Par Latviju austrumnieka acīm

Medicīnas akadēmijas asinsvadu ķirurģijas rezidents, LU lektors Ašhats Hagšenass:

Mani kā austrumnieku, kā emocionālu persieti pamatīgi iespaidoja tas, ka cilvēki ir ļoti auksti. Pilnīgi bez emocijām, nopietnām sejām, tādi… atturīgi, ļoti grūti kontaktēt ar tādu cilvēku. Tagad varu teikt, ka tā nav – bet tā bija līdz brīdim, kamēr es sāku runāt latviski. Pirms tam es burtiski jutu sienu starp mani un viņiem. Es redzēju, ka viņiem ir bail no mums… no “tiem mellajiem”, tieši tādu terminu viņi lieto. Toreiz es dzīvoju pie 21. trolejbusa galapunkta, un, braucot uz Gaiļezeru, vienmēr dabūju sēdvietu. Es skatos – cilvēki nāk iekšā, trolejbuss pakāpeniski pārpildās, bet pēdējā vieta, kur kāds apsēžas, ir… man blakus. Tas radīja manī nepatīkamu sajūtu, tādu, it kā man būtu kāda lipīga slimība. Es biju “melnais”. Tagad es esmu apguvis latviešu psiholoģiju, es zinu, ko viņi domā, saprotu, kā viņi jūtas, bet toreiz man bija sāpīgi. Paradokss ir tāds, ka indiešu, tas ir, indoāriešu ir šausmīgi daudz un viņi nav simtprocentīgi saglabājuši savu būtību, viņi ir ņēmuši no visiem un mainījušies, bet latvieši ir saglabājuši sevi. Un viņi grib, lai tas tiek respektēts.

Daudzi ārzemnieki it kā sakot, ka latviešu valoda ir muzikāla. Nu, nē! Vai arī – muzikāla, salīdzinot ar ko? Persiešu valoda, tā ir muzikāla kā dziesma, latviešu tantes uz ielas ir nākušas klāt, kad runāju pa mobilo, un teikušas: “Ārprāts, jūs dziedājāt! Kas tā ir par burvīgu valodu?” Jūs, latvieši, sakāt vienu vārdu, un galotnes dēļ jums ir jāapstājas, lai sāktos nākamais vārds. Kā valoda var būt muzikāla, ja tur ir tik daudz starplaika, kā ar šķērēm nogriezts?

Man vienkārši patīk reizēm sēdēt skvērā un vērot cilvēkus, klausīties, ko tantiņas runā, un iemācīties jaunus vārdus… Pārņemt tos no slenga, žargona, dialektiem… izņemot varbūt latgaliešu, to es vienkārši nesaprotu. Pagaidām. Es nevaru teikt, ka mīlu šo valodu, es melotu, jo es mīlu un katrs cilvēks mīl savu dzimto valodu. Bet tas ir vienīgais veids, kā kontaktēties ar cilvēkiem un saprast viņus.

Runājot par sociālām lietām, varu atkārtot tikai to, ko teikuši daudzi: “Šeit ir vīriešu paradīze.” Es nedomāju, ka tur augšā būs labāk! Un tomēr, ja iedziļinās, tad reiz šī paradīze pārvēršas īstā ellē.

Ģimenei šeit nav nekādas vērtības! Kāpēc pie mums cilvēki nešķiras? Kas par to, ka sazin kas ir mainījies materiāli un vēsturiski? Ir palikusi cilvēka iekšējā prasība – lai viņam būtu ģimene! Šeit ir lielas, milzīgas iespējas jauniešiem – nekur tā nebūs! Ārzemēs atalgojumā var saņemt lielāku summu ciparos, bet to pozīciju, kuru viņi var iegūt šeit – tur viņi tādu neiegūs nekad vai arī ārkārtīgi retos gadījumos. Tagad tas attīstības ātrums ir par traku!

Šeit gan cilvēkiem pat tagad ir dīvains priekšstats par attiecībām starp pircēju un pārdevēju: kad tieku nostādīts situācijā, kurā man liek justies parādā tam, kurš pārdod, tas šķiet absurdi! Es nāku no tādas valsts, kur pircējs ir viss un cena nav nekas – tev jātirgojas, cik vien tu vari, cik vien ir spēka, lai varētu vienkārši eksistēt! Nezinu, kur ir radusies tā ideja par pārdevēja pārākumu, droši vien padomju laikos.

“RĪGAS LAIKS”