Par mūs mulsinošo gēnu terapiju

Dr. habil. biol. prof. Pauls Pumpēns:

Kādas angļu laboratorijas zinātnieki bija paziņojuši, ka nav vajadzīgs lietot nekādas viltīgas zāles, bet var vienkārši pielikt tiem sportistiem vajadzīgos gēnus lielākās dozās. Bija pat piemeklēti septiņi tādi kandidātgēni, ar kuru palīdzību varētu uzrādīt fantastiskus rezultātus sportā. Tā kā, pat tādi projekti tiek sabiedrībai pasniegti. Arī kosmētikas problēmas arvien vairāk sāk saskarties ar gēnu terapiju. Piemēram, matu krāsošanas jautājumā, kur, pamainot matu saknītēs attiecīgos gēnus, varētu iegūt zilus, zaļus un citas krāsas matus uz ilgāku laiku. Tātad var teikt, ka gēnu terapija sabiedrībā kļūst ļoti populāra. Un bieži vien, kā tādos gadījumos notiek, rodas uzskats, ka ar gēnu terapiju var panākt absolūti visu, cīnīties pret visām slimībām. Tā kā vecos laikos teica: “Būs radio, būs laime”. Tagad radio ir, bet laimes nav… Tāpat droši vien būs ar gēnu terapiju.

Šobrīd reāli strādā ar iedzimtajiem imūndeficītiem. Cilvēki vairāk pazīst aids, kas ir iegūtais imūndeficīts un rodas vīrusa infekcijas dēļ. Tomēr imūndeficīti var būt arī iedzimti. Tādi bērni, protams, ir nolemti ļoti ātrai nāvei, ja vien viņi nedzīvo absolūti sterilos apstākļos. Bet sterilos apstākļos ilgi nevar nodzīvot. Līdz šim visi reālie gēnu terapijas panākumi, kas ir zināmi, ir bijuši saistīti ar iedzimtā imūndeficīta gadījumiem.

Arī mukoviscidoze ir viena no “iemīļotākajām” gēnu terapijas slimībām, dažādi vēža veidi. Man tagad grūti uzskaitīt reālus panākumus, bet atļauto, apstiprināto gēnu terapijas protokolu ziņā vēzis sastāda lielāko daļu no gēnu terapijas centieniem. Pirmkārt, laikam jau tādēļ, ka vēža gadījumā ir vieglāk saņemt atļauju gēnu terapijas pielietošanai.

Noteikti jāuzsver, ka ar tām atļaujām ir ļoti smagi. Lai iegūtu atļauju gēnu terapijas eksperimentiem, ir jāiziet ļoti, ļoti stingra kontrole. Tas ir samērā ilgi.

Visvairāk ar gēnu terapiju nodarbojas ASV. To šobrīd varētu saukt par Amerikas zinātni, jo 80 procentu visu aktivitāšu notiek ASV. Pēc vienkārša principa – kas ir bagāts, tas dara. Tagad pasaulē ik gadu oficiālai gēnu terapijas ārstēšanai tiek pakļauti apmēram 4000 slimnieku.

Gēnu terapija attīstīsies, tikai jautājums, kāda tad būs tā 21. gadsimta gēnu terapija. Tie fantastiskie projekti par gēnu dopingu biežāk ir tikai uzmanības pievēršanai. Dažkārt tas nemaz nav slikti. Es atceros, kad 1974. gadā tika veikts pirmais gēnu inženierijas eksperiments. Tas bija pirmais gadījums, kad tika sašūtas divas DNS molekulas. Pols Berks sasauca preses konferenci, kur jau runāja par iespējamo monstru rašanos, par mākslīgās dzīvības radīšanu, par visādiem fantastiskiem dzīvniekiem un cilvēkiem, kas var parādīties gēnu inženierijas darbības dēļ…

Ja jau kaut kas ir parādījies, tad jūs varat teikt, ka, piemēram, ūdeņraža bumba ir slikta, tomēr tā būs un pie tās turpinās strādāt. Cilvēka izzināšanas spēks ir vienreizējs. Visi grib paskatīties, kas lācītim vēderā. Tāpat ir ar klonēšanu, tāpat – ar genoma projektiem, tie turpināsies. Cita lieta, ka tiks veikti dažādi drošības pasākumi.

Arī Latviju, Rīgu var uzskatīt par vienu no gēnu terapijas pirmajiem centriem un dzimšanas vietām, jo sapnis pat gēnu terapiju faktiski radās Organiskās sintēzes institūtā Rīgā sešdesmito gadu beigās vienlaikus ar pirmajiem sapņiem par gēnu labošanas vai bloķēšanas iespējām, kas tajā laikā sāka parādīties pasaulē.

Pirmais, kas 1967. gadā pateica, ka varētu uzlabot vai bloķēt nevēlamos gēnus, bija Nobela prēmijas laureāts Māršals Nīrenebergs, viens no ģenētiskā koda atklājējiem. Praktiski tajā pašā laikā Organiskās sintēzes institūta direktors profesors Solomons Hillers, viens no cilvēkiem, kas ienesa moderno ķīmiju Latvijā, un toreiz jaunais laboratorijas grupas vadītājs Elmārs Grēns iesāka darbu pie dzīvības robežformas radīšanas. Kā zināms, Elmārs Grēns tagad vada Latvijas Cilvēka genoma programmu, gēnu izpēti, kas ir pirmais solis gēnu terapijas praktiskai pielietošanai.

“TERRA”