Par to, vai nu viss Latvijā ir tik slikti

Amerikas Savienoto Valstu uzņēmējs Džons Donaldsons Kols:

Situācija 1992. gadā bija pavisam citāda nekā šobrīd. Bija grūtības, kādas šodien vairs nav pat iedomājamas. Pirmkārt, reti kurš runāja angļu valodā. Otrkārt, ar cilvēkiem varēja risināt sarunas par biznesu, piedāvāt idejas, bet kaut ko izdarīt nebija tik viegli. Tagad tieši otrādi, kad ir labi telefona sakari, ir datori, jaunas idejas attīstīt ir daudz vieglāk. Tagad man Aizkrauklē ir vasaras māja. Tur esmu visai bieži. Zinu, ka cilvēkiem ir problēmas ar darbu, nav arī pietiekami daudz naudas, jo algas nav lielas. Cilvēki par to ir noskumuši un meklē izeju. Tikmēr redzu, ka Rīga attīstās ļoti labi.

Katra valsts cīnās par savu vietu pasaulē, bet tas ir jautājums Latvijai: ko tā grib panākt un kāda būs tās vieta 190 citu valstu vidū, ko darīt, lai īpaši Latvijas laukos dzīve kļūtu labāka. Un te nepavisam nav viena, bet pat pārsimts atbilžu. Vispirms, es domāju, tā varētu būt mazo uzņēmumu attīstība. Piemēram, dzīvodams Rīgā, atradu vēl padomju laikos taisītus eglīšu rotājumus. Es tādu krāju. Domāju, ka Amerikā tādu varētu pārdot par 10 dolāriem gabalā un ražotājam kabatā paliktu vismaz divi dolāri.

Vēl piemērs. Man ir vairākas Lietuvā darinātas koka figūriņas – Marija ar Jēzu Kristu un trīs ķēniņi, kas kopā veido Ziemassvētku nakts ainavu Bētlemē. Tādas figūriņas krāj tūkstošiem cilvēku visā pasaulē. Taču man vajadzēja gandrīz divus gadus, kamēr es atradu kokgriezēju, kurš man tepat Latvijā varētu izgatavot tādas koka statuetes. Mēģināju viņu pierunāt, sacīdams, ka jūs taču ar to varētu labi nopelnīt. Tad meistars sāka šaubīties, vai maz to var izdarīt, bet es atkal centos viņu pārliecināt, ka tas ir jādara, teikdams, ka man kā ārzemniekam tādas figūriņas ļoti patīk. Visbeidzot viņš piekrita un izgrieza no koka Ziemassvētku vecīti.

Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka uz Latviju brauc pietiekami daudz tūristu, bet aizbrauc tā īsti neiztērējuši savu naudu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi neredz pietiekami daudz labas kvalitātes mantu, par ko viņi būtu gatavi maksāt. Bet pieminētais Ziemassvētku vecītis taču ir tēls, kas interesē daudzus cilvēkus visā pasaulē. Tādas figūriņas varētu pārdot par 15 vai pat 20 latiem. Kāpēc tūristiem, kas atbrauc uz Rīgu, nepārdot kokā grieztas figūriņas, piemēram, Lāčplēsi vai kādu citu varoni? Gandrīz katrā pagastā taču ir kāds kokgriezējs, kā, piemēram, Kārlis Lūsis Alojas pusē vai Ivars Kalniņš Brīvdabas muzejā.

Kad būsit Ņujorkā, jūs brīvi varēsiet nopirkt amerikāņu Brīvības statuju. Bet vai Rīgā tūrists var visur nopirkt Brīvības pieminekļa atveidu? Nē, jūs to gandrīz nekur nevarat dabūt! Saprotu, ka tas ir ļoti jūtīgs jautājums, taču tirgus ir tirgus. Katrs tūrists, kas atbrauc uz Latviju, ir gatavs iztērēt savus 50 dolārus suvenīriem. Atbrauc arī uzņēmējs. Viņš ir aizņemts ar darījumiem un viņam nav laika staigāt pa pilsētu, bet viņam ir daudz naudas un mājās ģimene un bērni, kam noteikti kaut kas jāpārved dāvanai. Tad viņš apmet loku pa pilsētu viesnīcas tuvumā un nopērk to, kas viņam šķiet pietiekami labs un skaists, varbūt arī Brīvības pieminekļa veidols, Lāčplēsis vai trīs ķēniņi. Protams, cilvēki var ne tikai ražot suvenīrus. Jau pieminētajā Aizkrauklē ir uzņēmums, kas izgatavo durvis, un tur savu naudu ir ieguldījuši arī amerikāņi.

Desmit gados esmu iepazinis arī latviešus. Man šķiet, ka jūs esat pārāk paškritiski. Es ieteiktu priecāties vairāk pašiem par sevi, bet nemocīties pašpārmetumos vai sūroties par grūtajiem laikiem pagātnē. Turklāt, vai nu viss Latvijā ir tik slikti? Ja sāksiet domāt, kā uzlabot savu stāvokli, ar laiku tas izdosies un jūs kļūsiet par bagātu tautu.

“MĀJAS VIESIS”