Lai gludi mūsu lielceļi

Par ceļu melno segumu un tiltu atjaunošanas programmu

Satiksmes ministrija iesniegusi valdībā ceļu melno segumu un tiltu atjaunošanas programmu, kas paredz akcīzes nodokļa pārdali un līdzekļu palielinājumu valsts autoceļiem.

Daudzos un dažādos Latvijas ceļus var daudz un dažādi iedalīt. Ir valsts ceļi un pašvaldību ceļi un ielas, arī meža ceļi un privātie ceļi. Savukārt valsts ceļus dala galvenajos ceļos, 1. un 2.šķiras ceļos, arī ceļos ar melno segumu un ceļos ar grants segumu. Pavisam Latvijā ir uzskaitīti ap 73 202 kilometriem autoceļu un ielu. Ceļu tīkla blīvums mūsu valstī ir 1,13 kilometri uz vienu kvadrātkilometru. Valsts pārziņā ir 20 323 kilometri ceļu, pašvaldību rūpju lokā – 43 059 kilometri.

Šodienas ātrumu laikmetā autobraucējam ceļš noteikti saistās ar brauktuvi, kuru klāj melnais asfalta segums. Tādi ir visi Latvijas galvenie ceļi un daļa 1. un 2.šķiras ceļu un krietns pašvaldību ceļu kilometru kopums. Valsts autoceļu, kurus klāj melnais segums, kopgarums ir 8052 kilometri. Šos kilometrus nebūtu pārspīlēti saukt par mūsu valsts satiksmes artērijām, par vienu no Latvijas infrastruktūras stūrakmeņiem, uz kura balstās arī tādas sabiedrības labklājībai svarīgas jomas kā uzņēmējdarbība, izglītība, veselības aprūpe utt. Taču, kā liecina valsts autoceļu tehniskās inspekcijas dati, no vairāk nekā astoņiem tūkstošiem valsts autoceļu, kurus klāj melnais segums, 2385 kilometri ir ļoti sliktā stāvoklī, 981 kilometrā ceļu caurbraucamība ir kritiska. No 1998.gada katru gadu melnā seguma remontā aizpildīti aptuveni 300 tūkstoši kvadrātmetru bedrīšu, taču šogad plānotais remontdarbu apjoms, kas nepieciešams satiksmes nodrošināšanai pēc ceļiem sevišķi nelabvēlīgās ziemas, ir vismaz 400 tūkstoši kvadrātmetru. Bedrīšu remontos ik gadu ieguldīti teju 2,5 miljoni latu, šogad šiem darbiem būs nepieciešami vismaz 3,17 miljoni latu.

Melno segumu remonts uz valsts autoceļiem bija tikai viena no daudzajām tēmām, kuras pagājušajā ceturtdienā, 4.aprīlī, satiksmes ministra Anatolija Gorbunova vadībā apsprieda Latvijas ceļu apsaimniekotāji. Atlikto darbu izmaksas melno segumu atjaunošanā vien šobrīd sasniegušas 93,5 miljonus latu, pavisam uz valsts autoceļiem atlikti nepieciešamie darbi 327 miljonu latu vērtībā, rēķinot pagājušā gada cenās.

Kritiskā situācijā atrodas arī liela daļa tiltu. Lai izvairītos no ievērojamiem satiksmes ierobežojumiem, kas varētu rasties tiltu nestspējas zuduma dēļ, jau tuvākajos gados būtu nepieciešams nopietni rekonstruēt vismaz 170 no 928 uz autoceļiem esošajiem tiltiem. Vēl 700 tiltiem būtu nepieciešami mazāki remontdarbi.

Ar pašlaik Latvijas ceļu uzturētāju rīcībā esošo finansējumu nav iespējams apturēt Latvijas ceļu straujo sabrukumu — vienprātīgi atzina visi satiksmes speciālisti. Pašlaik Valsts autoceļu fondā, no kura tiek finansētas autoceļu tīkla administrēšanas, uzturēšanas un attīstības programmas, tiek ieskaitīti 60 procenti no akcīzes nodokļa par naftas produktiem un transportlīdzekļu ikgadējās nodevas daļa. Šogad plānotā ieņēmumu daļa Latvijas autoceļu fondā ir 71 652 000 latu, no kuriem valsts autoceļu finansēšanai kopā ar lauku ceļu finansēšanu paredzēti 35 575 000 latu.

Valsts autoceļu tīkla uzturēšanas un pamatfondu atjaunošanas finansējums

Taču pēc Valsts autoceļu direkcijas aprēķiniem, valsts ceļu tīklā, lai tos uzturētu publiski akceptētā stāvoklī, ik gadu būtu jāveic darbi 110 miljonu latu vērtībā, rēķinot pērnā gada cenās. Ceļinieki lēš, ka, ņemot vērā neapskaužamo situāciju uz Latvijas ceļiem, ik gadus būtu nepieciešams atjaunot aptuveni 800 kilometru ceļu ar asfalta klājumu, bet pašreizējie finansu līdzekļi ļauj to darīt tikai 117 kilometru garumā (tādas ir faktiskās ikgadējās melno segumu atjaunošanas programmas iespējas 2002.gadā).

Lai kaut daļēji novērstu plaisu starp vajadzībām un iespējām un aizkavētu katastrofālo valsts autoceļu sabrukumu, Satiksmes ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi valdībā valsts autoceļu melno segumu un tiltu atjaunošanas programmu. Tās ietvaros tiek prasīts palielināt akcīzes nodokļa ieskaitījumus autoceļu fondā līdz 85 procentiem, kas ļautu valsts autoceļu finansēšanai ik gadus iegūt papildus aptuveni 20 miljonus latu. Realizējot šo programmu, valsts autoceļi laikā no 2003. līdz 2007. gadam tiktu atjaunoti 1999. gada līmenī. Tādējādi tiktu apturēts ceļu straujais sabrukums, taču nopietnam stāvokļa uzlabojumam būtu nepieciešami vēl lielāki līdzekļi.

Kā aprēķinājuši Satiksmes ministrijas speciālisti, brūkošo valsts galveno un 1.šķiras autoceļu atjaunošanai vien būtu nepieciešami vairāk nekā 60 miljoni latu (20,5 miljoni latu valsts galvenajiem ceļiem, 42,9 miljoni — 1.šķiras autoceļu posmu atjaunošanai). Pēc informācijas, ko apstiprinājusi Latvijas Autoceļu direkcijas Tehniskās pārvaldes Segumu saglabāšanas vadības sistēmas daļa, arī valsts 2.šķiras asfaltētie ceļi prasa steidzamus atjaunošanas darbus — vismaz 1460 no 2433 kilometriem jeb 60 procentiem šīs kategorijas ceļu ir nepieciešams lielāks vai mazāks remonts, kas kopumā prasītu 55 līdz 60 miljonu latu lielus ieguldījumus.

Satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs “Latvijas Vēstnesim” atzina:

“Valdībai ir jāsalīdzina prioritātes un jāizlemj — vai mēs turpinām dzīvot kā Sūnu ciemā un naudu tērējam ceļu bedrīšu remontam vai tomēr sākam plānveida ceļu atjaunošanu. Runājot par Satiksmes ministrijas sagatavoto programmu valsts autoceļu melno segumu un tiltu atjaunošanai, kas paredz degvielas akcīzes nodokļa atskaitījuma valsts autoceļu fondā pieaugumu no 60 līdz 85 procentiem, ir iespējami divi risinājuma varianti. Valdība var lemt iesniegt Saeimā nepieciešamos likumu grozījumus tūlīt vai atlikt šī jautājuma izskatīšanu līdz laikam, kad tiks spriests par nākamā gada valsts budžetu. Otrajā gadījumā konkrētās problēmas risināšana būtu jau nākamās valdības un Saeimas kompetencē. Es personīgi esmu par to, lai šobrīd pie varas esošā valdība lemtu par degvielas akcīzes nodokļa palielinājumu valsts autoceļiem, jo tā tiktu ja ne labotas pieļautās kļūdas, tad vismaz ceļiem atdots tas, kas tiem pienākas. Turklāt ne tikai ceļiem, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem un valsts tautsaimniecībai kopumā.”

Pašlaik Valsts autoceļu fondā, atbilstīgi likumam, tiek ieskaitīti 70 procenti no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas (atlikušie 30 procenti tiek ieskaitīti pašvaldību ceļu (ielu) fondos) un 60 procenti no akcīzes nodokļa naftas produktiem ieņēmumiem. No šīs naudas tiek maksāts dzelzceļa infrastruktūras fondā par dzelzceļa pārvadājumos iztērēto dīzeļdegvielu, tiek dotēti pasažieru pārvadājumi ar autobusiem, daļa naudas kā mērķdotācija tiek ieskaitīta pašvaldību ceļu fondā. No valsts autoceļu fonda rīcībā esošajiem līdzekļiem tiek finansēta arī lauku autoceļu un valsta autoceļu uzturēšana.

Pieprasot palielināt fondā ieskaitāmo degvielas akcīzes nodokļa daļu, satiksmes ministrs A.Gorbunovs atzīst, ka Finansu ministrija varētu ierosināt atdalīt atsevišķi dzelzceļam paredzēto līdzekļu kopumu, kas par 5 procentiem samazinātu fondā nonākošo akcīzes nodokļa daļu. Šādam risinājumam ministrs piekrīt, taču nav vienisprātis ar citu Finansu ministrijas iespējamo piedāvājumu — vispār mainīt autoceļu finansēšanas kārtību un pāriet tikai uz Saeimas apstiprinātām budžeta programmām.

“Tā darīt var, bet uzskatu, ka līdzšinējā finansēšanas sistēma sevi nebūt nav izsmēlusi. Lemt par Valsts autoceļu fonda līdzekļu sadalījumu nav tikai satiksmes ministra kompetence, pastāv fonda konsultatīvā padome, kas izsaka savus ierosinājumus, tāpat ir Ministru kabineta apstiprinātas formulas, kuras ir saskaņotas ar Pašvaldību savienību un pēc kurām tiek sadalīti līdzekļi vieniem vai otriem mērķiem.”

Taču, pat pieļaujot autoceļu finansēšanas kārtības maiņu, A.Gorbunovs norāda, ka tas nevar mazināt akūto nepieciešamību pēc papildu naudas. “Šie divdesmit miljoni būs vajadzīgi jebkurā gadījumā. Ceļi brūk, arvien pieaugošais atlikto darbu apjoms jau apdraud to pastāvēšanu vispār.”

Prognozējot valdības rīcību, lemjot par Satiksmes ministrijas ierosināto degvielas akcīzes nodokļa pārdali, A.Gorbunovs paredz, ka ministrijas prasījumam par papildu 20 miljoniem savai nozarei tiks pretstatīts jautājums — ja dosim ceļiem, kam atņemsim? “No budžeta saņem daudzi — ārsti, skolotāji, armija utt., un visu vajadzības ir pamatotas. Taču vajadzību pretstatīšana, manuprāt, nav pieļaujama. Ir jārunā par prioritāšu sadali. Un vēl — man kā ministram nav tiesību neinformēt valdību un Latvijas sabiedrību par patieso stāvokli nozarē.”

Ikdienas uzturēšanas izmaksu salīdzinājums

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Par sabrukušu ceļu ietekmi uz valsts tautsaimniecību kopumā un Satiksmes ministrijas vadošo speciālistu viedokļi par problēmu risinājuma variantiem — kādā no nākamajiem “LV” laidieniem