga iespēja iepazīties ar viņu rēķinu (kontu) stāvokli un saņemt rēķinu (kontu) kopijas, kurus tāpat drīkst pārbaudīt aizbildņvalstu pārstāvji nometnes apmeklējuma laikā.

Ja karagūstekņus pārsūta no vienas nometnes uz citu, viņu personīgajiem rēķiniem (kontiem) jāseko viņiem. Gadījumā, ja karagūstekņus viena gūstā turētāja valsts nodod citai, naudas summas, kas viņiem pieder un nav gūstā turētājas valsts valūtā, jādod viņiem līdzi. Par jebkuru citu naudu, kas paliek viņu rēķinu (kontu) kredītatlikumā, viņiem jāizdod apliecība (sertifikāts).

Ieinteresētās karojošās puses var vienoties un pēc noteiktiem laika intervāliem, izmantojot aizbildņvalsti, paziņot viena otrai karagūstekņu rēķinu summu.

 

66. pants

Personīgo rēķinu slēgšana

Gūstam beidzoties sakarā ar karagūstekņa atbrīvošanu vai repatriāciju, gūstā turētājai valstij jāizdod viņam dokuments, kuru parakstījis šīs valsts pilnvarots virsnieks un kurā uzrādīts kredīta atlikums, kas pienākas karagūsteknim. Izmantojot aizbildņvalsts starpniecību, gūstā turētājai valstij jānosūta tās valsts valdībai, kurai gūstekņi pieder, saraksti, kuros uzrādīti visi nepieciešamie dati par visiem karagūstekņiem, kuru gūsts izbeidzies sakarā ar repatriēšanu, atbrīvošanu, izbēgšanu, nāvi vai jebkurā citā veidā, kā arī viņu kredītatlikumi. Katra šāda saraksta lapa jāapliecina ar parakstu gūstā turētājas valsts pilnvarotam pārstāvim.

Jebkurus no augstāk minētajiem šī panta noteikumiem drīkst grozīt pēc savstarpējas vienošanās starp jebkurām divām karojošām pusēm.

Valstij, kurai pieder karagūsteknis, jānes atbildība par norēķināšanos ar viņu saskaņā ar kredītatlikumu, kas viņam pēc gūsta izbeigšanās pienākas no gūstā turētājas valsts.

 

67. pants

Maksājumu attiecības starp karojošām pusēm

Avansa maksājumi, kas izdarīti karagūstekņiem saskaņā ar 60. pantu, jāuzskata par tādiem, kas izdarīti tās valsts uzdevumā, kurai pieder šie karagūstekņi. Šie avansa maksājumi, tāpat kā visi maksājumi, kas izdarīti saskaņā ar 63. panta trešo rindkopu un 68. pantu, ir vienošanās priekšmets starp ieinteresētām valstīm pēc karadarbības izbeigšanās.

 

68. pants

Prasības pēc kompensācijas

Par ikvienu karagūstekņa prasību pēc kompensācijas sakarā ar jebkuru ievainojumu vai invaliditāti, kas radusies darba rezultātā, jāpaziņo, izmantojot aizbildņvalsti, valstij, kurai viņš pieder. Saskaņā ar 54. pantu gūstā turētāja valsts visos gadījumos izsniegs ieinteresētajam karagūsteknim dokumentu, kurā uzrādīta ievainojuma vai invaliditātes daba, apstākļi, kuros tas vai tā ir radusies un datus par viņam sniegto medicīnisko palīdzību vai ārstēšanu slimnīcā. Šis dokuments jāparaksta gūstā turētājas valsts atbildīgam virsniekam, medicīniskie dati jāapstiprina medicīniskā dienesta virsniekam.

Ikviena karagūstekņa prasība pēc kompensācijas par viņa personīgajām lietām, naudu un vērtībām, ko viņam konfiscējusi gūstā turētāja valsts saskaņā ar 18. pantu un kas nav atdotas viņam atpakaļ pie viņa repatriācijas, vai prasības pēc kompensācijas par zaudējumiem, kuri pēc viņa apgalvojuma viņam sagādāti gūstā turētājas valsts vai jebkura tās pārstāvja vainas dēļ, tāpat jāpaziņo valstij, kurai viņi pieder. Tomēr tās personīgās lietas, kuras karagūsteknim jālieto viņa gūsta laikā, jāapmaina uz gūstā turētājas valsts rēķina. Gūstā turētāja valsts visos gadījumos izdos karagūsteknim dokumentu, kuru parakstījis atbildīgs virsnieks un kurā uzrādīta visa nepieciešamā informācija par iemesliem, kuru dēļ šīs lietas, nauda vai vērtības nav viņam atdotas. Šī dokumenta kopija jānosūta valstij, kurai pieder karagūsteknis, caur Centrālo karagūstekņu aģentūru, kā to paredz 123. pants.

 

 

V sekcija

Karagūstekņu sakari ar ārējo pasauli

69. pants

Paziņošana par veiktajiem pasākumiem

Gūstā turētājai valstij tūlīt pēc karagūstekņu nokļūšanas tās varā jāinformē viņi un, izmantojot aizbildņvalsti, jāinformē valstis, kurām viņi pieder, par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu šīs sekcijas noteikumus. Tai tāpat jāinformē ieinteresētās puses par jebkurām izmaiņām šajos pasākumos.

 

70. pants

Pastkarte ar informāciju par sagūstīšanu

Katram karagūsteknim nekavējoties pēc sagūstīšanas vai ne vēlāk par vienu nedēļu pēc viņa ierašanās nometnē, pat ja tā ir tranzītnometne, kā arī viņa saslimšanas gadījumā vai pārvietošanas gadījumā uz slimnīcu vai citu nometni, jāatļauj nosūtīt pastkarti tieši savai ģimenei, kā arī Centrālajai karagūstekņu aģentūrai, kā tas paredzēts 123. pantā, ja iespējams, pēc šai Konvencijai pievienotā parauga, ar informāciju par sagūstīšanu, adresi un veselības stāvokli. Minētās pastkartes jānosūta, cik ātri vien iespējams, un to nedrīkst nekādā veidā aizkavēt.

 

71. pants

Korespondence

Karagūstekņiem jāatļauj sūtīt un saņemt vēstules un pastkartes. Ja gūstā turētāja valsts uzskata par nepieciešamu ierobežot vēstuļu un pastkaršu skaitu, ko var izsūtīt ikviens karagūsteknis, šis skaits nedrīkst būt mazāks par divām vēstulēm un četrām pastkartēm mēnesī, kuras pēc iespējas uzrakstītas pēc šai Konvencijai pievienotā parauga, neieskaitot 70. pantā paredzētās pastkartes. Turpmākus ierobežojumus var ievest tikai tajā gadījumā, ja gūstā turētājai valstij ir pamats uzskatīt, ka šie ierobežojumi ir pašu karagūstekņu interesēs sakarā ar tulkošanas grūtībām, kuras rodas gūstā turētājai valstij, jo nav iespējams atrast pietiekoši kvalificētus tulkus nepieciešamās cenzūras veikšanai. Ja jāierobežo korespondence, kas adresēta karagūstekņiem, to drīkst izdarīt tikai valsts, kurai viņi pieder, iespējams pēc gūstā turētājas valsts lūguma. Šādas vēstules un pastkartes jāpārsūta pēc iespējas ātrākā veidā, kāds ir gūstā turētājas valsts rīcībā; tās nedrīkst aizkavēt vai aizturēt disciplināru sodu dēļ.

Karagūstekņiem, kuri ilgu laiku nav saņēmuši ziņas vai kuriem nav iespējams saņemt ziņas no saviem tuviniekiem, kā arī vienkāršu pasta sūtījumu veidā nosūtīt viņiem ziņas, un karagūstekņiem, kas atrodas lielā attālumā no savām mājām, jāatļauj nosūtīt telegrammas, maksa par kurām jāatskaita no viņu personīgā rēķina, kuru glabā gūstā turētāja valsts, vai arī jāapmaksā ar naudu, kas ir viņu rīcībā. Tāpat šāda iespēja viņiem jādod neatliekamas nepieciešamības gadījumā.

Kā likums, karagūstekņu korespondence jāraksta viņu dzimtajā valodā. Karojošas puses var atļaut vest korespondenci arī citās valodās.

Maisi ar karagūstekņu korespondenci ir rūpīgi jāaizzīmogo, uz tiem jābūt birkām, kurās skaidri norādīts to saturs, un tie jānosūta uz galamērķa pasta nodaļām.

 

72. pants

Palīdzības sūtījumi

I. Vispārīgie principi

Karagūstekņiem jāatļauj saņemt pa pastu vai jebkurā citā veidā individuālas paciņas vai kolektīvus sūtījumus, kuros atrodas pārtika, apģērbs, medikamenti un viņiem nepieciešamie reliģiska, izglītojoša vai izklaidējoša rakstura priekšmeti, ieskaitot grāmatas, kulta priekšmetus, aparatūru zinātniskajam darbam, eksāmenu materiālus, mūzikas instrumentus, sporta inventāru un priekšmetus, kas atļauj turpināt mācības vai kultūras aktivitātes.

Šie sūtījumi nekādā ziņā neatbrīvo gūstā turētāju valsti no šajā Konvencijā minētajiem pienākumiem.

Šos sūtījumus drīkst ierobežot vienīgi tādā veidā, kā to ierosina aizbildņvalsts pašu karagūstekņu interesēs vai arī Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita organizācija, kas palīdz karagūstekņiem, sakarā ar transporta vai sakaru sistēmu pārslodzi un vienīgi šo organizāciju sūtījumus.

Par individuālo paciņu un kolektīvās palīdzības sūtīšanas noteikumiem var, ja tas nepieciešams, noslēgt speciālus nolīgumus starp ieinteresētām valstīm, kuri gan nekādā gadījumā nedrīkst aizkavēt karagūstekņu palīdzībai paredzēto sūtījumu saņemšanu. Grāmatas nedrīkst būt paciņās kopā ar apģērbu un pārtikas produktiem. Medicīniskos materiālus, kā likums, jāsūta kolektīvās paciņās.

 

73. pants

II. Kolektīvās palīdzības sūtījumi

Ja starp ieinteresētām valstīm nav noslēgti speciāli līgumi par kolektīvās palīdzības sūtījumu saņemšanas un sadalīšanas noteikumiem, tad jāievēro priekšraksti un noteikumi, kas attiecībā uz kolektīvās palīdzības sūtījumiem pievienoti šai Konvencijai.

Augstāk minētie speciālie līgumi nekādā ziņā nedrīkst ierobežot karagūstekņu pilnvaroto pārstāvju tiesības saņemt īpašumā karagūstekņiem paredzētos kolektīvās palīdzības sūtījumus, lai tos sadalītu vai rīkotos ar tiem karagūstekņu interesēs.

Šādi līgumi arī nedrīkst ierobežot aizbildņvalsts pārstāvju, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai jebkuras citas organizācijas, kas sniedz palīdzību karagūstekņiem un ir atbildīgas par kolektīvās palīdzības sūtījumu nogādi, tiesības kontrolēt to sadali starp saņēmējiem.

 

74. pants

Atbrīvošana no maksas par pasta un transporta pakalpojumiem

Visi karagūstekņiem paredzētie palīdzības sūtījumi jāatbrīvo no importa, muitas un citiem nodokļiem.

Korespondence, palīdzības sūtījumi un atļautie naudas pārvedumi, kas adresēti karagūstekņiem vai kurus viņi nosūta pa pastu tieši vai caur Informācijas biroju saskaņā ar 122. pantu un Centrālo karagūstekņu aģentūru saskaņā ar 123. pantu, jāatbrīvo no visiem pasta izdevumiem nosūtītājvalstī, saņēmējvalstī un valstīs, caur kuru teritoriju iet šie sūtījumi.

Ja palīdzības sūtījumus, kas domāti karagūstekņiem, nevar nosūtīt pa pastu to svara vai jebkura cita iemesla dēļ, tad visus ar to nosūtīšanu saistītos izdevumus jāsedz gūstā turētājai valstij visās teritorijās, kas atrodas tās kontrolē. Citām valstīm, kas ir šīs Konvencijas dalībvalstis, attiecīgi jāsedz transporta izdevumi savās teritorijās.

Ja starp ieinteresētām pusēm nepastāv speciāli līgumi, tad izdevumi, kas saistīti ar šādu sūtījumu transportu, bet uz kuriem neattiecas augstāk minētās atlaides, jāapmaksā sūtītājam.

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm jācenšas samazināt, cik vien tas ir iespējams, tarifus par telegrammām, kuras sūta vai saņem karagūstekņi.

 

75. pants

Speciālie transporta līdzekļi

Ja militārās operācijas traucē ieinteresētām valstīm izpildīt viņu pienākumus, lai nodrošinātu sūtījumu transportu saskaņā ar 70., 71., 72. un 77. pantu, ieinteresētās aizbildņvalstis, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita organizācija, kuru pienācīgi atzīst karojošās puses, drīkst uzņemties nodrošināt šādu sūtījumu nogādi, izmantojot piemērotus transporta līdzekļus (dzelzceļa vagonus, kravas automašīnas, kuģus vai lidmašīnas utt.). Šajā nolūkā Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, jācenšas apgādāt tās ar šādiem transporta līdzekļiem un atļaut to kustību, it sevišķi nodrošinot tos ar nepieciešamajām caurlaidēm.

Šādus transporta līdzekļus var arī izmantot, lai pārvadātu:

a) korespondenci, sarakstus un ziņojumus, ar kuriem apmainās Centrālā informācijas aģentūra, kas minēta 123. pantā, un Nacionālie biroji, kas minēti 122. pantā;

b) korespondenci un ziņojumus, kas attiecas uz karagūstekņiem un ar kuriem aizbildņvalstis, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita organizācija, kas palīdz karagūstekņiem, apmainās ar saviem delegātiem vai ar karojošām pusēm.

Šie noteikumi nekādā ziņā nemazina jebkuras karojošās puses tiesības noorganizēt citus transporta līdzekļus, ja tie ir labāki, vai arī atļaut izdot caurlaides šādiem transporta līdzekļiem saskaņā ar noteikumiem, par kuriem panākta savstarpēja vienošanās.

Ja nav noslēgti speciāli līgumi, tad izdevumi, kas saistīti ar šādu transporta līdzekļu izmantošanu, proporcionāli jāsedz karojošām pusēm, kuru pilsoņu labā tiek veikti šie pārvadājumi.

 

76. pants

Cenzūra un pārbaude

Karagūstekņiem adresētās vai viņu izsūtītās korespondences cenzūra jāizdara, cik ātri vien iespējams. Cenzūra jāizdara tikai nosūtītāj— un saņēmējvalstī un tikai vienu reizi katrā no tām.

Karagūstekņiem paredzēto preču sūtījumu pārbaudi nedrīkst izdarīt apstākļos, kuri varētu pakļaut tajos esošās preces bojāšanai; izņemot sūtījumus ar rakstītiem vai drukātiem materiāliem, pārējo sūtījumu pārbaude jāizdara adresāta vai viņa pilnvarota karagūstekņa klātbūtnē. Individuālo un kolektīvo sūtījumu piegādi nedrīkst aizkavēt ar ieganstu par cenzūras grūtībām.

Jebkuriem korespondences aizliegumiem, kurus nosaka karojošās puses militāru vai politisku iemeslu dēļ, var būt tikai pagaidu raksturs un to darbības laikam jābūt pēc iespējas īsākam.

 

77. pants

Juridisku dokumentu sagatavošana, noformēšana un nosūtīšana

Gūstā turētājām valstīm, izmantojot aizbildņvalstis vai Centrālo karagūstekņu aģentūru, kas minēta 123. pantā, jāizmanto visas iespējas aktu, rakstu un dokumentu, it sevišķi pilnvaru un testamentu, kas adresēti karagūstekņiem vai nāk no viņiem, pārsūtīšanai.

Visos gadījumos gūstā turētājām valstīm jāatvieglo šādu dokumentu sagatavošana un noformēšana karagūstekņu uzdevumā, tām jāatļauj gūstekņiem konsultēties pie jurista un jādara viss nepieciešamais, lai apliecinātu viņu parakstus.

 

VI sekcija

Karagūstekņu attiecības ar varas orgāniem

I nodaļa

Karagūstekņu sūdzības par gūsta apstākļiem

 

78. pants

Sūdzības un lūgumi

Karagūstekņiem jābūt tiesībām paziņot miltārajām varas iestādēm, kurām viņi ir pakļauti, viņu lūgumus attiecībā uz gūsta režīma apstākļiem.

Viņiem jābūt neierobežotām tiesībām griezties pie gūstā turētājas valsts pārstāvjiem caur gūstekņu pilnvaroto pārstāvi vai, ja viņi uzskata to par nepieciešamu, tieši, lai vērstu viņu uzmanību uz jebkuru gūsta režīma noteikumu, par kuru viņiem varētu būt sūdzības.

Šos lūgumus un sūdzības nedrīkst ierobežot, nedz arī uzskatīt par korespondences kvotas daļu, kas minēta 71. pantā. Tie jānosūta nekavējoties. Pat ja tos atzīst par nepamatotiem, tie nedrīkst izraisīt nekādu sodu.

Karagūstekņu pārstāvji periodiski drīkst sūtīt aizbildņvalsts pārstāvjiem ziņojumus par stāvokli nometnē un karagūstekņu vajadzībām.

 

II nodaļa

Karagūstekņu pārstāvji

 

79. pants

Ievēlēšana

Visur, kur atrodas karagūstekņi, izņemot vietas, kur atrodas virsnieki, katrus sešus mēnešus vai arī ātrāk, ja atbrīvojas vakance, brīvi un aizklāti balsojot, jāievēlē karagūstekņu pārstāvji, kuriem uzticēts pārstāvēt viņu intereses militārajās varas iestādēs, aizbildņvalstī, Starptautiskajā Sarkanā Krusta komitejā vai jebkurā citā organizācijā, kas drīkst viņiem palīdzēt. Šos gūstekņu pārstāvjus var ievēlēt atkārtoti.

Virsnieku un viņiem pielīdzināto personu nometnēs vai arī jauktās nometnēs par karagūstekņu pārstāvi nozīmē virsnieku, kuram ir augstākā dienesta pakāpe starp gūstekņiem. Virsnieku nometnēs viņam jābūt vienam vai vairākiem padomniekiem, kurus izvēlas virsnieki; jauktās nometnēs viņa palīgus izvēl no to karagūstekņu vidus, kas nav virsnieki.

Karagūstekņu darba nometnēs izvieto tās pašas tautības karagūstekņus — virsniekus, lai viņi pildītu tos nometnes administrēšanas pienākumus, par kuriem ir atbildīgi karagūstekņi. Šos virsniekus var ievēlēt par karagūstekņu pārstāvjiem saskaņā ar šī panta pirmo rindkopu. Šajā gadījumā karagūstekņu pārstāvja palīgus jāizvēlas no to karagūstekņu vidus, kas nav virsnieki. Ikvienu ievēlētu pārstāvi, pirms viņš stājas pie savu pienākumu pildīšanas, jāapstiprina gūstā turētājai valstij. Ja gūstā turētāja valsts atsakās apstiprināt karagūstekni, kuru ievēlējuši viņa biedri, tai jāinformē aizbildņvalsts par šāda atteikuma iemesliem.

Visos gadījumos karagūstekņu pārstāvja tautībai, valodai un paražām jābūt vienādām ar to karagūstekņu tautību, valodu un paražām, kurus viņš pārstāv. Tā karagūstekņiem, kas sadalīti pa nometnes dažādām sekcijām saskaņā ar viņu tautību, valodu un paražām, jābūt katrā sekcijā savam gūstekņu pārstāvim saskaņā ar iepriekšējās rindkopās teikto.

 

80. pants

Pienākumi

Gūstekņu pārstāvim jāveicina karagūstekņu garīgā, fiziskā un intelektuālā labklājība.

Ja karagūstekņi nolemj organizēt savstarpējās palīdzības sistēmu, tās organizēšana ir gūstekņu pārstāvja ziņā, bez tam viņam jāveic visi pienākumi, kas viņam uzticēti saskaņā ar šīs Konvencijas pārējiem noteikumiem.

Gūstekņu pārstāvji tikai sava pienākuma dēļ nevar būt atbildīgi par pārkāpumiem, ko izdarījuši karagūstekņi.

 

81. pants

Priekšrocības

Gūstekņu pārstāvjiem nav jāliek veikt citu darbu, ja tas apgrūtina viņa pienākumu pildīšanu.

Gūstekņu pārstāvji var no karagūstekņu vidus nozīmēt sev palīgus, kādi viņiem vajadzīgi. Viņiem jādod visas praktiskās iespējas un arī noteikta pārvietošanās brīvība, kas nepieciešama viņu pienākumu veikšanai (darba komandu inspicēšana, piegāžu saņemšana utt.).

Gūstekņu pārstāvjiem jāatļauj apmeklēt telpas, kurās izvietoti karagūstekņi; ikvienam karagūsteknim jābūt tiesībām brīvi konsultēties pie sava pārstāvja.

Līdzīgā veidā gūstekņu pārstāvjiem jādod visas iespējas viņu pasta un telegrāfa sakariem ar gūstā turētājas valsts varas pārstāvjiem, ar aizbildņvalstīm, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteju un tās delegātiem, ar jauktajām medicīniskajām komisijām, kā arī ar organizācijām, kas palīdz karagūstekņiem. Gūstekņu pārstāvjiem darba komandās jābūt tādām pašām sarakstes iespējām ar gūstekņu pārstāvjiem galvenajā nometnē.

Šādu saraksti nedrīkst ierobežot, nedz arī uzskatīt, ka tā sastāda daļu no kvotas, kas paredzēta 71. pantā.

Ja karagūstekņu pārstāvjus pārved uz citu nometni, viņiem jādod pietiekošs laiks, lai iepazīstinātu savus pēctečus ar tekošajām lietām.

Gūstekņu pārstāvja atstādināšanas gadījumā tās iemesli jāpaziņo aizbildņvalstij.

III nodaļa

Soda un disciplinārās sankcijas

I. Vispārīgie noteikumi

 

82. pants

Pielietojamā likumdošana

Karagūstekņi ir pakļauti likumiem, noteikumiem un pavēlēm, kas ir spēkā gūstā turētājas valsts bruņotajos spēkos; gūstā turētājai valstij ir tiesības piemērot tiesu vai disciplinārus līdzekļus attiecībā pret jebkuru šo likumu, noteikumu vai pavēļu pārkāpumu, ko izdarījis karagūsteknis. Tomēr nav pieļaujami tiesas procesi vai sodi, kas ir pretrunā ar šīs nodaļas noteikumiem.

Ja karagūstekņu veiktās darbības kādā no gūstā turētājas valsts likumiem, noteikumiem vai pavēlēm ir deklarētas kā sodāmas, bet tās pašas darbības, ko būtu veikuši gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļi, nebūtu sodāmas, tad par šādām darbībām karagūstekņus var sodīt tikai ar disciplināriem sodiem.

 

83. pants

Izvēle starp disciplināru un tiesas atbildību

Izlemjot jautājumu par to, kāda atbildība — tiesas vai disciplināra — jāpiemēro par pārkāpumu, ko var būt izdarījis karagūsteknis, gūstā turētājai valstij jānodrošina, lai kompetenti varas orgāni izrādītu lielāku iecietību un, kur vien tas iespējams, piemērotu disciplināru un nevis tiesas atbildību.

 

84. pants

Tiesas

Karagūstekni var tiesāt tikai kara tiesas, ja vien pastāvošā gūstā turētājas valsts likumdošana nedod speciālas tiesības civilajām tiesām tiesāt gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļus par tādu pašu pārkāpumu, par kura izdarīšanu apvaino karagūstekni.

Nekādos apstākļos karagūstekni nevar tiesāt jebkāda tiesa, kas nedod viņam vispāratzītās neatkarības un taisnīguma (objektivitātes) pamatgarantijas, un it sevišķi tā tiesa, kuras tiesas procedūra nenodrošina apsūdzētajam saskaņā ar 105. pantu paredzētās tiesības un aizstāvības līdzekļus.

 

85. pants

Pārkāpumi, kas izdarīti pirms sagūstīšanas

Karagūstekņiem, kas saskaņā ar gūstā turētājas valsts likumiem tiek apsūdzēti par darbībām, kas izdarītas pirms sagūstīšanas, pat viņu notiesāšanas gadījumā jāsaglabā visas priekšrocības, ko paredz šī Konvencija.

 

86. pants

“Non bis in idem”

Nevienu karagūstekni par vienu un to pašu pārkāpumu vai sakarā ar vienu un to pašu apsūdzību nedrīkst sodīt vairāk kā vienu reizi.

 

87. pants

Sodi

Gūstā turētājas valsts militārie varas orgāni un tiesas nedrīkst piespriest karagūstekņiem nekādus citus sodus kā vienīgi tos, kas par tādiem pašiem pārkāpumiem paredzēti minētās valsts bruņoto spēku locekļiem.

Piespriežot sodu, gūstā turētājas valsts tiesām vai varas orgāniem maksimāli iespējamā mērā jāņem vērā tas fakts, ka apsūdzēto, kas nav gūstā turētājas valsts pilsonis, nesaista nekādi lojalitātes pienākumi pret to un ka viņš atrodas tās varā no viņa paša gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Minētajām tiesām vai varas orgāniem jābūt iespējai mīkstināt sodu, kas paredzēts par pārkāpumu, par kuru karagūsteknis ir apsūdzēts, un tādēļ tām nav saistoši paredzētie minimālie sodi.

Aizliegti kolektīvi sodi par individuāliem pārkāpumiem, miesas sodi, ieslodzīšana telpās bez dienas gaismas, jebkura veida mocīšana vai cietsirdīga apiešanās.

Gūstā turētāja valsts nevienam karagūsteknim nedrīkst atņemt viņa dienesta pakāpi vai kavēt viņu nēsāt dienesta pakāpes atsķirības zīmotnes.

 

88. pants

Sodu izpildīšana

Virsniekus, apakšvirsniekus un kareivjus, kas ir karagūstekņi un izcieš disciplināru vai tiesas piespriestu sodu, nedrīkst pakļaut stingrākam režīmam, kā tas ir paredzēts gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļiem ar līdzvērtīgu dienesta pakāpi un tādu pašu sodu.

Sievietēm — karagūsteknēm nedrīkst piespriest bargākus sodus vai soda izciešanas laikā pakļaut viņas stingrākam režīmam nekā gūstā turētājas valsts bruņoto spēku loceklēm — sievietēm, kas sodītas par līdzīgu pārkāpumu.

Nekādā gadījumā sievietēm — karagūsteknēm nedrīkst piespriest bargākus sodus vai soda izciešanas laikā pakļaut viņas stingrākam režīmam nekā gūstā turētājas valsts bruņoto spēku vīriešu kārtas locekļiem, kas sodīti par līdzīgu pārkāpumu.

Pret karagūstekņiem, kas izcietuši disciplināru vai tiesas piespriestu sodu, nedrīkst izturēties savādāk nekā pret citiem karagūstekņiem.

 

II. Disciplinārās sankcijas

 

89. pants

Vispārīgas piezīmes

I Soda veidi

Karagūstekņus var sodīt ar sekojošiem sodiem:

(1) Soda naudas, kas nedrīkst pārsniegt 50% no avansa maksājumiem un darba algas, ko citādi pienāktos saņemt karagūsteknim saskaņā ar 60. un 62. panta noteikumiem, par laiku ne ilgāku par trīsdesmit dienām.

(2) Priekšrocību, kas ir lielākas par šajā Konvencijā paredzētajām, atņemšana.

(3) Ārpuskārtas norīkojumi, ne vairāk par divām stundām dienā.

(4) Ieslodzījums.

Ar (3) punktā norādīto sodu nedrīkst sodīt virsniekus.

Disciplinārie sodi nekādā gadījumā nedrīkst būt necilvēcīgi, brutāli vai karagūstekņu veselībai bīstami.

 

90. pants

II. Sodu ilgums

Ikviena soda ilgums nedrīkst pārsniegt trīsdesmit dienas. Laiks, kas pavadīts iepriekšējā ieslodzījumā, gaidot uz lietas izskatīšanu vai disciplināra soda piespriešanu, jāieskaita karagūsteknim piespriestā soda laikā. Sods nedrīkst pārsniegt augstāk minēto trīsdesmit dienu ilgumu, pat ja karagūsteknis ir atbildīgs par vairākiem pārkāpumiem tajā pašā laikā, kad viņam ir piespriests disciplinārsods neatkarīgi no tā, vai šie pārkāpumi ir savstarpēji saistīti vai nav.

No soda par disciplināru pārkāpumu pasludināšanas brīža līdz tā izpildīšanai nedrīkst paiet vairāk par vienu mēnesi.

Ja gūsteknim piespriež nākošo disciplināro sodu, tad starp jebkuriem diviem sodiem, ja ilgums kaut vienam no tiem ir desmit dienas vai vairāk, jāpaiet vismaz trīs dienām.

 

91. pants

Bēgšana

I. Sekmīga bēgšana

Karagūstekņa bēgšanu jāuzskata par sekmīgu, ja:

(1) viņš ir pievienojies savas valsts vai sabiedrotās valsts bruņotajiem spēkiem;

(2) viņš ir atstājis teritoriju, kas atrodas gūstā turētājas valsts vai tās sabiedrotās valsts kontrolē;

(3) viņš ir nokļuvis uz kuģa, kas peld zem viņa valsts vai kādas no sabiedrotajām valstīm karoga gūstā turētājas valsts teritoriālajos ūdeņos ar noteikumu, ka kuģis neatrodas gūstā turētājas valsts kontrolē.

Karagūstekņus, kuri ir izdarījuši šī panta nozīmē sekmīgu bēgšanu un nokļūst no jauna gūstā, nedrīkst sodīt par viņu iepriekšējo izbēgšanu.

 

92. pants

II. Nesekmīga bēgšana

Karagūsteknis, kurš mēģina bēgt un tiek no jauna sagūstīts pirms sekmīgas izbēgšanas 91. panta nozīmē, par šo pārkāpumu ir pakļauts tikai disciplināram sodam, pat ja tas ir atkārtots pārkāpums.

No jauna sagūstīto karagūstekni bez kavēšanās jānodod kompetentām militārām varas iestādēm.

Atkāpjoties no 88. panta ceturtās rindkopas prasībām, karagūstekņus, kuri ir sodīti par nesekmīgu bēgšanu, drīkst pakļaut speciālai uzraudzībai. Šādai uzraudzībai jānotiek karagūstekņu nometnē, tā nedrīkst ietekmēt viņu veselības stāvokli, nedz arī samazināt kādu no garantijām, ko viņiem paredz šī Konvencija.

 

93. pants

III. Savstarpēji saistītie pārkāpumi

Bēgšana vai bēgšanas mēģinājums, pat tad ja tas ir atkārtots pārkāpums, nav jāuzskata par vainu pastiprinošu apstākli, ja karagūstekni pakļauj lietas izskatīšanai tiesā sakarā ar pārkāpumiem, kas izdarīti viņa bēgšanas vai bēgšanas mēģinājuma laikā.

Saskaņā ar principu, kas formulēts 83. pantā, pārkāpumi, ko karagūstekņi ir izdarījuši vienīgi ar nolūku atvieglot savu bēgšanu un kas nav saistīti ar vardarbību pret dzīvību un veselību, piemēram, tādi kā pārkāpumi pret sabiedrisko īpašumu, zagšana, kas nav saistīta ar mērķi kļūt bagātākam, viltotu dokumentu izgatavošana vai izmantošana, civiliedzīvotāju apģērba valkāšana, jāsoda tikai ar disciplināriem sodiem.

Karagūstekņus, kas palīdzējuši bēgt vai musinājuši uz bēgšanu, par to var sodīt tikai ar disciplināriem sodiem.

 

94. pants

IV. Paziņošana par atkārtotu sagūstīšanu

Ja karagūstekni no jauna sagūsta, tas jāpaziņo valstij, kurai viņš pieder, tā, kā tas norādīts 122. pantā, ja iepriekš bija izdarīts paziņojums par viņa bēgšanu.

 

95. pants

Procedūra

I. Iepriekšējs ieslodzījums

Karagūstekņus, kuriem izvirzīts apvainojums par disciplināru pārkāpumu, izmeklēšanas laikā jātur apcietinājumā tikai tādā gadījumā, ja gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļi, kurus apvaino par līdzīgu pārkāpumu, izmeklēšanas laikā tiktu turēti apcietinājumā vai ja šāds ieslodzījums ir svarīgs, lai nometnē uzturētu kārtību un disciplīnu.

Viss laika periods, ko karagūsteknis pavada apcietinājumā, gaidot uz disciplināra pārkāpuma izmeklēšanu, ir jāsamazina līdz minimumam, un tas nedrīkst pārsniegt četrpadsmit dienas.

Attiecībā pret karagūstekņiem, kas atrodas apcietinājumā, gaidot uz disciplināra pārkāpuma izmeklēšanu, jāpielieto šīs nodaļas 97. un 98. panta noteikumi.

 

96. pants

II. Kompetentas varas iestādes un tiesības uz aizstāvību

Darbības, kas ir disciplināri pārkāpumi, jāizmeklē nekavējoties.

Izņemot gadījumus, kas ir tiesu orgānu un augstāko militāro varas orgānu kompetencē, disciplinārsodus drīkst uzlikt tikai virsnieks, kuram kā nometnes komandantam pieder disciplināra vara, vai atbildīgs virsnieks, kurš viņu aizvieto vai kuram viņš ir nodevis disciplināru varu.

Nekādā gadījumā šādas tiesības nedrīkst nodot karagūsteknim un karagūsteknis nedrīkst tās izmantot.

Pirms jebkura disciplināra soda piespriešanas apsūdzētajam jādod precīza informācija attiecībā uz pārkāpumiem, par kuriem viņš tiek apsūdzēts, kā arī jādod iespēja izskaidrot savu rīcību un pašam sevi aizstāvēt. Viņam jāatļauj pieaicināt lieciniekus un, ja tas nepieciešams, izmantot kvalificēta tulka pakalpojumus. Lēmums jāpaziņo apsūdzētajam karagūsteknim un karagūstekņu pārstāvim.

Nometnes komandantam jāreģistrē sarakstā uzliktie disciplinārsodi, un aizbildņvalsts pārstāvjiem jābūt iespējai ar šo sarakstu iepazīties.

 

97. pants

Soda izpildīšana

I. Telpas

Nekādā gadījumā karagūstekņus nedrīkst pārvest disciplinārsoda izciešanai uz labošanas iestādēm (cietumi, labošanas nami, katorgas cietumi utt.).

Visām telpām, kas paredzētas disciplinārsodu izciešanai, jāatbilst sanitārajām prasībām, kas izklāstītas 25. pantā. Karagūstekņiem, kuri izcieš sodu, jādod iespēja uzturēt ķermeņa tīrību saskaņā ar 29. pantu.

Virsniekus un viņiem pielīdzinātas personas nav jāizvieto tajās pašās telpās, kur izvietoti apakšvirsnieki vai kareivji.

Sievietes — karagūsteknes, kas izcieš disciplināru sodu, jāizvieto telpās atsevišķi no vīriešu dzimtas karagūstekņiem un viņām jāatrodas tiešā sieviešu uzraudzībā.

 

98. pants

II. Svarīgas drošības garantijas

Karagūsteknim, kas sakarā ar disciplināro sodu atrodas ieslodzījumā, jāturpina izmantot visas tiesības, ko paredz šīs Konvencijas noteikumi, izņemot tās, kuras viņš nevar izmantot sakarā ar viņa atrašanos ieslodzījumā. Nekādā gadījumā viņam nedrīkst atņemt 78. un 126. pantā paredzētās tiesības.

Karagūsteknim, kam piespriests disciplinārs sods, nedrīkst atņemt priekšrocības, kas viņam pienākas sakarā ar viņa dienesta pakāpi.

Karagūsteknim, kam piespriests disciplinārs sods, jāatļauj vismaz divas stundas dienā uzturēties svaigā gaisā un izdarīt fiziskus vingrinājumus.

Pēc viņu lūguma viņiem jāatļauj ik dienas ierasties uz medicīnisko apskati. Viņiem saskaņā ar viņu veselības stāvokli jāsaņem nepieciešamā medicīniskā palīdzība un, ja tas nepieciešams, viņi jāpārvieto uz nometnes slimnieku telpām vai slimnīcu.

Viņiem jāatļauj lasīt un rakstīt, tāpat arī nosūtīt un saņemt vēstules. Tomēr paciņu un naudas pārvedumu izsniegšanu drīkst atlikt līdz soda izciešanas beigām. Tās šajā laikā jāizsniedz karagūstekņu pārstāvim, kurš ātri bojājošos produktus, kas atrodas šādās paciņās, nodod nometnes slimnīcai.

 

III. Tiesvedība

 

99. pants

Svarīgākie noteikumi

I. Vispārīgie principi

Nevienu karagūstekni nedrīkst nodot tiesai vai notiesāt par darbību, kuru neaizliedz gūstā turētājas valsts likumdošana vai starptautiskās tiesības, kas ir spēkā minētās darbības izdarīšanas laikā.

Karagūstekni nedrīkst pakļaut nekādiem morāliem vai fiziskiem spaidiem, lai piespiestu atzīt sevi par vainīgu pārkāpumā, par kuru viņš ir apsūdzēts.

Nevienu karagūstekni nedrīkst notiesāt, ja viņam nav bijusi dota iespēja aizstāvēt sevi un kvalificēta advokāta palīdzība.

 

100. pants

II. Nāvessods

Karagūstekņi un aizbildņvalstis pēc iespējas ātrāk jāinformē par likumpārkāpumiem, par kuriem saskaņā ar gūstā turētājas valsts likumdošanu var piespriest nāvessodu.

Ne par vienu citu likumpārkāpumu nedrīkst paredzēt nāvessodu bez tās valsts piekrišanas, kurai pieder karagūstekņi.

Karagūsteknim nāvessodu var piespriest tikai tajā gadījumā, ja saskaņā ar 87. panta otro rindkopu tiesas uzmanība tika īpaši pievērsta faktam, ka apsūdzēto, kas nav gūstā turētājas valsts pilsonis, nesaista nekādi lojalitātes pienākumi pret to un ka viņš atrodas tās varā no viņa paša gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

 

101. pants

III. Nāvessoda izpildes atlikšana

Ja karagūsteknim ir piespriests nāvessods, spriedums nav jāizpilda ātrāk kā vismaz sešus mēnešus pēc tam, kad aizbildņvalsts pēc tās norādītās adreses ir saņēmusi detalizētu ziņojumu, kā to paredz 107. pants.

 

102. pants

Procedūra

I. Sprieduma likumības nosacījumi

Spriedums karagūsteknim jāuzskata par likumīgu tikai tad, ja to piespriež tās pašas tiesas un saskaņā ar to pašu procedūru, kā tas ir gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļu gadījumā, turklāt ja ir bijuši ievēroti šīs Konvencijas noteikumi.

 

103. pants

II. Pirmstiesas ieslodzījums

(Ieskaitīšana soda izciešanas laikā, apiešanās)

Pirmstiesas izmeklēšana attiecībā pret karagūstekni jāizdara tik ātri, cik to atļauj lietas apstākļi, un tā, lai tiesas process notiktu pēc iespējas ātrāk. Gaidot uz tiesu, nevienu karagūstekni nav jātur ieslodzījumā, ja gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļi, kas būtu apsūdzēti par līdzīgu pārkāpumu, netiktu turēti pirmstiesas ieslodzījumā vai ja tā darīt neprasa svarīgas valsts drošības intereses. Nekādos apstākļos šāds ieslodzījums nedrīkst būt ilgāks par trīs mēnešiem.

Karagūstekņa pirmstiesas ieslodzījuma laiks jāieskaita brīvības atņemšanas laikā, ko viņam piespriedusi tiesa, un tas jāņem vērā pie jebkura soda piespriešanas.

Pirmstiesas ieslodzījuma laikā uz karagūstekņiem jāattiecina šīs nodaļas 97. un 98. panta noteikumi.

 

104. pants

III. Tiesas procesa paziņošana

Visos gadījumos, kad gūstā turētāja valsts nolemj ierosināt tiesas procesu pret karagūstekni, viņai par to pēc iespējas ātrāk, bet vismaz trīs nedēļas pirms tiesas jāpaziņo aizbildņvalstij. Šis trīs nedēļu laika posms jāskaita no dienas, kurā aizbildņvalsts saņem šādu paziņojumu pēc adreses, kuru tā iepriekš ir norādījusi gūstā turētājai valstij.

Minētajā paziņojumā jābūt sekojošai informācijai:

(1) karagūstekņa uzvārds un vārdi, dienesta pakāpe, armijas, pulka, personas vai sērijas numurs, dzimšanas datums un profesija vai amats, ja tādi viņam ir;

(2) internēšanas vai ieslodzījuma vieta;

(3) apsūdzības vai apsūdzību izklāsts, kas ir izvirzītas pret karagūstekni, norādot piemērojamos likuma pantus;

(4) tiesas, kura iztiesās lietu, nosaukums, kā arī lietas izskatīšanai nozīmētā vieta un datums.

Tādu pašu paziņojumu gūstā turētājai valstij jānosūta karagūstekņu pārstāvim.

Ja pirms lietas izskatīšanas tiesā nav iesniegti pierādījumi par to, ka aizbildņvalsts, karagūsteknis un attiecīgais karagūstekņa pārstāvis ir saņēmuši augstāk minēto paziņojumu vismaz trīs nedēļas pirms lietas izskatīšanas tiesā, tad tiesas sēde nevar notikt un tā ir jāatliek.

 

105. pants

IV. Aizstāvības tiesības un līdzekļi

Karagūsteknim jādod tiesības izmantot viena sava biedra no karagūstekņu vidus palīdzību, tiesības uz kvalificēta viņa paša izvēlēta advokāta aizstāvību, tiesības izsaukt uz tiesu lieciniekus un, ja viņš to uzskata par nepieciešamu, tiesības uz kompetenta tulka palīdzību. Gūstā turētājai valstij savlaicīgi pirms tiesas viņš ir jāinformē par šīm viņa tiesībām.

Ja karagūsteknis nav izvēlējies sev advokātu, aizbildņvalstij viņam tāds jāatrod, šim nolūkam aizbildņvalsts rīcībā jābūt vismaz vienai nedēļai laika. Pēc aizbildņvalsts lūguma gūstā turētājai valstij jānogādā viņai kvalificētu personu saraksts, kas varētu nodrošināt aizstāvību. Gadījumā, kad ne karagūsteknis, ne aizbildņvalsts nav izvēlējušies advokātu, gūstā turētājai valstij jānozīmē aizstāvībai kompetents advokāts.

Advokāta, kuram karagūsteknis uzticējis aizstāvību, rīcībā jābūt vismaz divām nedēļām laika, kā arī visām nepieciešamām iespējām, lai sagatavotu apsūdzētā aizstāvību. Viņš drīkst brīvi apmeklēt apsūdzēto un runāt ar viņu bez lieciniekiem. Viņš drīkst arī apspriesties ar jebkuru aizstāvības liecinieku, to skaitā arī ar karagūstekņiem. Viņam jāsaglabā šādas iespējas līdz apelācijas vai apžēlošanas lūguma iesniegšanas termiņa beigām.

Savlaicīgi pirms tiesas sēdes apsūdzētajam karagūsteknim jāiesniedz viņam saprotamā valodā apsūdzības vai apsūdzību izklāsts, kas ir izvirzītas pret viņu, kā arī dokumenti, kurus parasti izsniedz apsūdzētajiem saskaņā ar spēkā esošajiem gūstā turētājas valsts bruņoto spēku likumiem. Tādus pat dokumentus un tādos pašos apstākļos jāiesniedz arī advokātam, kas karagūstekņa uzdevumā veic viņa aizstāvību.

Aizbildņvalsts pārstāvjiem jādod tiesības piedalīties tiesas sēdē, ja vien tā izņēmuma kārtā valsts drošības interesēs netiek noturēta kā slēgta sēde. Šādā gadījumā gūstā turētājai valstij tas attiecīgi jāpaziņo aizbildņvalstij.

 

106. pants

V. Apelācija

Katram karagūsteknim jābūt tiesībām, tāpat kā tādas ir gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļiem, uz apelācijas vai apžēlošanas (kasācijas) lūguma iesniegšanu par jebkuru spriedumu, kas viņam ir pasludināts, ar nolūku atcelt vai revidēt spriedumu vai panākt lietas atkārtotu izskatīšanu. Viņam jābūt pilnīgi informētam par viņa tiesībām uz apelācijas vai apžēlošanas (kasācijas) lūgumu iesniegšanu, kā arī par laika ierobežojumu, kurā viņš drīkst to darīt.

 

107. pants

VI. Sprieduma paziņošana

Jebkurš spriedums, kas pasludināts karagūsteknim, nekavējoties jādara zināms aizbildņvalstij kā īss paziņojums, kurā arī jānorāda, vai karagūsteknim ir tiesības uz apelāciju ar nolūku atcelt spriedumu vai panākt lietas atkārtotu izskatīšanu. Tāds pats paziņojums jānosūta arī ieinteresētajam karagūstekņu pārstāvim. Tas jānosūta arī apsūdzētajam karagūsteknim valodā, kuru viņš saprot, ja spriedums nav bijis pasludināts viņa klātbūtnē. Gūstā turētājai valstij arī nekavējoties jāpaziņo aizbildņvalstij par karagūstekņa lēmumu izmantot savas tiesības uz apelāciju vai no tām atteikties.

Turklāt, ja karagūsteknim pasludināts galīgais spriedums vai ja karagūsteknim pirmās instances tiesā pasludinātais spriedums ir nāvessods, gūstā turētājai valstij pēc iespējas ātrāk jānosūta detalizēts ziņojums, kurā ir:

(1) precīzs sprieduma teksts;

(2) īsa atskaite par pirmstiesas izmeklēšanu un tiesu, sevišķi izdalot apsūdzības un aizstāvības momentus;

(3) attiecīgā gadījumā paziņojums par vietu, kur sods tiks izpildīts.

Iepriekšējās rindkopās norādītie ziņojumi jānosūta aizbildņvalstij pēc adreses, kas iepriekš paziņota gūstā turētājai valstij.

 

108. pants

Soda izpildīšana. Sodu likumi

Karagūstekņiem jāizcieš sods, kas viņiem piespriests un likumīgi stājies spēkā tajās pašās iestādēs un apstākļos, kā tas ir gūstā turētājas valsts bruņoto spēku locekļu gadījumā. Šiem apstākļiem visos gadījumos jāatbilst higiēnas prasībām un jābūt humāniem.

Sievietēm — karagūsteknēm, kurām piespriests šāds sods, jābūt ieslodzītām atsevišķā telpā un jāatrodas sieviešu personāla uzraudzībā.

Katrā ziņā karagūstekņiem, kuriem piespriests sods ar brīvības atņemšanu, jāsaglabā tiesības, kas minētas šīs Konvencijas 78. un 126. pantā. Turklāt viņiem jāatļauj saņemt un nosūtīt korespondenci, saņemt vismaz vienu palīdzības paciņu mēnesī, regulāri izdarīt vingrojumus svaigā gaisā, saņemt medicīnisku palīdzību, kādu prasa viņu veselības stāvoklis, un garīgu palīdzību, kādu viņi vēlas saņemt. Sodiem, kurus viņiem drīkst uzlikt, jāatbilst 87. panta trešās rindkopas noteikumiem.

IV daļa

Gūsta izbeigšanās

I sekcija

Tieša repatriācija un hospitalizācija neitrālās valstīs

109. pants

Vispārīgas piezīmes

Ievērojot šī panta trešās rindkopas noteikumu, karojošām pusēm jāsūta atpakaļ uz viņu pašu valsti karagūstekņi, kas ir nopietni ievainoti vai smagi slimi, neraugoties uz viņu skaitu un dienesta pakāpi, pēc tam, kad viņi ir tā aprūpēti, ka ir gatavi braucienam, saskaņā ar sekojošā panta pirmo rindkopu.

Karadarbības laikā karojošām pusēm, sadarbojoties ar ieinteresētām neitrālām valstīm, jācenšas organizēt slimo un ievainoto karagūstekņu, kas norādīti sekojošā panta otrajā rindkopā, hospitalizāciju neitrālās valstīs. Turklāt viņas var noslēgt līgumus par veselu karagūstekņu, kas ilgu laiku atradušies gūstā, tiešu repatriāciju vai internēšanu neitrālā valstī.

Nevienu slimu vai ievainotu karagūstekni, kuru saskaņā ar pirmo rindkopu ir paredzēts repatriēt, karadarbības laikā nedrīkst repatriēt pret viņa gribu.

 

110. pants

Repatriācijas un hospitalizācijas gadījumi

Sekojoši karagūstekņi jārepatriē tieši:

(1) Neizārstējami ievainotie un slimie, kuru garīgās un fiziskās spējas liekas nopietni pazeminātas.

(2) Ievainotie un slimie, kurus saskaņā ar ārsta atzinumu, iespējams, nevar izārstēt viena gada laikā, kuru stāvoklis prasa kopšanu un kuru garīgās un fiziskās spējas liekas nopietni pazeminātas.

(3) Ievainotie un slimie, kuri ir izārstēti, bet kuru garīgās un fiziskās spējas liekas esam nopietni un neatgriezeniski pazeminātas.

Neitrālā valstī var hospitalizēt

(1) Ievainotos un slimos, kuru izārstēšanu var paredzēt gada laikā pēc ievainojuma brīža vai saslimšanas sākuma, ja ārstēšana neitrālā zemē varētu palielināt cerības uz drošāku un ātrāku izārstēšanos.

(2) Karagūstekņus, kuriem, turpinot atrasties gūstā, viņu garīgā un fiziskā veselība saskaņā ar ārsta atzinumu ir nopietni apdraudēta, bet kuru hospitalizācija neitrālā valstī varētu likvidēt šādu apdraudējumu.

Nosacījumi, kuriem jāatbilst neitrālā valstī hospitalizētiem karagūstekņiem, lai varētu atļaut viņu repatriāciju, kā arī viņu statuss jānosaka ar nolīgumu starp ieinteresētām valstīm. Vispār jārepatriē neitrālā valstī hospitalizēti karagūstekņi, kuri pieder pie kādas no sekojošām kategorijām:

(1) tie, kuru veselības stāvoklis ir tik tālu pasliktinājies, ka viņi atbilst tiešas repatriācijas nosacījumiem;

(2) tie, kuru garīgās un fiziskās spējas pat pēc ārstēšanas ir palikušas ievērojami vājinātas.

Ja starp ieinteresētām karojošam pusēm nav noslēgti speciāli līgumi, kas nosaka invaliditātes un saslimšanas gadījumus, kuri prasa karagūstekņu tiešu repatriāciju vai hospitalizāciju neitrālā valstī, šādi gadījumi jānosaka saskaņā ar principiem, kas izklāstīti Tipveida līgumā par ievainoto un slimo karagūstekņu tiešu repatriāciju vai hospitalizāciju neitrālā valstī un Nolikumā par jauktām medicīniskām komisijām, kas pievienoti šai Konvencijai.

 

111. pants

Internēšana neitrālā valstī

Gūstā turētājai valstij un valstij, kurai pieder karagūstekņi, un neitrālai valstij, par kuru divas pirmās valstis ir vienojušās, jācenšas noslēgt līgumus, kuri paredz iespēju internēt karagūstekņus minētās neitrālās valsts teritorijā līdz karadarbības beigām.

 

112. pants

Jauktās medicīniskās komisijas

Karadarbības sākumā jānozīmē jauktas medicīniskas komisijas, kas izmeklē slimos un ievainotos karagūstekņus un par viņiem pieņem visus nepieciešamos lēmumus. Šo komisiju locekļu iecelšanai, pienākumiem un darbībai jābūt saskaņā ar Nolikumu, kas pievienots šai Konvencijai.

Tomēr karagūstekņus, kas pēc gūstā turētājas valsts medicīnisko varas iestāžu uzskatiem ir nopietni ievainoti vai smagi slimi, drīkst repatriēt arī bez jauktās medicīniskās komisijas apskates.

 

113. pants

Gūstekņi, kuriem ir tiesības

uz jaukto medicīnisko komisiju apskatēm

Bez karagūstekņiem, kurus nozīmē gūstā turētājas valsts medicīniskās varas iestādes, ievainotajiem un slimajiem karagūstekņiem, kas pieder pie zemāk minētajām kategorijām, jādod tiesības iziet apskati iepriekšējā pantā paredzētajās jauktajās medicīniskajās komisijās:

(1) Ievainotie un slimie, kurus iesaka karagūstekņu tautības ārsts (terapeits vai ķirurgs) vai arī ārsts, kas ir karagūstekņa valstij sabiedrotās karojošās valsts pilsonis.

(2) Ievainotie un slimie, kurus iesaka karagūstekņu pārstāvis.

(3) Ievainotie un slimie, kurus iesaka gūstā turētāja valsts vai arī minētās valsts attiecīgi atzīta organizācija, kas palīdz karagūstekņiem.

Karagūstekņi, kas nepieder ne pie vienas no trīs augstāk minētajām kategorijām, tomēr drīkst paši ierasties uz jaukto medicīnisko komisiju apskati, bet viņi to iziet pēc tiem karagūstekņiem, kas pieder pie minētajām kategorijām.

Ārstiem (terapeitiem vai ķirurgiem), kas ir tās pašas tautības kā karagūstekņi, kas paši piesakās (ierodas) uz jaukto medicīnisko komisiju apskati, kā arī minēto karagūstekņu pārstāvim, jāatļauj piedalīties apskatē.

 

114. pants

Gūstekņi — nelaimes gadījumu upuri

Šīs Konvencijas noteikumi attiecas uz karagūstekņu repatriāciju vai hospitalizāciju neitrālā valstī, ja viņi cietuši nelaimes gadījumā, ja vien tā nav bijusi pašsakropļošanās.

 

115. pants

Gūstekņi, kas izcieš sodu

Nevienu karagūstekni, kuram uzlikts disciplinārsods un kuram ir tiesības uz repatriāciju vai hospitalizāciju neitrālā valstī, nedrīkst aizturēt sakarā ar to, ka viņš sodu nav izcietis.

Karagūstekņus, kas atrodas apcietinājumā, jo pret viņiem ir izvirzīta apsūdzība vai arī viņi ir notiesāti, un kas ir nozīmēti repatriācijai vai hospitalizācijai neitrālā valstī, var repatriēt vai hospitalizēt pirms izmeklēšanas vai soda izciešanas beigām, ja tiek saņemta gūstā turētājas valsts piekrišana.

Karojošām pusēm ir savstarpēji jāpaziņo to personu uzvārdi, kas tiks aizturētas līdz izmeklēšanas vai soda izciešanas beigām.

 

116. pants

Repatriācijas izdevumi

Izdevumi par karagūstekņu repatriāciju vai par viņu pārvešanu uz neitrālu valsti, sākot no gūstā turētājas valsts robežām, jāsedz valstij, kurai karagūstekņi pieder.

 

117. pants

Darbības pēc repatriācijas

Nevienu repatriētu personu nedrīkst izmantot aktīvā militārā dienestā.

 

 

II sekcija

Karagūstekņu atbrīvošana un repatriācija pēc karadarbības beigām

118. pants

Atbrīvošana un repatriācija

Karagūstekņus jāatbrīvo un jārepatriē tūlīt pēc aktīvās karadarbības izbeigšanās.

Ja starp karojošām pusēm noslēgtajā līgumā par karadarbības izbeigšanu nav norādījuma par augstāk minēto jautājumu vai ja vispār nav šāda līguma, katrai no gūstā turētājām valstīm pašai jāsastāda un bez kavēšanās jāizpilda karagūstekņu repatriācijas plāns saskaņā ar iepriekšējā rindkopā minēto principu.

Pieņemtie lēmumi kā vienā, tā otrā gadījumā jāpaziņo karagūstekņiem.

Karagūstekņu repatriācijas izdevumi visos gadījumos vienlīdzīgi jāsadala starp gūstā turētāju valsti un valsti, kurai karagūstekņi pieder. Šādai sadalīšanai jābalstās uz sekojošo:

(a) Ja abas valstis robežojas viena ar otru, valsts, kurai pieder karagūstekņi, sedz repatriācijas izdevumus, sākot no gūstā turētājas valsts robežām.

(b) Ja abām valstīm nav kopīgas robežas, gūstā turētājai valstij jāsedz karagūstekņu transportēšanas izdevumi viņas teritorijā līdz robežai vai līdz nosūtīšanas ostai, kas ir vistuvākā tās valsts teritorijai, kurai pieder karagūstekņi. Attiecībā uz pārējiem repatriācijas izdevumiem ieinteresētām pusēm jāvienojas savā starpā par to vienlīdzīgu sadali. Šādas vienošanās noslēgšana nekādos apstākļos nedrīkst attaisnot karagūstekņu repatriācijas jebkādu aizkavēšanu.

 

119. pants

Procedūras apraksts

Repatriācija jāizdara apstākļos, kas līdzīgi šīs Konvencijas 46. - 48. pantā noteiktajiem par karagūstekņu pārvietošanu, ievērojot 118. panta un sekojošo rindkopu noteikumus.

Pie repatriācijas karagūstekņiem jāatdod atpakaļ vērtīgi priekšmeti, kas viņiem bija atņemti saskaņā ar 18. pantu, un naudas summas ārzemju valūtā, kas nebija konvertētas gūstā turētājas valsts valūtā. Vērtīgi priekšmeti un naudas summas ārzemju valūtā, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav atdoti atpakaļ karagūstekņiem pie viņu repatriācijas, jānodod Informācijas birojā, ko paredz 122. pants.

Karagūstekņiem jāatļauj ņemt līdzi personīgās mantas, korespondenci un viņiem pienākušās paciņas. Ja repatriācijas apstākļi to prasa, šādas bagāžas svaru drīkst ierobežot līdz tādam, ko katrs karagūsteknis var normāli panest. Katrā gadījumā jebkuram karagūsteknim jāļauj ņemt līdzi vismaz divdesmit piecus kilogramus.

Repatriēto gūstekņu pārējās personīgās mantas jāatstāj gūstā turētājas valsts glabāšanā, kurai tās viņiem jāpārsūta, tiklīdz šajā sakarā ir noslēgts līgums ar valsti, kurai gūstekņi pieder, par transportēšanas apstākļiem un ar transportēšanu saistīto izdevumu apmaksu.

Karagūstekņus, pret kuriem ir ierosinātas krimināllietas par krimināliem noziegumiem, drīkst aizturēt līdz tiesas procesa beigām un, ja nepieciešams, līdz soda izciešanas beigām. Tas pats attiecas uz karagūstekņiem, kas ir jau notiesāti par kriminālnoziegumu.

Karojošās puses viena otrai paziņo to karagūstekņu uzvārdus, kuri ir aizturēti līdz tiesas procesa beigām vai līdz soda izciešanas beigām.

Ar līgumu starp karojošām pusēm jānodibina komisijas, lai meklētu valstī izkaisītos karagūstekņus un nodrošinātu pēc iespējas ātrāku viņu repatriāciju.

 

 

III sekcija

Karagūstekņu nāve

120. pants

Testamenti, miršanas apliecības, apbedīšana, kremēšana

Karagūstekņu testamenti jāsastāda tā, lai tie atbilstu derīguma noteikumiem, kādus prasa likumdošana viņu izcelsmes valstī. Šī valsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai informētu gūstā turētāju valsti par šiem noteikumiem. Pēc karagūstekņa lūguma un visos gadījumos pēc viņa nāves testaments bez kavēšanās jānosūta aizbildņvalstij; tā apliecināta kopija jānosūta Centrālajai aģentūrai.

Miršanas apliecības, kas sastādītās pēc šai Konvencijai pievienotā parauga, vai atbildīga virsnieka apliecināti visu to personu saraksti, kas mirušas kā karagūstekņi, jānosūta, cik ātri vien iespējams, Karagūstekņu informācijas birojam, kas nodibināts saskaņā ar 122. pantu. Miršanas apliecībās vai apliecinātos sarakstos jāuzrāda personas identitātes dati, kā to prasa 17. panta trešā rindkopa, kā arī miršanas datums un vieta, nāves cēlonis, apbedīšanas datums un vieta, un visi dati, kas nepieciešami kapavietas identificēšanai.

Pirms karagūstekņa apbedīšanas vai kremācijas jāizdara līķa medicīniskā apskate ar nolūku apstiprināt nāves iestāšanos, sastādīt aktu par to un, ja tas nepieciešams, identificēt mirušo.

Gūstā turētājas valsts varas iestādēm jānodrošina, lai gūstā mirušos gūstekņus apbedītu ar godu un, ja tas iespējams, saskaņā ar viņu reliģijas ceremonijām, un lai pret viņu kapu vietām izturētos ar cieņu, tās uzturētu apkoptas un tā apzīmētas, lai tās vienmēr varētu atrast. Visos gadījumos, kad vien tas ir iespējams, mirušos karagūstekņus, kas ir no vienas un tās pašas valsts, jāapglabā vienā un tajā pašā vietā.

Mirušos karagūstekņus jāapglabā atsevišķās kapu vietās, ja vien neizbēgami apstākļi neliek izdarīt kolektīvu apbedījumu (apbedīt brāļu kapos). Līķu kremāciju drīkst izdarīt tikai svarīgu higiēnas apsvērumu dēļ vai arī, ievērojot mirušā reliģiju vai skaidri izteiktu pirmsnāves vēlēšanos. Kremācijas gadījumā šis fakts un kremācijas iemesli jānorāda miršanas apliecībā.

Lai kapu vietas vienmēr varētu atrast, visi dati par apbedīšanu un kapu vietām jāreģistrē Kapu reģistrācijas dienestam, kuru nodibina gūstā turētāja valsts. Kapa vietu saraksts un dati par karagūstekņiem, kas apbedīti citās vietās, jānodod valstij, kurai šie karagūstekņi piederēja. Atbildība par šo kapa vietu kopšanu un visu turpmāko līķu pārapbedīšanu reģistrāciju gulstas uz valsti, kas kontrolē šo teritoriju, ja tā ir šīs Konvencijas dalībvalsts. Šie noteikumi jāattiecina arī uz mirušo karagūstekņu pelniem, kurus jāglabā Kapu reģistrācijas dienestam līdz to attiecīgai nodošanai saskaņā ar karagūstekņu dzimtenes vēlmēm.

 

121. pants

Karagūstekņi, kas nogalināti vai ievainoti sevišķos apstākļos

Par katru karagūstekņa nāves vai nopietna ievainojuma gadījumu, par kuru ir vainīgs vai tiek turēts aizdomās sargkareivis, cits karagūsteknis vai jebkura cita persona, kā arī par katru nāves gadījumu, kura cēloņi nav zināmi, gūstā turētājai valstij nekavējoties jāuzsāk oficiāla izmeklēšana.

Par šiem gadījumiem nekavējoties jānosūta paziņojums aizbildņvalstij. Jāsavāc liecinieku liecības, it sevišķi karagūstekņu liecības, un ziņojums, kurā ieslēgtas šīs liecības, jānosūta aizbildņvalstij.

Ja izmeklēšanā noskaidrota vienas vai vairāku personu vaina, gūstā turētājai valstij jādara viss iespējamais, lai vainīgo vai vainīgās personas nodotu tiesai.

 

V daļa

Informācijas biroji

un karagūstekņu palīdzības biedrības

122. pants

Nacionālie biroji

Karadarbības izcelšanās sākumā un visos okupācijas gadījumos katrai no karojošām pusēm jānodibina oficiāls informācijas birojs par karagūstekņiem, kas atrodas tās varā. Neitrālām un nekarojošām valstīm, kuras var uzņemt savā teritorijā personas, kas pieder pie kādas no 4. pantā minētajām kategorijām, tas pats jādara attiecībā pret šīm personām. Attiecīgajai valstij jāgādā, lai karagūstekņu informācijas birojam būtu nepieciešamās telpas, iekārtas un personāls, kas nodrošinātu to efektīvu darbību. Šādam birojam jābūt tiesīgam pieņemt darbā karagūstekņus saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti šīs Konvencijas sekcijā par karagūstekņu darbu.

Iespējami īsā laikā katrai karojošai pusei jāsniedz tās informācijas birojam informācija, kas minēta šī panta ceturtajā, piektajā un sestajā rindkopā par katru tās varā nonākušu ienaidnieka personu, kas pieder kādai no 4. pantā minētajām kategorijām. Neitrālām un nekarojošām valstīm tas pats jādara attiecībā pret pie šīm kategorijām piederošām personām, kuras tās ir uzņēmušas savā teritorijā.

Birojam šāda informācija nekavējoties un visātrākajā veidā jānosūta ieinteresētajām valstīm, izmantojot aizbildņvalstu vai Centrālās aģentūras, ko paredz 123. pants, starpniecību.

Šāda informācijas nodošana dos iespēju ātri paziņot tuvākajiem radiniekiem. Atbilstoši 17.panta noteikumiem par katru karagūstekni šajā informācijā jābūt iekļautiem gūstekņa uzvārdam, vārdiem, dienesta pakāpei, armijas, pulka, personas vai sērijas numuram, dzimšanas vietai un pilnam dzimšanas datumam, valstij, kurai karagūsteknis pieder, gūstekņa tēva vārdam un mātes meitas uzvārdam, tās personas uzvārdam un adresei, kurai par šo gūstekni jāpaziņo, un arī adresei, uz kuru var sūtīt karagūsteknim domāto korespondenci, ja vien šie dati ir informācijas biroja rīcībā.

Informācijas birojam jāsaņem no dažādiem dienestiem ziņas par visiem pārvešanas, atbrīvošanas, repatriācijas, izbēgšanas, hospitalizācijas un nāves gadījumiem, un šīs ziņas jāpārsūta tālāk saskaņā ar šī panta trešo rindkopu.

Tāpat regulāri, ja iespējams — katru nedēļu, jāpapildina informācija par nopietni slimo vai smagi ievainoto karagūstekņu veselības stāvokli.

Informācijas birojam ir jāatbild uz visiem tam iesūtītajiem pieprasījumiem par karagūstekņiem, ieskaitot tos, kuri miruši gūstā, kā arī jāizdara pieprasījumi, kas nepieciešami, lai iegūtu ziņas, kas nav biroja rīcībā, bet kuras no tā pieprasa.

Visu biroja sniegto rakstisko ziņu autentiskums jāapstiprina ar parakstu vai zīmogu.

Bez tam informācijas birojam ir jāsavāc un jānosūta ieinteresētām valstīm to gūstekņu, kas ir repatriēti vai atbrīvoti, izbēguši vai miruši, visas atstātās vērtīgās personīgās mantas, ieskaitot naudas summas jebkurā valūtā, kas nav gūstā turētājas valsts valūta, kā arī dokumentus, kas varētu interesēt tuvākos radiniekus. Birojam šādi priekšmeti jānosūta aizzīmogotās paciņās, tām pievienojot paziņojumu, kurā skaidri un pilnīgi uzrādīti dati par šo priekšmetu īpašnieku, kā arī paciņā atrodošos priekšmetu pilns uzskaitījums. Šādu karagūstekņu pārējās personīgās mantas jānodod saskaņā ar līgumiem starp ieinteresētām karojošām pusēm.

 

123. pants

Centrālā aģentūra

Centrālā karagūstekņu informācijas aģentūra jāizveido neitrālā valstī. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, ja tā uzskata to par nepieciešamu, var ieinteresētām valstīm piedāvāt organizēt šādu aģentūru.

Šīs aģentūras funkcijās ietilpst visas informācijas savākšana, ko tā var iegūt par karagūstekņiem caur oficiāliem un privātiem kanāliem. Šī informācija pēc iespējas ātrāk ir jānosūta karagūstekņu dzimtenei vai valstij, kurai karagūstekņi pieder. Karojošām pusēm jānodrošina aģentūrai visas iespējas veikt šādu informācijas pārsūtīšanu.

Augstās Līgumslēdzējas valstis un īpaši tās, kuru pilsoņi izmanto Centrālās aģentūras pakalpojumus, ir aicinātas sniegt minētajai aģentūrai nepieciešamo finansiālo atbalstu.

Augstāk minētos noteikumus nekādā ziņā nedrīkst iztulkot kā Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai 125. pantā minēto palīdzības biedrību humanitārās darbības ierobežojumu.

 

124. pants

Atbrīvošana no maksas

Nacionālie informācijas biroji un Centrālā informācijas aģentūra jāatbrīvo no maksas par pasta pakalpojumiem, tāpat tai jāparedz arī visi 74. pantā minētie atvieglojumi un, ja tas iespējams, jāatbrīvo no maksas par telegrāfa pakalpojumiem vai vismaz ievērojami jāsamazina telegrāfa tarifi.

 

125. pants

Palīdzības biedrības un citas organizācijas

Rēķinoties ar apstākļiem, kurus gūstā turētājas valstis var uzskatīt par nozīmīgiem savai drošībai vai kurus nosaka citi saprātīgi iemesli, reliģisko organizāciju, palīdzības biedrību vai jebkuru citu organizāciju, kas sniedz palīdzību karagūstekņiem, pārstāvjiem jāsaņem no šīm valstīm sev un saviem attiecīgi akreditētiem darbiniekiem visas nepieciešamās iespējas apmeklēt karagūstekņus, izdalīt viņiem palīdzības paciņas un jebkuras izcelsmes materiālus, kas paredzēti reliģiskiem, izglītojošiem vai izklaidējošiem mērķiem, kā arī palīdzēt nometnē organizēt karagūstekņu brīvā laika pavadīšanu. Šādas biedrības vai organizācijas drīkst nodibināt gūstā turētājas valsts teritorijā vai kādā citā valstī, tās var būt arī starptautiskas.

Gūstā turētāja valsts drīkst ierobežot biedrību un organizāciju skaitu, kuru pārstāvjiem ir atļauts veikt savu darbību tās teritorijā un tās uzraudzībā, tomēr ar noteikumu, ka šāds ierobežojums nekavē iedarbīgas un pietiekošas palīdzības sniegšanu visiem karagūstekņiem.

Vienmēr jāatzīst un jārespektē Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas īpašais stāvoklis šajā jomā.

Tiklīdz karagūstekņiem augstāk minētajā nolūkā ir izsniegti palīdzības sūtījumi un materiāli vai vismaz nedaudz vēlāk kvītis par katru sūtījumu, ko parakstījuši karagūstekņu pārstāvji, jānosūta palīdzības biedrībai vai organizācijai — nosūtītājai. Tajā pat laikā arī administratīvajām varas iestādēm, kas atbild par karagūstekņiem, jāizsūta saņemšanas kvītis par šiem sūtījumiem.

 

VI daļa

Konvencijas izpildīšana

I sekcija

Vispārīgie noteikumi

126. pants

Uzraudzība

Aizbildņvalstu pārstāvjiem vai delegātiem jāatļauj apmeklēt visas vietas, kur atrodas karagūstekņi, tas ir internēšanas, ieslodzījuma un darbavietas un viņiem jāatļauj apmeklēt visas telpas, kurās atrodas karagūstekņi; viņiem jāatļauj apmeklēt pārvietojamo karagūstekņu nosūtīšanas, tranzīta un ierašanās vietas. Viņiem jāatļauj sarunāties ar karagūstekņiem un it sevišķi, ar to pārstāvjiem bez lieciniekiem vai nu personīgi vai ar tulka starpniecību.

Aizbildņvalstu pārstāvjiem un delegātiem jādod pilnīga brīvība attiecībā uz vietu izvēli, kuras viņi vēlas apmeklēt. Nedrīkst ierobežot šo apmeklējumu ilgumu un biežumu. Apmeklējumus nedrīkst aizliegt, izņemot svarīgas militāras nepieciešamības gadījumus, arī tad šādam aizliegumam var būt tikai izņēmuma un īslaicīgs raksturs.

Gūstā turētāja valsts un valsts, kurai pieder minētie karagūstekņi, var vienoties, ja nepieciešams, ka šo karagūstekņu tautiešiem ir atļauts piedalīties šajos apmeklējumos.

Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas delegātiem jāsaņem tādas pašas tiesības. Šādu delegātu nozīmēšana jāapstiprina tai gūstā turētājai valstij, kuras karagūstekņus delegāti vēlas apmeklēt.

 

127. pants

Konvencijas izplatīšana

Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas kā miera, tā kara laikā izplatīt šīs Konvencijas tekstu pēc iespējas plašāk savās valstīs un turklāt iekļaut tās mācīšanu militāro un, ja iespējams, civilo apmācību programmās tā, lai ar tās principiem būtu iepazīstināti visi bruņoto spēku locekļi un visi iedzīvotāji.

Ikvienai militārai vai citai varas iestādei, kas kara laikā nes atbildību par karagūstekņiem, jābūt Konvencijas tekstam un tai jābūt speciāli iepazīstinātai ar tās noteikumiem.

 

128. pants

Tulkojumi, pielietošanas noteikumi

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ar Šveices Federālās padomes starpniecību un karadarbības laikā ar aizbildņvalstu starpniecību savstarpēji jāpaziņo šīs Konvencijas oficiālie tulkojumi, kā arī likumi un noteikumi, kurus tās var pieņemt, lai nodrošinātu Konvencijas izpildi.

 

129. pants

Soda sankcijas

I. Vispārīgās piezīmes

Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas ievest likumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu iedarbīgas soda sankcijas pret personām, kas ir izdarījušas vai pavēlējušas izdarīt jebkuru no nopietniem šīs Konvencijas pārkāpumiem, kas noteikti nākošajā pantā.

Ikvienai Augstajai Līgumslēdzējai valstij ir pienākums sameklēt personas, kas tiek apvainotas par to, ka viņas ir izdarījušas vai pavēlējušas izdarīt to vai citu no minētajiem smagiem pārkāpumiem un neatkarīgi no viņu tautības nodot šīs personas savas valsts tiesai. Tā drīkst, ja to vēlas un tas ir saskaņā ar tās likumdošanas aktiem, šīs personas nodot lietas izmeklēšanai citai ieinteresētai Augstajai Līgumslēdzējai valstij, ja pēdējai ir pierādījumi, kas dod pamatu apsūdzēt šīs personas.

Ikvienai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai novērstu arī visas darbības, kas nav sekojošā pantā minētie smagie pārkāpumi, bet tomēr ir pretrunā ar šīs Konvencijas noteikumiem.

Visos gadījumos apvainotajām personām jādod iespēja izmantot attiecīgās tiesu procedūras un aizstāvības garantijas, kuras nedrīkst būt mazāk labvēlīgas par šīs Konvencijas 105. pantā un tam sekojošos pantos paredzētajām garantijām.

 

130. pants

II. Smagi pārkāpumi

Par iepriekšējā pantā pieminētajiem smagiem pārkāpumiem jāuzskata pārkāpumi, kas saistīti ar kādu no turpmāk minētām darbībām, ja tās ir vērstas pret personām vai īpašumu, ko aizsargā šī Konvencija: tīša nogalināšana, spīdzināšana un necilvēciska apiešanās, ieskaitot bioloģiskus eksperimentus, tīša smagu ciešanu vai nopietnu ķermeņa ievainojumu vai veselības kaitējumu radīšana, karagūstekņu piespiešana kalpot ienaidnieka valsts bruņotajos spēkos un tīša tiesību atņemšana karagūstekņiem uz godīgu un normālu tiesvedību, kā to paredz šī Konvencija.

 

131. pants

III. Līgumslēdzēju valstu atbildība

Nevienai no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm nav atļauts atbrīvot sevi vai jebkuru citu Augsto Līgumslēdzēju valsti no atbildības, kura iestājas tai vai kādai citai Augstajai Līgumslēdzējai valstij par iepriekšējā pantā minētajiem pārkāpumiem.

 

132. pants

Izmeklēšanas procedūra

Pēc kādas no karojošo pušu pieprasījuma jāuzsāk izmeklēšana attiecībā pret jebkuru apgalvojumu par Konvencijas pārkāpšanu saskaņā ar procedūru, par kuru jāvienojas ieinteresētajām pusēm.

Ja par izmeklēšanas procedūru neizdodas panākt vienošanos, ieinteresētām pusēm jāvienojas par arbitra izvēli, kurš risinās procedūras jautājumus.

Ja pārkāpums ir ticis konstatēts, karojošām pusēm tas jāpārtrauc un jāsoda par to bez mazākās kavēšanās.

 

II sekcija

Noslēguma noteikumi

133. pants

Valodas

Šī Konvencija ir sastādīta angļu un franču valodā. Abi teksti ir vienādi autentiski.

Šveices Federālajai padomei jānodrošina Konvencijas oficiālie tulkojumi krievu un spāņu valodā.

 

134. pants

Attiecības ar 1929. gada Konvenciju

Attiecībās starp Augstajām Līgumslēdzējām valstīm šī Konvencija aizvieto 1929. gada 27. jūlija Konvenciju.

 

135. pants

Attiecības ar Hāgas konvenciju

Attiecībās starp valstīm, kurām ir saistoša Hāgas konvencija par kara likumiem un tradīcijām uz sauszemes, vienalga vai tā ir 1899. gada 29. jūlija, vai 1907. gada 18. oktobra konvencija, un kuras ir šīs Konvencijas dalībvalstis, pēdējā Konvencija papildina 2. nodaļu nolikumā, kas pievienots augstāk minētajām Hāgas konvencijām.

 

136. pants

Parakstīšana

Šo Konvenciju, kurai ir šodienas datums, līdz 1950. gada 12. februārim var parakstīt to valstu vārdā, kas ir pārstāvētas 1949. gada 12. aprīlī Ženēvā atklātajā konferencē; turklāt to var parakstīt arī to valstu vārdā, kuras nav pārstāvētas šajā konferencē, bet kuras ir 1929. gada 27. jūlija Konvencijas dalībnieces.

 

137. pants

Ratificēšana

Šī Konvencija jāratificē pēc iespējas ātrāk un ratifikācijas rakstiem jāglabājas Bernē.

Par katra ratifikācijas raksta iesniegšanu jāsastāda protokols, tā apliecināta kopija Šveices Federālajai padomei jānosūta visām valstīm, kuru vārdā šī Konvencija ir parakstīta vai kuras ir paziņojušas par pievienošanos.

 

138. pants

Stāšanās spēkā

Šī Konvencija stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad vismaz divi ratifikācijas raksti ir iesniegti glabāšanā.

Pēc tam tā stāsies spēkā katrā no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm sešus mēnešus pēc ratifikācijas raksta iesniegšanas.

 

139. pants

Pievienošanās

Šai Konvencijai kopš tās spēkā stāšanās brīža var pievienoties jebkura valsts, kuras vārdā Konvencija nav bijusi parakstīta.

 

140. pants

Paziņošana par pievienošanos

Par katru pievienošanos rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, un tai jāstājas spēkā sešus mēnešus pēc paziņojuma saņemšanas.

Šveices Federālajai padomei šī pievienošanās jāpaziņo visām valstīm, kuru vārdā Konvencija ir bijusi parakstīta vai kuru pievienošanās ir bijusi paziņota.

 

141. pants

Tūlītēja stāšanās spēkā

Gadījumos, kurus paredz 2. un 3. pants, glabāšanā nodotajiem ratifikācijas rakstiem un paziņojumiem par pievienošanos, kurus iesniegušas karojošās puses pirms vai pēc karadarbības vai okupācijas sākuma, jāstājas spēkā nekavējoties. Šveices Federālajai padomei jāpaziņo visātrākajā veidā par jebkuru ratifikācijas vai pievienošanās rakstu, kas saņemts no karojošām pusēm.

 

142. pants

Denonsēšana

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt iespējai denonsēt šo Konvenciju.

Denonsēšana rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, kura par to paziņo tālāk visu Augsto Līgumslēdzēju valstu valdībām.

Denonsēšanai jāstājas spēkā vienu gadu pēc tam, kad par to ir paziņots Šveices Federālajai padomei. Tomēr denonsēšana, par kuru ir paziņots laikā, kad denonsējošā valsts piedalās karadarbībā, nestājas spēkā līdz miera noslēgšanai un līdz brīdim, kamēr nebūs pabeigtas operācijas, kas saistītas ar šīs Konvencijas aizsargāto personu atbrīvošanu un repatriāciju.

Denonsēšana stājās spēkā tikai attiecībā pret denonsējošo valsti.Tai nekādā ziņā nav jāietekmē saistības, kuras karojošām pusēm jāturpina pildīt saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, kuri izriet no tradīcijām, kas izveidojušās starp civilizētām tautām, no cilvēcības likumiem un no sabiedrības sirdsapziņas balss.

 

143. pants

Reģistrācija Apvienoto Nāciju organizācijā

Šveices Federālajai padomei šī Konvencija jāreģistrē Apvienoto Nāciju organizācijas sekretariātā. Šveices Federālajai padomei arī jāinformē Apvienoto Nāciju organizācijas sekretariāts par visiem ratifikācijas, pievienošanās un denonsēšanas rakstiem, ko tā saņem sakarā ar šo Konvenciju.

TO APLIECINOT apakšā parakstījušies, kuriem piešķirtas attiecīgas pilnvaras, ir parakstījuši šo Konvenciju.

SASTĀDĪTS Ženēvā 1949. gada divpadsmitajā augustā angļu un franču valodā. Konvencijas oriģināltekstam jāglabājas Šveices Konfederācijas arhīvos. Šveices Federālajai padomei jānosūta apliecinātas teksta kopijas katrai valstij, kas parakstījusi vai pievienojusies šai Konvencijai.

 

 

I pielikums

Tipveida līgums par ievainoto un slimo karagūstekņu tiešu repatriāciju un hospitalizāciju neitrālās valstīs

(skat. 110.pantu)

I. — Tiešās repatriācijas un hospitalizācijas principi

neitrālās valstīs

A. Tiešā repatriācija

Tiešai repatriācijai ir pakļauti:

(1) Visi karagūstekņi, kuriem traumu rezultātā ir šādi sakropļojumi: kājas vai rokas zaudējums, paralīze, locītavu vai citi sakropļojumi, ja šis sakropļojums ir vismaz plaukstas vai pēdas zaudējums vai ekvivalents plaukstas vai pēdas zaudējumam.

Neizslēdzot plašākas interpretācijas iespēju, par ekvivalentiem plaukstas vai pēdas zaudējumiem jāuzskata:

(a) plaukstas vai visu pirkstu zaudējums, vai vienas plaukstas īkšķa un rādītājpirksta zaudējums; pēdas vai vienas pēdas pirkstu un pleznas (pēdas apakšējās daļas) zaudējums,

(b) ankiloze, kaulaudu zaudējums, rētaudu veidošanās, kas traucē vienas lielās locītavas vai vienas plaukstas pirkstu visu locītavu kustības,

(c) garo kaulu pseidoartroze,

(d) kroplības, kas radušās lūzumu vai citu traumu rezultatā, kuras nopietni traucē kustības un spēju nest smagumus.

(2) Visi ievainotie karagūstekņi, kuru stāvoklis ir kļuvis hronisks tādā mērā, ka, neskatoties uz ārstēšanu, nav gaidāma izveseļošanās gada laikā pē ievainošanas, kā, piemēram, turpmāk uzskaitīto ievainojumu vai slimību gadījumos:

(a) šāviņa šķemba sirdī, pat ja jauktā medicīniskā komisija izmeklējot neatrod nopietnus traucējumus,

(b) metāliska šķemba smadzenēs vai plaušās, pat ja jauktā medicīniskā komisija izmeklējot nevar noteikt nekādu lokālu vai vispārēju reakciju,

(c) osteomielīts, ja gada laikā pēc ievainojuma nav gaidāma izveseļošanās, un kas var izraisīt locītavas ankilozi vai novest pie citiem bojājumiem, kas līdzvērtīgi plaukstas vai pēdas zaudējumam,

(d) lielo locītavu perforācija un strutojoši bojājumi,

(e) galvaskausa ievainojumi (traumas) ar kaulaudu zudumu vai nobīdi,

(f) sejas traumas vai apdegumi ar audu zudumu un funkciju bojājumiem,

(g) mugurkaula smadzeņu bojājumi,

(h) perifēro nervu bojājumi, kuru sekas ir līdzvērtīgas plaukstas vai pēdas zaudējumam un kuru ārstēšana prasa vairāk par gadu kopš ievainošanas dienas, piemēram: pleca vai jostas-krustu pinuma iekaisumi, spieķnerva un elkoņa nerva vai sānu paceles nerva (N. peroneus communis) un vidējā paceles nerva (N. tibialis) bojājumi utt. Izolētu spieķnerva (musculospiral), elkoņa nerva, sānu paceles vai vidējā paceles nerva bojājumi tomēr nedod iemeslu repatriācijai, izņemot kontraktūru vai smagu neirotrofisku traucējumu gadījumus,

(i) urīnceļu sistēmas ievainojumi, kuru rezultātā traucēta tās darbība.

(3) Visi slimie karagūstekņi, kuru slimība kļuvusi hroniska tādā mērā, ka, neskatoties uz ārstēšanu, nav prognozējama izveseļošanās viena gada laikā kopš slimības sākuma, kā, piemēram, turpmāk uzskaitītos gadījumos:

(a) jebkura orgāna progresējoša tuberkuloze, kuras izārstēšana vai vismaz ievērojama uzlabošanās, spriežot pēc medicīniskām prognozēm, nevar notikt neitrālā valstī,

(b) eksudatīvais pleirīts,

(c) netuberkulozas izcelsmes elpošanas orgānu nopietnas saslimšanas, kas tiek uzskatītas par neārstējamām, piemēram: smaga plaušu emfizēma ar vai bez bronhīta, hroniska astma *, hronisks bronhīts *, kas gūsta laikā ilgst jau vairāk nekā vienu gadu, bronhektāze utt.,

(d) asinsrites sistēmas nopietni hroniski traucējumi, piemēram: sirds vārstuļu bojājumi un miokardīts * ar dekompensācijas pazīmēm, kas radušies gūsta laikā, pat ja jauktās medicīniskās komisijas izmeklēšanas laikā nevar noteikt nekādas pazīmes, perikarda un asinsvadu slimības (Birgena slimība, lielo asinsvadu aneirisma) utt.,

(e) gremošanas orgānu nopietnas hroniskas saslimšanas, piemēram: kunģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla; gūsta laikā izdarītās kuņģa operācijas sekas, hronisks gastrīts, enterīts vai kolīts, kas ilgst jau vairāk par gadu un nopietni pasliktina vispārējo veselības stāvokli, aknu ciroze, hronisks holecistīts * utt.,

(f) dzimum- un urīnorgānu nopietnas hroniskas slimības: hroniskas nieru slimības ar pastāvīgiem traucējumiem, ar tuberkulozi slimas nieres izņemšana, hronisks pielīts vai cistīts, hidronefroze vai pionefroze, smagas hroniskas ginekoloģiskas saslimšanas, normāla grūtniecība un grūtniecības traucējumi, ja nav iespējams hospitalizēt neitrālā valstī utt.,

(g) centrālās un perifērās nervu sistēmas nopietnas hroniskas slimības, piemēram: speciālista pienācīgi pierādītas, * visas spilgti izteiktas psihozes un psihoneirozes, tādas kā nopietna histērija, nopietna gūstniecības izraisīta psihoneiroze utt., nometnes ārsta pienācīgi pierādīta * jebkura epilepsija, smadzeņu arterioskleroze, hronisks neirīts, kas ilgst jau vairāk par vienu gadu utt.,

(h) veģetatīvās nervu sistēmas nopietnas hroniskas saslimšanas, kuru rezultatā ievērojamas garīgo un fizisko spēju pavājināšanās, manāms svara zudums un vispārējs novājējums,

(i) abu acu aklums vai vienas acs aklums, ja otras acs redze ir mazāka par 1, pat lietojot koriģējošas brilles, redzes asuma pavājināšanās, ja, koriģējot to, nevar atjaunot līdz 1/2 vismaz vienā acī *, citas smagas acu slimības, piemēram: glaukoma, irīts (varavīksnenes iekaisums), horiodīts (dzīslenes iekaisums), trahoma utt.,

(j) dzirdes traucējumi, tādi kā pilnīgs vienpusējs kurlums, ja otra auss nevar atšķirt parastā balsī izrunātus vārdus viena metra attālumā * utt.,

(k) nopietnas vielmaiņas slimības, piemēram: cukura diabēts, kam nepieciešama ārstēšana ar insulīnu utt.,

(l) iekšējās sekrēcijas dziedzeru nopietna saslimšana, piemēram, tireotoksikoze, hipotireoze, Adisona slimība, Simonda kaheksija, tetānija utt.,

(m) asinsrades orgānu smagi un hroniski traucējumi,

(n) smagas hroniskas intoksikācijas, piemēram: saindēšanās ar svinu, saindēšanās ar dzīvsudrabu, morfīnisms, kokaīnisms, alkoholisms, saindēšanās ar gāzēm vai ar radiāciju utt.,

(o) kustību orgānu hroniskas slimības ar acīm redzamiem funkcionāliem traucējumiem, piemēram: deformējošs artrīts, hroniski progresējoši pirmējie un sekundārie poliartrīti, reimatisms ar nopietniem klīniskiem simptomiem utt.,

(p) nopietnas hroniskas ādas slimības, kas nepakļaujas ārstēšanai,

(q) visi ļaundabīgie audzēji,

(r) nopietnas hroniskas infekciju slimības, kas ilgst jau vienu gadu kopš saslimšanas, piemēram: malārija ar izteiktām organiskām izmaiņām, amebiālā vai bakteriālā dizentērija ar smagiem traucējumiem; trešās stadijas iekšējo orgānu sifiliss, kas nepadodas ārstēšanai; lepra; utt.

(s) nopietnas avitaminozes un nopietnas distrofijas.

* Jauktās medicīniskās komisijas slēdzienam lielā mērā jābalstās uz nometnes ārstu un ķirurgu, kuru tautība ir tāda pati kā karagūsteknim, dokumentiem vai uz gūstā turētājas valsts medicīnas speciālistu pārbaudes materiāliem.

 

 

B. Hospitalizācija neitrālās valstīs

Tiesības uz hospitalizāciju neitrālās valstīs ir:

(1) Visiem ievainotiem karagūstekņiem, kuri nav izārstējami gūsta apstākļos, bet kurus varētu izārstēt vai kuru stāvoklis varētu ievērojami uzlaboties, hospitalizējot tos neitrālās valstīs.

(2) Karagūstekņiem, kas slimo ar jebkura orgāna jebkuras formas tuberkulozi, izņemot pirmās stadijas tuberkulozi, kas izārstēta pirms gūsta, kuru ārstēšana neitrālā valstī varētu novest līdz pilnīgai atveseļošanai vai vismaz līdz ievērojamai veselības uzlabošanai.

(3) Karagūstekņiem, kas slimo ar jebkuru ārstēšanu prasošu elpošanas orgānu, asinsrites, gremošanas, nervu sistēmas, sajūtu orgānu, dzimum- un urīnorgānu, ādas un kustību orgānu utt. slimību, ja šo slimību ārstēšana neitrālās valstīs noteikti dotu labākus rezultātus nekā gūstā.

(4) Karagūstekņiem, kuriem gūstā esot izdarīta nieres izņemšana netuberkulozas nieres saslimšanas dēļ, kuri slimo ar osteomielītu atveseļošanās stadijā vai slēptā formā, kuri slimo ar cukura diabētu, kas neprasa ārstēšanu ar insulīnu utt.

(5) Karagūstekņiem, kas slimo ar neirozēm, kuras izraisījis karš vai gūstniecība.

Ar neirozēm slimie karagūstekņi, kas saslimuši gūsta laikā, un kuri nav izārstēti trīs mēnešu laikā pēc hospitalizācijas neitrālā valstī vai kuri pēc šī laika perioda nav nepārprotami ceļā uz pilnīgu izveseļošanos, jārepatriē.

(6) Visiem karagūstekņiem, kas slimo ar hronisku saindēšanos (ar gāzēm, metāliem, alkaloīdiem utt.), kuriem izredzes izārstēties neitrālā valstī ir sevišķi labvēlīgas.

(7) Visām sievietēm karagūsteknēm grūtniecēm vai mātēm ar zīdaiņiem un maziem bērniem.

Tiesības uz hospitalizāciju neitrālā valstī nav:

(1) slimajiem ar attiecīgi pārbaudītām hroniskām psihozēm,

(2) slimajiem ar organiskām vai funkcionālām nervu sistēmas slimībām, kas tiek uzskatītas par neārstējamām,

(3) slimajiem ar infekcijas slimībām periodā, kad tās ir lipīgas, izņemot tuberkulozi.

II. Vispārīgas piezīmes

(1) Augstāk minētie nosacījumi galvenokārt jātulko un jāpielieto iespējami plašākā nozīmē.

Šādai liberālai interpretācijai jābūt vispirms attiecībā uz neiropātiskiem un psihopātiskiem stāvokļiem, kurus izsaucis karš vai gūsts, kā arī jebkuras stadijas tuberkulozes gadījumā. Karagūstekņi, kas pārcietuši vairākus ievainojumus, no kuriem neviens atsevišķi nedod tiesības uz repatriāciju, jāpārbauda, vadoties pēc minētā principa, ņemot vērā psihiskās traumas, kādas izraisa lielais ievainojumu skaits.

(2) Visos gadījumos, kas dod neapstrīdamas tiesības uz tiešu repatriāciju (amputācija, pilnīgs aklums vai kurlums, plaušu tuberkuloze atklātā formā, garīga slimība, ļaundabīgs audzējs utt.), nometnes ārstiem vai gūstā turētājas valsts militārām medicīniskām komisijām karagūstekņi jāpārbauda un jārepatriē, cik ātri iespējams.

(3) Ievainojumi un slimības, kuras bija pirms kara un kuras nav pasliktinājušās, kā arī kara ievainojumi, kuri nav traucējuši turpināt militāro dienestu, nedod tiesības uz tiešu repatriāciju.

(4) Visās karojošās valstīs šī pielikuma noteikumi jātulko un jāpielieto vienādā veidā. Ieinteresētajām valstīm un varas iestādēm jānodrošina jauktajām medicīniskajām komisijām visas iespējas pildīt savus darba uzdevumus.

(5) Pirmajā punktā minētie piemēri ir tikai tipiski gadījumi. Gadījumi, kuri precīzi neatbilst šiem nosacījumiem, jāvērtē šīs Konvencijas 110.panta noteikumu garā un šajā Līgumā iemiesoto principu garā.

 

 

II pielikums

Nolikums par jauktajām medicīniskajām komisijām

(skat. 112.pantu)

 

1. pants

Konvencijas 112.pantā paredzētajām jauktajām medicīniskajām komisijām jāsastāv no trīs locekļiem, no kuriem diviem jābūt no neitrālas valsts un trešo jānozīmē gūstā turētājai valstij. Vadība jāuzņemas vienam neitrālās valsts pārstāvim.

 

2. pants

Pēc gūstā turētājas valsts lūguma divus neitrālos locekļus nozīmē Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, saskaņojot ar aizbildņvalsti. Tie var dzīvot savā valstī, jebkurā neitrālā valstī vai gūstā turētājas valsts teritorijā.

 

3. pants

Ieinteresētajām karojošām pusēm jāapstipruna neitrālie locekļi un par to jāpaziņo Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai un aizbildņvalstij. Pēc šādas paziņošanas neitrālie locekļi skaitās oficiāli nozīmēti.

 

4. pants

Jānozīmē arī pietiekošs skaits locekļu vietnieku, kuri vajadzības gadījumā aizvietos īstenos locekļus. Tie jānozīmē vienlaicīgi ar īstenajiem locekļiem, vai vismaz cik iespējams ātri.

 

5. pants

Ja kaut kādu iemeslu dēļ Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja nevar nozīmēt neitrālos locekļus, tas jādara valstij, kura aizstāv pārbaudāmo karagūstekņu intereses.

 

6. pants

Ja iespējams, vienam no diviem neitrālajiem locekļiem jābūt ķirurgam, bet otram — terapeitam.

 

7. pants

Neitrālajiem locekļiem jābūt pilnīgi neatkarīgiem no karojošām pusēm, kurām jānodrošina tiem visas iespējas pildīt savus pienākumus.

 

8. pants

Saskaņojot ar gūstā turētāju valsti, Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejai, veicot šī Nolikuma 2. un 4.punkta paredzēto nozīmēšanu, jānosaka nozīmēto personu darbības ilgums.

 

9. pants

Jauktajām medicīniskajām komisijām jāuzsāk darbs, cik ātri iespējams, pēc tam, kad neitrālie locekļi ir apstiprināti un ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc apstiprināšanas datuma.

 

10. pants

Jauktajām medicīniskajām komisijām jāizmeklē visi karagūstekņi, kas minēti šīs Konvencijas 113.pantā. Tām jādod priekšlikumi par repatriāciju, repatriācijas atteikumi vai rekomendācijas nākošai pārbaudei. Slēdzieni jāpieņem ar balsu vairākumu.

 

11. pants

Katrā atsevišķā gadījumā jauktās medicīniskās komisijas slēdziens mēneša laikā pēc apmeklējuma jāpaziņo gūstā turētājai valstij, aizbildņvalstij un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai. Jaukto medicīnisko komisiju pienākums ir informēt katru izmeklēto karagūstekni par slēdzienu un tiem, kuru repatriācija ir paredzēta, jāizdod sertifikāti pēc formas, kas līdzīga Konvencijai pievienotā parauga formai.

 

12. pants

Gūstā turētājai valstij jāizpilda jauktās medicīniskās komisijas lēmums trīs mēnešu laikā, kopš tā saņēmusi pienācīgā veidā paziņotu šo lēmumu.

 

13. pants

Ja nav neviena neitrāla ārsta valstī, kurā jauktās medicīniskās komisijas pakalpojumi ir vajadzīgi, un ja jebkura iemesla dēļ nav iespējams nozīmēt neitrālus ārstus, kuri dzīvo citā valstī, gūstā turētājai valstij, saskaņojot ar aizbildņvalsti, jāizveido medicīnas komisija, kurai jāuzņemas tie paši pienākumi, kādi ir jauktajai medicīniskajai komisijai, un kurus nosaka šī Nolikuma 1.,2.,3.,4.,5. un 8. pants.

 

14. pants

Jauktās medicīniskās komisijas darbosies pastāvīgi un apmeklēs katru nometni ne retāk kā reizi sešos mēnešos.

 

 

III pielikums

Nolikums par kolektīvo palīdzību

(skat. 73.pantu)

 

1. pants

Karagūstekņu pārstāvjiem jāatļauj sadalīt kolektīvās palīdzības sūtījumus, par kuriem tie ir atbildīgi, visiem karagūstekņiem, kas atrodas nometnē, ieskaitot tos, kuri atrodas hospitāļos, cietumos vai citās soda iestādēs.

 

2. pants

Kolektīvās palīdzības sūtījumu sadalīšanai jānotiek atbilstoši ziedotāju instrukcijai un pēc plāna, ko sastādījuši karagūstekņu pārstāvji. Tomēr medicīnas materiālu izsniegšanu labāk saskaņot ar vecākiem medicīnas virsniekiem (galveniem ārstiem), un hospitāļos un slimnīcās (lazaretēs) pēdējie var atteikties no minētām instrukcijām, ja to prasa pacientu intereses. Iepriekš minēto prasību ietvaros sadalei vienmēr jābūt taisnīgai.

 

3. pants

Jāatļauj minētajiem karagūstekņu pārstāvjiem vai viņu palīgiem doties uz palīdzības sūtījumu saņemšanas punktiem nometņu tuvumā, lai viņi varētu pārbaudīt saņemto preču kvalitāti un kvantitāti un sniegt precīzu ziņojumu par to ziedotājiem.

 

4. pants

Jādod visas iespējas karagūstekņu pārstāvjiem pārbaudīt, vai kolektīvo palīdzības sūtījumu sadale viņu nometnes visās nodaļās un filiālēs notiek atbilstoši viņu instrukcijām.

 

5. pants

Jāatļauj karagūstekņu pārstāvjiem aizpildīt un prasīt, lai darba grupu pārstāvji vai vecākie medicīnas virsnieki (galvenie ārsti) lazaretēs un hospitāļos aizpilda blankas vai anketas, kas domātas ziedotājiem, par kolektīvās palīdzības sūtījumiem (sadali, pieprasījumu, kvantitāti utt.). Šīs blankas un anketas, pienācīgi aizpildītas, nekavējoties jānosūta ziedotājiem.

 

6. pants

Lai nodrošinātu kolektīvo palīdzības sūtījumu regulāru izsniegšanu karagūstekņiem to nometnē un lai apmierinātu vajadzības, kādas var rasties ierodoties jaunam karagūstekņu kontingentam, jāatļauj karagūstekņu pārstāvjiem uzkrāt nepieciešamās palīdzības sūtījumu rezerves. Šim nolūkam viņu rīcībā jābūt piemērotām noliktavām; katrai noliktavai jābūt aizslēgtai ar divām slēdzenēm, pie karagūstekņu pārstāvja jābūt atslēgai no vienas slēdzenes, pie nometnes komandanta — atslēgai no otras slēdzenes.

 

7. pants

Ja ir pienākuši kolektīvi palīdzības sūtījumi ar apģērbu, katrs karagūsteknis var paturēt savā īpašumā vismaz vienu pilnu apģērba komplektu. Ja karagūsteknim ir vairāk par vienu apģērba komplektu, karagūstekņu pārstāvis drīkst paņemt lieko apģērbu no tiem, kam ir lielākais komplektu skaits vai atsevišķus priekšmetus, kuri ir vairāk par vienu, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu sliktāk apgādātos karagūstekņus. Viņš tomēr var paņemt apģērba otru komplektu, zeķes vai apavus tikai tad, ja nav citas iespējas apgādāt karagūstekņus, kuriem to nav nemaz.

 

8. pants

Augstās Līgumslēdzējas valstis un it īpaši gūstā turētājas valstis iespēju robežās un, ņemot vērā noteikumus, kuri regulē iedzīvotāju apgādi, atļaus izdarīt preču iepirkumus savā teritorijā, lai izdalītu tās karagūstekņiem kā kolektīvo palīdzību. Līdzīgā veidā tās atvieglos naudas līdzekļu nosūtīšanu un citus tehniska vai administratīva rakstura finansiālus pasākumus, kuru mērķis ir izdarīt šādus iepirkumus.

 

9. pants

Augstāk minētie noteikumi nedrīkst būt par šķērsli karagūstekņu tiesībām saņemt kolektīvās palīdzības sūtījumus pirms ierašanās nometnē vai pārvietošanās laikā, ne arī kavēt aizbildņvalstu, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai jebkuras citas organizācijas, kas sniedz palīdzību karagūstekņiem un kura ir atbildīga par šīs palīdzības nosūtīšanu, pārstāvju iespējas nodrošināt to sadali starp adresātiem ar jebkuriem citiem līdzekļiem, kādus tie varētu uzskatīt par lietderīgiem.

 

 

IV pielikums