Par nacionālo kārti vēlēšanās Eiropā

Komentētājs Māris Zanders:

Pēdējo mēnešu kaislības ap izmaiņām vēlēšanu likumā un Satversmē liecina, ka Latvijas politiskā elite mokoši cenšas saskaņot to, ko no viņiem gaida Rietumu sabiedriskā doma un pašmāju nacionāli noskaņotais elektorāts. Jāpiezīmē, ka Latvijas politiķu Austrumeiropas kolēģi tik delikāti (?) nemaz nav, un nacionālo “kārti” labprāt un veiksmīgi izmanto savās priekšvēlēšanu kampaņās. Piemēram, aprīlī gaidāmās vēlēšanas Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans sagaida, vienlaicīgi krietni nokaitinot kaimiņvalstis, toties priecējot tautiešu patriotiskās jūtas. Pirmkārt, viņš panāca, ka tie pieci miljoni ungāru, kas dzīvo Rumānijā un Slovākijā turpmāk baudīs īpašas priekšrocības, meklējot darbu Ungārijā, Ungārijas valsts tiem arī finansiāli palīdzēs stiprināt savu nacionālo identitāti viņu pašreizējās mītnes zemēs. Kaimiņvalstis uzskata, ka šādi Ungārija nevajadzīgi rušina pagātnes pelnus: pirms 1920.gada Trianonas līguma Rietumrumānija, saukta arī par Transilvāniju, ietilpa Ungārijā, tādēļ šādas īpašas rūpes par bijušajās teritorijās mītošiem tautiešiem, paranoiskāk noskaņotos rumāņos izraisa aizdomas, ka Ungārija Transilvānijā veido “piekto kolonnu”. Orbanu tas nesatrauc un viņš atļaujas publiski paziņot, ka Transilvānija (tātad daļa Rumānijas) ir “ungāru dzīves telpa Karpatu reģionā”. Arī Slovākijā dzīvo prāvs skaits etnisko ungāru, un nervozē arī Slovākijas valdība. It kā ar to nepietiktu, Orbans publiski nāk klajā ar aicinājumu pārskatīt t.s. Beneša likumus. Runa ir par Čehoslovākijā neilgi pēc Otrā pasaules kara pieņemtiem likumiem, kuri faktiski atņēma īpašumus un izraidīja no valsts Čehoslovākijas etnisko vāciešu un ungāru kopienas, kuras tika vainotas par simpātijām pret nacistisko Vāciju kara gados. Ungārijas kaimiņvalstis šādas iniciatīvas pašsaprotami sanikno, tās nepatīk arī Eiropas Savienībai, tomēr ir tīkamas daļai ungāru elektorāta. Var gan pieņemt, ka “nacionālā kārts” veiksmīgi ir izspēlējama Austrumeiropā, Rietumeiropā rezultāts ir neprognozējams. Kā zināms, vēlēšanas tuvojas arī Vācijā, un Vācijas reģionālās pavalsts Brandenburgas valdības pārstāvis, acīmredzot, tikai vēlējās pievērst cilvēku uzmanību ar kādu oriģinālu domu. Proti, sociālo lietu ministrs Alvīns Cīls izteicās, ka zemes nosaukums Brandenburga ir neizteiksmīgs un vēsturiski neprecīzs, tādēļ labāk būtu pavalstij dot Prūsijas vārdu. Cīla kungs, acīmredzot, nebija rēķinājies, ka arī 21. gadsimta sākumā lielai daļai vāciešu jēdziens “Prūsija” asociējas ar Vācijas vēstures agresīvākajām un citādi netīkamākajām epizodēm – ministra priekšlikums izraisīja pamatīgu skandālu. Savdabīga situācija ir Francijā. Nav noslēpums, ka francūži neizceļas ar iecietību pret cittautiešiem: kāda sabiedriskā aptauja liecina, ka 61% francūžu uzskata, ka viņu valstī ir pārāk daudz ārzemnieku, turklāt 21% apgalvo, ka Francijā ir pārāk daudz ebreju, kas vispār ir skandalozs rādītājs. Tomēr šie skaitļi nebūt nenozīmē, ka francūži ir gatavi vēlēšanās atbalstīt par ksenofobisku dēvēto Nacionālo Fronti. Sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Frontes līderi Le Penu atbalstītu tikai 7 – 10% vēlētāju. Acīmredzot, francūži itin labprāt lamā ārzemniekus, tā teikt, virtuvēs un krodziņos, tomēr nevēlas riskēt ar šādu uzskatu paudēju ievēlēšanu valsts varas struktūrās. Tajā pašā laikā nevar apgalvot, ka nacionāli radikālas idejas nav iespējams “ietirgot” arī rietumeiropiešiem. Maijā gaidāmas vēlēšanas Nīderlandē, un pārējā Eiropa ir šokēta par to, ka šajā par izcili iecietīgu uzskatītajā zemē arvien populārāks kļūst politiķis Pims Fortīns, kura vadītā partija Roterdamas pilsētas pašvaldības vēlēšanās nule kā ieguvusi 17 no 45 deputātu vietām, savukārt visā valstī to atbalsta 18% elektorāta. Profesionālais sociologs Fortīna kungs arī deklarē, ka Nīderlandē ir pārāk daudz ārzemnieku, kuri pasliktina ekonomisko un kriminālo situāciju, tādēļ ir pēdējais laiks, ārzemnieku tiesības Nīderlandē ierobežot. Rezumējot, var teikt, ka lielai sabiedrības daļai vienmēr ir nepatika pret, bailes no Svešā, kas var būt tiklab cittautieši, imigranti vai citplanētieši. Jautājums ir par to, cik prasmīgi politiķi māk šīs izjūtas atspoguļot savā retorikā. Vai tas ir bīstami? Domāju, ka baiļu ekspluatācija arī politikā ir komercializēta, līdzīgi kā fantastiskās filmās, kurās cilvēki gūst iespēju pašausmināties par citplanētiešiem, kuri galu galā tomēr tiek uzvarēti. Tātad ne tik daudz bīstami, cik bezgaumīgi.

LETA–EPI