Par ES politikas plusiem un mīnusiem

Saeimas ES informācijas centra vecākais konsultants Ivars Bušmanis:

Tuvākajā laikā to pašu Komisijas prezentēto paplašināšanās finanšu plānu mums oficiāli piedāvās ES dalībvalstis. Kaut arī ES budžeta pieci lielākie donori iebilda pret tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem no pirmās dienas, Eiropas Komisijai un ES prezidējošajai Spānijai ir izdevies pārliecināt pārējās dalībvalstis nepaildzināt diskusijas par budžetu, kas varētu aizkavēt uzņemšanas sarunas. Pēc strīdiem skaidrs palika viens: naudas vairāk nebūs neatkarīgi no tā, cik skaļi un nepiekāpīgi to prasīsim.

Nebūs tas “viss uzreiz”, ko Latvija vēl joprojām uztur spēkā savā sarunu pozīcijā, bet iespējams saņemt krietni vairāk par “neko” un, kā zināms, pakāpeniski.

It kā jau vajadzētu priecāties – ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, Latvijas laukiem varētu tikt piešķirts trīsreiz vairāk līdzekļu nekā pašlaik. 24 miljonu latu nacionālo subsīdiju vietā jau pirmajā iestāšanās gadā uz laukiem varētu aiziet 66 miljoni latu. Pluss!

Faktiski pateikts, ka jums samaksās 18 latus par hektāru, ja vien jums ir 0,3 hektāri zemes! Pluss. Bet es gribu pievērst uzmanību nevis šim Eiropas Komisijas paziņojumam, bet pielikumiem, kuros iezīmējas, kādos gadījumos un kad maksās un kad tomēr nemaksās. Šobrīd jau ikviens zemnieks ir apjēdzis: nav tik svarīgi, cik daudz piemaksās pie saražotā (jo tas jau vienalga būs vairāk nekā tagad), bet gan – cik vispār ļaus ražot. Ne jau par visu lauksaimniecības zemi un ne jau par visiem laukaugiem Eiropas Savienībā var saņemt hektārmaksājumus – tikai par graudaugiem, arī par rapsi, ripsi, eļļas augiem, linsēklām, liniem un kaņepēm, arī par zālājiem skābbarībai. Šādi subsidējamas platības Latvija pēc iestājas ir paredzējusi 688 tūkstošus hektāru, no kuriem Eiropas Komisija ir atzinusi divas trešdaļas – tik, cik reāli bija pirms dažiem gadiem. Mīnuss! Latvijas prasību EK noraidīja tāpēc, ka mēs esot pieprasījuši pārāk lielu it kā atmatā atstātu platību.

Tajā pašā laikā EK pēc vienkāršotās shēmas hektārmaksājumus ļautu maksāt pirmos trīs gadus ne tikai visiem laukaugiem (tātad arī par kartupeļiem, arī par atmatu!), bet par visu lauksaimniecībā izmantojamo zemi neatkarīgi no tā, ko uz tās ražo. Bet šādas zemes, par kuru naudu drīkstēs izmaksāt pēc vienkāršotās shēmas, šobrīd valstī ir virs 800 tūkstošiem hektāru.

Eiropas Komisija prasīto 3 t/ha vietā iedalījusi 2,03 t/ha. Mīnuss! Šajā variantā hektārmaksājums būs Ls 77 par hektāru, bet, tā kā pirmajā gadā solīti 25%, tas būtu 18 latu, mazliet vairāk nekā šogad tiek maksāts no valsts budžeta subsīdijām (15 latu).

Jā, šādu atbalstu, kas katru gadu pieaugtu par 5 procentiem, pirmos 3 gadus varētu saņemt visi lauksaimnieciskās zemes lietotāji. Pluss! Šoreiz tāpat kā citas reizes jāatceras, ka pēc 2006. gada tiešos maksājumus saņems tikai tie, kuri ir saņēmuši tiesības ražot jeb ražošanas kvotas. Tad, kad būs beidzies viena vērtspapīra – sertifikāta – derīguma termiņš, laukos ienāks jauns vērtspapīrs – kvota, kuru varēs mantot un pārdot.

Graudkopībā kvota ir šī ierobežotā zemes platība, par kuru 2007. gadā varētu izcelties “zemnieku karš”… ja tās būs mazāk nekā pašlaik. Mīnuss!

Bet piena lopu turētājiem bremzējošs izskatās jau pirmais iestāšanās gads. Jā, pēc ES plāna piens jāražo divreiz mazāk, nekā izdzeram. Un tas vedina uz piensaimniecības sabrukumu.

Šāds kvotas iedalījums Latvijai vedina uz ražošanas sašaurināšanu un orientēšanos uz importu. Vislielākais mīnuss lauksaimniecībā!

Cīņa par ražošanas tiesībām jeb piena kvotām nav simbolisko piemaksu dēļ, bet gan par piena naudu, kuru zemnieki saņem ne mazāku kā direktīvi noteikts. Eiropas Komisija nosaka katram gadam citu piena cenu. Šodien ir zināma piena cena 2005. gadā – 16,37 santīmi. Piens Latvijai un arī ES nav tik daudz subsīdiju, bet politisks jautājums – kurš pabaros Latviju? Manuprāt tieši šī jautājuma risinājums būs zīme – pieļauj ES godīgu konkurenci vai ne, jo budžeta maciņš šajā gadījumā nav jāatver.

Latvija ir arī cukura importētāju sarakstā. Mums atvēlēts ražot divreiz mazāk, nekā prasīts. Latvijai ieplānota cukura nozares (lasi – cukurbiešu platību) samazināšana par 18 procentiem. Trekns mīnuss. Tāds pat arī kartupeļu cietes ražošanai.

Zaļā gaisma vienīgi gaļas lopkopībai. Liellopu gaļas ražotājiem iespējams saņemt papildu maksājumus par katru galvu vai arī hektārmaksājumus. Pēc Eiropas Komisijas aprēķiniem, mājlopu audzēšanā vislielāko ieguvumu no cenu atbalsta politikas starp visām kandidātvalstīm iegūšot tieši Latvija – pusotras reizes lielāki ienākumi. Pluss! Te jāņem vērā, ka Latvijas cūku audzētāji nekādas sivēnmāšu prēmijas kā tagad ES nesaņems. Kandidātvalstu cūkaudzētājiem pēc EK scenārija, “stāv priekšā cūkgaļas ražošanas daļējs sabrukums”. Uz to vedinot divi iemesli: pirmkārt, cūkgaļas liemeņa cenas kandidātvalstīs pašlaik ir augstākas nekā ES un, otrkārt, neefektīvo barošanu nāksies aizstāt ar kvalitatīvāku lopbarību, kas sadārdzinās izmaksas. Mīnuss!

Pat Saeimas kompromisa prasījums – ļaut ražot tik daudz, cik pašlaik (cik pazemīgi skan!), ir mūsu nākotnes apcirpšana. Zinot to, ka mēs sevi nespējam paēdināt ar vietējā ražojuma gaļu un dārzeņiem, jebkura pašreizējā ražošanas līmeņa iesaldēšana atstāj mūsu patēriņa attīstību ES fermeru apgādē.

Latvijai ir jāuztraucas par ekonomisko prognozi pēc iestāšanās. Pēc analoģijas ar Somiju var secināt, ka pirmajos divos gados var izzust vismaz ceturtā daļa sīksaimniecību.

“LAUKU AVĪZE”