Stūru stūriem tēvu zeme laiku un varu ritumā

Par Latvijas administratīvo iedalījumu atskatos

Arvīds Pīlēģis, Pašvaldību lietu pārvaldes direktora vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Lai gūtu priekšstatu par problēmām, kas saistītas ar nepieciešamību radikāli pārveidot pašreizējo administratīvi teritoriālo iedalījumu, ir jāielūkojas, kā tas Latvijā veidojās. Protams, sākotnēji tās bija teritorijas, kur pārvaldi veica valstiskas institūcijas, izņemot lielas pilsētas ar pašvaldībām. Bet laika gaitā administratīvajās teritorijās vairumā gadījumu tika veidotas pašvaldības.

Latvijas zemju iedalījums līdz Livonijas karam

Senākās rakstītās ziņas par Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu atrodamas Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta aprakstā (sarakstīts ap 875. g.), kur minēts, ka Kursas karaliste bijusi iedalīta piecos pilsētu novados un divās pilsētās.

Senākajās krievu hronikās un Livonijas Indriķa hronikā minētas tikai cilšu savienības un tautību apdzīvotas teritorijas. 13. gs. dokumenti un hronikas vēsta, ka latgaļu apdzīvotā teritorija aptvēra Jersikas, Tālavas, Atzeles un Kokneses valstiņas. Zemgalē bijušas septiņas zemes: Dobele, Spārnene, Tērvete, Dobe, Silene, Žagare un Upmale. Kursā — deviņas zemes: Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Ceklis, Megava, Pilsāts un “Zeme starp Skrundu un Zemgali”. Lībieši dalījās Daugavas, Gaujas un Piejūras lībiešos, rakstītajos avotos minēti 3 lielāki lībiešu apdzīvoti novadi — Daugavas (arī Veinala), Turaidas un Metsopoles novadi, kā arī Idumejas novads, kuru apdzīvoja lībieši kopā ar latgaļiem.

Sīkāk Latvijas teritorija bija iedalīta pils tiesās jeb pilsnovados, kurus pārvaldīja pilī dzīvojoši kungi.

Pēc tam kad Latvijas zemi bija pakļāvis Vācu ordenis, tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijās tika izveidots valstisks veidojums — Livonija. Tā bija piecu valstiņu konfederācija. Lielākā no tām bija Livonijas ordeņa valsts, kas sadalīta komturijās un fogtijās. Īpaša vieta Livonijas konfederācijā bija Rīgas pilsētai. Tai bija plašs lauku apvidus (patrimoniālais apgabals).

Visas apdzīvotās vietas, kas ieguva pilsētas tiesības, kļuva par atsevišķām teritoriālām vienībām, ko pārvaldīja birģermeistari kopā ar rāti. Zemniekiem saglabājās agrākā pārvaldes forma — vakas jeb pagasti. To priekšgalā atradās feodāļa iecelts pagasta vecākais jeb vagars.

Vācu feodālo valstiņu (Livonijas ordenis, Rīgas virsbīskapija, Kurzemes bīskapija, kā arī Rīga ar lauku apgabalu) politiskais statuss bija mainīgs. Robežas starp šiem teritoriālajiem veidojumiem bieži mainījās, neviens no tiem (izņemot Rīgu) neveidoja kompaktu teritoriju, tāpēc šis iedalījums nav atstājis paliekošas pēdas vēlākajā Latvijas administratīvajā iedalījumā.

Administratīvais iedalījums pēc Livonijas kara

Livonijas kara laikā (1558–1583) tika sagrautas vācu feodālās valstiņas un radās jauns administratīvi teritoriālais iedalījums. Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskaps 1561. gadā pakļāvās Polijas — Lietuvas karalim, kas iegūtās Livonijas ordeņa zemes uz ziemeļiem no Daugavas un Dienvidigaunijā apvienoja Pārdaugavas hercogistē un sadalīja to 3 vaivadijās.

Vaivadijas bija iedalītas pils novados jeb stārastijās, bet tās — muižu novados un pagastos.

Bijušās Livonijas teritorijā uz dienvidiem no Daugavas izveidoja no Polijas — Lietuvas karaļiem lēņa atkarībā esošu Kurzemes un Zemgales hercogisti. Hercogiste tika sadalīta 4 virspilskunga tiesās: Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas un Sēlpils. Tās savukārt tika iedalītas 8 pilskungu iecirkņos.

Jauns administratīvā iedalījuma plānojums tika izdarīts arī pēc Polijas — Zviedrijas kara (1600—1629). Zviedrija ieguva lielu daļu Pārdaugavas hercogistes un pārveidoja to par īpašu administratīvi teritoriālu vienību — Rīgas guberņu jeb Zviedrijas Vidzemi. To sadalīja 4 apriņķos — Rīgas, Cēsu, Pērnavas un Tērbatas, vēl sīkākas administratīvi teritoriālās vienības Vidzemē bija pils novadi.

Pagasti Latvijā 17.gs. bija zaudējuši savu administratīvo nozīmi, jo zemnieku sētas tika uzskatītas par muižas teritorijas daļu, tāpēc sīkākā administratīvā iedalījuma vienība bija muiža. Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa (tagadējā Latgale) palika Polijai. Tajā izveidoja atsevišķu vaivadiju, kas bija iedalīta 4 apriņķos — Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas.

Latvijas administratīvais iedalījums Krievijas impērijas sastāvā

Pēc Ziemeļu kara (1700—1721) Krievija ieguva Zviedrijas Vidzemi, kuru 1713.gadā pārveidoja par Rīgas guberņu. Tajā ietilpa 9 apriņķi, no kuriem Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķus apdzīvoja latvieši. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772.gadā Krievijas impērijai pievienoja arī Latgali. To pievienoja Pleskavas guberņai kā īpašu Daugavpils provinci ar Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas apriņķiem. No 1802.gada Latgale ietilpa Vitebskas guberņā.

1795.gadā Krievijas impērijai pievienoja Kurzemes hercogisti, kuru pārveidoja par Kurzemes guberņu. Tā tika sadalīta 5 virspilskungu apriņķos ar 2 pilskungu iecirkņiem katrā: Aizputes (Aizputes un Grobiņas pilskungu iecirkņi), Kuldīgas (Kuldīgas un Ventspils), Tukuma (Tukuma un Talsu), Jelgavas (Dobeles un Bauskas) un Sēlpils virspilskunga apriņķis (Jaunjelgavas un Ilūkstes). 1819.gadā pilskungu iecirkņus pārdēvēja par apriņķiem un Kurzemes guberņā izveidoja 10 apriņķus.

18.gadsimta beigās Latvijā bija 20 pilsētas: 6 Vidzemē, 3 Latgalē un 11 Kurzemē. Sīkākā teritoriālā iedalījuma vienība vēl arvien bija muiža, kurai bija pakļautas zemnieku sētas.

Pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemē 1817. gadā un Vidzemē 1819. gadā kā zemnieku pārvaldes vienība tika atjaunots pagasts. Latgales īpatnība bija tā, ka pēc zemnieku brīvlaišanas 1861.gadā tur pagasti tika izveidoti daudz lielāki nekā Kurzemē vai Vidzemē, jo veidojās nevis uz vienas muižas, bet vienlaikus uz vairāku muižu bāzes.

Sākot ar 19.gadsimta astoņdesmito gadu beigām, kad sākās straujš iedzīvotāju aizplūdums uz pilsētām un Krieviju, daudzi mazie pagasti tā saruka, ka nespēja vairs uzturēt savas iestādes. Sākās mazo pagastu apvienošanās, un pagastu skaits samazinājās 3–4 reizes. 1868.gadā Kurzemē bija 600 pagasti un Vidzemē 1056 pagasti, bet 1914.gadā Kurzemē vairs tikai 212 pagasti, Vidzemē — 214 pagasti. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijā bija 22 pilsētas, 15 miesti ar ierobežotu pilsētas pašpārvaldi un 43 miesti bez pašpārvaldes tiesībām.

Administratīvais iedalījums Latvijas Republikā (1920–1940)

Beidzoties Pirmajam pasaules karam, 1918.gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Kā teritoriāla vienība Latvijas Republika tika izveidota no bijušās Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotajiem apriņķiem, un jauns valsts administratīvais iedalījums netika veidots. Latvijā tika saglabāts iedalījums apriņķos un pagastos, lielākā daļa apriņķu saglabāja robežas, kādas tiem bija pirms Pirmā pasaules kara. 1926.gadā izveidoja Madonas apriņķi un 1930. gadā Jaunlatgales apriņķi, ko vēlāk pārdēvēja par Abrenes apriņķi.

Tiesu iekārtā, vēlēšanās un statistikā pastāvēja 5 apgabali: Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale un Rīga.

1928.gadā tika likvidēts miesta statuss un 16 līdzšinējiem miestiem, kuriem bija sava pašvaldība, piešķīra pilsētas tiesības. 1940.gadā Latvijā bija 517 pagasti.

Administratīvais iedalījums no 1940. līdz 1990.gadam

Pēc padomju okupācijas 1940.gadā tika saglabāts iedalījums 19 apriņķos. Par līdztiesīgiem apriņķiem tika noteiktas 5 republikas pakļautības pilsētas: Rīga, Liepāja, Daugavpils, Jelgava un Ventspils. Būtiskais bija tas, ka kopš padomju un vēlāk vācu okupācijas režīma nodibināšanās pilnībā mainījās teritoriju lomas un uzdevumi. Pašvaldības nomainīja teritoriālās pārvaldes. Administratīvi teritoriālie pārveidojumi tika izmantoti kā politikas realizācijas mehānisma nepieciešama sastāvdaļa.

1941.gada jūlijā, vācu karaspēkam okupējot Latvijas teritoriju, tika izveidots īpašs “Reichskomisariat Ostland”, kurā ietilpa Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijas, tā pārvaldes centrs bija Rīga. Latvijas teritorija bija atsevišķs Latvijas ģenerālapgabals, kas bija iedalīts 6 apgabalos: Rīgas pilsētas, Rīgas lauku, Jelgavas, Valmieras, Liepājas un Daugavpils apgabalos. Administratīvais iedalījums apriņķos un pagastos tika saglabāts.

Sākoties atkārtotai padomju okupācijai, 1944.gada oktobrī LPSR valdība atdalīja no Latvijas Abrenes novadu, kuru atdeva Krievijai. Pēckara gados Latvijas 510 pagasti tika sadalīti 1362 vienībās — ciemu padomēs. Ciemu padomju robežas veidoja atbilstoši kolhozu robežām. Tādējādi turpmākajos teritoriālā iedalījuma reformu procesos sociālistisko kopsaimniecību dalīšana un apvienošana bija viens no noteicošajiem apstākļiem ciemu padomju izveidošanai vai likvidēšanai.

1949.gadā tika likvidēti agrākie apriņķi un izveidoti 58 lauku rajoni, tiem tieši pakļaujot jau esošās 1362 ciemu padomes. 1950. gadā sākās kolhozu skaita masveida samazināšana, līdz ar to saruka arī ciemu padomju skaits. 1950. gadā bija 1334, bet jau 1958. gadā — tikai 645 ciemu padomes.

Sākot ar 1955.gadu, tika samazināts arī rajonu skaits līdz 26 rajoniem 1967. gadā. Rajoniem bija samērā universālas funkcijas: tos pārvaldīja rajonu padomes un izpildkomitejas, pastāvēja rajonu tautas tiesas.

Padomju laikā Latviju skāra administratīvi teritoriālā iedalījuma pārkārtojumi, kuriem līdzīgus ir pieredzējušas tikai dažas zemes pasaulē. Pavisam no 1941. līdz 1990. gadam ir bijuši 4898 administratīvo teritoriju izmaiņu gadījumi. Tāpēc šis periods ir īpašs posms procesā, kurā tika iznīcināta vēsturiskā teritoriālā iedalījuma struktūra, kas bija veidojusies vairāku gadsimtu laikā.

Izmaiņas administratīvajā iedalījumā pēc neatkarības atjaunošanas

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas administratīvajā iedalījumā tika veiktas tikai nelielas izmaiņas. Ciema padomes pārdēvēja par pagastiem, tika likvidēts pilsētciematu statuss, un līdzšinējie 37 pilsētciemati kļuva par pilsētām vai pagastiem.

Tika atjaunots vēlēšanu un tiesu iekārtas iedalījums 5 apgabalos — Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Rīga, tie gan nesakrīt ar vēsturiskajiem apgabaliem, jo to robežas noteiktas pa rajonu robežām.

Pašreiz Latvijā pastāvošais vietējo pašvaldību teritoriālais iedalījums neataino vēsturiski ilgā laikā veidojušos administratīvi teritoriālo struktūru, bet gan iedalījumu, kas pamatā balstās uz padomju laika kolhozu un padomju saimniecību teritorijām, kuru, atgūstot valstisko neatkarību, valsts mantoja kā padomju varas vajadzībām pieskaņotu administratīvo iedalījumu.