Vai būtu vajadzīgs un būtu jānāk jaunam Atim Kronvaldam

“Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu; nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana.” Jā, kurš filologs, latviešu valodas skolotājs un bagātas, koptas valodas atzinējs gan nezina šos viedos 19. gadsimta otrās puses skolotāja un publicista Ata Kronvalda vārdus. Ir arī gluži svaigi aicinājumi laikrakstos saistībā ar EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktora Žerāra Studmana izteikumiem par krievu valodas statusu Latvijā, kā arī mūsu un ārzemju politiķu viedokļi par to pašu mūsu mīļo latviešu valodu.

Bet ko domā, kā strādā un jūtas tie, kuri tūlīt nākamie pēc ģimenes rūpējas par latviešu valodas kopšanu un mācīšanu skolā, — latviešu dzimtās valodas skolotāji? Domāju — mazliet malā nostumti. Kāpēc?

Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi neatkarīgajā Latvijā. Ir realizēti vairāki nozīmīgi projekti izglītības nostādņu sakārtošanā, tai skaitā — valsts valodas cittautiešiem realizēšanā. Nez kāpēc līdz šim šķitis, ka Latvijā dzimtā valodā attīstās pēc kādiem citiem likumiem nekā visas citas dzīves jomas, jo “pa latviski” jau kaut kā runā katrs latvietis. Tāpēc lai Izglītības un zinātnes ministrija ar plāno maciņu tiek galā, kā nu pati redz. Bet attīstībai diemžēl (vai par laimi) ir tāda tendence: ja kaut kas netiek laikus lolots un kopts, tas kā viskrāšņākais augļu dārzs var aizaugt, iznīkt vai pārvērsties durstīgos mežeņos. Tā ir noticis arī ar mūsu dzimto valodu, ko taču katrs sakāmies mīlam. Mums “dur” žargons, barbarismi, nelatvisks, nekopts izteiksmes veids, paviršība, dzimtās valodas nihilisms, jo, sak, kas tad īsti ies mācīties latviešu valodu, ja teju, teju esam Eiropā, kur būs nepieciešamas gluži citas mēles.

Nenoliedzami pasaules apguve paplašinās arī lingvistiskā ziņā, bet laba dzimtās valodas prasme ir “pamats arī veiksmīgai svešvalodu apguvei”, kā anketā par dzimtās valodas situāciju valstī atzīst skolēni.

Un tā, Valsts valodas komisijas Izglītības komisijas rosināti, īpaši folkloristes un literatūrzinātnieces akadēmiķes Janīnas Kursītes un valodnieces profesores Inas Druvietes atbalstīti, ir sasparojušies arī latviešu dzimtās valodas skolotāji. Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija (LVLSA) kopā ar Izglītības un zinātnes ministrijas latviešu valodas speciālistiem šā gada 27. aprīlī Latvijas universitātes Lielajā aulā rīko latviešu dzimtās valodas skolotāju forumu “Kā uzlabot dzimtās valodas apguvi skolā?”. Mērķis — noskaidrot dzimtās valodas situāciju valstī un izlemt, kas darāms, lai to uzlabotu. Šā foruma pamatuzdevumi ir izveidot latviešu dzimtās valodas skolotāju iniciatīvas grupu, kas sadarbosies ar Valsts valodas komisijas Izglītības komisiju, un izstrādāt rīcības plānu laika posmam līdz 2004. gadam (saturs, veicēji, finansējums).

Ir veikti vairāki priekšdarbi. Izplānota foruma norise, galvenie runātāji. Dzimtās valodas situācijas analizētājiem paredzēts arī “brīvais mikrofons”, kur aicināti trīs minūtēs savu viedokli paust skolotāji, bērnudārzu audzinātāji, iespējams — arī vecāki. Foruma norises plāns un divas anketas ar jautājumiem ir aizsūtītas uz katru Latvijas rajonu un lielākajām pilsētām. Jau saņemtas vairāk nekā 160 anketas ar atbildēm.

Izpētes anketā tika lūgts novērtēt latviešu valodas apguves iespējas skolā, bērnudārzā un citur, raksturojot audzēkņu motivāciju, latviešu valodas mācību grāmatu, palīglīdzekļu kvalitāti, skolotāju un bērnudārzu audzinātāju kvalifikāciju, arī to, kā pietrūkst, lai šo kvalifikāciju būtu iespējams paaugstināt. Kas būtu darāms ģimenei, augstskolai, ministrijai un citām institūcijām. Anketas beigās respondenti tika lūgti svarīguma secībā uzrakstīt trīs uzdevumus, kas veicami nekavējoties, lai latviešu valodas apguvi un lietojumu uzlabotu.

Dažas visu trīs ieinteresēto pušu — skolēnu, skolotāju, vecāku — raksturīgākās atbildes.

Skolēnu atbildes (visvairāk saņemts no Daugavpils un Rīgas).

1. Izveidot kvalitatīvus mācību līdzekļus, lai valodu varētu mācīties interesanti, mūsdienīgi, skolēnam saprotami, lai grāmatas varētu izmantot pašmācībā bez skolotāja paskaidrojuma.

2. Skolotājs ir nākotnes cilvēka domāšanas pamatlicējs, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī citu priekšmetu skolotāji būtu savas valodas patrioti.

3. Patriotisma audzināšana un aktualizēšana ir ciešā saistībā ar vēlēšanos izzināt, saglabāt un pareizi lietot valodu.

4. Sakārtot leksiku, kas ir saistīta ar jaunajām tehnoloģijām (piemēram, datoriem), lai netiktu lietots angļu žargons.

5. Cīnīties pret kļūdainām reklāmām, nekoptu valodu masu saziņas līdzekļos. (“Cik tālu tas ies!” — kāda skolniece.)

6. Jāievieš sava veida valodas disciplīna stundās, un visiem jāliek runāt pareizi.

7. Interesantas ir kritiskās domāšanas metodes, gribas interesantas stundas.

8. Viena latviešu valodas mācību stunda vidusskolā nedēļā — “tas ir smieklīgi maz”.

9. Visās skolās jāpāriet uz mācībām tikai latviešu valodā.

10. Daudzus uztrauc krievvalodīgo sliktā valodas prasme, kas piesārņo latviešu valodu.

11. Jārīko valodas tīrības un aizsardzības akcija kopā ar populāru mūziķu grupām (koncerti, jauniešu saieti).

Raksturīgākās latviešu valodas skolotāju un bērnudārzu audzinātāju atbildes, kas vairāk skar profesionālos un metodiskos aspektus.

1. Mācību palīglīdzekļi ir daudzveidīgi, bet dzimtās valodas kvalitatīvai apguvei nepieciešamas jaunas, modernas mācību grāmatas.

2. Ne visus apmierina arī pārāk lielā mācību līdzekļu un programmu dažādība.

3. Skolēnu dzimtās valodas apguves motivācija joprojām diezgan zema.

4. Kaut arī daudz labu kursu, skolotāju kvalifikācijas celšanu traucē lielais attālums no Rīgas, informācijas trūkums, metodisko rokasgrāmatu trūkums, maksas kursi, laika trūkums lielo slodžu dēļ.

5. Svarīgi, lai skolā latviešu valodu mācītu speciālists, kam pašam ir laba, kopta valoda.

6. Nediskriminēt dzimtās valodas apguvi citu valodu vidū un dalīt skolēnus grupās pa 15–20, lai vairāk būtu iespējama arī skolēna runas kopšana.

7. Samazināmas slodzes un palielināma apmaksa par rakstu darbu labošanu.

8. Visu priekšmetu, ne tikai dzimtās valodas, skolotājiem jārūpējas par pareizu valodas lietojumu.

9. Ģimenēm jāveido savas bibliotēkas, jālasa un jāceļ godā grāmata.

10. Augstskolām jārīko ikgadēji tālākizglītības kursi par jaunāko valodniecībā, metodikā.

11. Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) vispirms izpētīt situāciju valstī, tikai tad veidot gaumes standartus un programmas, pieaicinot arī skolotājus praktiķus.

12. Skolu bibliotēkām jāatvēl tik daudz līdzekļu, lai varētu fondēt mācību grāmatas un nepieciešamākos palīglīdzekļus.

Daži vecāku ieteikumi.

1. Ar stingrām sankcijām vērsties pret tiem, kas plašsaziņas līdzekļos un citur publiski kropļo valodu. Par juridisko likumu pārkāpšanu cilvēks tiek sodīts, tādas pašas sankcijas jāvērš pret valodas likuma neievērotājiem.

2. Valstij jāfinansē mācību grāmatu iegāde skolu bibliotēkām.

3. Skolu programmās vairāk jāatsedz valodas praktiskais lietojums, piemēram, lietišķajos rakstos.

4. Jebkuram latvietim, sevišķi skolotājam, jārunā pareizā literārā valodā. Arī krievu bērniem latviešu valoda jāmāca tikai kvalificētam speciālistam, nevis tādam, kurš valodā tikko orientējas.

5. IZM jāturpina iesāktās reformas neatkāpjoties.

Ledus domās un mērķu izvirzīšanā latviešu valodai kā dzimtās valodas jautājumu apzināšanā ir sakustējies. Lai nu mums, latviešu dzimtās valodas skolotājiem, pietiek spēka un gudrības tos risināt!

Cerot un ticot, ka “valoda pašu rokās” un arī ne tikai uz vārdos apliecinātu sapratni, laipniem galvasmājieniem, bet arī uz šīs problēmas publicitāti plašsaziņas līdzekļos un valsts finansējumu, kad rīcības plāns būs izstrādāts un forumā pieņemts.

Anita Vanaga,  Rīgas Franču liceja skolotāja, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas valdes locekle