Kad stāvam savas Latvijas vēstures krustcelēs

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Uzruna LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra II jauno pētnieku konferences ”Latvijas drošība: vēsturiskie, politiskie un tiesiskie aspekti” atklāšanā 2002.gada 5. aprīlī)

Zinātņu akadēmijas vārdā sirsnīgi sveicu II jauno pētnieku konferenci par Latvijas drošības dažādiem aspektiem šajā izšķirīgajā 2002. gadā, kad Latvija saņems uzaicinājumu iestāties Eiropas Savienībā un NATO (de facto tā jau tajās ir iekšā). Acīmredzot I konferences (2000) panākumi vai, varētu sacīt arī tā, tās konstruktīvais raksturs iedvesmojis šo pasākumu atkārtot, tajā — bez pazīstamiem šīs nozares ekspertiem — piedalās jaunie zinātnieki no Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta, Sociālo tehnoloģiju augstskolas, Nacionālās aizsardzības akadēmijas un divām LZA struktūrām — Baltijas stratēģisko pētījumu centra un Ekonomikas institūta, pasākuma iedvesmotājs un organizators ir akadēmiķis Dr. Tālavs Jundzis.

Savām pārdomām izvēlējos nevis apoloģētisku ievirzi (tādas mūsu plašsaziņas līdzekļos ir pārpārēm, pat neērti būtu runāt šādā garā), bet mazliet tādu filozofisku, ar nelielu eiroskeptisku piedevu (par to šajās dienās raksta laikraksti “Neatkarīgā Rīta Avīze” un “Telegraf),” kaut gan uzreiz pateikšu, ka esmu gan par ES, gan par NATO, bet izvērtējot visus iespējamos pozitīvos aspektus un arī varbūtējās negācijas. Latvijas drošība — tā ir iekļūšana Eiropas Savienībā un NATO, tā atzīst valdošā elite, vairums politiķu, prāva daļa mūsu sabiedrības. Citi pret šo tēzi tikpat dedzīgi oponē, mēs zinām, ka Latvijā eiroskeptiķu skaits pieaug, ES piekritēju, pēc pēdējām aptaujām, ir vairs tikai 36,3% — pieaug bažas par nacionālo identitāti, par tās zaudēšanu, par iespējamām sekām, ko iestāšanās ES izraisīs, piemēram, Latvijas lauksaimniecībā. Cits jautājums, vai šī skepse izriet no sabiedrības vilšanās par aizvadītajiem desmit neatkarības gadiem, nelabām atmiņām par Padomju Savienību, paralēlēm starp eiropeisko un padomisko savienību, bažām no eirobirokrātijas, dabiskās pretreakcijas pret sākotnējo un arī vēl joprojām valdošo eiforiju “labākajās aprindās”, vai arī tā ir vismaz daļēji no ārpuses iniciēta kustība, kas arī nav izslēdzams. Nabadzīgā, trūcīgā valstī, kur ir daudz citu šķietami svarīgāku vajadzību, pārmērīgs finansējums militārām vajadzībām, loģiski, nevar būt īpaši populārs, sevišķi pēc kādreizējām akcijām “Roks pret militārismu” un līdzīgām, pēc vēl neaizmirstamajām atmiņām par “Baltijas jūru kā miera jūru”, par demilitarizētu Baltijas telpu.

Varētu domāt, ka eiroskepticisms ir pārejoša bērnu gadu slimība. Varētu domāt, ka sabiedrība kaut ko neizprot, ka tai nav izskaidroti visi tie labumi, kuru, Latvijai varētu dot iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Bulgārijā un Rumānijā, kur iestāšanās ES sarunas rit visgausāk, Eiropas Savienības atbalstītāju skaits ir lielāks, pat līdz 80% bagātajā Maltā, kur šī lieta varbūt nav tik būtiska, tas ir vismazākais. Latvijā šāda attieksme pret Eiropas un transatlantiskajām struktūrām zināmā mērā nozīmē neuzticības izteikšanu politiskajai elitei (taisnīgu vai netaisnīgu, par to atturēšos spriest)— tā īpaši raksturīga ir provincei, zemnieku aprindām, vecākajai paaudzei, pa daļai arī krieviski runājošai sabiedrības daļai (te gan attieksme ir neviennozīmīga).

Prāvā sabiedrības daļā valda noskaņa, ka kompromisa reālā cena Briselē tai netiekot izpausta, ka Eiropas Komisijas nepopulārie piedāvājumi mūsu lauksaimniecībai, mūsu piensaimniecībai, zemās Latvijas produktu kvotas Eiropas tirgū ir tikai sākums vēl krasākai nevienlīdzībai un ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā ne tikai neizlīdzināsies, bet pat palielināsies. Latvijas tradicionālajai zemkopībai draud izputināšana, Latvija varētu kļūt par lauksaimniecības produktu importētājvalsti bez izredzēm kļūt atkal par eksportētājvalsti. Šādus argumentus dzirdējām nupat 26. martā Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē Katlakalnā, Rīgas piena kombinātā, kur visai dramatiskā veidā tika atsegta Latvijas piensaimniecības patiešām kritiskā situācija, turklāt uz pārliecinoša fona, ka spējam ražot augstvērtīgus, garšīgus, ekoloģiskām prasībām atbilstīgus produktus, kas tomēr nav konkurētspējīgi Eiropas tirgū. Līdzīgu, gandrīz vai panisku noskaņu dzirdam arī Valsts valodas komisijā, kur man ir gods piedalīties, arī te nav viegli atrast līdzsvaru starp reālo situāciju Latvijā un tiem demokrātijas kritērijiem, kurus uzstāda ES un NATO, lai nodrošinātu iekļūšanu šajā džentlmeņu klubā ar citām tradīcijām un citu pieeju. Manuprāt, ne jau informētības trūkums par ES ir vaina vienaldzībai, skepsei, kas vairāk vai mazāk izpaužas vairumā kandidātvalstu, bet reālā “zemnieciskā” neuzticība pēc “sociālisma” un postsociālisma rūgtās pieredzes.

Saprotams, sabiedrības vairums intuitīvi jūt, ka iestāšanās ES un NATO ir vienīgā kaut cik optimālā Latvijas, Baltijas alternatīva, taču neņemos apgalvot, ka šī alternatīva tiek uzņemta ar sajūsmu (varbūt pat atšķirībā no noskaņām, kas valdīja pirms gadiem pieciem, septiņiem). Gandrīz vai kā aprēķina laulības, kur jauna būtne apprec vecāku, materiāli labi situētu vīru bez īpašām jūtām, lai nodrošinātu savu turpmāko dzīvi. Taču atgādināšu R. Blaumaņa “Purva bridēju”, kur Kristīne pēdējā brīdī noliek savas “baltās dienas” un aiziet pie dzērāja Edgara. Esmu pārliecināts, ka tā nenotiks, un tomēr eirobarometrs Latvijā pagaidām, šķiet, turpina krist.

Varbūt tieši tādēļ jaunajai paaudzei, kas ir bez pagātnes apgrūtinājumiem, atvērtāka modernajai pasaulei, Eiropai, globalizētai nākotnei, jāatrod prāta, nevis jūtu argumenti satracinātajai sabiedrībai, jāatrod argumenti, kas nebūtu valdības klišeju līmenī: “Vairāk integrācijas, vairāk suverenitātes” (tie tik ļoti atgādina Brežņeva un Gorbačova laika saukļus), bet ar reāliem skaitļiem, vispusīgu analīzi. Postsociālisma valstīs tikai 3% iedzīvotāju apzinās savu piederību nevis nācijai, nevis pilsētai, vietai, nevis savai valstij, bet tieši Eiropai, tie vēl nejūt savu eiropeisko identitāti. Tad nu jāvaicā — vai esam eiropieši vai esam arī eiropieši, vai esam galvenokārt eiropieši, vai vispār vēlamies tādi būt?

Arī tas nav vienkāršs jautājums. Vēsture to uzstādīja Latvijas teritorijā mītošajām ciltīm jau 12.–13. gadsimtā, arī vēstures traktējumā ir daudz klišeju, par zemgaļu brīvības cīņām, piemēram, aizmirstot, ka latgaļi bija galvenie cīnītāji vācu pusē par kristīgo civilizāciju toreiz, bet latgaļu toreiz bija daudz vairāk (50–70 tūkst.) nekā zemgaļu (17–25 tūkst.) vai sēļu (5–7 tūkst.), kā hipotētiski postulē Berlīnē profesors F. Beninghofens. Jēkabpilī mīt antiglobālisma ideju paudējs Jānis Kučinskis, kura grāmatas reizēm palasu ar interesi, kaut arī nepiekrītu tam, ko viņš apgalvo, un pie Muamāra Kadafi uz semināru Lībijā braukt negrasos. Viena Kučinska doma gan man aizķērusies, proti, ka Rīgas virsbīskapi un pārējā katoļu garīdzniecība toreizējā Livonijā bija analoga tagadējai Eiropas Savienībai, bet Livonijas ordenis — NATO. Tas, saprotams, ir nevēsturisks salīdzinājums, taču zināma analoģija ir. Kristīgā ticība Latvijā, jaunā ideoloģija nostiprinājās krasā konfrontācijā ar iepriekšējo, pagānisko ticību, un šodien, kā redzam, tā kļuvusi par mūsu identitātes sastāvdaļu. Tomēr šodien mēs esam drīzāk kristieši (varbūt slikti kristieši), nevis pagāni, dievturi. Eiropas piederība Latvijai nozīmē piederību kristīgajai kultūrai, mūsu gadījumā — lielā mērā arī protestantismam, luteriskajai darba ētikai, ko analizējis Maksis Vēbers, kas raksturīgs tieši Ziemeļeiropai. Un, lai nu kā, tie bruņinieki 16.gs. sākumā tomēr izglāba Livoniju no austrumu iebrukuma, pretējā gadījumā mēs te šodien runātu citā valodā. Bet šo tēzi latviešu tauta gatava akceptēt tikai pēc 700 gadiem un rūgtas vēstures pieredzes.

Vai Eiropa ir vienota, un kā Eiropas Savienības nākotni ietekmēs jauno kandidātvalstu iestāšanās. Vai līdz ar to pamazām nenotiks vienotās Eiropas erozija? Arī pašā Eiropā, vecākajās dalībvalstīs turpinās diskusija par to, cik lielā mērā pareiza bijusi Māstrihtas stratēģija, kā nupat dzirdam, tajā iesaistījusies arī Margarēta Tečere (Statecraft). Pastāv Eiropas antimāstrihtas alianse, kas dibināta Kopenhāgenā pirms gadiem pieciem, tā sakot “tvaika nolaišanai”, to finansē pašas Rietumu un Ziemeļu valstis, lai paustu un analizētu oficiālajai līnijai pretējus viedokļus. Eiropai, kuru līdz šim raksturojušas demokrātiskas tradīcijas un sociāls ideālisms, arī samērā spēcīgi sociāldemokrātijas un “zaļo” ideoloģijas impulsi, integrācijas vārdā jāpakļaujas arvien jauniem un jauniem ierobežojumiem. Rietumeiropā daudziem tie liekas nepieņemami. Daudziem tur gribētos ES redzēt kā līdzekli, kas ļauj Eiropai atbrīvoties no pārmērīgās ASV aizbildnības, it īpaši nefinansu aizbildnības, tāpat arī no popkultūras, no globalizācijas sekām. Ar eiro ieviešanu ES cenšas atrauties no Amerikas finanšu uzkundzēšanās, varbūt pat atjaunot pozīcijas, kas Eiropai ir bijušas pirms I vai II pasaules kara. Eiropā pietiekami liela ietekme allaž bijusi kreisajiem intelektuāļiem un “zaļajiem”, kas nebūt nav raksturīgi ASV. Un te nu ir jautājums: vai kreiso pozīcijas Rietumos stiprinās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kas aizvadījušas 50 gadus reāla sociālisma apstākļos un praksē zina, kas tur notiek? Vai nevar izraisīties zināma pretruna starp ES un NATO, kur gandrīz nedalīti dominē ASV? Postsociālistiskajās Austrumeiropas valstīs, to elitēs pašreiz vairāk dominē atlantiska orientācija, nevis eiropeiska orientācija, jo visā “aukstā kara” gaitā sociālistiskos režīmus dragāja un disidentus aprūpēja ASV, nevis pabailīgā Rietumeiropa. Atgādināšu, ka pat radio “Brīvā Eiropa”, ne tikai radio “Brīvība” un “Amerikas Balsi”, finansēja ASV, nevis Rietumeiropa (bija gan Deutsche Welle un BBC, bet Francija vispār distancējās no šādām lietām). Turklāt īpaši Latvijā trimdas aprindas bija saistītas ar ASV, stipri mazākā mērā ar Rietumeiropu, Zviedriju vai Kanādu (kas būtībā ir Amerikas kontinenta Rietumeiropas analogs). Tad nu rodas jautājums, vai postsociālisma valstu veidā ES nesaņems savā ziņā “Trojas zirdziņus”, negraus Eiropu no “labās puses” ar pārmērīgu liberālismu? Vai šajās valstīs, ievērojot to nabadzību, ar laiku nepieaugs sociālistiskas tendences un tās negraus ES no “kreisās puses”?

Protams, pretišķības starp ES un ASV nekādā ziņā nedrīkst pārspīlēt — priekšplānā tomēr ir un paliek vienotība, kas īpaši izpaudusies pēc 11. septembra. Galu galā ASV ir “kauls no Rietumeiropas kaula”, Eiropas reliģisko un ekonomisko disidentu kādreizējā patvēruma vieta ar spēcīgu ebreju ietekmi. Tēlaini runājot, ja Rietumeiropa pielīdzināma senajai Grieķijai, Hellādai, tad ASV ir lepnā, varenā Romas impērija, kuras abas — varētu arī tā sacīt — apdraud barbari. Savulaik sabruka gan Roma, gan Hellāda, tomēr atcerēsimies, ka to vēsturiskie likteņi bija diezgan atšķirīgi. Migrācija no trešās pasaules tomēr ir reāla, tā apdraud kā Eiropu, tā arī ASV, apdraudēs arī mūs. Tikai terminu “barbari” lietoju nevis negatīvi, bet tīri akadēmiskā nozīmē, aicinot apzināties, cik lielā mērā “barbari” ir radījuši tagadējo Rietumu civilizāciju. Starp citu, afrikāņu jaunieši no Zambijas, kas Zviedrijas demokrātijas studiju projekta ietvaros nesen viesojās Latvijā, atzina, ka jūtoties te daudz komfortablāk nekā pašā Zviedrijā, ka cilvēki te esot atvērtāki un sirsnīgāki, mazāk “kapitalizējušies”, ka te, Latvijā, esot vairāk kopēju iezīmju ar trešās pasaules valstīm nekā Rietumeiropā, — šis psiholoģiskais aspekts arī mums jāņem vērā.

O. Špenglera, S. Hantingtona idejas par “civilizācijas sadursmēm” un Rietumu pasaules bojāeju joprojām ir diskutējamas, aktuālas, kaut arī vairāk akadēmisku hipotēžu, nevis praktiskas politikas līmenī. Taču vēlamies arī kaut kādas vīzijas par tālāku, neskaidru nākotni, kas mūs varētu sagaidīt varbūt 21. gadsimta vidū vai nogalē, kad arvien spēcīgākas kļūs Ķīna un islāma pasaule un kad apspriedīsim pavisam citas problēmas, nevis iestāšanos ES un NATO.

Pašreiz tomēr mūsu nācijas mērķis un atbildīga rīcība ir cita — meklēt Eiropā, Amerikā pozitīvo, to, kas spētu dot daudzcietušajai Latvijai zināmas garantijas tuvākajai perspektīvai. Neaizmirsīsim, ka mūs aicina — laipni un augstsirdīgi, ka Rietumi mums pagaidām piedāvā daļiņu no savas turības, nevis otrādi (kaut varētu jau arī vulgarizēt, ka šīs intereses nosaka tikai jaunu tirgu un papildu stratēģiskās telpas meklējumi), lai kā būtu, arī mēs esam Eiropa, vai gribam to vai negribam, — par eiropiešiem mūs izaudzinājusi grūtā vēsture. Ir jāpārvar bažas no tās lielās, vēl pasvešās Eiropas, jāpārvar nacionālā spītība, jāmeklē solidaritāte, kas būtu balstīta uz brīvu cilvēku brīvu izvēli. Latvijai jāvirzās uz eiropeiskiem standartiem — tiešā un pārnestā nozīmē, arī uz Eiropā izlolotajiem demokrātijas principiem, arī uz sabiedrības reāli kontrolētām valdībām. Tas nozīmē, ka Latvijā būtu reāli jāpārveidojas gan valdībai, politiskajai elitei, gan arī sabiedrībai pašai — jāaug demokrātijas izpratnē, lai mūsu partijas ar laiku kļūtu Weltanschauungs parteicu, nevis Patronagepareicu. Šajā nozīmē Eiropas Savienība varbūt varētu kļūt par demokrātijas garantu Baltijā, ne tik daudz par militāru garantu, cik par politiskas izpratnes un kultūras garantu (kaut arī tas ir mazliet apšaubāmi, tomēr varētu vulgarizēti sacīt — Eiropa neļaus mums pašiem iekšā te tik daudz zagt). Eiropas Savienība varbūt varētu kļūt par zināmu standartu garantu, reformējot Latvijas tautsaimniecību, kur pašreiz vēl daudz ko varētu vēlēties. Eiropas Savienība varbūt varētu kļūt par zināmu garantu pret globalizācijas pārmērībām, jo lielo finanšu monopolistu diktāts arī nav produktīvs un var izraisīt ļoti dziļu krīzi. Protams, būs jāsaņem van der Stūla un Studmana pamācības, un tās nemaz nav gluži aplamas, bet pašiem jāizsver, kas tajās pamatots, kas tajās pārspīlēts, kas absolūti nepieņemams. Katrai valstij ir savas prioritātes, savas vājības, katras valsts iekšējas drošības galvenais garants tomēr ir iekšējs līdzsvars, kas pārāk bieži gan — atzīsim — balstās arī uz vēstures izraisītiem aizspriedumiem. Labi, ja aizspriedumi nekļūst par sklerozi.

Līdz ar to mums pašiem jāizsver, kāda ir integrācijas cena, ko varam maksāt, cik gribam maksāt, vai vispār kaut ko vēlamies, pārdomājot arī tālāku nākotni.

Tomēr dzīve ir nepārtraukti kompromisi, un šajā krustceļu brīdī Latvijai jāizšķiras. Manuprāt, jāizšķiras par Rietumu vērtībām, prātā gan paturot, ka mums ir divas galvenās bagātības — strādīga, intelektuāli augstu stāvoša tauta un zeme ar izdevīgu ģeogrāfisku stāvokli, kura nedrīkstētu palikt izolācijā un strupceļā, “anklāvā” lielajos pasaules procesos. Taču garantējot latviešu valodu, latviešu identitāti, pareizi ievirzot Latvijas sabiedrības multikulturālo raksturu.

Atvainojos, ka daudz runāju par lietām un parādībām, kas šībrīža politiskajā aktualitātē var likties “marginālas” (kā vakar izteicās mūsu ZA viesis, Lielās medaļas laureāts, izcilais krievu filologs Vladimirs Toporovs), taču marginālais vēsturē pavisam negaidīti un negribēti nereti iziet skatuves priekšplānā un nojauc labi izdomātos, iecerētos sterilos scenārijus. Tādēļ dažkārt nozīmīgi padomāt, kas būtu, ja būtu, un ko varam darīt, lai nebūtu, kam nav jābūt.