Par latvieša austrumniecisko mentalitāti

Latvijas Universitātes profesors Dr.habil. theol. Leons Taivans:

Kas ir latvieša pirmskristīgais reliģiskais moto? Tas apgalvo: latvietis ir labestīgs. Jūdaismā, kristietībā, īpaši protestantismā, cilvēks ir nelietis. Pirmgrēks ir cilvēku tā samaitājis, ka viņu pastāvīgi moka nosliece uz slikto. Tikai mūža darbs pie sevis pārveidošanas var šo zemo cilvēka kvalitāti mainīt. Protestantismā, īpaši kalvinismā, ieviesās priekšstats, ka cilvēka lūgšana ir viņa ikdienas pienākums. Tad, ja darbs sokas, bizness plaukst, tas nozīmē, ka Dievs pieņem manu lūgšanu, tad varbūt būšu pestīts. Šis ir reliģiskais pamats Eiropas attīstībai. Tādēļ katrs feniņš tika ieguldīts biznesā, nevis dārgās patēriņa precēs, un netika notriekts.

Vācieši ir iedīdījuši latvietim akurātumu darbā. Tas vēl daļēji ir saglabājies. Bet citādi latvietis ir austrumniecisks cilvēks, kas labprāt bauda dzīvi un maz domā par augstākām lietām.

Dainās ētiskais pamats lielā mērā ir aizgūts no kristietības un mēs nevaram pateikt: lūk, dainās ir mūsu ētiskais kodekss. Ir ētiskie priekšstati. Bet atšķirsim nerātnās dainas, kāda tur ētika? Un pēc kuru dainu ieteikuma tad rīkoties katrā konkrētā gadījumā? Turpretī 10 baušļi ir ļoti skaidrs ētikas kodekss: tev būs Dievu godāt un tev nebūs nokaut, zagt, dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko un vēl nebūs darīt to, to un to.

Latvieši ir lieli “garīgā pārdzīvojuma” meklētāji. “Garīgā pārdzīvojuma” jēdzienu ieviesa 19. gs. protestantu teologs F. Šleiermahers. Tas nozīmē, ka reliģijas sfēra ir jūtas. Aiz “garīgā pārdzīvojuma” slēpjas praktiskais ateisms.

Patiesa reliģiozitāte ir stingra garīgā un morālā disciplīna. Daudzi latvieši vandās pa Indijas un Tibetas apcirkņiem, lai atrastu sev garīgos “fīlingus” (patiesībā – garīgas narkotikas). Uz to viņus vedina austrumnieciskā mentalitāte, kas ir atrodama latvieša dvēseles dziļumos.

Bet 800 gadu ilgā piederība Rietumu kristietībai nākamos latvjus ļoti izmainīja. “Vācu ticība” no Latvijas teritorijā dzīvojošām ciltīm iztaisīja latviešus – tādus, kādus tos pazina Krievijā Pētera Pirmā laikā, kad latviešu meistari būvēja Pēterburgu un strādāja Krievijas manufaktūrās, kamēr vācbalti darbojās Krievijas vadībā. Tāds patiesībā bija “logs uz Eiropu”. Šis logs bija nevis Baltijas ostas, bet tajos laikos eiropeiski kvalificēts darbaspēks – no administratīvajiem darbiniekiem līdz baļķu zāģeriem – darba, kuru prata latvieši un igauņi, bet neprata krievu zemnieki; īpašā “protestantiskā darba ētika”, kas bija Baltijā, bet nebija Krievijā.

Pēteris I gribēja modernizēt atpalikušo Krieviju, bet tam bija vajadzīgs daudz darbaroku un, galvenais, galvu ar citādu – protestantisma izdresētu –, domāšanu. Ne velti Pēteris I mēģināja reformēt pēc luterāņu parauga valsts eiropeizācijas lielāko kavēkli – Krievijas pareizticīgo baznīcu.

Diemžēl sociālisma laiks ir ļoti negatīvi iespaidojis latviešus.

“LAUKU AVĪZE”