Par krievu bataljoniem vācu armijā

Dr. habil. hist. Ojārs Niedre:

Latvijā kopskaitā vācieši saformēja apmēram 40 kārtības dienesta bataljonus. Tos formēja dažādos laikos, dažāda lieluma, tos izformēja un pārformēja. Dažos gadījumos tos veidoja kādam noteiktam uzdevumam. Formēšanas pamatā pa lielākajai daļai nebija noteikta bataljonos iekļauto tautība. Izņēmums ir septiņi kārtības dienesta bataljoni – 283., 314., 315., 325, 326., 327., 328, kurus principā formēja no Latvijas krievu tautības, precīzāk, krievvalodīgajiem, iedzīvotājiem. Par šiem bataljoniem vēstures literatūrā runāts ļoti maz.

Bataljonu veidošanā sākumā liela loma bija krievu sabiedriskajām organizācijām Latvijā, 1940. gada vasaras notikumu priekšvakarā Latvijā dzīvojošo krievu 27 biedrības un savienības bija apvienotas kopējā centrā, kas saucās “Russkoje nacionaļnoje objeģiņeņije”. Daļa no viņiem bija monarhisti, kuri samērā atklāti prasīja monarhijas atjaunošanu un uzlūkoja neatkarīgo Latviju kā pagaidu politisko veidojumu. Liberāļi paredzēja atjaunot Krievijas Republiku ar Valsts domi priekšgalā. Latviešiem viņi paredzēja piešķirt kulturālo autonomiju Krievijas Republikas ietvaros. Kreisie orientējās uz PSRS. Neviens no šiem virzieniem nav uzskatāms kā neatkarīgās Latvijas aizstāvis.

Padomju okupācijas orgāni 1940.–1941. gadā nežēlīgi izrēķinājās ar krievu monarhistiem. Tūlīt pēc 1940. gada 17. jūnija daudzi tika arestēti, plaši aresti notika 1940. gada jūlijā un augustā, daļu šo organizāciju aktīvistu un viņu ģimenes locekļus izsūtīja 1940. gada 14. jūnijā. Krievu monarhistu puslegālā darbība Latvijas Republikā ļāva saglabāt daļu organizācijas kadru. Šie cilvēki pēc vācu okupantu ienākšanas kļuva par Latvijas krievu organizāciju un bruņoto vienību veidošanas iniciatoriem. Daugavpilī aktīvi darbojās Pēteris Dementjevs, bijušais cara armijas virsnieks, skautu un mazpulku vadītājs, avīzes “Daugavpils Vēstnesis” Daugavpils nodaļas redaktors. Būdams viens no krievu bataljona veidošanas iniciatoriem, vācu armijā Dementjevs ieguva virsleitnanta dienesta pakāpi.

Par krievu kopienas vienotāju centru vācu okupētajā Latvijā kļuva “Krievu komiteja”, kura norīkoja savus pilnvarniekus Latvijas centros un novados, veidoja bataljona vervēšanas punktus.

1942. gadā krievu bataljonu ar pilnu nosaukumu “Krievu apsardzes bataljons” formēja no brīvprātīgajiem. Pēc latviešu leģiona izveidošanas un iesaukšanas izsludināšanas 1943. un 1944. gadā krievu bataljonos “brīvprātīgi” iestājās tie iesaucamie, kas vēlējās kalpot daļās, kurās lietoja krievu valodu. Vispirms uz krievu bataljona bāzes saformēja 283. Kārtības policijas bataljonu, pēc tam 314., 315. Un pārējos bataljonus. Par pirmajiem trim bataljoniem ir drošas ziņas, ka tie piedalījušies vācu rīkotajās soda akcijās un cīņās pret padomju partizāniem Baltkrievijā, pie Neveles, Veļikije Lukiem un Sebežas, apsargāja padomju karagūstekņus, dzelzceļu un citus vācu okupācijas varai svarīgus objektus. Atsevišķus 283. bataljona karavīrus pārskaitīja SS apsardzes divīzijā “Miroņgalva”.

Bataljonu virsnieku sastāvs sākumā tika komplektēts no krievu virsniekiem. Vācu okupācijas orgāni zināmā mērā rēķinājās ar krievu bataljonu karavīru specifiku. Tas atspoguļojās “Svinīgās apņemšanās” tekstā, ko tie parakstīja. Tajā nav pieminēta uzticība Lielvācijai, cīņa par jauno Eiropu un citas hitleriešu propagandas tēzes. Kā vienīgais konkrētais mērķis minēta cīņa pret komunismu. Šāda apņemšanās bija pieņemama jebkuram monarhistam.

Krievu apsardzes bataljonu dalībnieki pēc kara tika pakļauti nežēlīgām represijām. Daudziem “Krievu komitejas” locekļiem, kurus arestēja kara beigās, tika piespriests nāves sods. 1946. gadā tika izdota PSRS iekšlietu ministra pavēle, ar kuru visi krievi, kuri bija dienējuši vācu armijā vai vācu bruņotajās vienībās, pēc filtrācijas bija nosūtāmi uz sešiem gadiem padomju labošanas darbu nometnēs. Daļu Krievijas atbrīvošanas armijas, t. s. Vlasova armijas, karavīru, kas pēc kara kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem, izdeva PSRS, kur tos nošāva vai nosūtīja uz labošanas darbu nometnēm.

“MĀJAS VIESIS”